Raksts

Lobisms būtu jāreģistrē, bet kā?


Datums:
15. marts, 2005


Autori

Providus


Foto: N.Mežiņš

Recenzija par Valta Kalniņa pētījumu “Parlamentārā lobēšana starp pilsoņa tiesībām un korupciju”

Lobisma tēma Latvijā ir pētīta visai maz. Man līdz šim nācies par to lasīt tikai viena latviešu autora – sociālo zinātņu maģistres Aijas Babres rakstu sēriju laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 2004.gadā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā laikrakstā “Latvijas Jurists” dažus vārdus par lobisma tēmu minēja latviešu izcelsmes jurists no Minesotas (ASV) Ivars Krievāns savā publikācijā ar turpinājumiem “Korupcija”. Tāpēc Valts Kalniņš un Aija Babre šķiet vienīgie pētniecības celmlauži šajā jautājumā, kas Latvijā maz skaidrots. Piekritu recenzēt Valta Kalniņa darbu tāpēc, ka savu maģistra studiju laikā padziļināti pētīju korupcijas novēršanas svarīgākos aspektus. Šī tēma man nav sveša arī tāpēc, ka strādājot trijās valdībās tieslietu ministra amatā, kā arī 7. un 8. Saeimā, man ir nācies vērot, kā attīstās lobisms tā atklātajās un slēptajās formās.

Pētījuma mērķis

Manuprāt, autors ar šo pētījumu ir mēģinājis vērsties pret Latvijas sabiedrībā izplatīto mītu: “Lobisms, tas ir slikti, tā ir korupcija”. Daļēji viņam tas ir izdevies. Tomēr vienkāršam pētījuma lasītājam bez speciālas izglītības vai zināšanām par lobismu šāda pārliecība varētu arī nerasties. Manuprāt, autoram vajadzēja plašāk analizēt ētisko un neētisko lobismu. Kāpēc pirmais sabiedrībai dara labu, bet otrs – sliktu? Kādu apdraudējumu sabiedrībai rada neētiskais un slēptais lobisms? Atbildes uz šiem jautājumiem dotu lielāku nozīmi šim pētījumam plašākos sabiedrības slāņos un labāku izpratni par to. Manuprāt, tādā gadījumā pētījumam būtu aptverošāka un izglītojošāka nozīme.

Autora apjomīgajā un analītiskajā pētījumā uzsvars likts uz likumdevēja lobēšanu, taču tādās valstīs kā Latvija, kur absolūtais likumprojektu vairākums tiek radīts ministriju kabinetos, vērtīgi būtu pētīt arī lobistu mijiedarbību ar izpildvaru – no ministru prezidenta un ministra līdz referentam.

Precīza definīcija

Interesanta ir autora veiktā analīze esošajām lobisma definīcijām. Manuprāt, autors ir atradis precīzāko no līdz šim dzirdētajām (lasītajām) definīcijām: “Lobēšana ir privātu personu mijiedarbība ar valsts vai pašvaldības institūcijām, lai panāktu kāda lēmuma (ne)pieņemšanu vai darbības (ne)veikšanu šo privāto personu vai trešo personu interesēs” (10.lpp.).

Veiksmīga intervējamo izvēle

Veicot intervijas, autors, visticamāk, ir rūpīgi vērtējis iespējamo anonīmi intervējamo personu loku, un, manuprāt, izvēle ir bijusi veiksmīga. Aiz šīm anonīmajām personām jaušami gan tādi, kuri piekopj ētisko lobismu, gan tādi, kuri, iespējams, strādājuši uz likumpārkāpuma robežas.

Vaicājums valodniekiem

Ja mūsu valodnieki ir atraduši lielisku latviskojumu vārdam ombudsmens – tiesībsargs, tad kāpēc gan lobistu vai lobētāju nesaukt par interešu sargu, interešu virzītāju vai interešu pilnvarnieku, vai kā tamlīdzīgi? Vēl joprojām daudziem sabiedrībā, īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, lobēšanas jēdziens atgādina kaut ko par lobīšanas procesu. Tas ir nopietns jautājums mūsu valodniekiem.

Lietuvas grābeklis

Autors savā darbā veicis vērtīgu ārvalstu pieredzes analīzi un, manuprāt, ir nonācis pie loģiska secinājuma par Lietuvas pieredzi kā apliecinājumu stingru ierobežojumu bezjēdzībai. Autors pareizi secina, ka atklātums varētu būt galvenais ētiskā lobisma attīstīšanas līdzeklis. Manuprāt, ētiskais lobisms, konkurējot ar neētisko lobismu, spētu to arvien vairāk ierobežot.

