Foto: © AFI

Katram no mums ir savs stāsts par to, kā vērtēt Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Vienam nozīmīgs saņemtais ES atbalsts, citam – iespēja labāk nopelnīt aiz Latvijas robežām. Vai tiešām nav iespējams pateikt, vai ES nesusi vairāk laba, vai ļauna? Visticamāk līdzīgi stāsti par ES un tās vērtējums ir cilvēkiem no dažādām interešu grupām – lauksaimniekiem, jauniešiem, arodbiedrību pārstāvjiem un [i]zaļajiem[/i]

Valdis Dzenis, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs

Kā pozitīvu faktoru varu minēt to, ka neliela daļa lauksaimnieku pateicoties Eiropas Savienības (ES) prasībām ir kļuvuši stiprāki un konkurētspējīgāki, stingrās prasības ir spiedušas pakļauties standartiem un kvalitāte ir augusi. Taču ES ir liels un sarežģīts mehānisms, kur esam iesviesti, un lielākā daļa nesaprot, kas tas ir, kādas likumsakarības šeit darbojas. Ir vērojams process, kur katrs darbojas pats par sevi – valdība, Eiropas Parlaments, lauksaimnieki. Daudz lauksaimnieku šīs neskaidrības un atbalsta tūkuma dēļ ir nepārliecināti par savām spējām. Vēl pie negatīvajām parādībām varu minēt to, ka pārcenšamies ar Eiropas regulu un noteikumu ieviešanu, tādējādi vairāk spaidām lauksaimniekus nekā vajadzētu.

Ilze Millere, Latvijas Jaunatnes padomes valdes locekle

Dalība Eiropas Savienībā Latvijas jauniešiem jau pierādījusi savu vērtību. Atvērti pārmaiņām un jaunām idejām, jaunieši aktīvi izmanto atvieglojumus ceļojot (piemēram, vīzu režīmu atcelšana). Arī izglītības institūciju sadarbība daudziem Latvijas jauniešiem devusi vērtīgu izglītības un prakses pieredzi citās Eiropas valstīs (piemēram, Socrates programmas ietvaros). Papildus augošajai interneta izplatībai arī biežāka viesošanās citās Eiropas valstīs palīdz jauniešiem apzināties Latviju kā Eiropas Savienības daļu un uztvert Eiropas “vienlīdzība dažādībā” ideju. Citu kultūru pieredze palīdz apzināties Latvijas kultūras unikalitāti (un tādējādi veicina patriotismu), kā arī palīdz mācīties pieņemt citādo. Tolerance pret atšķirīgi domājošajiem, pret citas rases vai seksuālās orientācijas pārstāvjiem pamazām kļūst par normu lielākajai daļai Latvijas jauniešu. Papildus dažādībai jauniešu vidū aizvien vairāk tiek atzītas arī tādas vērtības un tradīcijas kā savas pilsoniskās atbildības apzināšanās, iesaistīšanās nevalstiskās organizācijās un brīvprātīgais darbs. Pamazām Latvijas sabiedrībā veidojas sapratne arī par jaunatnes politikas nepieciešamību.

Kā vienu no nedaudzajām negatīvajām iezīmēm jāuzsver Latvijas ekonomiskā atpalicība un masveidīgā iedzīvotāju došanās strādāt citās Eiropas Savienības valstīs – ja daļai jau patstāvīgo jauniešu tā ir iespēja iegūt pieredzi vai nopelnīt starta kapitālu tālākai dzīvei, tad vecāku pamestajiem bērniem tā ir drīzāk pazaudēta bērnība.

Pēteris Krīgers, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība diezgan rūpīgi gatavojās Latvijas iestājai Eiropas Savienībā: kontaktējāmies ar saviem kolēģiem „vecajās” ES valstīs – Zviedrijā, Vācijā, Somijā, Francijā, Dānijā utt., saņēmām informāciju gan par brīvo darbaspēka kustību, gan darba laika organizāciju, gan arī pakalpojumu sniegšanas iespējām. Tas palīdzēja mums jau pirmsiestāšanās periodā saviem biedriem, citiem strādājošajiem cilvēkiem dot kaut kādu dzīvošanai ES nepieciešamo zināšanu minimumu.

