Aptiprināts MK 2002. gada 24. oktobrī (MK rīkojum Nr.593)1966.gada starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Latvijai ir saistošs kopš 1992.gada 14.jūlija. Pakts paredz Cilvēktiesību komitejas izveidošanu, kuras uzdevums ir izskatīt dalībvalstu iesniegtos ziņojumus par pakta izpildi, kā arī sniegt ieteikumus pakta principu ieviešanas veicināšanai.Pirmais Latvijas ziņojums par minētā pakta izpildi ANO tika iesniegts 1994.gadā, un Cilvēktiesību komiteja šo ziņojumu izskatīja 1995.gada jūlijā.Šī kārtējā ziņojuma par pakta izpildi sagatavošanai Ministru kabinets 2001.gada 18.janvārī izveidoja īpašu darba grupu. Darba grupas sagatavotais ziņojums atbilst Cilvēktiesību komitejas pieņemtajām vadlīnijām valstu nacionālo ziņojumu izstrādei. Atbilstoši vadlīnijām, ziņojumā iekļauta informācija par Pakta jomu regulējošiem tiesību aktiem Latvijā, to piemērošanas praksi, kā arī tiesu praksi. Ziņojumā arī sniegta informācija par paveikto Komitejas 1995.gada rekomendāciju īstenošanā. Iespēju robežās ir sniegta arī statistiska informācija.
Latvijas Republikas kārtējais ziņojums par 1966.gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā no 1995.gada līdz 2002.gada 1.janvārim
VISPĀRĪGĀ DAĻA
Ievads
1. Latvijas sākotnējais ziņojums par 1966.gada starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk – Pakts), kas Latvijai ir saistošs kopš 1992.gada 14.jūlija, tika izskatīts Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komitejas 54.sesijas laikā 1995.gada 12. un 14.jūlijā.
2. Patlaban saskaņā ar Pakta 40.pantu ir sagatavots kārtējais ziņojums par Pakta izpildi Latvijā, kas sniedz informāciju par laika posmu kopš 1.paragrāfā minētā sākotnējā ziņojuma iesniegšanas, kā arī informāciju par paveikto ANO Cilvēktiesību komitejas (turpmāk – Komiteja) 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju īstenošanā. Ziņojums ir izstrādāts saskaņā ar Komiteja 1981.gadā pieņemtajām un 1990., 1991. un 1995.gadā pārstrādātajām vadlīnijām nacionālo ziņojumu sagatavošanai, kā arī ņemot vērā Komitejas vispārējās rekomendācijas par Konvencijas pantu interpretāciju.
3. Ziņojuma sagatavošanai tika izveidota īpaša darba grupa, kurā tika pārstāvētas Ārlietu, Tieslietu, Iekšlietu, Aizsardzības un Kultūras ministrijas un kuru saskaņā ar 1998.gada 17.marta noteikumiem Nr. 92 “Noteikumi par Ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās” vadīja Ministru kabineta pilnvarots Pārstāvis. Savus komentārus par darba grupā sagatavoto ziņojumu sniedza Valsts cilvēktiesību birojs, savukārt Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts (turpmāk – Cilvēktiesību institūts) sagatavoja detalizētu atzinumu par ziņojumu. Pilnveidotais ziņojums tika izskatīts un akceptēts Ministru kabinetā …..
Starptautisko tiesību normu vieta Latvijas tiesību sistēmā
4. Ievērojot Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 18.paragrāfu, Latvija vēlas sniegt papildus informāciju par starptautisko tiesību normu vietu Latvijas tiesību sistēmā.
5. Latvijas tiesību sistēmā faktiski valda monisma doktrīna: starptautisko tiesību akti, ja vien tie ir izgājuši atbilstošu procedūru, tiek atzīti par nacionālās tiesību sistēmas elementiem. Turklāt starptautisko tiesību normām un principiem ir augstāks juridisks spēks nekā nacionālajām tiesību normām. Tas jau sākotnēji tika noteikts 1990. gada 4. maija deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kuras 1.pants atzīst starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār nacionālajām tiesību normām. Saskaņā ar 1994.gada 13.janvāra likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 13. pantu, ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumdošanas aktos, piemērojami starptautiskā līguma noteikumi.
6. Saskaņā ar Latvijas likumiem un galvenajiem tiesību principiem, noteiktā kārtībā ratificētu starptautisko līgumu normas var tikt tieši piemērotas tiesvedībā. Vairākas Latvijas tiesas, tai skaitā Satversmes tiesa, savos spriedumos ir atsaukušās un piemērojušas Latvijai saistošu starptautisko līgumu, tai skaitā Pakta, normas.
1. DAĻA
PAKTA 1.PANTS
7. Latvijas sākotnējā ziņojumā (59.-63.paragrāfi) ir sniegta informācija par Latvijas tautas 1920.gadā īstenotajām pašnoteikšanās tiesībām, ievēlot Satversmes sapulci, kura 1922.gadā pieņēma joprojām spēkā esošo Satversmi. Satversmē noteikts, ka tikai tautas nobalsošanā var tikt grozīti šādi tās panti, kuros ietvertās normas pēc būtības ir pašnoteikšanās tiesību atspoguļojums:
1) Satversmes 1.pants noteic, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”;
2) Satversmes 2.pants paredz, ka “Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai”;
3) Satversmes 3.pantā paredzēts, ka “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”;
4) Satversmes 6.pants paredz, ka “Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās”.
8. Latvijas tautas nepārprotama griba īstenot pašnoteikšanās tiesības tika pausta 1990.gada Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanās, kad vairākumu deputātu mandātu ieguva kandidāti, kas iestājās par demokrātiskas un politiski neatkarīgas Latvijas izveidošanu.
9. Pārejas periods Latvijas starptautiskās rīcībspējas un de facto neatkarības atjaunošanai beidzās līdz ar konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanu 1991.gada 21.augustā.
10. No starptautisko tiesību viedokļa Latvija patlaban nav atbildīga par kādas citas teritorijas starptautiskajām saistībām; tāpat Latvijai nav koloniju. Tai pat laikā Latvija vairākkārt ir paudusi atbalstu tautu pašnoteikšanās tiesībām.
2.DAĻA
PAKTA 2.PANTS
Diskriminācijas aizliegums
11. 1998.gada 15.oktobrī tika pieņemti grozījumi Satversmē, kas to papildināja ar jaunu nodaļu — “Cilvēka pamattiesības”, tādējādi nostiprinot cilvēktiesību aizsardzību konstitucionālā līmenī.
12. Satversmes 89.pants noteic, ka “valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem”. Kā uzsver Cilvēktiesību institūts, lai gan Satversme ir normatīvais akts ar augstāko juridisko spēku Latvijā, tās normas saskaņā ar minēto 89.pantu ir tulkojamas starptautisko cilvēktiesību normu gaismā. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši starptautisko cilvēktiesību normu interpretācijai. Savukārt 91.pantā ir iekļauts gan diskriminācijas aizlieguma princips, gan vienlīdzības princips. Šis pants paredz, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”.
