Foto: B.R.Q

Centieniem ar militāras intervences palīdzību tikt vaļā no Kadāfi var būt katastrofālas sekas.

Pēdējā mēneša notikumi Lībijā kārtējo reizi liek pārdomāt militāras iejaukšanās lietderību. ANO Drošības Padome (DP) 17. martā pieņēma Rezolūciju 1973, kas paredzēja gan lidojumu aizlieguma zonas izveidošanu Lībijas gaisa telpā, gan arī dažādu ierobežojumu piemērošanu attiecībā uz Muammara Kadāfi ģimenes locekļiem, atsevišķām režīmam lojālām personām un Lībijas varas iestādēm. Tomēr minētajā rezolūcijā ir ierakstīts, ka sauszemes karaspēka ievešana Lībijā ir aizliegta.[1]

Pēc rezolūcijas pieņemšanas tika veikti pasākumi tās ieviešanai, ieskaitot gaisa triecienus Kadāfi lojālo spēku militārajai infrastruktūrai. Arī Latvija politiskajā līmenī ir paudusi atbalstu Francijas, Lielbritānijas un citu valstu centieniem izmantot militārus līdzekļus, lai neļautu Kadāfi izrēķināties ar nemierniekiem. Es neapstrīdu to, ka valstis, cenšoties palīdzēt Lībijas nemierniekiem, rīkojas, vislabāko nodomu vadītas, tomēr pieņemtais lēmums situāciju Lībijā var padarīt vēl sliktāku. Rakstā pirmajā daļā es cenšos šo viedokli pamatot. Savukārt raksta otrā puse ir veltīta Latvijā izskanējušajiem argumentiem par labu militārajai intervencei.

Sāpīgā režīma maiņa

Cik veiksmīgi līdz šim ir bijuši centieni mainīt netīkamus režīmus ar ārējas militāras iejaukšanās palīdzību? Valstis, kas piedalās ANO DP Rezolūcijas 1973 ieviešanā, ir uzstādījušas mērķi panākt režīma maiņu Lībijā. Francijas, ASV un citu valstu līderi ir paziņojuši, ka Muammaram Kadāfi ir pienācis laiks atkāpties. Tā kā šis nav pirmais mēģinājums panākt režīma maiņu kādā valstī, tad ir vērts noskaidrot, kas par līdzšinējo pieredzi ir sakāms sociālo zinātņu pētniekiem.

Vienu no interesantākajiem pēdējā laika pētījumiem ir veicis Entonijs Daunss, kurš ir aplūkojis ārēji izraisītas režīmu maiņas laika posmā no 1816. līdz 2008. gadam. Daunsa pētījumam ir vairāki secinājumi. Pirmkārt, ārējas intervences izraisīta režīma maiņa palielina pilsoņu kara izcelšanās risku. Savukārt gadījumā, ja ārējas iejaukšanās nolūks ir atjaunot amatā līderi, kurš ir zaudējis varu, tad pilsoņu kara izcelšanās iespējas samazinās. Otrkārt, ja režīma maiņa valstī tiek veikta pēc tam, kad tā ir cietusi sakāvi karā, tad pilsoņu kara izcelšanās iespēja palielinās. Treškārt, ja režīma maiņa notiek ārējas iejaukšanās rezultātā sabiedrībās, kas ir etniski, reliģiski vai kā citādi neviendabīgas un piedevām vēl nabadzīgas, tad pilsoņu kara izcelšanās iespēja vēl vairāk palielinās.[2] Lībija ir neviendabīga un nabadzīga valsts, kurā režīma maiņa notiktu zaudēta kara rezultātā, tāpēc es nebūtu pārsteigts, ja šajā valstī ārējas iejaukšanās rezultātā izceltos pilsoņu karš. Ir maz ticams, ka režīma maiņa (ja tāda vispār notiks) būs vienkārša un nesāpīga, un pilsoņu kara izcelšanās ir iespējama.

Vai Kadāfi tiešām bija gatavs sarīkot asinspirti?