Tomēr daudzas lietas arī mums nāca kā pārsteigums: zviedru kolēģi, lai arī mums bija daudzas kopīgas sarunas pie apaļajiem galdiem, semināros un konferencēs, nebija iedevuši pilnu informāciju par savu koplīgumu sistēmu, Eiropas Arodbiedrību konfederācija nebija vienojusies ar darba devēju organizāciju par vienotu pozīciju brīvas darbaspēka kustības nodrošināšanā visās ES dalībvalstīs, negaidīts bija arī straujais inflācijas pieaugums, šokēja cenu un tarifu kāpums.

Jāsecina, ka Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā notika pārāk strauji; šo tempu nespēja izturēt tie valsts ierēdņi, kas bija tieši iesaistīti pirmsiestāšanās sarunās, jo daudzi to uzskatīja par pašmērķi, par goda un slavas lietu, kam speciāli nav jāgatavojas, jo tas dod milzīgas iespējas un tiesības, bet viņi aizmirsa vai arī nerunāja par pienākumiem.

Tas bija straujš lēciens arī darba devējiem un darbiniekiem. Jā, protams, katra no šīm grupām kopā ar lielajām problēmām saņēma arī dažādas iespējas – brīva pārvietošanās Eiropā, lielākas iespējas strādāt citās valstīs, saņemt tajās sociālās garantijas atbilstoši padarītajam darbam, nodrošināt sev un savai ģimenei zināmu labklājību.

Tagad mēs redzam, kā katra sabiedrības daļa ir spējusi izmantot tās iespējas, ko deva iestāja Eiropas Savienībā. Attīstās daudz uzņēmumu, tajos aug darba ražīgums, produktivitāte, arī darba algas un tiek pilnveidota dažādu pabalstu un piemaksu sistēma. Par normu Latvijā jau kļuvusi korporatīvā sociālā atbildība, palielinās to darba devēju skaits, kas ar izpratni uzņem darbinieku aktivitātes savu tiesību un interešu aizstāvībā, arodbiedrību veidošanos. Labā līmenī notiek sociālais dialogs nacionālajā līmenī, kur starp valdību, Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību ir noslēgta ģenerālvienošanās par sadarbību sociāli ekonomisko jautājumu risināšanā, cieši sadarbojas vairākas nozaru arodbiedrības – dzelzceļnieki, celtnieki, mediķi, metālisti, enerģētiķi u.c. – ar saviem darba devējiem.

Tomēr paliek arī rūgtums, jo nabadzības līmenis mūsu valstī ir pārāk augsts, valdības nespēj un nevar ietekmēt inflācijas kāpumu, cenas jau sasniegušas Eiropas līmeni, bet algu ziņā mēs joprojām esam tālu aiz Lietuvas un Igaunijas, valda liela birokrātija, pieaug ierēdņu skaits, bet vairākās nozarēs jūtams darbinieku trūkums – celtniecībā, tirdzniecībā, medicīnā, izglītībā, policijā. Daudz augsti kvalificētu darbinieku jau strādā un dzīvo Īrijā un Lielbritānijā, citur Eiropā. Bet pašpārliecināti un pārgudri darba devēji turpina ignorēt savu darbinieku intereses, neievēro to tiesības, pārkāpj likumus gan attiecībā pret apkārtējiem cilvēkiem, gan arī pret valsti un citiem darba devējiem.

Tas atkal draud ar jaunu imigrāciju un emigrāciju, jauniem valsts un pašvaldību izdevumiem, jaunām sociālajām programmām, jaunām integrācijas problēmām, ar ļoti dārgu to risinājumu.

Vieglprātīga un bezrūpīga valdība un politiķi, trūcīgi un nokaitināti iedzīvotāji, par savu nākotni norūpējušies darba devēji – tādu varam zīmēt šodienas Latviju Eiropas Savienībā.

Pēc statistikas datiem apmēram 20 procenti strādājošo Latvijā saņem algu zem simts latiem mēnesī, toties mums ir vairāk kā 600 miljonāru, un rēķinot vidēji uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem, tas ir labākais rādītājs Eiropā.

Alda Ozola – Matule, Latvijas Zaļā kustība

POZITĪVIE ASPEKTI

1) ES direktīvu prasību ieviešana vides jomā

ES prasības ūdenssaimniecības jomā – tās attiecas gan uz notekūdeņu attīrīšanu, gan dzeramā ūdens kvalitāti. Ūdeņu struktūrdirektīva, kas ES tika pieņemta 2000.gadā, piedāvā jaunu pieeju virszemes ūdens resursu apsaimniekošanā, paredzot, ka tam jānotiek pēc upju sateces baseinu principa, nevis pēc pašvaldību administratīvajām robežām. Tāpat arī ES Peldūdeņu direktīva veicina to, ka peldvietām jāatbilst noteiktām prasībām.