13. Kopš sākotnējā ziņojuma iesniegšanas Latvija ir atzinusi par sev saistošiem vairākus būtiskus starptautisko tiesību dokumentus cilvēktiesību jomā. Tā 1997.gada 27.jūnijā attiecībā uz Latviju stājās spēkā 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un tās protokoli (Izņemot 6.protokolu, kas Latvijā stājās spēkā 1999.gada 1.jūnijā, un 7.protokolu, kas stājās spēkā 1997.gada 1.septembrī). Latvija ir arī atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas kompetenci saņemt un izskatīt sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. 2000.gada 4.novembrī Latvija parakstīja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12.papildprotokolu, kas paredz iedibināt diskriminācijas aizliegumu kā atsevišķu tiesību.
14. Kopš likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, kas nosaka to personu loku, kuras tiek atzītas par Latvijas nepilsoņiem un tiesīgas saņemt nepilsoņa pasi, spēkā stāšanās 1995.gada 9.maijā, tajā vairākkārt izdarīti grozījumi ar mērķi atvieglot nepilsoņa statusa iegūšanu tām personām, kuras statusu nevarēja iegūt saskaņā ar likuma sākotnējo redakciju. Ar 2000.gadā likumā izdarītajiem grozījumiem ir reglamentēts, kādos veidos un gadījumos nepilsoņa statusu var zaudēt. Saskaņā ar likuma 6.pantu, tikai tā persona, kurai ir kādas valsts pilsonība vai tiek garantēta kādas valsts pilsonība, var atteikties no nepilsoņa statusa. Nepilngadīgas personas vārdā iesniegumu par atteikšanos iesniedz šīs personas vecāki (adoptētāji). Ja nepilngadīgā persona ir sasniegusi 15 gadu vecumu, ir nepieciešama tās rakstveida piekrišana nepilsoņa statusa zaudēšanai. Ja, atsakoties no nepilsoņa statusa, persona kļūst par bezvalstnieku, iesniegums par atteikšanos netiek apmierināts. Lēmumu par atteikšanās iesnieguma noraidījumu persona var pārsūdzēt tiesā. Nepilsoņa statusu var atņemt tikai likumā noteiktajos gadījumos (likuma 7.panta pirmā daļa) un šādu lēmumu persona var pārsūdzēt tiesā.
15. Ievērojot Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 10.paragrāfu, Latvija vēlētos informēt Komiteju, ka atbilstoši likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 2.pantam, šobrīd nepilsonim – minētā likuma subjektam – ir visas Latvijas Satversmē noteiktās cilvēka tiesības un pienākumi, tai skaitā arī tiesības jebkurā laikā atgriezties valstī gadījumā, ja dzīvesvieta Latvijā nav saglabāta. Tai pat laikā specifiskās jomās nepilsoņu tiesības objektīvu iemeslu dēļ un ievērojot samērīguma principu ir ierobežotas. Nepilsoņi joprojām nevar ieņemt ierēdņu amatus valsts pārvaldē un tiesu sistēmas iestādēs, nevar vēlēt un tikt ievēlēti, nevar iegūt īpašumā zemi pierobežas joslās, publisko ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās. Nepilsonis nevar būt privātdetektīvs un bruņotās apsardzes darbinieks. Tai pat laikā kopš Latvijas sākotnējā ziņoja iesniegšanas ir atcelti vairāki ierobežojumi nepilsoņiem strādāt atsevišķās profesijās – 1997.gada 16.janvārī tika grozīts likums “Par ugunsdrošību” nosakot, ka darbā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā var pieņemt arī nepilsoņus; 1997.gada 30.oktobra grozījumi likumā “Par aviāciju” atcēla ierobežojumus nepilsoņiem tikt iekļautiem gaisa kuģā apkalpē vai saņemt gaisa kuģa ekspluatatora sertifikātu; 2001.gada 14.jūnijā pieņemtie Farmācijas likuma grozījumi ļauj nepilsoņiem kļūt par aptiekas vai veterināraptiekas vadītājiem. Tai pat laikā jāuzsver, ka, ievērojot 1998.gadā izdarītos grozījumus Pilsonības likumā, ikvienam nepilsonim ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību naturalizējoties, tādēļ jautājums par joprojām pastāvošajām atšķirībām ir zaudējis savu aktualitāti.
Sabiedrības integrācija
16. 2001.gada 6.februārī Ministru kabinets akceptēja Valsts programmu “Sabiedrības integrācija Latvijā”. Šī programma ir tapusi vairāku gadu garumā, analizējot un pētot sabiedrības formācijas procesus, kā arī iesaistot diskusijā gan iedzīvotājus un nevalstiskās organizācijas, gan arī valsts institūcijas. Sabiedrības integrācijas programmas mērķis ir izveidot demokrātisku, saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas balstās uz kopīgām pamatvērtībām.
17. Saskaņā ar 2001.gada 5.jūlija pieņemto “Sabiedrības integrācijas fonda likumu” ir izveidots Sabiedrības integrācijas fonds, kura mērķis ir finansiāli atbalstīt un veicināt sabiedrības integrācijas procesu atbilstoši iepriekš minētās valsts programmas pamatnostādnēm. Sabiedrības integrācijas fondā ir pārstāvēti un tādējādi piedalās lēmumu pieņemšanā arī mazākumtautību pārstāvji – Latvijas pareizticīgo baznīcas arhibīskaps, Latvijas čigānu Nacionālās kultūras biedrības prezidents, organizācijas “Rietumu krievi” priekšsēdētājs. Fondu pārvalda Fonda padome, un šīs padomes sastāvā ir izglītības un zinātnes ministrs, kultūras ministrs, labklājības ministrs, tieslietu ministrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, Valsts prezidenta pārstāvis, pa vienam pašvaldību pārstāvim no Kurzemes, Vidzemes, Latgales, Zemgales un Rīgas un pieci nevalstisko organizāciju deleģēti pārstāvji.
Pilsonība un naturalizācija
18. Tā kā kopš Latvijas sākotnējā ziņojuma iesniegšanas un izskatīšanas 1995.gadā ir pieņemti vairāki būtiski grozījumi 1994.gada Pilsonības likumā, kā arī ievērojot Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 27.punktu, šajā ziņojumā Latvija vēlētos sniegt informāciju par patlaban spēkā esošajām tiesību normām, kas regulē pilsonības iegūšanu, kā arī informāciju par Pilsonības likuma izpildi un naturalizācijas gaitu Latvijā.
19. Saskaņā ar 1994.gadā pieņemto un 1998.gadā tautas nobalsošanā grozīto Pilsonības likumu pilsonības iegūšanas nosacījumu un ierobežojumu pamatā ietverts objektīvais domicila princips. Likums paredz šādus pilsonības iegūšanas veidus: naturalizācija, pilsonības atzīšana, pilsoņa statusa reģistrēšana un pilsonības atjaunošana.
