Raksts

Liktenis izsvieda


Datums:
18. oktobris, 2010


Autori

Providus


Foto: AFI, Ansis Starks

Tas nav viegli, bet es domāju, ka cilvēciski jāsamierinās — mūžīgi es Saeimā tāpat nevarēju būt, agri vai vēlu kaut kam bija jānotiek.

Māris Grīnblats politikā ienāca jau Tautas frontes laikos un 17 gadus — kopš 1993. gada — viņš ir strādājis Saeimā. Taču aizvadītās vēlēšanas nebija labvēlīgas ne viņam, ne viņa partijai TB/LNNK. Sajūtot spēku zudumu un elektorāta vārgo atsaucību, TB/LNNK vēlēšanās izšķīrās startēt kopā ar jauneklīgo un radikālo ideju iezīmēto Visu Latvijai! Rezultātā Grīnblats izpelnījās lielu svītrojumu skaitu un 10. Saeimā neiekļuva, savukārt TB/LNNK turpmāk parlamentā pārstāvēs tikai divi deputāti.

Vai pēc vēlēšanām jums ir zaudējuma sajūta?

Ja runājam par organizāciju, tad, domāju, lēmums startēt kopā ar Visu Latvijai! bija pareizs. Ir ievēlēti divi mūsu pārstāvji — Dzintars Rasnačs un Gaidis Bērziņš. Tas, protams, ir maz, to nevar nosaukt par apmierinošu rezultātu ne ar kādu atlaidi. Bet tajā pašā laikā, ja mēs būtu startējuši vieni, rezultāts būtu bijis starp 3-4%. Astoņi deputāti, savukārt, apvienībai, es domāju, ir labs rezultāts. Tie, kas runāja, ka varētu būt 10%, mazliet pārspīlēja optimisma virzienā. Es biju mazliet piesardzīgs un domāju, ka paliksim tuvu 5%, bet bija drusku labāk.

Tagad jūs runājat par apvienību VL-TB/LNNK. Bet ja domājam par TB/LNNK?

Ja skatās veco apvienību TB/LNNK, tad tā ir cietusi smagu zaudējumu. Divas smagas vēlēšanas tas zirgs ir ar grūtībām barjerai pārlēcis, bet trešajās — smagi aizķēries, tā kā rezultāti nevar būt iepriecinoši nekādi.

Jūs noteikti esat paši apdomājuši, kādas ir TB/LNNK kļūdas bijušas?

Bez šaubām mēs neesam vairījušies atrasties valdībās un esam bijuši lielākajā daļā valdību, sākot ar 1995. gada rudeni, izņemot Emša valdību un pirmo Kalvīša valdību. Loģiski, ar mūsu līdzdalību notikušas daudzas lietas Latvijas ekonomikā, politikā un sociālajā dzīvē. Tādā vai citādā veidā esam atbalstījuši valdības budžeta lēmumus. Protams, tas ir atstājis savu iespaidu, jo pēdējie divi gadi un atkritiens atpakaļ daudzu cilvēku dzīvē, un visas šīs ekonomiskās problēmas, un cilvēku aizbraukšana no Latvijas asociējas ar varas partijām. Domāju, kas tas ir centrālais iemesls, kāpēc ir šādi rezultāti.

Tad jau Dombrovskim nebūtu tādi panākumi — viņš jau tomēr tas galvenais „griezējs”.

Viņš ir valdības vadītājs. Viņš sevi ir parādījis pozitīvi un veiksmīgi — kaut arī varbūt ar ne pārāk spilgtu tēlu, bet kā darba rūķi — noslēgtu, mierīgu tēlu, kas varbūt sākotnēji daudzus kaitināja, bet tomēr parādīja, ka viņš darbojas kā pulksteņa mehānisms — varbūt ne tik strauji, kā gribētu, bet tomēr samērā prognozējami, nosvērti. Arī grūtās situācijās parādīja, ka ir mierīgs cilvēks — pat ja ir ļoti grūti, nav jēgas lēkt no biksēm ārā, bet ir jāturpina darboties, jo pēc kāda brīža būs labāk. Kopumā premjera partija sevi tā parādīja, paļaujoties uz premjeru. Bet neapšaubāmi tā ir jaunāka partija, kas ienākusi ap 2000. gadu un bauda lielāku uzticību ilgstošā periodā.

Bet kāpēc TB/LNNK uzticība ir deldējusies?

Tā kritās jau ap 2001.-2002. gadu un vairs nav atjaunojusies.

Jums bija zvaigžņu brīdis 2004. gada Eiroparlamenta vēlēšanās.

