“Politiķi velk katrs uz savu pusi, lai mēs cīnītos, bet mēs negribam cīnīties, gribam interesanti dzīvot. Kad sabiedriskajā transportā dzirdu cilvēkus runājam tādus vārdus, kādus dzird televīzijā, tad domāju: nu ko viņi dara?”, teic centrā “Marta” sastaptā Ļena.
Centram “Marta” ir sena vēsture. 20. gadsimta sākumā “Marthaforbundet” vēl sarežģītākos politiskajos apstākļos, nekā šobrīd ir mūsu valstī, izveidoja Somijas zviedrietes ar mērķi palīdzēt sievietēm izglītoties. Valdības organizācijas darbību kavēja un atļāva tikai tad, kad mērķis tika pārdēvēts par mājsaimnieču apmācību. Pirms trim gadiem ar šīs organizācijas palīdzību tika izveidots resursu centrs Latvijas sievietēm neatkarīgi no vecuma, tautības, turības vai politiskās piederības.
Kā izvērtēt centra lietderību? Runājot skaitļos, trīs gados centram bijuši aptuveni 5000 klienti. Precīzāk noteikt nav iespējams, jo tālruņa zvani netiek uzskaitīti, un ne visi, kuri piezvana, patiešām kļūst par “Martas” klientiem. Praktiski visas sievietes, kuras vērsušās pēc palīdzības centra darbības pirmajā – 2000. gadā – līdz šim laikam ir atradušas darbu. Daudzas no tām, kuras sākotnēji ieradušās centrā kā klientes, palikušas darboties un palīdzēt kā brīvprātīgās. Ļoti daudzas – krievu tautības sievietes, kuras tepat apguvušas latviešu valodu.
Sociālā un emocionālā atbalsta izvērtēšanai ciparus nepiesauksi. Kā vērtēt to, ka manas viesošanās laikā viena no latviešu sarunvalodas klubiņa “Daina” apmeklētājām ar asarām acīs sniedza ziedus klubiņa vadītājai, sakot, ka nespēj iedomāties, kā bez viņas iztiks?
Centra valdes priekšsēdētāja Iluta Lāce: “Šeit nāk ļoti dažādi cilvēki: nabadzīgie no patversmēm, bagāti uzņēmēji, vēstnieki, un, neatkarīgi no tā, ar ko viņi nodarbojas, viņi šeit atrod dialoga iespējas.” Runājot par pamatnācijas un minoritāšu, pilsoņu un jaunpilsoņu/nepilsoņu attiecībām mūsu valstī, šāda vieta, kur dialogs ir iespējams un notiek ikdienā, šķiet nepārvērtējams ieguvums.
Latviešu un citu tautību klientu attiecība centrā “Marta” atšķiras Rīgā un reģionos. Rīgā biežāk palīdzību meklē krievu tautības sievietes – viņas veido 60 procentus apmeklētāju. Reģionos proporcija ir otrāda. Tomēr jautājumi, ar kuriem sievietes vēršas centrā, nav sadalāmi pēc tautības, apgalvo centra darbinieces. Pie latviešu valodas pasniedzējas un sociālās darbinieces Sandras Zalcmanes galvenokārt nonāk sievietes, kurām radušies sarežģījumi ar sociālo dienestu darbiniekiem, ir jautājumi par adopciju, darbu ārzemēs, bezdarbnieka statusu. Palīdzība tiek meklēta, ja ģimenē radies konflikts ar pusaudzi, bērnunamu audzēkņi mēdz meklēt savus brāļus un māsas. Sešos gadījumos palīdzība bijusi vajadzīga cilvēku tirdzniecības upuriem. Apmeklētājas var saņemt arī psihologa, ekonomista un jurista konsultāciju; pie pēdējā visbiežāk vēršoties ar darba strīdiem, uzturnaudas jautājumiem un citām civillietām.