20. Tiesības iesniegt naturalizācijas iesniegumu ir 15 gadu vecumu sasniegušām personām, ievērojot šādus nosacījumus:
1) naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā personas pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā piecus gadus ir bijusi Latvijā;
2) persona prot latviešu valodu, zina Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumus, valsts himnas tekstu un Latvijas vēsturi (pilsonības pretendentam jākārto attiecīga pārbaude);
3) personai vai tās aizbildnim ir legāls iztikas avots;
4) uz personu neattiecas naturalizācijas ierobežojumi – Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas personas, kuras ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu vai pastāvošo valsts varu Latvijā, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; ir kādas ārvalsts varas, pārvaldes vai tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas; dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā karaspēkā, drošības dienestā vai policijā (milicijā); pēc 1940.gada 17.jūnija ir izvēlējušās Latvijas Republiku par dzīvesvietu tieši pēc demobilizēšanās no PSRS (Krievijas) bruņotajiem spēkiem vai PSRS (Krievijas) iekšējā karaspēka un kuras dienestā iesaukšanas vai iestāšanās dienā nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijā; ir bijušas PSRS (LPSR) VDK vai kādas citas ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai citu speciālo dienestu darbinieki, informatori, aģenti, ja šis fakts konstatēts likumā noteiktā kārtībā; Latvijā vai kādā citā valstī ir bijušas kriminālsodītas par tāda nozieguma izdarīšanu, kurš ir noziegums arī Latvijā Pilsonības likuma spēkā stāšanās brīdī; pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās pret Latvijas Republiku PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās vai Latvijas komunistu savienībā.
21. Ja Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā tiek uzņemta pilngadīga persona, vienlaikus ar naturalizēto personu Latvijas pilsonību iegūst arī šīs personas nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā.
22. Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja viņš atbilst visām šādām prasībām:
1) viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija,
2) viņš nav Latvijā vai kādā citā valstī bijis notiesāts ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz pieciem gadiem par nozieguma izdarīšanu,
3) viņš pirms tam visu laiku bijis bezvalstnieks vai nepilsonis.
23. Saskaņā ar Pilsonības likuma 2.pantu, Latvijas pilsoņi ir (personas, kas Latvijas pilsoņa statusu iegūst reģistrējoties):
1) personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17.jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību;
2) latvieši un līvi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuriem nav citas valsts pilsonības;
3) to sieviešu pēcnācēji, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras saskaņā ar Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta “Likuma par pavalstniecību” 7.pantu (stājoties laulībā, sieviete pāriet vīra pavalstniecībā) bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību;
4) personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras ir apguvušas pilnu mācību kursu latviešu mācībvalodas vispārizglītojošās skolās vai divplūsmu vispārizglītojošo skolu latviešu plūsmā, iegūstot šajās skolās pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību, ja šīm personām nav citas valsts pilsonības. Ja pilsoņa statusu saskaņā ar šo nosacījumu reģistrē pilngadīga persona, pilsonību vienlaikus ar šo personu iegūst arī tās nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā;
5) bērni, kuri atrasti Latvijas teritorijā un kuru vecāki nav zināmi;
6) bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā;
7) bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu dzimšanas vietas.
24. Pilsonības likuma 25.pants noteic, ka Latvijas pilsonību var atjaunot personas, kuras zaudējušas Latvijas pilsonību vecāku (adoptētāju) izvēles, juridiskās kļūdas vai pilsonības prettiesiskās atņemšanas rezultātā.
25. Gan Eiropas Savienības institūciju amatpersonas, gan Eiropas drošības un sadarbības organizācijas amatpersonas ir vairākkārt uzsvērušas, ka Pilsonības likuma pašreizējais variants (pēc 1998.gada grozījumiem) apmierina gan ES, gan EDSO. Naturalizācijas kritēriji atbilst starptautiskajiem standartiem un nav diskriminējoši. Tā, piemēram, EDSO Augstākais komisārs mazākumtautību jautājumos 1999.gada 11.janvārī publiski paziņoja, ka viņš ir gandarīts par esošo stāvokli Latvijas pilsonības jomā un turpmākās rekomendācijas nav gaidāmas.
26. Pēc naturalizācijas “logu” atcelšanas naturalizācijas tempi salīdzinājumā ar 1995.-1997.gadu ievērojami palielinājušies.
27. Kā rāda Naturalizācijas pārvaldes pētījumu un aptauju rezultāti, galvenie faktori, kas nosaka pašreizējos naturalizācijas tempus ir šādi:
1) nepietiekama valsts valodas prasme;
2) valsts nodevas apmērs atsevišķām iedzīvotāju grupām, kuras nevar iegūt trūcīgas personas statusu saskaņā ar tiesību aktu normām;
3) motivācijas trūkums (minimālas atšķirības pilsoņu un nepilsoņu tiesībās).
28. Jāuzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai, starptautiskajām organizācijām un institūcijām nav bijušas pretenzijas pret Naturalizācijas pārvaldes darbu. Nav rindu naturalizācijas iesnieguma iesniegšanai, naturalizācijas pārbaužu kārtošanai, iesniegumi tiek izskatīti operatīvi un īsākā laika posmā, nekā to paredz likums. Praktiski no iesnieguma iesniegšanas brīža līdz pilsonības saņemšanai paiet trīs līdz seši mēneši, kaut arī Pilsonības likums paredz pilsonības piešķiršanu gada laikā. Baltijas sociālo zinātņu institūta 2001.gada aprīlī veiktā jauno pilsoņu aptauja liecina, ka 95% no tiem uzticas Naturalizācijas pārvaldei.
29. 2001.gada jūnijā atkārtoti tika pārskatīti Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumi Nr. 234 “Noteikumi par valsts nodevu naturalizācijas iesniegumu iesniegšanai”, kā rezultātā naturalizācijas nodeva tika samazināta par trešdaļu (no Ls 30,- uz Ls 20,-). Ir iekļautas jaunas personu grupas, kas maksā naturalizācijas nodevu 50% apmērā – tās ir studenti un 3.grupas invalīdi. Līdz šim nodevu 50% apmērā maksāja skolēni, 2.grupas invalīdi un pensionāri. Personas, kuru mēneša ienākumi nepārsniedz krīzes iztikas minimumu (Ls 38,-), bezdarbnieki un to ģimeņu locekļi, kurās ir trīs un vairāk bērni, maksā naturalizācijas nodevu Ls 3,- apmērā. Naturalizācijas pārbaudes vairākkārt ir vienkāršotas. Aptuveni 95% naturalizācijas pretendentu nokārto šīs pārbaudes jau pirmajā mēģinājumā, kas pierāda, ka eksāmeni ir adekvāti izstrādāti. 2001.gada jūnijā tika grozīti Ministru kabineta 1999.gada 2.februāra noteikumi Nr.33 “Noteikumi par latviešu valodas prasmes un Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumu, valsts himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudi personām, kuras vēlas iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā”. Grozījumi paredz, ka mazākumtautību vidusskolu absolventi, kuri kārto centralizēto latviešu valodas un literatūras eksāmenu un vēlas naturalizēties, var apvienot naturalizācijas eksāmena valodas pārbaudi ar centralizēto eksāmenu. Līdz ar to naturalizācijai šīm personām būs jākārto tikai Satversmes, valsts himnas teksta un vēstures zināšanu pārbaude.