Jā, tur apstākļi labvēlīgi bija mums un bija mazāk labvēlīgi citām partijām. Tas drīzāk bija veiksmīgs izņēmums, kas, jāsaka, pēc tam arī nemaz tik veiksmīgs nebija, jo vairāki cilvēki nolēma partiju pamest.

Kāpēc ir tas slīdējums uz leju?

Es domāju, ka, pirmkārt, tā paaudze, kas uzņēmās vadību reizē ar atmodas sākumu — ar Tautas fronti un LNNK — (es personīgi biju gan Tautas frontē, gan Pilsoņu kongresā, LNNK biedrs neesmu bijis, bet esmu bijis līdzjutējs, atbalstītājs) — šī paaudze, protams, arī savas personiskās, savas psiholoģiskās iespējas pamazām izsmēla, un bija jānāk jauniem cilvēkiem. Mūsu partijā tā procesa mazliet pietrūka. Es pats jau kopš 2000. gada jutu, ka savus spēju griestus esmu sasniedzis — es tos varu turēt, bet nevaru pacelt mazliet augstāk.

Bet kāpēc TB/LNNK jauniešu nav? Kāpēc mēs vienīgo redzam Jakrinu[ 1 ]?

Nu jauniešu ir drusciņ vairāk. Protams, ka viņiem vēlēšanās ir bijis grūtāk apsteigt gados vecākos kolēģus. Atjaunošanās nav bijusi, un ir tas brīdis, kad vecā komanda vairs nevar, bet jaunā ir maza — atsevišķi cilvēki.

Tas nozīmē, ka rezervistu soliņš ir ārkārtīgi mazs. Tas jau bija skaidrs pirms vairākiem gadiem, taču jūs vienalga šo soliņu nepapildinājāt, bet atļāvāt runāt Tabūnam un Dobelim, kaut gan acīmredzot vēlētājs uz kaut ko tādu vairs „neparakstās”.

Viņi runā tāpēc, ka pēc rakstura arī ir aktīvi, bet Saeimā jau nav lieguma runāt.

Bet kāpēc nav jauniešu?

To ir grūti pateikt. Ja runājam par jauniešu līderiem, mūsu organizācijā varbūt tas nav veidojies tā, ka organizācija būtu palikusi stiprāka. Bija periods, kad organizācija bija cerīgāka, bet pēc tam kaut kā tie jaunieši kļuva vecāki — jau pēc 30, un tad viņi organizācijā arī vairs nav. Tāds atslābums nāca. Un, protams, arī nacionālā jautājuma atbīdīšanās no pirmās, otrās, trešās vietas ir atstājusi iespaidu. Šis temats vairs nav pats būtiskākais.

Savukārt ekonomisko jautājumu apgūšana, kas, protams, iezīmējās uz 2006. gada vēlēšanām un arī uz 10. Saeimas vēlēšanām, — jāsaka, ka daudzi vēlētāji varbūt to vēl nav pamanījuši vai arī vairāk saista ar vienu cilvēku — Robertu Zīli un grupu ap viņu, bet ne ar visu partiju.

2006. gadā jūs savu ekonomisko programmu pozicionējāt tikai kā Zīles programmu, kaut arī bija skaidrs — kāpēc balsot par Zīli, ja viņš droši vien no Briseles šurp nebrauks. Tā varbūt bija taktikas kļūda?

Varbūt tā ir kļūda etiķetē. Zīle vadīja šīs programmas izstrādāšanu, un loģiski, ka tā tika saukta viņa vārdā. Viņš to gatavoja, protams, kā partijas programmu.

Jau tad jūs jutāt, ka ar nacionālajiem jautājumiem vairs „nepavilksit”?

Ne tikai. Mēs sapratām, ka sociālekonomiskie jautājumi ir svarīgi, kaut agrāk varbūt daži šaubījās, vai tie ir tik svarīgi.

Kā jūs tagad tālāk dzīvosit? Kā tālāk profilēsities?

Es domāju — neapšaubāmi kā nacionālkonservatīva partija. Bet arī tāda, kurai šie sociālekonomiskie jautājumi ir svarīgi.

Vai tas nozīmē, ka jūs vēl joprojām mēģināsit, rupji runājot, „spiest” uz latviskajām lietām?

Jā, mēs no tā neaizejam. Tādas domas noteikti nav.

Bet ja pēc tā nav pieprasījuma?