Militārā intervence Lībijā tika pamatota ar nepieciešamību aizsargāt Bengazi iedzīvotājus no Kadāfi dusmām . Plaši tika tiražēts Kadāfi „solījums” sarīkot asinspirti un nežēlot nemierniekus. Protams, šāds izteikums izraisīja plašu rezonansi, jo varēja saskatīt līdzības ar Ruandas 1994. gada genocīdu, kura rēgs vēl joprojām vajā gan pašas Ruandas iedzīvotājus, gan politiķus, kuri tolaik neiejaucās. Lai Lībijā novērstu iespējamo asinspirti, ANO pieņēma lēmumu iejaukties un palīdzēt nemierniekiem, kas bija patvērušies Bengazi pilsētā. Taču rodas jautājums, vai Kadāfi patiešām bija plānojis sarīkot asinspirti, kurā ietu bojā tūkstošiem cilvēku? Tāda iespēja, protams, pastāv, taču ir pamats to apšaubīt, turklāt ir vairāki neatbildēti jautājumi. Kāpēc šoreiz noticēja Muamara Kadāfi vārdiem, ja autoritāru valstu līderu paziņojumi bieži tiek apšaubīti un pat vispār netiek ņemti par pilnu? Kāpēc virsroku guva nemiernieku sniegtā informācija, ja Rietumvalstu atbalsta rašana viņiem bija vienīgā iespēja paglābties no drošas sakāves?

Alans Kūpermans raksta, ka nu jau divus mēnešus ilgušo cīņu laikā nekas neliecina, ka Muammara Kadāfi mērķis būtu iznīcināt lielu skaitu Lībijas iedzīvotāju. Līdzšinējās kaujās kontrole pār atsevišķām pilsētām ir mainījusies vairākas reizes, taču tajās ne reizi nav tikusi sarīkota asinspirts. Protams, nogalināto skaits ir ievērojams, taču to nekādā gadījumā nav iespējams uzskatīt par genocīdu. Ir ziņas, ka Mumars Kadāfi pat bija solījis apžēlot tos, kuri noliks ieročus, un piedāvāja nemierniekiem pamest valsti.[3]

Ja mērķis ir samazināt upuru skaitu, tad pašreizējie notikumi Lībijā raisa bažas, jo konflikts ir ieildzis. Kadāfi lojālie spēki cenšas konsolidēt kontroli pār pēc iespējas lielāku Lībijas daļu, kamēr NATO spēki cenšas samazināt Kadāfi lojālistu militārās spējas. Bruņotās cīņas konflikta gaitā varētu kļūt nežēlīgākas, un, lai izvairītos no NATO spēku triecieniem, aizvien vairāk varētu tikt izmantota slēpšanās aiz civiliedzīvotājiem. Savukārt civiliedzīvotāju upuru skaits varētu pieaugt. Doma, ka izvairīties no liela upuru skaita varēja gadījumā, ja Kadāfi tiktu ļauts apspiest nemierus un atjaunot kontroli pār valstī notiekošo, ir ķecerīga, tomēr upuru skaits būtu mazāks. Šāds scenārijs nebija pieņemams Rietumvalstu līderiem, kuri iestājas par proaktīvu ārpolitiku un idejām, ka labākas pasaules tapšana ir jāpaātrina.

Vai gaisa triecieni nesīs kāroto rezultātu?

Šis ir diskutabls jautājums, un nevar ar lielu pārliecību apgalvot ne to, ka triecieni nedos cerēto rezultātu, ne arī to, ka triecieni piespiedīs Kadāfi padoties. Gaisa triecieni deva cerēto rezultātu Kosovas kara laikā, tomēr vēl joprojām ir diskusijas par to, kas būtu noticis, ja toreizējais Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs nebūtu padevies. Lībijas līderim nav iemesla padoties, jo viņu varētu piemeklēt Slobodana Miloševiča liktenis. Jāņem vērā, ka ANO DP Rezolūcija1973 faktiski aizliedz izmantot sauszemes karaspēku un okupēt Lībijas teritoriju, tāpēc Kadāfi mērķis ir izturēt pēc iespējas ilgāk un cerēt, ka Rietumvalstu degsme panākt režīma maiņu Lībijā pamazām izsīks. Tā kā nevienai no NATO dalībvalstīm režīma maiņa Lībijā nav dzīvības un nāves jautājums, tad šādas cerības var izrādīties visai pamatotas. Tiesa gan, jo ilgāk konflikts turpinās, jo lielāki zaudētāji būs visi Lībijas iedzīvotāji un jo lielāki būs cilvēku upuri.