30. Naturalizācijas pārvalde ir īstenojusi daudzus informatīvus un sabiedrību izglītojošus pasākumus, kuru mērķis ir sniegt sabiedrībai visplašāko informāciju par pilsonības iegūšanas nozīmi un iespējām. Sabiedrības informēšanai un izglītošanai par pilsonības un sabiedrības integrācijas jautājumiem kopš 1999.gada Naturalizācijas pārvaldē izveidots Informācijas centrs. 2001.gada novembrī ir uzsākta plaša “Sabiedrības informēšanas un izpratnes veicināšanas par pilsonības jautājumiem kampaņa”, kuras galvenie uzdevumi ir informēt par pilsonības iegūšanas iespējām un motivēt nepilsoņus izvēlēties Latvijas pilsonību. Kampaņas ietvaros tika izvietotas informējošas reklāmas televīzijā, radio, internetā un reģionālajā presē, kā arī tika veidoti tematiski raidījumi televīzijā, nepilsoņi tika uzrunāti ar pasta sūtījumu starpniecību, tika organizētas informācijas dienas par pilsonības jautājumiem, kā arī izveidota interneta mājas lapa krievu valodā.
31. Kopš Natrualizācijas pārvaldes darbības sākuma regulāri tiek gatavota un izplatīta informācija pilsonības pretendentiem par Latvijas pilsonības iegūšanas iespējām. Piemēram, atkāroti ticis izdots buklets “Latvijas pilsonība” (1995., 1997., 1999.gadā), kurā atspoguļota informācija par visiem pilsonības iegūšanas veidiem, norādot iesniedzamos dokumentus un pārvaldes reģionālo nodaļu koordinātes. 1999.gadā buklets tika izdots 150 000 eksemplāros latviešu un 150 000 eksemplāros krievu valodā un izplatīts Latvijas iedzīvotājiem. Eiropas Savienības programmas Phare projekta “Sabiedrības integrācija ar informēšanas un izglītošanas palīdzību” ietvaros Naturalizācijas pārvalde sagatavojusi un izdevusi vairākus jaunus informatīvus izdevumus – ikmēneša biļetenu “Naturalizācijas pārvaldes vēstis”, ceturkšņa biļetenu “Pilsonība – līdzdalība un integrācija” (latviešu un krievu valodās) un bukletu “Pilsonība: Latvijā un Eiropas Savienībā” (latviešu un krievu valodā). Sagatavots arī videomateriāls skolām par pilsonības, naturalizācijas un sabiedrības integrācijas jautājumiem latviešu un krievu valodā.
32. Kopš naturalizācijas procesa sākuma regulāri tiek izdoti arī metodiskie ieteikumi Latvijas pilsonības pretendentiem, gatavojoties latviešu valodas prasmes pārbaudei un Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumu, valsts himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudei. Metodiskie ieteikumi iepazīstina ar pārbaužu saturu un norisi un ļauj pilsonības pretendentiem sekmīgi sagatavoties naturalizācijas pārbaudēm.
33. Liela uzmanība tiek pievērsta arī izglītojošajam darbam un iedzīvotāju līdzdalības veicināšanai. Jau piekto gadu pēc kārtas Naturalizācijas pārvalde sadarbībā ar citām institūcijām organizē skolēnu konkursu “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”. Konkursa ietvaros jaunieši ne tikai padziļina savas zināšanas par Latvijas vēsturi, Satversmi, pilsonības iegūšanas iespējām un citiem jautājumiem, bet arī līdzdarbojas pilsoniskas un integrētas sabiedrības veidošanā, izstrādājot un īstenojot projektus, kas vērsti uz sabiedrības integrācijas veicināšanu Latvijā.
34. Naturalizācijas pārvaldes reģionālo nodaļu darbinieki regulāri organizē informācijas dienas, tikšanās un citus informatīvus pasākumus gan skolās, gan pašvaldībās, gan nevalstiskajās organizācijās, lai skaidrotu dažādas pilsonības iegūšanas iespējas, to skaitā par bērnu, kas dzimuši pēc 1991.gada 21.augusta, atzīšanu par Latvijas pilsoņiem. Piemēram, 2000.gada 6.decembrī tika organizēta Informācijas diena Naturalizācijas pārvaldes telpās Rīgā, kuras laikā Naturalizācijas pārvaldi apmeklēja un sevi interesējošo informāciju ieguva apmēram 300 interesenti, 2001.gada 15.janvārī līdzīga informācijas diena tika organizēta Jelgavā, 2001.gada 24.februārī informācijas diena notika Ludzas rajona Zilupē. Reģionālo nodaļu darbinieki regulāri apmeklē mācību iestādes, sniedzot informāciju par pārvaldes kompetencē esošajiem jautājumiem.
35. Sadarbībā ar vairākām institūcijām organizēti socioloģiski pētījumi, lai noskaidrotu iedzīvotāju attieksmi pret Latvijas valsti, pilsonību, latviešu valodu un citiem jautājumiem. 1997. – 1998.gadā tika īstenota pētījumu un rīcības programma “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”, kuras ietvaros tika organizētas grupu diskusijas, veikta valsts mēroga iedzīvotāju aptauja, masu saziņas līdzekļu satura analīze un organizētas četras novadu un viena starptautiska konference, lai analizētu pētījuma rezultātus. Pētījuma rezultātā tika iegūta vērtīga informācija par iedzīvotāju motivāciju iegūt Latvijas pilsonību un šķēršļiem pilsonības iegūšanas procesā.
36. 2000. – 2001.gadā notika atkārtots pētījums “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību – 2000”, kura mērķis bija noskaidrot iedzīvotāju attieksmes dinamiku kopš iepriekšējā pētījuma, kā arī padziļināti pētīt ar sabiedrības integrāciju saistītus jautājumus. Papildus iedzīvotāju aptaujai un masu saziņas līdzekļu satura analīzei, tika veikta arī naturalizēto pilsoņu aptauja, kuras ietvaros tika noskaidroti vairāki jautājumi, piemēram, vai Latvijas pilsonības iegūšana ir attaisnojusi uz sevi liktās cerības. Pētījumu rezultātā iegūto informāciju Naturalizācijas pārvalde izmanto, veidojot savu darbības un sabiedrības informēšanas stratēģiju.
