Foto: Kristaps Putniņš © laikraksts "Diena"

Jebkāda veida viktimizācija vai pazemošana, kas ir vērsta pret cilvēku viņa seksuālās orientācijas dēļ, ir greiza un netaisna.

Pilns intervijas teksts angļu valodā

Ko jūs saprotat ar terminu “iekļaušana”, ja tas tiek attiecināts uz baznīcu?

Baznīcai dažkārt pārāk labi padodas nabas urbināšana. Taču kristietības vēsturē var atrast skaidru apliecinājumu tam, ka lielākās dzīves mācības mēs gūstam, ieklausoties svešiniekā, izstumtajā. Mēs apzināmies savu vainu — to, ka mums dažkārt pietrūkst paļāvības un ticības, lai uzklausītu cilvēkus, kas atrodas ārpus tās vides, kurā jūtamies ērti. Mēs esam sanākuši[1], lai sāktu paškritisku procesu un saprastu, kāda baznīca mēs vēlamies būt. Vai tāda, kurā jūtamies ērti un kurā ir daudz cilvēku, kuri ir tādi paši kā mēs, vai arī tāda, kas pieņem cilvēkus, kuri no mums būtiski atšķiras?

Anglikāņi sevi šķiet pozicionējam kā kopiena, kas ir iecietīga pret dažādību, kas uzņem tos, kuri ir citādi. Tomēr ir viens “bet”, kas rada problēmas, proti, viendzimuma partnerattiecības un homoseksuāli mācītāji. Kas ir problēmu pamatā?

Tas ir jautājums, kurā Anglikāņu baznīcai nav vienota viedokļa. Mums ir anglikāņi, kuri uzskata, ka viendzimuma laulības ir labas un, kur ir mīlestība, tur ir Dievs. Bet ir arī tādi, kuri to uzskata par grēku, kas jānožēlo. Jautājums ir šāds — vai mēs joprojām spējam būt tik liela un vienota māja, lai katrs tajā justos labi, vai arī mums jāsadalās atsevišķos dzīvokļos? Mūsu arhibīskaps strādā vaiga sviedros, lai padarītu baznīcu par tādu, kurā katrs var justies piederīgs. Laiks rādīs, vai tas viņam izdosies.

Taču, ja jūs iestājaties par toleranci pret dažādības izpausmēm, tad Baznīcai būtu jāspēj pielāgoties dažādiem viedokļiem arī šajā jautājumā?

Šis ir viedoklis, kuru es aizstāvu. Taču ir arī daudz cilvēku, kuriem tas ir tik svarīgs kristīgās ticības kritērijs, lai viņi teiktu — [atzīt viendzimuma laulības] nozīmē noliegt kristiešu izpratni par Bībeli. Daudzi anglikāņi tā domā. Jāsaprot, vai tas ir primārs vai sekundārs jautājums. Ja tas ir sekundārs, tad varam pieņemt mūsu viedokļu dažādību. Ja primārs, tad mēs to nevaram darīt.

Taču vispārējā pārliecība ir šāda — jebkāda veida viktimizācija vai pazemošana, kas ir vērsta pret cilvēku viņa seksuālās orientācijas dēļ, ir greiza un netaisna un ir skaļi jāatzīst, ka tā tāda ir. Visi anglikāņu bīskapi to ir ļoti skaidri pateikuši.

Kādai, jūsuprāt, ir jābūt baznīcas lomai tolerances veicināšanā?