Viena pavirša analoģija

Vai Latvijā izskanējušie apgalvojumi atbalstam intervencei Lībijā ir pamatoti? Konflikta norises gaitā ir dzirdēts, ka Latvijai ir jāatbalsta Lībijas nemiernieki, jo mums pašiem 1990. gadu sākumā bija nepieciešams citu valstu atbalsts. Šo argumentu par labu nepieciešamībai iejaukties Lībijā ir izmantojis Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks.[4] Politiķiem analoģiju izmantošana publiskajā retorikā ir pierasta lieta, jo ar to palīdzību savu viedokli var padarīt cilvēkiem saprotamāku. Tomēr analoģijas bieži tiek izmantotas nekorekti, ko ir atzīmējuši pētnieki, kas analoģiju izmantošanu politiskajā retorikā ir pētījuši padziļināti. Piemēram, Ernests Mejs ir apgalvojis, ka politiķi vēstures mācības izmanto ļoti neprasmīgi un ka analoģiju izvēle ir pavirša, proti, tiek paņemta pirmā analoģija, kas gadās pa rokai.[5] Šis gadījums nav izņēmums, un izmantotā analoģija ir vāji argumentēta. Artis Pabriks ir vilcis paralēles starp Baltijas republiku iedzīvotāju vēlmi saņemt palīdzību no Rietumvalstīm PSRS pastāvēšanas beigu periodā un Lībijas nemiernieku saucieniem pēc palīdzības.

Konkrētā analoģija ir neveiksmīga vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja Latvijas PSR teritorijā tiktu izmantoti militāri līdzekļi nemieru apspiešanai, tad Rietumvalstis „nemierniekiem” nepalīdzētu, jo tas nozīmētu militāru iejaukšanos PSRS teritorijā. Īpaši jāuzsver, ka šajā gadījumā runa ir par militāru, nevis morālu atbalstu. Lībijā iejaukšanās ir iespējama tikai tādēļ, ka Muammara Kadāfi režīms ir militāri vājāks par Rietumvalstu armijām un tā rīcībā nav kodolieroču. Otrkārt, situācija Lībijā ir atšķirīga, jo Padomju Savienība sastāvēja no ļoti daudzām etniskajām grupām, kuru palikšanu PSRS varēja nodrošināt tikai ar piespiešanu. Lībijas gadījums ir pilnīgi atšķirīgs, proti, Kadāfi režīms nav uzspiests Lībijas iedzīvotājiem no ārpuses. Tas ir vairāk nekā 40 gadus pastāvējis, pateicoties ne tikai brutālai piespiešanai, bet arī Lībijas iedzīvotāju atbalstam. Paralēles starp notikumiem Baltijas republikās PSRS iziršanas laikā un pašreizējiem notikumiem Lībijā ir baltiem diegiem šūtas.

Es, pasaul’s daļa, atbildīgs…

Pēdējā mēneša laikā ir dzirdēts arī arguments, ka Latvijai ar piekrišanu Lībijas intervencei ir jāapliecina sava piederība Eiropas valstīm. To ministrs sacīja jau minētajā intervijā LNT raidījumā 900 sekundes. Šis ir dīvains arguments, jo acīmredzot divas Eiropas valstis — Itālija un Vācija, kuras paziņojušas, ka nepiedalīsies gaisa triecienos Kadāfi lojālajiem spēkiem, laikam neatrodas Eiropā, turklāt Vācija ANO DP balsojumā atturējās.