37. Naturalizācijas pārvaldē ir izveidots Eiropas standartiem atbilstošs valodas prasmes pārbaudes modelis. Valsts valodas prasmes pārbaude kā svarīga naturalizācijas procesa sastāvdaļa tika noteikta 1994. gada 22.jūlijā, kad tika pieņemts Pilsonības likums. Tobrīd gatava parauga, kā veidot pārbaudi, nebija. Uzsākot naturalizācijas procesu, tika izstrādāts valodas prasmes pārbaudes 1.modelis, ievērojot Pilsonības likuma 20. pantu, kurš stingri reglamentē valodas prasmes pārbaudes saturu, daļēji arī formas. Ar Eiropas Padomes ekspertu-Nīderlandes Pārbaudes materiālu izstrādāšanas institūta (CITO) un Kembridžas universitātes Vietējo valodas eksaminācijas sindikātu (UCLES) atbalstu tika gūtas priekšzināšanas par valodas testēšanas teorētisko bāzi un praktisko darbu, kā rezultātā tika izveidots valodas prasmes pārbaudes 2. un 3. modelis. Tālākajā sadarbības gaitā UCLES eksperti analizēja 3. modeli un ieteica veikt nepieciešamās korekcijas. UCLES un Gētes institūta eksperti atzina, ka ir izveidots Eiropas standartiem atbilstošs valodas prasmes pārbaudes modelis, kurā visi uzdevumi ir ar praktisku vērtību ikdienas dzīvē, kas ir strukturāli un metodiski līdzsvarots un pilnībā atbilst Pilsonības likuma prasībām. Valsts valodas prasmes pārbaudes līmenis naturalizācijas vajadzībām ir definēts un noteikts kā Sliekšņa līmenis, pielīdzinot to Eiropas Padomes izstrādātajam trešajam valodas prasmes līmenim (Threshold level) un ALTE 2 līmenim.
38. Tādējādi valodas prasmes pārbaudes līmenis naturalizācijas vajadzībām ir apzināti noteikts un saskaņots gan Latvijā (Latviešu valodas prasmes līmenis), gan arī pielīdzināts un saskaņots ar ALTE un Eiropas Padomes valodu prasmes līmeņiem. Šis Treshold level ir apzināts un zinātniski pamatoti noteikts. Valodas prasmju līmenis ir tāds, lai jebkurš cilvēks, dzīvojot Latvijā, ikdienā sastopoties ar reālo valodas vidi, varētu to apgūt. Tas nav arī pārāk zems, jo tas ļauj ikdienā sazināties un pildīt tās funkcijas, kuras nosaka pilsonība. Skaidri un nepārprotami noteiktais prasmju līmenis un korekti izstrādātais latviešu valodas prasmes pārbaudes saturs un process ļauj pamatot valodas prasmes pārbaudes objektivitāti un aizstāvēt Latvijā un starptautiskajās organizācijās valsts valodas prasmju pārbaudē naturalizācijai nepieciešamo valodas prasmju apjomu.
Patvēruma meklētāju un bēgļu statuss Latvijā
39. Ievērojot Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 26.punktu, Latvija vēlētos sniegt papildus informāciju par patvēruma meklētāju un bēgļu tiesisko statusu Latvijā.
40. 1997.gada 19.jūnijā Latvija ratificēja ANO 1951.gada konvenciju par bēgļa statusu un šīs konvencijas 1967.gada protokolu, formulējot šādas atrunas:
1) saskaņā ar konvencijas 1.panta B. otro daļu Latvija uzskata par sev saistošu konvencijas 1.panta B. pirmās daļas (b) alternatīvu;
2) visos gadījumos, kad konvencija paredz attiecināt uz bēgļiem vislabvēlīgākos nosacījumus, kas tiek attiecināti uz citu valstu pilsoņiem (pavalstniekiem), Latvija konvencijas normas interpretē tādējādi, ka uz bēgļiem netiek attiecinātas tiesības un privilēģijas, kas ir to valstu pilsoņiem (pavalstniekiem), ar kurām Latvija ir noslēgusi vienošanos muitas jautājumos, ekonomikas jautājumos, kā arī politiskās vai sociālās drošības jautājumos;
3) saskaņā ar konvencijas 42.panta pirmo daļu Latvija neuzskata par sev saistošu konvencijas 8.pantu;
4) saskaņā ar konvencijas 42.panta pirmo daļu Latvija konvencijas 17.panta pirmo un otro daļu uzskata par ieteikumiem, nevis par saistošām normām;
5) saskaņā ar konvencijas 42.panta pirmo daļu Latvija konvencijas 24.pantu uzskata par ieteikumiem, nevis par saistošām normām;
6) saskaņā ar konvencijas 42.panta pirmo daļu, kas attiecas uz Konvencijas 26.pantu, Latvija patur sev tiesības sabiedrības interesēs noteikt dzīvesvietu atsevišķām bēgļu grupām;
7) saskaņā ar konvencijas 42.panta pirmo daļu Latvija neuzskata par sev saistošu konvencijas 34.pantu;
8) saskaņā ar protokola VII panta pirmo daļu visas atrunas attiecībā uz konvenciju ir piemērojamas arī attiecībā uz protokolu.
41. Šajā pašā datumā – 1997.gada 19.jūnijā – tika pieņemts likums “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā”, kura mērķis ir saskaņā ar vispāratzītiem starptautiskiem cilvēktiesību principiem noteikt kārtību, kādā Latvijā tiek īstenotas personu tiesības saņemt patvērumu un iegūt bēgļa statusu, kā arī noteikt patvēruma meklētāja un bēgļa tiesības un pienākumus.
42. Minētais likums paredz divpakāpju sistēmu patvēruma pieteikumu izskatīšanai — pirmā instance ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centrs (Iekšlietu ministrija), apelācijas instance — Bēgļu lietu apelācijas padome, kas ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu persona var iesniegt Valsts robežsardzes amatpersonai robežkontroles punktā pirms ieceļošanas Latvijas Republikā. Savukārt, ja persona jau atrodas Latvijas Republikā, pieteikumu var iesniegt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centrā vai Valsts robežsardzes teritoriālajā struktūrvienībā. Pēc pieteikuma iesniegšanas notiek pārrunas ar patvēruma meklētāju, kā arī noskaidro viņa identitāti. Ja patvēruma meklētājs Latvijas Republikā uzturas nelegāli, pieteikuma izskatīšanas laikā viņš tiek izmitināts Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā. Ikvienam patvēruma meklētājam tiek izsniegts patvēruma meklētāja personas dokuments, kas pieteikuma izskatīšanas laikā kalpo kā personu apliecinošs dokuments Latvijas Republikā. Pārrunas ar patvēruma meklētāju veic Valsts robežsardzes amatpersonas un iegūtos materiālus nosūta izskatīšanai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centram. Pieteikums par bēgļa statusa piešķiršanu izskatāms un lēmums piešķirt bēgļa statusu vai atteikt tā piešķiršanu pieņemams trīs mēnešu laikā. Atsevišķos gadījumos, ja nepieciešams, pieteikuma izskatīšanas termiņu var pagarināt līdz sešiem mēnešiem.