Plašais lobistu darbības lauks

Vērtīga ir autora atziņa par nepieciešamību palielināt profesionālo un interešu asociāciju lomu, attīstot lobismu. Taču gandrīz neskarts ir tāds jautājums kā netiešais lobisms, kas Latvijā ir ļoti izplatīts. Proti, lobistam bieži vien izdevīgāk ir vērsties pie plašsaziņas līdzekļiem, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Kā zināms, Latvijas plašsaziņas līdzekļi 2004.gadā vārda brīvības starptautiskajā reitingā tika vērtēti ar augsto 10.vietu pasaulē un to ietekme uz sabiedrību, tajā skaitā uz ministriem un deputātiem, ir visai liela.

Autors savos pētījumos turpmāk varētu analizēt arī tā saukto kritisko lobēšanu jeb pretlobēšanu, kad tiek virzīta interese nevis kaut ko pieņemt, bet gan nepieņemt. Spilgts piemērs šādai pretlobēšanai bija dažu Latvijas oligarhu vienošanās pret komercreformas uzsākšanu. Šī pretlobēšana ilga vairāk nekā divus gadus un tikai vēlāk būs iespējams aprēķināt, cik daudz investīciju mūsu valsts ir zaudējusi šīs pretlobēšanas rezultātā.

Autoram savos turpmākajos pētījumos būtu ieteicams izpētīt arī Valsts prezidentes kancelejas rīcību, pirms pieņemtais likums tiek atdots Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Kāda ir šīs iestādes pieredze, un vai viss notiek pietiekami atklāti?

Vai ar lobismu iegūts amats ir leģitīms

Autoram būtu ieteicams veikt pētījumu (anonīmi intervējot) par tām bijušajām valsts amatpersonām, kuras par savu darbību ir saņēmušas tādu atlīdzību kā labi apmaksātus amatus komercstruktūrās. Šāds pētījums izgaismotu Latvijā ietekmīgākās komercstruktūras, kuras no minētajām amatpersonām saņēmušas sev labvēlīgus lēmumus. No autora pašreizējā pētījuma nav īsti skaidrs, vai, viņaprāt, tiesiskā valstī šādas lietas vajadzētu pieļaut? Manuprāt, tiesiskā valstī šāda tirgošanās ar amatiem nebūtu pieļaujama, bet Latvijā šī joma ir nepietiekami kontrolēta.

Vai būs Saeimas deputātu ētikas kodekss

Autora atziņa par Saeimas deputātu ētikas un uzvedības kodeksa nepieciešamību nav nekāds jaunums – tāds Saeimā top sadarbībā ar autoru un vēl vairākiem ekspertiem. Saeimas Juridiskais birojs gan regulāri ceļ iebildumus, jo Interešu konflikta novēršanas likumā daudzi no Ētikas kodeksā minētajiem formulējumiem atrunāti konkrētās normās. Šobrīd ir sarežģīti prognozēt minētā kodeksa pieņemšanas gaitu, taču, manuprāt, šāda ētikas kodeksa pieņemšanas rezultātā uzlabosies deputātu darba kvalitāte un pozitīvāks kļūs sabiedrības vērtējums Saeimas darbam.

Lobistu reģistrācija

Atbalstāms ir autora ieteikums veikt lobistu reģistrāciju un informācijas publicēšanu internetā. Attīstot šo ideju, vēlos piebilst, ka pirmsākumā pietiktu ar Saeimas amatpersonu, komisiju, frakciju un deputātu apmeklētāju reģistrēšanu. Būtu jāreģistrē šādi dati: “Kas, kad, ar ko, kur ir ticies (piedalījies), sarunas tēma(s), ko konkrētais indivīds pārstāvējis (nevalstiskā organizācija, komercsabiedrība, iestāde u.c.). Tāpēc vajadzētu Saeimas Kārtības rullī izdarīt nelielu papildinājumu, ar kuru Prezidijam tiek dota iespēja reglamentēt apmeklētāju uzskaites un publicēšanas kārtību. Protams, nav izslēgts un visdrīzāk tā arī būs, ka tie lobisti, kuriem tīkamāks ir slēptais lobisms, tiksies ar saviem deputātiem tuvējās vai attālākās kafejnīcās vai citās vietās. Taču šī procesa kontroli samērā labi var realizēt plašsaziņas līdzekļu pārstāvji.