Mēs tomēr domājam, ka šie jautājumi ir svarīgi. Latviešu valodas pozīcijas likumos ir nostiprinātas diezgan daudz, bet praktiski šīs problēmas nav risinātas, pilsonības jautājumi un daudzi citi jautājumi sabiedrībai ir svarīgi un būs svarīgi. Līdz ko tos „palaidīs vaļīgāk”, tad uzreiz parādīsies balsis — bet kur jūs esat skatījušies? Mēs objektīvi skatāmies, ka šie jautājumi ir būtiski, kaut arī cilvēki tos neuztver kā pirmo vai otro nepieciešamību.

Bet kāda tagad jums būs iespēja runāt par šiem jautājumiem? Ne jau ar diviem TB/LNNK cilvēkiem parlamentā!

Es domāju — ar diviem varēs runāt. Kaut tas šobrīd jāskata kontekstā ar Visu Latvijai!. Neapšaubāmi, apvienība ir izveidota, un šobrīd frakcijā ir astoņi, nevis divi cilvēki.

Bet kāda tagad būs tēvzemiešu ietekme šajā frakcijā, ja mēs runājam par parlamentāro darbu? Raivis Dzintars būs frakcijas priekšsēdētājs?

Par to nav runāts[ 2 ], bet es domāju, ka frakcijas priekšsēdētājs būs no Visu Latvijai!. Viņu rezultāti vēlēšanās, protams, ir krietni labāki.

Bet jūs tas nebaida, ka tagad atdodat grožus cilvēkiem, ar kuriem tikai pāris mēnešus esat kopsolī gājuši?

Nav jau tā, ka mēs nebūtu vērojuši viņus un viņi — mūs. Ir jau ilgāku laiku vērots. Cilvēki jau neķeras pie jauniem partneriem, ja ūdens mutē nesmeļas. Kad situācija kļuva grūta, tad bija vajadzīga sadarbība.

Kā jūs tālāk tīri formālos jautājumus virzīsit, lai tomēr tēvzemieši paturētu zināmu kontroli?

Frakcijā, protams, vairākums būs Visu Latvijai!, bet es nedomāju, ka tā dalīšanās būs tik krasa. Mūs interesē, lai mēs iekļautos valdības veidošanas darbā — nav jau jēgas startēt vēlēšanās, ja mēs negribam piedalīties valdības darbā. Tie noteikumi, dabiski, veidosies kopīgā darbā, un, protams, Vienotībai un ZZS ir lielāks svars, to jau mēs saprotam, bet aiziešanu opozīcijā mēs uzskatām par nevēlamu, jo nevēlamies, lai Saskaņas centrs iegūtu iespēju piedalīties ar lielāku jaudu. Tāpēc mēs mudināsim Visu Latvijai! piedalīties valdības veidošanā, pat ja tur ir risks, ka viņi ir partija, kas ilgu laiku bijusi ārpus parlamenta un kurai šeit viss ir jauns, īpaši jau valdības darbs ar daudzām problēmām. Budžeta pieņemšanā nebūs nekādu aplausu no sabiedrības, un tas viņus arī biedē. Es viņu vietā arī mazliet baidītos.

Nu ne tikai pieredzes trūkums parlamentā, bet, būsim godīgi, arī Visu Latvijai! radikālisms.

Bet tas nav tik liels. Mēs ar kolēģi spriedām, nu cik tad liels ir šis radikālisms? Protams, viņi kā ārpusparlamenta partija vairāk iezīmējas ar dažu atceres dienu rīkošanu. Un tā cita viņu darbība vēlētājiem un sabiedrībai ir maz zināma.

Drošības policijai bija materiāli, ka Dzintars savulaik uzturējis kontaktus ar toreizējo ekstrēmo barkašoviešu līderi Jevgeņiju Osipovu.

Tas laikam bija ļoti sen. Es domāju, ka Raivis Dzintars pa šiem gadiem ir nobriedis, un, ja kaut kas ir manīts, tad šobrīd tas ir stipri mazāk jūtams. Viņš uz mani atstāj nosvērta un saviem gadiem pat visai apdomīga cilvēka iespaidu, tā kā es domāju, ka viņš ir tas potenciāls, kas var izaugt, un pārējie ar laiku rādīs, ko viņi var un ko — nevar.

Jūs jūtat apvienībā, ka Visu Latvijai! jaunieši ir karstasinīgāki nekā jūs, tēvzemieši?

Es domāju, ka tas izriet no vecuma, no gadiem, un, otrkārt, arī no pieredzes. Viņi ir bijuši ārpusparlamenta partija, tad, protams, vairāk orientējas uz protesta akcijām, mītiņiem, piketiem. Mēs esam bijuši parlamenta partija un pārsvarā pozīcijas, ne opozīcijas partija. Loģiski, ka mūsu darbības metodes atšķiras un šeit nevar būt tāda ātra un gluda sakļaušanās kopā. Tas, protams, kādu laiku prasīs, kamēr mēs viens pie otra pieradīsim.