43. Sūdzību par Bēgļu lietu centra lēmumu Bēgļu lietu apelācijas padome izskata divu mēnešu laikā. Padomes lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Kad personai ir piešķirts bēgļa statuss, tai bez maksas tiek izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, bēgļa ceļošanas dokuments. Ja bēglim nav citu iztikas avotu, pirmos 12 mēnešus bēglis saņem pabalstu, kas sedz ar dzīvošanu, uzturu, kā arī ar latviešu valodas apguvi saistītās izmaksas.
44. Kopš minētā likuma pieņemšanas patvērumu Latvijā lūgušas 99 personas, bet bēgļa statuss piešķirts 8 personām.
45. Tai pat laikā jāuzsver, ka šobrīd spēkā esošais likums “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā” paredz tikai vienu iespēju – bēgļa statusa piešķiršanu personām, kuras jūt labi pamatotas bailes no vajāšanas savā izcelsmes valstī rases, reliģijas, tautības, politiskās pārliecības vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ. Praksē daudz biežāki ir gadījumi, kad persona neatbilst Ženēvas konvencijā minētajiem kritērijiem bēgļa statusa saņemšanai, bet izraidīt uz izcelsmes valsti personu nav iespējams 1950.gada Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā minēto iemeslu dēļ. Šī iemesla dēļ, kā arī ievērojot Eiropas komisijas rekomendācijas patvēruma jomā, ir izstrādāts Patvēruma likuma projekts. Likumprojekts šobrīd tiek izskatīts Saeimā un to ir plānots pieņemt līdz 2002.gada 1.martam.
46. Likumprojektā iekļauta iespēja piešķirt alternatīvo aizsardzību tām personām, kuras neatbilst Ženēvas konvencijā minētajiem kritērijiem bēgļa statusa saņemšanai, taču tām nepieciešama aizsardzība, jo mītnes zemē vai pilsonības valstī tām draud nāves sods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai pazemojoša sodīšana, kā arī gadījumos, ja ārējo vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ tai ir nepieciešama aizsardzība un tā nevar atgriezties savas izcelsmes valstī. Lai nodrošinātu Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas prasību ievērošanu, likumprojekts paredz, ka nepieciešama tiesneša sankcija, lai patvēruma meklētāju aizturētu policijas iecirknī vai robežkontroles punktā ilgāk par 72 stundām. Tāpat likumprojektā paredzēti šādi kritēriji: valstu atzīšana par drošu izcelsmes valsti; drošu trešo valsti; precizēta acīmredzami nepamatotu pieteikumu definīcija; kārtība, kādā šādi pieteikumi izskatāmi; pieteikuma par bēgļa statusa piešķiršanu izskatīšana, personai atrodoties robežkontroles punktā, personas garantijas šādas procedūras laikā; ģimenes vienotības principa ievērošana; garantijas nepilngadīgām personām bez pieaugušo pavadības patvēruma procedūrā.
47. Nostiprinot Bēgļu lietu apelācijas padomes neatkarību, paredzēts, ka tās priekšsēdētāju un locekļus ieceļ Ministru kabinets. Likumprojektā uzsvērts, ka Bēgļu lietu apelācijas padomes priekšsēdētājs un tās locekļi savas kompetences ietvaros darbojas un lēmumus pieņem neatkarīgi.
Efektīva tiesību aizsardzība
48. Pakta 2.panta 3.daļas ievērošanu Latvijā nodrošina Satversme, kuras 92.pants noteic, ka “ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.”. Šis pats pants paredz, ka “nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu”.
49. Latvijā pastāvošā trīs līmeņu tiesu sistēma ir aprakstīta sākotnējā ziņojumā (43.paragrāfs). 1996.gadā tika izveidota Satversmes tiesa, kuras uzdevums ir izskatīt likumu un citu normatīvu aktu atbilstību Satversmei, kā arī šo tiesību aktu atbilstību Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa ir interpretējusi arī minēto Satversmes 92.pantu un ir atzinusi, ka nav nepieciešams īpašs likums, lai persona varētu izmantot tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu savu tiesību nepamatota aizskāruma gadījumā, tādēļ šī persona var tieši griezties tiesā un īpaša likuma par atlīdzinājumu neesamība nevar būt par pamatu atteikumam pieņemt prasību par atlīdzinājumu izskatīšanai.
50. 2000.gada 30.novembrī tika pieņemti grozījumi Satversmes tiesas likumā. Saskaņā ar šiem grozījumiem, kopš 2001.gada 1.jūlija personām ir tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā lietas ierosināšanai par likumu un Latvijas starptautisko līgumu atbilstību Satversmei, citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem), kā arī Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi. Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.
51. Kopš izveidošanas 1996.gadā Satversmes tiesa ir izskatījusi vairākas lietas par Latvijas tiesību aktu atbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā, kā arī vairākos spriedumos Satversmes tiesa ir atsaukusies uz starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, tai skaitā arī uz Paktu.
52. Sekojot 1993.gada Vīnē notikušās ANO Pasaules konferences par cilvēktiesībām aicinājumam, Latvijā 1994.gadā tika izstrādāta valsts programma “Cilvēktiesību aizsardzība un veicināšana” un 1995.gadā tika izveidots Valsts cilvēktiesību birojs. Šis birojs tika izveidota kā neatkarīga cilvēktiesību aizsardzības iestāde un cilvēktiesību ombuds saskaņā ar “Parīzes principiem” (Principi, kas attiecas uz valsts cilvēktiesību aiz-sardzību un veicināšanas institūciju statusu un darbību).
53. Valsts cilvēktiesību biroja statusu un darbības principus nosaka 1996.gada 5.decembrī pieņemtais likums “Par Valsts cilvēktiesību biroju”. Saskaņā ar likuma 1.pantu Valsts cilvēktiesību birojs (turpmāk – VCTB) ir patstāvīga valsts iestāde, kas veicina cilvēktiesību ievērošanu Latvijā atbilstoši Satversmei un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā. Likuma 2.pantā ir definēti VCTB uzdevumi:
1) sniegt sabiedrībai vispusīgu informāciju par cilvēktiesībām, kā arī veicināt šo tiesību atzīšanu un izprašanu;
2) sniegt sabiedrībai vispusīgu informāciju par Latvijas normatīvajos aktos noteiktajām cilvēktiesībām, garantijām un pienākumiem;
3) izskatīt jebkuru sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumu;
4) nekavējoties reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpšanas faktiem, kā arī pēc savas iniciatīvas noskaidrot apstākļus, kas varētu radīt šādus pārkāpumus;
5) pētīt situāciju cilvēktiesību ievērošanā valstī, it īpaši jomās, kas skar mazaizsargātās sabiedrības grupas;
6) izstrādāt programmas cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanai, kā arī koordinēt cilvēktiesību jomā izstrādāto citu valsts un pašvaldību institūciju un darba grupu sagatavoto programmu īstenošanu;
7) veikt Latvijas tiesību normu analīzi, lai noskaidrotu to atbilstību Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā;
8) ne retāk kā reizi gadā sniegt Saeimai un Ministru kabinetam rakstveida ziņojumu par VCTB darbu un reizi ceturksnī – rakstveida pārskatu par aktuāliem cilvēktiesību jautājumiem.