“Problēmas visām ir līdzīgas. Atšķirības drīzāk ir psiholoģiskas – latvietes ir kautrīgākas, krievu sievietes skaidrāk zina, ko vēlas,” min S. Zalcmane. Tam piekrīt arī brīvprātīgā Nellija: “Ja latvietes vispirms, kad atnāk, izvēlas apmeklēt mākslas nodarbības vai datorkursus un tikai pēc kāda laika sadūšojas pateikt, ka vēlētos ko citu, tad krievietes uzreiz saka, ka vēlas apmeklēt psihologu, juristu.” Savukārt I. Lāce papildina, ka arī informāciju krievu tautības sievietes meklē aktīvāk: “Par mums uzzina dažādi: īpašu reklāmas akciju nav, mēs rīkojam pasākumus, vai arī pie mums atsūta no citām iestādēm – sociālās palīdzības dienestiem, nereti – no prezidentes kancelejas. Mēs gan neesam veikuši speciālu pētījumu, taču no ikdienas pieredzes nevar teikt, ka cilvēkiem, kuri nerunā latviski, būtu bijis grūtāk iegūt informāciju. Drīzāk pretēji: krievu sievietes ir aktīvākas, daža nāk un saka, ka jau bijusi jaunajā Rīgas Domē, kur mums pašām vēl nav sanācis aiziet.”
Centrā sāpīgie jautājumi, kuri dominē plašsaziņas līdzekļos – izglītības reforma, valsts valodas jautājumi – praktiski neuzpeldot. “Iespējams, to veicina arī centra atmosfēra – pie mums ir mierīgi, cilvēku uzņem un uzklausa, lai ko viņš vēlētos teikt. Var jau būt, ka tie paši cilvēki citos apstākļos runā arī citādi,” prāto centra vadītāja Dita Lāce. Retumis gan gadoties, ka atnāk cilvēks ar lielām prasībām, ar naidu pret Latvijas valsti un noliegumu pret visu. S. Zalcmane mierīgi komentē: “Tad labi, ka šeit ir vieta, kur viņas var savu žulti izliet.” D. Lāce: “Jā, un tad viņas nāk regulāri un ar laiku sāk smaidīt.”
Sarunvalodas klubiņā “Daina”, kura nodarbības sākumā man ļauj aprunāties ar dalībniecēm, smaida visas un apgalvo, ka nākot divu iemeslu dēļ: lai uzlabotu latviešu valodas zināšanas un pilnvērtīgāk iekļautos sabiedrības dzīvē. Alla un Tatjana uz klubiņu nāk kā uz teju vienīgo pieejamo socializācijas vietu: viņas nestrādājot, tādēļ saskarsmes iespējas ir ļoti ierobežotas. Marina nāk mācīties latviešu valodu, kas viņai vajadzīga darbā ar klientiem. Ļena vēlas nokārtot naturalizācijas eksāmenu: “Man liekas: šeit grib, lai mēs nopietni apgūstam latviešu valodu. Kursos bija dārgi un garlaicīgi, bet te ir labas pasniedzējas un pozitīva attieksme. Man arī gribas labāk saprast cilvēkus – gan latviešus, gan krievus, jo man šķiet: politiķi, avīzes un laikraksti ir aizspriedumaini. Viņiem ir savs uzdevums, bet vienkāršiem cilvēkiem pavisam cits – interesanti dzīvot.”
S. Zalcmane teic, ka bieži vien sievietēm saskarsme vajadzīga vairāk par zināšanām, taču teju katrā latviešu valodas kursu grupiņā esot pa dalībniecei, kura mācās valodu tieši tādēļ, lai iegūtu pilsonību, vai arī, kad šis mērķis sasniegts – lai uzlabotu zināšanu līmeni. Taču arī šāda statistika centrā netiek veikta, tādēļ trīs darbinieces, viena uz otru skatoties, tikai norausta plecus: aptuveni 90 klientes varētu būt nākušas mācīties latviešu valodu naturalizācijas dēļ.
Ļena min vēl kādu argumentu centra “Marta” apmeklēšanai: “Šeit ir iespējams uzzināt citu dzīves pieredzi. Protams, tas ir subjektīvi, taču, lasot likumus, tas ir viens, bet, ja atnāk sieviete, kura pati bijusi, piemēram, pašvaldībā, tas ir pavisam kas cits. Mums te bija arī tikšanās ar partiju pārstāvjiem: ikdienā viņus redzi televīzijā, un viņi liekas ļoti tālu, bet šeit Ingrīda Ūdre stāstīja par savas partijas programmu un ar mums kopā dzēra kafiju.” Tā bijusi akcija, kuras laikā partiju priekšstāvji tika aicināti uz tikšanos ar centra “Marta” klientēm, paskaidro I. Lāce: “Lai justos aktīvas sabiedrības līdzveidotājas; lai, kļūstot par pilsoņiem, viņas būtu aktīvi pilsoņi.”