Foto: B. Koļesņikovs

Portāls politika.lv jautāja, vai man ir kāds personisks ētikas kodekss. Man nav. Un ceru, ka nebūs.

Šitādus kodeksus lai sacer tie, kuri paši jau atbilst to jēgai. Vispirms atbilsti – tad saceri. Citādi iznāk tikai tāds priekšvēlēšanu plakāts, iegribu uzdošana par īstenību. Vispirms piepildi tās iegribas un tad, ja patīk, plāties. Pilnveidojies sevī un neplāties, kā tu gaišu ideālu vārdā nomokies ar savām morāles paģirām. Lielākoties tā ir tikai nožēlojama morālo avansu, morālo kredītu izprasīšana no apkārtējiem.

No otras puses, ja jau tu atbilsti kaut kādiem saviem priekšstatiem par godu un stāju, ko tad tos vēl definēt un rezumēt? Ieņemt pozu: “Esmu zelta gabaliņš…” Tavs (mans) kodekss redzams tavā darbībā, dzīvē un tur arī citiem lasāms. Ikviens cits tā nolasīšanas, izrādīšanas veids ir liekulīgs.

Katrai politiski vai profesionāli vārgai sistēmai ir pat bīstami plātīties ar kaut kādiem ētikas kodeksiem. Ja vien tās negrib vēl vairāk akcentēt savu mazspēju. Jo šīm sistēmām, lai pasludinātu ētiskus kritērijus, jābūt apveltītām vismaz ar reālu, nevis varas vai krēsla noteiktu, līdera auru. Morāle asociējas ar pašcieņu un tikumisku pienākumu. “Latvijas politiķi nedomā un nerīkojas konceptuāli” (J.Ikstens). Citiem vārdiem, tas, manuprāt, nozīmē, ka Latvijas politiķiem nav misijas apziņas. Misijas apziņa ir šķirojoša, tā tiecas relativitāti aizstāt ar konkrētiem rīcības vektoriem, principiem, kuru apliecināšanai šā vai tā būs vajadzīga ij pašcieņa, ij pienākuma sajūta. Taču Latvijas politiķi un birokrāti ir līdzīgi studentei, kura ungāru zinātniekam G. Tamašam teica: “Ko jūs gribat, profesor? Morāle ir beigusies, mums jāskatās sejā reālai dzīvei.” “Bet, mana dārgā, kas tad ir reālā dzīve?” vaicāja Tamaša kungs. “Vai tad jūs nezināt? Manuprāt, nauda, vara un sekss,” sacīja meitene. Ja “morāle ir beigusies”, proti, nav nolasāma cilvēku, politikas vai kāda kantora praksē caur noteiktu, nevis relatīvu vērtību uztveri, darba jēgai atbilstošu kvalitāti un atbildību, nav nekādas vajadzības kārt pie sienas morāles līķi – ētikas kodeksu. To varbūt var darīt tāda cilvēku korporācija, tāda iestāde, tāda nozare, kura savā darbībā ir (!) piemērs sabiedrībai. Kurš profesionāls kopums šobrīd var apliecināt, ka tā darbības ētiskie principi humanizē sabiedrību un nostiprina tās ētiskos principus? Juristi, ārsti, žurnālisti,…? Stipri šaubos. Mums jāmeklē atsevišķi cilvēki, kuri vēl spēj būt Skolotāji, un mēs tos atradīsim, bet sistēma nav viņu rokās. Ja mēs vēlēsimies būt gaiši, mums būs jāiemācās vai nu būt vieniem, vai stingri nosegt savu gaišumu ar pastāvošajiem atsevišķas kastas vai pūļa morāles stereotipiem.

Pirms sacerēt kādu ierēdņu vai žurnālistu “ētikas kodeksu” būtu gan jānoskaidro, ko šobrīd nozīmē “publiskā morāle” un vai šāda definīcija vispār ir vietā. Citādi var iznākt iesprūst kaut kur “starp desmit baušļiem un renesansi” (J. Ikstens). Vai varbūt “ētikas kodeksi” vajadzīgi tāpēc, lai kultivētu šobrīd modē esošo kastu morāli? Kastas, korporācijas, bandas iekšējās attiecības balstās visai stingros morālos nosacījumos, taču neviens bandas loceklis nav spiests tos ievērot attiecībās ar pārējo sabiedrību.