54. Saskaņā ar likumu, VCTB saņem un izskata iedzīvotāju rakstiskas sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī sniedz mutiskas konsultācijas. Tā 2000.gadā tika saņemtas 816 rakstiskas sūdzības un tika sniegtas 4347 mutiskas konsultācijas. Savukārt 2001.gadā VCTB ir saņēmis 969 rakstiskus iesniegumus un sniedzis 3939 mutiskas konsultācijas. Jāuzsver, ka 2000.gada 30.novembrī tika pieņemti grozījumi Satversmes tiesas likumā, saskaņā ar kuriem VCTB ir tiesības iesniegt pieteikumus Satversmes tiesā par likumu atbilstību Satversmei un starptautiskajiem līgumiem. VCTB jau ir iesniedzis 3 šādus pieteikumus.
55. 2000.gada nogalē Valsts prezidentes kancelejā tika izveidota darba grupa, kuras uzdevums bija izvērtēt ombuda institūta ieviešanas nepieciešamību Latvijā, kā arī izstrādāt koncepciju šādai institūcijai. 2001.gada 16.janvārī Valsts prezidentei tika iesniegta darba grupas izstrādātā koncepcija par ombuda institūcijas ieviešanu. Kā savā ziņojumā norāda darba grupa, sabiedrības uzticība ierēdniecībai, tiesībsargājošajām institūcijām un tiesām ir zema, līdz ar to iedzīvotāju un valsts vai pašvaldības institūciju konfliktu risināšana nav efektīva. Darba grupa piedāvāja vairākus problēmas risinājuma variantus, tai skaitā iespēju izveidot piecus dažādus ombudus, veidot ombudu uz jau esošā Valsts cilvēktiesību biroja bāzes u.c. Sabiedriskā diskusija par šiem jautājumiem joprojām turpinās, tādēļ neviens no darba grupas priekšlikumiem vēl nav ieviests.
56. 2001.gada 2.jūnijā Latvijā notika konference “Valsts tiesībsarga (ombuda) institūcijas izveide Latvijā”, kurā tika diskutēts par šiem jautājumiem. 2001.gada aprīlī Latvijā ieradās starptautisko ekspertu darba grupa, kuras uzdevums bija izpētīt Latvijas cilvēktiesību aizsardzības mehānismus un izvērtēt izstrādāto koncepciju par iespēju izveidot ombuda institūciju Latvijā. Tika vērtēts arī Valsts cilvēktiesību biroja funkcijas un mandāts. Jāuzsver, ka starptautiskie eksperti, atzina, ka VCTB ir pilnvērtīgs cilvēktiesību aizsardzības ombuds. Pie tam VCTB ir pilnvērtīgs Starptautiskā Ombuda institūcijas biedrs. Praktiski visas no ekspertu sniegtajām rekomendācijām ir izpildītas (lai novērstu valsts institūciju funkciju pārklāšanos iedzīvotāju sūdzību izskatīšanas jomā ir izveidots koordinācijas mehānisms, izveidota VCTB mājas lapa, veikta VCTB iekšējā restrukturizācija un izveidota jauna Informācijas un sabiedrisko attiecību nodaļa, VCTB darbinieku braucieni uz lauku reģioniem, tāpat arī policijas izolatoru un psihoneiroloģisko slimnīcu apmeklējumi notiek nepārtraukti). VCTB 2001.gadā iesniegto sūdzību dinamika ir līdzīga 2000.gada dinamikai, kas liecina par iedzīvotāju uzticēšanos VCTB. 2002.gadā VCTB budžets ir palielināts par 10%, kas dos iespējas efektīvāk veikt VCTB funkcijas. Kā tālejošākus priekšlikumus eksperti piedāvāja vairākus variantus esošā tiesību aizsardzības mehānisma papildināšanai ar citām funkcijām, īpaši t.s. “sliktās administrācijas’’ (maladministration) jomā. Vienlaikus tika uzsvērts, ka šādas pārmaiņas nevajadzētu sasteigt.
PAKTA 3. PANTS
57. Dzimumu līdztiesības jautājums konstitucionālā līmenī ir regulēts Satversmes 8.nodaļas “Cilvēka pamattiesības” 91.pantā, kurš noteic, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”, kā arī ka “cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”. Minētie vienlīdzības un nediskriminācijas principi ir spēkā esoši jebkuru tiesību – pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras — īstenošanā. Bez tam, Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļa ir arī 1979.gada konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kas Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada 14.maija.
Izpratnes par dzimumu līdztiesību vēsturiskā attīstība
58. Latvijā sieviešu un vīriešu izturēšanās sociālo un kultūras modeļu izveidi noteikusi valsts vēsture un kultūra, uz kuru paliekošu iespaidu ir atstājuši dažādi Latvijas teritorijā pastāvējuši politiskie režīmi un dominējošās kultūras formas. Kā vislielāko iespaidu atstājušās ir jāmin Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūra, kristietības tradīcijas un kanoniskās tiesību normas, valstiskās neatkarības perioda starp I un II Pasaules karu demokrātijas un autoritārisma tradīcijas, padomju varas gadu kultūra un sievietes pozīcija sabiedrībā, kopš neatkarības atjaunošanas veidotās politiskās un sadzīves kultūras tradīcija.
59. Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla zemnieku ģimene, kurā sieviete galvenokārt ieņem mātes lomu. Šajā kontekstā sieviete tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas, savukārt sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem patriarhālajam ģimenes modelim raksturīgo pozīciju.
60. Kristietības tradīcijas un kanonisko tiesību normu ietekme uz sievietes lomu sabiedrībā Latvijas teritorijā pamatā ir saistāmas ar katolicisma (Latgalē) un luterānisma (Kurzemē un Vidzemē), kas ir visizplatītākās konfesijas Latvijā, ietekmi. Tomēr padomju varas gados šī tradīcija ir zaudējusi lielāko savas ietekmes daļu.
61. Demokrātijas tradīcijas un dzimumu līdztiesības tradīcijas Latvijas teritorijai atrodoties cariskās Krievijas sastāvā attīstījās salīdzinoši ātrāk, kas ir saistāms ar iedzīvotāju augstāku izglītības līmeni un dzīves standartu. Par šo ideju iesakņošanās sabiedrībā pirmajiem apliecinājumiem var uzskatīt abu dzimumu aktivitāti 1905.gada revolūcijas laikā un pilsoniskās sabiedrības veidošanās procesā līdz I Pasaules kara sākumam.
62. Līdz ar valsts nodibināšanu 1918.gadā sievietes ieguva vienlīdzīgas politiskās un pilsoniskās tiesības, kas arī tika plašos apmēros izmantotas gan demokrātijas, gan autoritārisma periodā.