Vai tiešām Latvijai vienmēr būtu jāpiekrīt savu partneru riskantajām idejām? Manuprāt, nē. Latvijas nozīmīgākais pienākums ir ievērot NATO vienotības principu tajos gadījumos, kad apdraudēta ir kāda dalībvalsts. Mēs ļoti uzsveram 5. paragrāfa nozīmi, tāpēc Latvijai šo pienākumu ir jāuztver nopietni. Visos pārējos gadījumos Latvija var pati brīvi izlemt, vai tā vēlas atbalstīt NATO valstu avantūras ārpus alianses robežām. Atteikšanās iesaistīties kādā operācijā, kas nav tieši saistīta ar NATO aizsardzību, nav jāsaprot kā novēršanās un izolēšanās. Latvijai nevajadzētu traucēt saviem sabiedrotajiem, kad tie vēlas padzīt kādu diktatoru, taču Latvijai nav pienākuma atbalstīt šādus plānus un piedalīties rēķina apmaksāšanā, kad Lībiju kādam nāksies atjaunot.

Kāpēc NATO dalībvalstīm vispār vajadzētu būt vienotām attiecībā uz Lībiju? Vienotība ir nepieciešama nopietnu ārējo draudu atvairīšanai. Visos pārējos gadījumos runa, visticamāk, būs par gadījuma koalīcijām (coalitions of the willing), un uzbāzīga prasība pēc vienotības var aliansei nodarīt vairāk ļaunumu nekā labumu, jo alianses dalībvalstīm var nākties iesaistīties avantūrās, par kurām tām nav nekādas intereses.

Rīcības alternatīvas Lībijas kontekstā līdz šim ir pozicionētas kā izvēle starp neiejaukšanos, kas nestu milzīgus civiliedzīvotāju upurus, un iejaukšanos, kas palīdzētu aizsargāt civiliedzīvotājus un atbrīvotu Lībiju no Muammara Kadāfi. Pirmā izvēle ir traktēta kā slikta, un es tam piekrītu, taču otrā izvēle ir pozicionēta kā laba un pareiza. Tam es nevaru piekrist, jo, manuprāt, šī alternatīva ir vēl sliktāka par pirmo. ANO rezolūcijas uzliktie ierobežojumi, līdzšinējā militāro intervenču pieredze, ASV nevēlēšanās šajā izrādē spēlēt galveno lomu, Lībijas sabiedrības neviendabība un augstais vardarbības līmenis vedina domāt, ka problēmu būs vairāk nekā ieguvumu.

Rietumvalstu politiķi ir „iekrituši” uz Ziemeļāfrikā notiekošajām pārmaiņām. Režīma maiņa Tunisijā un Ēģiptē radīja iespaidu, ka ilgi gaidītās pārmaiņas ir iespējamas un ka Ziemeļāfrikas un Tuvo austrumu reģiona valstis ir kā domino kauliņi, kas gatavi sekot Tunisijas un Ēģiptes piemēram. Izrādījās, ka diktatori citās valstīs no varas nevēlas šķirties. Varbūt Muammaram Kadāfi ir izdevies apturēt pārmaiņu vilni. Es par to nepriecājos un man nav simpātiju pret Muammaru Kadāfi, tomēr centieniem ar militāras intervences palīdzību tikt vaļā no Kadāfi var būt katastrofālas sekas.

Pēc kāda laika mēs uzzināsim, kā tālāk attīstīsies notikumi Lībijā. Es ceru, ka iznākums nebūs tik pesimistisks, kā esmu to ieskicējis, tomēr man ir aizdomas, ka tuvākajā laikā no Lībijas var gaidīt sliktas ziņas.

_______________________

[1] Security Council Approves ‘No-Fly Zone’ Over Libya, Authorizing ‘All Necessary Measures’ to Protect Civilians, by Vote of 10 in Favour with 5 Abstentions. UN Security Council, 17 March 2011. http://www.un.org/News/Press/docs/2011/sc10200.doc.htm

[2] Downes, A.B. Catastrophic Success: Foreign Imposed Regime Change and Civil War. Working paper. Duke University, 2010.

[3] Kuperman, A.J. False Pretense for War in Libya? Boston.com, 14.04.2011. http://articles.boston.com/2011-04-14/..

[4] Pabriks, A. Ministrs kritizē skeptiķus, kuri ir pret iesaistīšanos Lībijas konflikta risināšanā. 22.03.2011. http://apollo.lv/portal/printit_v2/233025/0

[5] May, E.R. „Lessons of the Past”. The Use and Misuse of History in American Foreign Policy. Oxford University Press, 1973. xi lpp.