Labi, bet ko jūs darīsit 16. martā? Puiši droši vien ies stāvēt ar karogiem pie Brīvības pieminekļa.

Par to šobrīd nav runāts. Mūsu biedri, bet ne partija kopumā, vienmēr piedalās atceres pasākumos, ko rīko Nacionālo karavīru biedrība, bet mēs paši neko neorganizējam.

Mēs ļoti labi atceramies, kā pirms dažiem gadiem Brīvības pieminekli apjoza žogs un kā Visu Latvijai! puiši stāvēja ar karogiem. Situācija bija saspringta un pastāvēja bažas par nemieriem. Toreiz jūs tur nebijāt klāt, bet tagad šie paši puiši ir jūsējie.

Mums ir nacionālā apvienība, kurai ir izveidota valde — četri pārstāvji no vienas, četri — no otras puses. Protams, visi saprot, ka pašreiz katra partija vēl darbojas atsevišķi. Iekšienē tagad ir jautājums — ātri apvienoties vai nogaidīt? es domāju, ka divām partijām ar mazliet līdzīgu ideoloģiju, tomēr atšķirīgu taktiku, darbību ļoti ātra saplūšana diez vai būs iespējama.

Bet, ja puiši jūs „neklausīs”, tad mums tagad būs viena parlamentāra partija, kas iet un rīko ekstrēmus pasākumus?

Es domāju, ka viņu mērķis nav kašķēties ar citu tautību pārstāvjiem. Es vienmēr uzsveru, ka Dmitrijs Mironovs ir viens no viņu Rīgas nodaļas aktīvākajiem biedriem, kuram arī ir samērā labi rezultāti vēlēšanās. Viņš ir krievs…

Viņš ir „štata” krievs.

Tā varbūt nebūtu korekti teikt. Cilvēks ir labi integrējies Latvijas vidē, viņš pieņem Latvijas valsts nacionālismu. Neviens viņam nepārmet, ka viņam pasē ir cits ieraksts un varbūt viegls akcents. Te vairāk runa ir par Latvijas kā valsts mīlestību, nevis etnisko izcelsmi.

Ja skatāmies valstiski, tad Saskaņas centra iesaistīšanās valdībā ir tik liels drauds?

Šī partija, protams, sastāv arī no vairākām partijām, no kurām vismaz viena runā par sociālismu, ar nostaļģiju atceras vecos laikus un arī viņu ārpolitiskā orientācija ir neskaidra. Kaut arī viņi neuzstājas kā PCTVL, kas prasa otru valsts valodu, bet daudzos jautājumos, kas skar latviešu valodu un ārpolitisko orientāciju, Saskaņas centra pozīcija ir neskaidra un izplūdusi. Es domāju, ka te daudzas lietas no viņu puses vēl ir jāskaidro.

Tad jūs ar viņiem vienā koalīcijā nekādi nevarētu sastrādāties?

Protams, ka nē.

Ja tomēr jūs ieejat koalīcijā, kā jūs deleģēsit ministrus? Vai puiši no Visu Latvijai! teiks — mēs arī varam, mums arī ir spēks! Vai tomēr jūs kā TB/LNNK savus cilvēkus virzīsit, cik nu jums ministra posteņu pienāksies — viens vai divi.

Mums tādas nostājas nav. Zīle uz karstām pēdām vēlēšanu dienā sacīja, un es to arī varu atkārtot, — protams, ja mums ir divi amati valdībā, vienam vajadzētu būt no mūsu apvienības, otram — no Visu Latvijai!.

Pēc vēlēšanām parādījās informācija, ka Visu Latvijai! ir bijuši ļoti aktīvi — paši jūs svītrojuši laukā un aicinājuši citus tā darīt. Jūs esat tikuši skaidrībā, vai tā ir noticis?

Pilnībā tikt skaidrībā, protams, ir grūti. Mūsu valdē bija domu apmaiņa, kur atsevišķi biedri izteica nožēlu, ka tā ir sanācis. Te jāņem vērā viens — kad divu partiju elektorāts saiet kopā, tad jāsaprot, ka Visu Latvijai! ir mazliet protesta vēlētājs, kas visu laiku ir balsojis par partiju, kas bijusi pret Saeimu un pret valdību. Šim vēlētājam pie varas ilgstoši esošie kandidāti ir varas pārstāvji, un, loģiski, šie cilvēki saņem lielu svītrojumu skaitu. Jāteic, ka samērā daudz svītrojumu saņēma arī tie mūsu biedri, kas nekādos augstos amatos nav bijuši, un tas ir mazliet sliktāk — tas atstāj iespaidu, ka kaut kas tomēr ir bijis. Ticēsim Visu Latvijai!, ka to nav organizējusi partija, bet atsevišķi viņu biedri.