63. Padomju varas gados tika kultivēta brutāla vīrieša un sievietes vienlīdzības koncepcija, kas bieži vien noveda pie sociālo funkciju nepārdomātas vienādošanas neievērojot sievietes specifiskās fizioloģiskās un psiholoģiskās vajadzības. Lai gan šāda koncepcija balstījās un vispārēju sieviešu tiesību atzīšanu un ieviešanu dzīvē, tā bieži vien panāca pretēju, sievieti kā pilntiesīgu sabiedrības locekli degradējošu efektu.
64. Kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvijā lēnām mainās attieksme jautājumā par dzimuma līdztiesību. Sabiedrībai ir pieejami materiāli par feminisma kustību un par tādu sieviešu organizāciju, kustību, politisko partiju un apvienību darbību, kas saistīta ar stereotipu maiņu. Pamatā visi sabiedrības masu saziņas līdzekļi sabiedriskās domas attieksmē pret jautājumu par dzimumu līdztiesību pakāpeniski un arvien noteiktāk pauž stereotipu maiņu. Dzimumu līdztiesības jautājumu risinot, tiek piedāvāti dažādi savstarpējo attiecību modeļi, ir tolerantāks vērtējums šai problemātikai, arvien biežāk tiek akcentēta sievietes personiskā izvēle un tās nozīme.
Tiesību akti, kas garantē dzimumu līdztiesību, un to piemērošanas prakse
65. Latvijai nav raksturīgi tiesību akti, kas ietvertu sievietes diskriminējošas normas. Gluži otrādi, virknē spēkā esošo likumu un citu normatīvo aktu ir nostiprināts dzimumu diskriminācijas aizliegums. Jaunajā Darba likumā, kas stāsies spēka 2002.gada 1.jūnijā, ir iekļauta arī netiešās diskriminācijas definīcija un tās aizliegums. Saskaņā ar šī likuma 29.panta 4.daļu, “netieša diskriminācija pastāv, ja acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma personu, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi, kritēriji vai prakse ir piemērota un nepieciešama un var tikt attaisnota ar objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar dzimumu”.
66. Tāpat Latvija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Nepastāv ne aktīvo, ne pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi attiecībā uz personas dzimumu. Izvēloties vietu, kur piedalīties Saeimas vai vietējo pašvaldību vēlēšanās, sieviete nav saistīta ar saviem vīriešu kārtas ģimenes locekļiem vai to dzīves vietu – tiesības izvēlēties vēlēšanu vietu personām ir vienlīdzīgas neatkarīgi no to dzimuma. Saeimas vēlēšanu likums noteic ka Saeimas vēlēšanās persona var balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī visā valstī. Vietējo pašvaldību vēlēšanās persona pēc sava ieskata var vēlēt tās pašvaldības teritorijā, kur tā ir pierakstīta vai kur atrodas tās likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums. Personai, kura vēlēšanu dienā nekur nav pierakstīta, ir tiesības vēlēt tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kur bija tās pēdējā pieraksta vieta.
67. Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas sniegtie dati par sieviešu dalību Saeimas un vietējo pašvaldību vēlēšanās, sievietes aktīvi izmanto savas tiesības tikt ievēlētām (skat.tabulu).
68. Latvijas tiesību akti neparedz nekādus ierobežojumus sievietēm piedalīties valsts politikas formulēšanā un ieņemt valsts amatus, kā arī izpildīt visas valsts funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos. Kopš 1999.gada augusta augstākā valsts amatpersona, tai skaitā valsts bruņoto spēku augstākais vadonis, ir sieviete. Jāmin, ka V.Vīķe –Freiberga pēc statistiskas datiem kopš ievēlēšanas ir bijusi populārākā politiķe valstī. Sievietes ir pārstāvētas arī Latvijas izpildvaras galvenajā institūcijā — Ministru kabinetā. Arī tiesībām ieņemt amatus valsts civildienestā nepastāv nekādi ierobežojumi atkarībā no pretendenta dzimuma.
69. Latvijā tiesības uz darbu kā neatņemamas tiesības sievietēm tiek garantētas tāpat kā vīriešiem. Latvijas Darba likumu kodeksa 1.pantā ir noteikts, ka “Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa”. Savukārt jau iepriekš minētais Darba likums paredz, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu. Šīm tiesībām ir jābūt nodrošinātām bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Šo tiesību nodrošināšanai ir noteikts arī aizliegums sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības.
70. Darba likumu kodeksā nav noteiktas prasības darbinieku atlases kritērijiem. Savukārt Darba likumā ir iekļauts aizliegums dzimuma diskriminācijai, veicot darbinieku atlasi. Ir noteikts, ka darba sludinājums nedrīkst attiekties tikai uz vīriešiem vai tikai uz sievietēm, izņemot gadījumu, kad piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums.
71. Latvijas tiesību aktos nav ietvertas atšķirīgas iespējas sievietēm un vīriešiem izvirzīties amatā. Karjeras iespēju privātajā sektorā neierobežošanas pēc dzimuma pazīmes regulē, vadoties pēc atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa. Savukārt Valsts civildienesta likumā ir noteikta pretendentu atbilstības ierēdņa amatam pārbaudes kārtība un izvirzāmās prasības, kas neietver dzimumu diskriminējošas prasības. Ierēdņa tiesībās ietilpst pieteikšanās konkursam uz vakantajiem augstākas kvalifikācijas kategorijas ierēdņu amatiem, kā arī piedalīties apmācību programmās, lai iegūtu amata pienākumu pildīšanai nepieciešamās iemaņas un prasmes. Pēc Valsts Civildienesta pārvaldes sniegtās informācijas kopumā sieviešu un vīriešu procentuālā attiecība valsts civildienestā uz 2000.gada 31.decembri ir 60% sieviešu un 40% vīriešu un šī ir lielākā vīriešu un sieviešu īpatsvara atšķirība kopš civildienesta ieviešanas valstī.
72. Tabulā norādīts statistikas datu apkopojums par sieviešu un vīriešu nodarbinātību ne tikai valsts institūcijās, bet arī visās tautsaimniecības, tirdzniecības, ražošanas un pakalpojumu sfērās.
Nodarbināto iedzīvotāju sadalījums pēc dzimuma un pamata darba vietas ekonomiskās darbības veida 2001.gadā(tūkst. cilv.)
73. Saskaņā ar Izglītības likumu Latvijā izglītības iegūšanas iespējas nav atkarīgas no personas dzimuma. Latvijā nepastāv dalīta meiteņu un zēnu izglītība, un spēkā esošie tiesību akti to arī neparedz. Šī iemesla dēļ Latvijā nepastāv dažādas kvalitātes skolas, skolu telpu, iekārtu un pedagogu pieejamība zēniem un meitenēm ir vienlīdzīga. Tā kā uzņemšanas noteikumi mācību iestādēs neparedz nekādus uzņemšanas ierobežojumus atkarībā no dzimuma un uzņemšana mācību iestādēs norisinās konkursa kārtībā vai vadoties pēc audzēkņa dzīves vietas, meitenēm ir pieejamas jebkuras specialitātes apgūšana gan profesionālās izglītības mācību centros, gan koledžās un augstskolās.
Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām