Ikvienam no mums ir zināms kāds, kas pēdējos gados emigrējis uz citām Eiropas Savienības (ES) valstīm. Bet arī uz Latviju pēdējos gados strādāt, studēt vai lai dzīvotu kopā ar ģimenēm, pārcēlušies cilvēki no citām valstīm. Kopumā šī gada sākumā šeit uzturējās gandrīz 13 tūkstoši ārzemnieku ar termiņuzturēšanās atļaujām. Viņi, tāpat kā Latvijas iedzīvotāji Īrijā, ir iebraucēji mūsu sabiedrībā.
Mēs ceram, ka emigrējušie latvieši ārzemēs jūtas gaidīti un ka vietējā sabiedrība pret viņiem izturas ar vienlīdzīgu attieksmi. Bet kādi esam mēs kā iebraucējus uzņemošā valsts? Tas bija galvenais jautājums Sabiedriskās politikas centra Providus pētījumā par imigrantu integrāciju ietekmējošo likumdošanu tādās jomās kā pieeja darba tirgum, ģimenes apvienošanās un uzturēšanās atļauju iegūšanas nosacījumi, politiskā līdzdalība un pretdiskriminācija.
Pētījums tiks prezentēts konferencē Mācāmies uzņemt 21.augustā Rīgā.
Izstumtības risks
Pētījums liecina, ka, salīdzinot ar vietējiem iedzīvotājiem, pastāvīgo uzturēšanās atļauju un ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu saņēmušajiem ārvalstniekiem, nelabvēlīgā situācijā ir tie trešo valstu pilsoņi, kas Latvijā uzturas ar termiņuzturēšanās atļauju.
Lai gan legāli nodarbināti imigranti maksā tikpat lielu iedzīvotāju ienākuma un sociālo nodokli kā vietējie iedzīvotāji, šiem imigrantiem un viņu bērniem netiek nodrošināta ne valsts apmaksāta veselības aprūpe, sociālā un juridiskā palīdzība, ne arī izglītība. Tas rada risku nokļūt sociāli maznodrošinātā statusā, kas vēlāk var novest pie sociālās atstumtības. Savukārt situācija, kurā atrodas bērni ar termiņuzturēšanās atļaujām Latvijā, neatbilst starptautiskajām tiesībām, kas paredz, ka visiem bērniem ir jābūt iespējām obligāti un bez maksas saņemt vismaz pamatskolas izglītību.
Termiņuzturēšanās atļauju saņēmušam strādniekam ir grūti sevi aizstāvēt nepamatotas atlaišanas gadījumā, jo termiņš, kas dots prasības iesniegšanai, ir pārāk īss, lai sameklētu nepieciešamu juridisko palīdzību un atrisinātu konfliktu. Šajā situācijā būtisks sarežģījums ir arī nepieejamā juridiskā palīdzība, proti, personas ar termiņuzturēšanās atļauju nevar saņemt valsts garantēto juridisko palīdzību. Bet personas, kuru uzturēšanās valstī ir nelegāla, proti, kad personai vairs nav pamata būt valstī, kā tas ir darbavietu zaudējušam trešās valsts pilsonim, kas Latvijā iebraucis nodarbinātības nolūkos, nevar iegūt valsts sniegtu bezmaksas juridisko palīdzību.
Valsts nepiedāvā apgūt latviešu valodu ieceļotājiem, uzliekot šo atbildību uz darba devēja vai indivīda pleciem. Valsts valodas likuma ievērošana tiek kontrolēta ar sodiem, nevis motivēta, piedāvājot valsts atbalstītus valodas apguves kursus. Tas negatīvi ietekmē ieceļotāju iekļaušanos darba tirgū, kā arī vietējā sabiedrībā, jo cilvēki nevar sekot notiekošajam latviešu valodas informācijas telpā, nevar pilnvērtīgi aizstāvēt savas tiesības un sasniegt labāku dzīves kvalitāti.
Tā kā imigrantiem nav tiesību balsot pašvaldību vēlēšanās, kā arī šobrīd imigrantu politiskās līdzdalības iespējas ir ļoti minimālas, tas var veidot imigrantu politisko atsvešinātību. Līdz ar to var veidoties situācija, kāda tā bija ar Latvijas nepilsoņu integrāciju, kad sabiedrībā ir cilvēki, kas nejūtas piederīgi valstij, nevar ietekmēt lēmumus un kuru potenciāls netiek izmantots.