Šķiet, ka globalizētā pasaule nopūlēsies, meklējot identitāti, jo mēs visi tiekam vienādoti — dzīvojam vienādas dzīves, iepērkamies vienādos veikalos. Taču cilvēkiem identitāte ir vajadzīga. Un patlaban cilvēkiem nākas nopūlēties, to meklējot. Ja šis process nobrūk, tad ļoti ātri nonākam pie stāvokļa “mēs” un “viņi”. Es bieži domāju, ka viens no labākajiem modeļiem baznīcas darbībai ir būt par saskarsmes skolu. Tai būtu jābūt vietai, kurā cilvēki iemācās, kā saprasties ar citiem, kā ieklausīties vienam otrā un darīt to dziļāk par virspusējo līmeni. Tādēļ es domāju, ka baznīca tās vislabākajā izpausmē var piedāvāt izpratni par tādu saskarsmi, kurā netiek meklēti grēkāži vai kāds, kuru vajāt vai atstumt, bet tā vietā tiek mēģināts cilvēku iekļaut.

Es biju Ņujorkā, kad notika 11.septembra terora akti. Un mani ļoti saviļņoja notikums Čikāgā — vietējie kristieši un ebreji devās uz mošeju un sadevušies rokās stāvēja lokā ap to, sargājot musulmaņu dievlūdzējus no ļoti nikniem cilvēkiem. Tā ir fundamentāla aina, manuprāt. Ja mana kristīgā ticība ir man tik ļoti svarīga, tad, protams, ka viņu ticība ir ļoti svarīga viņiem. Mūsu pienākums ir to atzīt un, ja tas ir nepieciešams, to arī sargāt.

Vai ekumēniskā kustība globalizātejā pasaulē ir kļuvusi īpaši svarīga?

Jā, es domāju, ka tā ir svarīga iepriekš minēto iemeslu dēļ. Tā neļauj baznīcām pārtapt par “mēs” un “viņi”.

Pieņemsim, ir valsts, kurā baznīcas ir bijušas ļoti aktīvas neiecietības sludināšanā pret homoseksuāļiem. No kurienes būtu jānāk impulsam attieksmes izmaiņām?

Nav vienotas atbildes, ko uz šo jautājumu sniegt. Mēs varētu to salīdzināt ar Anglijas pieredzi. Manos studiju gados pastāvēja stingra nostāja pret jebkādu izglītības veicināšanu par homoseksuālām attiecībām. Mārgareta Tečere ierosināja strīdīgo likumu, Section 28[2]. Taču šodien, kad ir pagājuši divdesmit gadi, visas lielākās britu politiskās partijas atbalsta geju partnerattiecības. Jūs varētu jautāt — kā tas varēja notikt? Manuprāt, tas lielā mērā saistīts ar atsevišķu indivīdu drosmi. Vienlaikus tas nozīmē, kas bija zināma apziņa no cilvēku un institūciju puses, ka, ja jūs rādāt ar pirkstu uz geju kopienu, tad nākamreiz tas var būt kāds cits.

Un, visbeidzot, cilvēka tiesības ir jāievēro, par tām jārunā un tās nevar pieņemt kā pašsaprotamu lietu. Tieši par to ir runa. Lai gan mums ir dažādi viedokļi par homoseksualitāti, tomēr cilvēka cieņas un viņa tiesību ievērošana, pēc manām domām, ir ārkārtīgi svarīga, īpaši Eiropas Savienībā. Vai jūs esat dzirdējusi seno teicienu — ja labie cilvēki neko nedarīs, ļaunums gavilēs? Cilvēkiem jābūt modriem. Rūpīgi jāseko tam, lai cilvēka tiesības būtu ievērotas. Tas ir ļoti svarīgi.

______________________
[1] Intervija notiek Ziemeļvalstu un Baltijas Anglikāņu baznīcu sinodes “Balsis no malām – vai Baznīca vēlas sadzirdēt?” laikā Rīgā, no 11-13.maijam.

[2] Grozījumi Lielbritānijas Vietvaras likumā, kuri noteica, ka pašvaldības nedrīkst “ar nolūku propagandēt homoseksualitāti vai publicēt materiālus, kuru nolūks ir homoseksualitātes reklamēšana”, kā arī nedrīkst “veicināt izglītošanu nevienā no tās uzturētajām skolām par to, ka homoseksualitāte ir pieņemama kā ģimenes attiecību simulācija.”