Šāda reģistrācijas un apmeklētāju publiskošanas kārtība Saeimā varētu būt kā pilotprojekts. Tam varētu sekot līdzīgas kārtības noteikšana Valsts prezidenta kancelejā, Ministru Kabinetā, ministrijās, ministriju padotības iestādēs un pašvaldībās, kā arī iestādēs, kuru vadība tiek apstiprināta (iecelta, ievēlēta) ar atsevišķu Saeimas lēmumu, atspoguļojot šos datus attiecīgo iestāžu interneta mājas lapās. Vēlāk, analizējot apmeklētāju plūsmu, varētu izstrādāt mehānismu, kā lobistus grupēt un atdalīt no vienkāršiem apmeklētājiem, kuri vēršas pie amatpersonām nevis, lai panāktu konkrētas izmaiņas likumos, bet dažādu citu jautājumu dēļ. Nākamais posms jau varētu būt lobistu pašdeklarēšanās. Visam šim procesam vajadzētu notikt aptuveni četru līdz septiņu gadu laikā.

Bez liekas birokrātijas likumu pieņemšanas procesā

Diskutējams ir autora priekšlikums par anotācijas nepieciešamību ikvienam priekšlikumam starp likumprojekta lasījumiem. Tas var diezgan smagi birokratizēt esošo kārtību. Ja anotācijas forma būtu vienkāršota un īsa, tad priekšlikums ir atbalstāms. Labākais risinājums būtu dot deputātiem iespēju šādu anotāciju pievienot, taču ne obligātā kārtā. Ikviens deputāts debatēs var paust to, ko būtu rakstījis anotācijā. Savukārt debates tiek pārraidītas radio tiešraidē, fiksētas stenogrammā (tās pieejamas arī Saeimas mājaslapā) un publicētas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Saeimas mājas lapa jāuzlabo

Lai gan Saeimas mājaslapā, sadaļā Likumprojekti, varam iegūt samērā daudz informācijas par likumprojektu redakciju un virzību, tomēr jāpiekrīt, ka sistēma ir jāuzlabo un mājaslapā regulāri un nekavējoties jāievada informācija par iesniegtajiem priekšlikumiem likumprojektiem starp lasījumiem. Respektīvi, līdz ko ir sagatavota likumprojekta redakcijas tabula otrajam vai trešajam lasījumam pirms izskatīšanas komisijā vai plenārsēdē, tai vajadzētu būt publiski un brīvi pieejamai ikvienam interesentam.

Recenzenta citāts “ar bārdiņu’

Lobisma tēma ir kļuvusi īpaši aktuāla pagājušā gadsimta otrajā pusē, sevišķi deviņdesmitajos gados. Tāpēc noslēgumā vēlētos citēt mazu fragmentu no sava jau “ar bārdiņu apaugušā” 2000.gadā aizstāvētā maģistra darba “Korupcijas novēršanas aktuālākie tiesiskie un politiskie aspekti Latvijā”:

“Personu, kura ir ieguvusi tiesības pieņemt lēmumus, varētu nosacīti saukt arī par pilnvarnieku, jo tā pilda tās sabiedrības daļas deleģētos pienākumus, kura viņai ir devusi pilnvaras (vēlētāji, varas struktūras, partijas, nevalstiskās organizācijas, uzņēmēji). Ir vesela virkne amatu, kuriem pilnvarojumu devušas vienlaikus vairākas institūcijas vai interešu grupas. Ja dažādie pilnvarojuma uzdevumi ir citādi un tie nonāk vai varētu nonākt konfliktā, tie būtu obligāti deklarējami kā atklātais lobisms. Ja lobisms ir slēpts, tad veidojas labvēlīga augsne korupcijai; tad persona, kura virza un aizstāv konkrētas intereses, pirmkārt, jau nodara kaitējumu vismaz vienam savam pilnvardevējam un var kļūt par potenciālu likumpārkāpēju.

Šī maģistra darba autors atbalsta tādu publisku un atklātu lobismu, kas veicina attīstību, legālu līdzekļu iegūšanu, konkurenci un pastiprina atbildību par amata stāvokļa izmantošanu savtīgās interesēs. Tāpēc, domājot par amatpersonu darbības kontroles iespējām, ko veic sabiedrība, būtu rūpīgi jāizvērtē amatpersonu interešu lobisma obligātās deklarēšanas ieviešanas iespējas.”

Noslēgumā

Šīs recenzijas noslēgumā es vēlētos paust pateicību pētījuma autoram Valtam Kalniņam un novēlēt pētniecību šajā jomā turpināt un attīstīt.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!