Politiski nevēlami
Pētījumā arī atklājās, ka pašlaik netiek apkopoti dati par imigrantu un viņu ģimeņu sociālekonomisko situāciju, pieeju veselības aprūpes, izglītības, kā arī citiem sociālajiem pakalpojumiem. Nenotiek arī imigrantu diskriminācijas monitorings. Tas nozīmē, ka pagaidām valsts institūcijas nepietiekami iedziļinās imigrantu integrācijas problēmās.
Tas izskaidrojams ar diviem faktoriem. Pirmkārt, Latvijas salīdzinoši neseno pieredzi ar atgriešanos tirgus ekonomikas un starptautiskajā vidē, kas prasa akceptēt cilvēku brīvu kustību un arī uzliek atbildību par visu valsts teritorijā dzīvojošo cilvēku labklājību un tiesībām. Otrkārt, imigrācijas jautājuma politisko jūtīgumu.
Vēl Kalvīša valdībā izstrādātā, bet tā arī neapstiprinātā Koncepcija par migrācijas politiku nodarbinātības kontekstā ietver apgalvojumu, ka tiek “apdraudēta nacionālā identitāte, ja tiek uzņemts vairāk viesstrādnieku, nekā tos iespējams integrēt”. Savukārt apvienība Tēvzemei un brīvībai/LNNK 2008.gada aprīļa rezolūcijā aicināja veicināt “nelatviešu izceļošanu” un mazināt “nelatviešu ieceļošanu”.
Šie paziņojumi balstās uz sabiedrisko domu par imigrantiem, lai gan tā pēdējo gadu laikā ir nedaudz uzlabojusies. 2005.gada SKDS aptaujā aptuveni 70% respondentu bija negatīva attieksme pret ārzemju strādniekiem, bet 2007.gadā šis skaitlis samazinājās līdz 62%. Tajā pašā laikā to aptaujāto skaits, kuriem par imigrantiem bija pozitīva attieksme, pieauga no 16% 2005.gadā līdz 23% 2007.gadā. Iespējams, ka izmaiņas notikušas gan tāpēc, ka iedzīvotājiem pašiem ir lielāka saskarsme ar iebraucējiem, gan tāpēc, ka iedzīvotāji uz savas ādas izjutuši darbaroku trūkumu, stāvot garās rindās veikalos, vērojot apjomīgās darba piedāvājumu kampaņas medijos vai emigrācijā pavadot savus tuviniekus.
2008.gads nācis ar trim būtiskiem jaunumiem. Pirmkārt, Latvijas pievienošanās Šengenas zonai palielinājusi nelegālas imigrācijas risku.
Otrkārt, ekonomiskās situācijas pasliktināšanās varētu gan samazināt pieprasījumu pēc ārvalstu darbaspēka, gan arī to palielināt, ja no Latvijas izlemj aizbraukt vēl lielāks skaits iedzīvotāju. Treškārt, ar 1.jūliju ir atvieglota procedūra trešo valstu pilsoņu nodarbināšanai Latvijā, tai skaitā būtiski samazinot izmaksas par darba un uzturēšanās atļauju kārtošanu no Ls 533 uz Ls 148.
Tomēr jēdziena “imigrants” politiskā nevēlamība tiešā veidā saistās ar padomju gados notikušo imigrāciju, kad uz Latviju pārcēlās cilvēki no citām PSRS republikām, veicinot krievu valodas telpas paplašināšanos un iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas. Daļā sabiedrības arī šobrīd pastāv bažas, ka mūsdienu imigrācijai būs līdzīgas sekas. Taču tās balstās uz nekorektu pieņēmumu (kas, iespējams, sakņojas padomju laikos), ka valsts nevar veidot savu politiku imigrantu integrācijai, piemēram, nevar motivēt imigrantus mācīties latviešu valodu. Tagad tas ir iespējams un ir pat nepieciešams, jo gan Rietumeiropas valstu, gan mūsu pieredze ar krievvalodīgo iedzīvotāju integrāciju ir parādījusi — nevienu cilvēku grupu valstī nedrīkst ignorēt un atstumt, jo tas noved pie sabiedrības šķelšanās ar negatīvām sociālajām un ekonomiskajām sekām. Aktīva un veiksmīgi ieviesta integrācijas politika var panākt, ka imigranti Latvijas sabiedrībā jūtas labi, dod savu ieguldījumu valsts attīstībā un, pateicoties labajai pieredzei mūsu sabiedrībā, gan viņi, gan viņu nākotnes paaudzes kļūst par Latvijas draugiem arī tad, ja pārceļas uz dzīvi citur.