Kā jūs tomēr sadzīvosit kopā, ja ir tāds rūgtums?

Protams, ir. Jāmēģina būs sadzīvot, jo politikā nekad nav tik gludi, ka viss notiek tik patīkami.

To saprotat jūs, bet vai to saprot jaunākie kolēģi, kas tikko uzsākuši soļus politikā?

Es pats sevi pēc vēlēšanām mierināju ar domu, ka sportā un politikā spēka paņēmieni ir atļauti. Punkts. Reizēm spēka paņēmienus pamana, reizēm tie pārsniedz pieklājības robežas, reizēm par tiem soda, reizēm — vienkārši neievēro, un spēle turpinās.

Kā jūs tomēr saredzat, kāds būs TB/LNNK ceļš šajā apvienībā? Vai tomēr Visu Latvijai! ar laiku pilnībā nepārņems kontroli, bet jūs, tēvzemieši, — „izmirsit”?

Es domāju, ka arī mūsu jauniešiem aktīvāk jādarbojas. Loģika parādīs. Šobrīd, es domāju, mēs darbosimies valdībā un valdošajā koalīcijā. Protams, arī Visu Latvijai! būs spiesti iesaistīties dažādu sarežģītu jautājumu risināšanā, kas viņiem nāks par labu. Viņi redzēs, cik daudzu lietu risināšana ir sarežģīta un kādu pacietību un lielu neatlaidību prasa pat kādas mazas, mazas lietas panākšana. Opozīcijā darbs ir vieglāks, līdz ar to tas mazāk norūda. Bet reizēm opozīcija ir vajadzīga tīri kā neliela atpūta politikā — mūžīgi jau nevar atrasties pozīcijā.

Dažreiz jau opozīcija ir tīri izdevīga?

Jā, es neslēpšu. Un partijas to arī izmanto. Kad situācija ir grūta un ar varu nebūsi mīļš, tad labāk ir atkāpties atpakaļ un mazliet atkopties.

Jūs arī to esat izmantojuši.

Pēc Repšes valdības krišanas situācija bija ļoti nepopulāra un tobrīd secinājām — nav vērts rauties valdībā. Vairumā gadījumā partijām ir jāorientējas uz darbību valdībā, jo partijām jau jāstrādā ir, lai kādu rezultātu panāktu, nevis lai izrādītos — jā, mēs to gribam, bet nevaram panākt, jo neesam valdībā.

Nevaru atturēties arī nepajautājusi par to, kas jau gadiem neoficiālās sarunās ir virmojis. Portāls Pietiek.com pirms vēlēšanām nopublicēja tā dēvētos Ventspils stipendiātus, un viena no versijām bija, ka „Zvaigznīšu brīdis” varētu būt tēvzemieši.

Mūs tādā vārdā neviens nekad nav saucis, kas nu nav, tas nav.

Bet „stipendijas” no Ventspils esat saņēmuši?

Nē, mūsu partija tādas nav saņēmusi, man tas nav zināms.

Varbūt kāds individuāli?

Es domāju, ka nē. Man tādu ziņu nav.

Un sakiet, ko darīsit pats pēc 2. novembra?

Par to vēl domājis neesmu. Es skatos tā — es varētu sniegt kādu atbalstu partijai, ja tāda vajadzība radīsies, nepretendējot uz kādiem vadošiem vai publiskiem amatiem. Es Saeimā esmu kopš 1993. gada, ieskaitot arī gadu valdībā[ 3 ].

Kur pēc tāda laika parlamentā var pieslēgties „reālajai dzīvei”?

Nav tik vienkārši. Nu parlaments arī ir reālā dzīve, bet es saprotu jautājuma jēgu — loģiski, ka man nav tāda specialitāte, ar kuru es šobrīd varētu būt ļoti pieprasīts, it sevišķi, ka es vairs galīgi neesmu pie jaunajiem. Tas nav viegli, bet es domāju, ka cilvēciski jāsamierinās — mūžīgi es Saeimā tāpat nevarēju būt, agri vai vēlu kaut kam bija jānotiek. Varbūt pareizi vien ir, ka liktenis ir izmetis ārā. Varbūt pareizi vien ir.

________________________


Garlaicīgi nebūs

Marš, marš, Dombrovski!

Tēvzemiešu frontē bez pārmaiņām

Trauksme tautisko reālistu nometnē

Vēlētājs krievs — tik neērts, tik vajadzīgs


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!