“Godīgs cilvēks nemelo, kad nevajag,” sacīja klasiķis Antons Čehovs. Ētikas kodeksi man šķiet melošana, kad nevajag. Tāpēc labāk runāt par elementāru profesionalitāti. Piemēram, lai oponētu Tomasam Džefersonam: “Cilvēks, kurš nelasa neko, ir izglītotāks par cilvēku, kurš lasa tikai avīzes.” Jo vairāk tāpēc, ka tas, kurš savu profesionalitāti kaut cik vērtēs un rūpēsies par to, neizbēgami nonāks līdz morālam sava darba vērtējumam.

Man nav nekā īpaša ko piebilst žurnālistikā ierastiem profesionalitātes kanoniem. Trīs lietas mēģinu sev ieborēt. Pirmkārt, atšķirībā no literāta, kurš savā tekstā pats ir pirmais, mana vieta, esot žurnālistam, ir – būt otrajam. Aiz fakta, kuru es komentēju, aiz cilvēka, no kura kaut ko esmu gribējis. Tie ir galvenie. Mana subjektivitāte ir pieļaujama tiktāl, ciktāl es nesabojāju, bet atklāju fakta vai cilvēku sacītā vērtību. Lasītājam jātop ieinteresētam faktā, nevis manī. Turklāt lasītājam jājūt manis paša ieinteresētība faktā un cilvēkā, jo, priekš kam viņam medijs, kurš vēsta, kas notiek, bet kuru neinteresē, kas notiek.

Otrkārt, komentēt cilvēka rīcību, bet ne pašu cilvēku. Ja ir gadījies citādi, tad tā bijusi riebīga nemākulība. Rīcību var daudzmaz operatīvi izzināt, noskaidrot situatīvo kontekstu, bet uz cilvēka publisku kritisku raksturošanu man nav tiesību kaut vai tāpēc, ka es šo cilvēku lielākoties pietiekami nepazīstu. Darbs varbūt ir vērtējams galēji kritiski, dēvējams par stulbu, bet tas neļauj man darba darītāju degradēt par muļķi. Varbūt tāpēc man saglabājas žurnālistam samērā normālas attiecības ar cilvēkiem (ne visiem) visās partijās, visos resoros, visos sabiedrības slāņos, ieskaitot padibenes, un es varu uzdot ļoti nepatīkamus jautājumus, bet cilvēki, labi zinot, ka mana attieksme būs kritiska, uz tiem atbildēs un tā nebūs pēdējā reize, kad mēs tiekamies. Nevaru ciest, ja reportieris, jautāts, kāpēc tu neuzdevi ministram X tādus un tādus neērtus jautājumus, atbild: “Bet man taču ar viņu būs jārunā atkal.”

Treškārt, publiski nesūkstīties par savu darba devēju, jo mana izpausmes brīvība ir manās, nevis darba devēja rokās. Mēs esam vienojušies par noteiktiem sadarbības principiem, un es nevaru teikt, ka esmu “bijis spiests” tos pieņemt. “Daudzi baleti būtu lieliski, ja ne dejas” (Ivning Standard). Visi darbi būtu brīnišķīgi, ja ne darba saistības. Pirmā instance pretenzijām ir pats darba devējs, nevis čīkstēšana par sūro dzīvi pa visādiem publiskiem kaktiem. Mūsdienās man ir jābūt pietiekami sagatavotam un pietiekami labā formā, lai nejustu šos noteikumus kā slogu, jo “nav citas izejas”.

Avīzes “lien darīšanās”. Jālien tā, lai nenotur par zagli. Visa būšana. Jo es īsti nesaprotu, ar kuru galu uz masu orientētā produktā būtu lietojams vārds “ētika”. Tas būtu tas pats, kas zirgam apaušus pār pakaļu maukt. Par “ētiku” varētu moralizēt, ja masu medijos cilvēcīgajam būtu pietiekama “es”, individualitātes telpa. Taču tas uz publiskajiem stereotipiem orientētā medijā ir nonsenss. Cilvēcīgais tajos ir garšviela, nevis pamats. Vienīgais ceļš patiešām tikt līdz attaisnotām rotaļām ar ētiku ir profesionalitāte. Kvalifikācija, izziņa, vērtību apziņa plus godaprāts. Bet – vai tas tad jau nebūs cits mediju līmenis? Masu medijs sirgst ar visām masu kaitēm. Tāpēc tam varbūt reālistiskāk piedien nevis garīgais vārds “ētika”, bet funkcionālie vārdi “etiķete”, “uzvedības normas” u.tml. Vara, nauda, sekss – kāds ētiskais saturs ir šajos procesos, tāds piemitīs arī masu medijam. Bet izpreparētas morāles sludināšana, tāpat kā moralizēšana vispār ir sliktas žurnālistikas pazīme jebkurā līmenī.