Atkritumu saimniecības jomā – būtiski, ka ir stingras prasības attiecībā uz atkritumu poligoniem un praktiski tiek novērsta infiltrāta sūkšanās zemē. Tāpat ES prasību iespaidā tiek šķiroti atkritumi, kur gan progresu vajadzētu straujāku, bet tomēr iepakojuma jomā daudz kas ir paveikts. Ja nebūtu šādu prasību, Latvijā diezin vai kas notiktu.

Natura 2000 teritoriju tīkla izveide – balstoties uz ES Putnu un biotopu direktīvu ieviešanu, tiek veidots Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju tīkls. Šāds tīkls izveidots arī Latvijā.

Arī klimata pārmaiņu jomā Latvijā kaut kas sāk notikt pateicoties ES nostājai un politikai. Tas saistīts gan ar prasību veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, gan palielināt energoefektivitāti. ES ir pasaulē vadošā klimata politikas jomā.

2) Pieejams finansējums vides un dabas aizsardzības prasību ieviešanai

Pieejams finansējums no ES struktūrfondiem un Kohēzijas fondiem – lielākoties ūdenssaimniecības un atkritumu saimniecības projektu īstenošanai. Tāpat ir LIFE programma, kur finansējums paredzēts dabas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas projektiem, kā arī inovatīviem projektiem vides jomā. Lai gan vēl nav uzsākta apguve, bet pieejams arī finansējums no Norvēģijas valdības un EEZ. Tāpat ir arī citi finansējuma avoti reģionālai un pārrobežu sadarbībai, piemēram, Interreg u.tml.

3) Sabiedrības līdzdalība, pieeja informācijai u.tml.

ES diezgan tiek uzsvērts sociālo partneru un NVO līdzdalības jautājums, tādēļ iespēju ir daudz. Piemēram, attiecībā uz līdzdalību projektu uz ietekmes uz vidi novērtējumā, plānošanas dokumentu ietekmes uz vidi izvērtēšanā, ES fondu programmēšanā, upju baseinu apsaimniekošanā. Eiropas Komisija arī daudzviet prasa, lai tiktu aprakstīts, kāds bijis NVO un sociālo partneru viedoklis, piemēram, lemjot par jaunām likumdošanas iniciatīvām ES. NVO ir vairāk iespēju izteikties un paust viedokli, kā arī cerēt, ka tas varētu tikt ņemts vērā.

No vides viedokļa būtiski ir arī, ka ir samērā plašas (lai gan ne tik viegli izmantojamas) iespējas sūdzēties ES līmenī par to, ka netiek ievērotas ES prasības attiecībā uz vides kvalitāti un šāds „pātagas” mehānisms strādā.

NEGATĪVIE ASPEKTI

Daudzi lēmumi, kas ietekmē vides kvalitāti un dabas aizsardzību Latvijā, faktiski tiek pieņemti ārpus Latvijas, ES līmenī un tādēļ ir daudz grūtāk ietekmējami. Turklāt tas, kas svarīgs ES, ne vienmēr ir vajadzīgs Latvijai. Bija diezgan smagas cīņas par to, lai dažādas sugas, kas ES 15 valstīs ir retas, Latvijā tomēr nebūtu jāsargā (lūši, bebri).

Diezgan daudz birokrātijas vides projektos, kas apgrūtina reālu darbu un vietējā līmeņa aktivitātes. Tas attiecas gan uz NVO, gan pašvaldībām. Lai saņemtu nosacīti nelielu finansējumu, jāpavada milzīgs laiks un administratīvie resursi atskaišu rakstīšanai, kas nemotivē ieviest vides projektus. Piemēram, tas izteikti izpaužas Interreg projektos.

Latvija tagad tiek uzskatīta par turīgu valstu un pieejamais finansējums, kas nāca no divpusējās sadarbības, ir ievērojami samazinājies. Lielākā daļa finansējuma videi tagad nāk no ES fondiem un bieži vien lēmumi par to, kur tas jāizlieto, tiek pieņemti centralizēti – Vides ministrijā.

Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu