Foto: G. Dieziņš © AFI
Vairāk nekā divus gadus kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) ar interešu lobēšanu tieši Briselē nodarbojas tikai četri biroji – Rīgas pilsētas un reģiona pārstāvniecība, Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvniecība, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvniecība, kā arī Latvijas Republikas Pastāvīgā pārstāvniecība ES. Citi, piemēram, Latvijas Darba devēju konfederācija interešu pārstāvniecībai Briselē izmanto citus kanālus.
Pareizo cilvēku atrašana
Rīgas pilsētas un reģiona pārstāvniecība ES Briselē darbojas kopš 2004.gada septembra. Birojs, kurā ir viens pastāvīgs darbinieks un divas stažiera vietas, atrodas Stokholmas reģiona pārstāvniecības Briselē birojā, no kura pieredzes mācījusies arī Rīga. Ja pirms desmit gadiem, kad Stokholmas birojs atvērās, tā biroja četriem darbiniekiem tika izvirzītas 14 prioritārās darbības jomas, tad tagad birojā ir astoņi cilvēki un tikai četras prioritātes. “Jo mazāk darbības sfēru, jo kvalitatīvāks ir darbs,” saka pārstāvniecības vadītāja Egita Aizsilniece.
Visvairāk nākoties strādāt ar Eiropas Komisiju (EK), no kuras var uzzināt, kas tiek plānots, iespējams iepazīties ar plānu uzmetumiem. “Ja kādam no departamentiem tiek uzdots kaut ko darīt, un mēs to uzzinām, tad var uzreiz skatīties, kas tas būs – vai būs saistošs un kādas varētu būt sekas.” Tāpēc Komisijas cilvēki, kas strādā ar pilsētvides jautājumiem, arī ir pirmie, kuriem ir jāzina Rīgas problēmas un Rīgas intereses. Bez EK kontakti tiek uzturēti arī ar Reģionu lietu komiteju, jo tur katrai dalībvalstij ir sava delegācija (cilvēki, kas tur pārstāv Latvijas reģionus). “Komisijā ir ļoti maz latviešu, līdz ar to mans darbs ir pārzināt, kurā vietā sēž kāds tautietis,” saka E.Aizsilniece. Arī no lietuviešiem un igauņiem solidaritātes vārdā varot iegūt informāciju. “Tā ir prakse, ka Komisija strādā ‘uz nacionālajām asinīm’. Atliek vienkārši skatīties uzvārdus Komisijā strādājošajiem, lai redzētu, kur kādu palīdzību varētu atrast.” Cilvēki esot ieinteresēti palīdzēt viņu iespēju robežās. “Pirms es sāku strādāt, man bija priekšstats, ka Komisija ir daudz noslēgtāka. Līdz šim, savukārt, radies priekšstats, ka Komisija iet uz sadarbību, jo viņiem arī vajag kontaktu “ar zemi” – viņiem kontakti ar pārstāvniecībām dod iespēju redzēt argumentus, kā kaut kas, ko viņi domā ielikt kādos dokumentos, attieksies uz reālo dzīvi.”
Jautāta par veiksmes stāstiem E.Aizsilniece saka: “Neviens profesionālis neteiks, ka kaut kas ir tikai viena cilvēka panākts, jo ES nav tā veidota.” Bet prieks, ka izdevies ar partneriem kopā panākt izmaiņas kohēzijas programmu sadales kritērijos. Rīgas arguments bija tāds, ka pagājušā perioda struktūrfondu un kohēzijas fondu (2004.-2006.gads) apguvē tikai 33 procenti aizgāja Rīgai (pilsētai un reģionam). Tas, pēc ekonomikas aktivitātes raugoties, ir nesamērīgs apjoms. Arī Komisijas politika ir tāda, ka motoriem ir jādod vairāk [naudas], jo tas attīsta arī apkārtējo teritoriju. Balstoties uz šiem argumentiem, tika lobētas izmaiņas šajā programmā. Process sākās jau pirms diviem gadiem, argumentējot, ka jābūt īpašai pilsētvides politikai saistītai ar kohēzijas fondiem. Gala rezultātā ir dokuments, kas ir neatņemama sastāvdaļa kohēzijas politikai, un tas uzsver, ka dalībvalstīm ir jādod atbalsts motoriem konkrētās jomās. Tas palīdz mums strādāt pie projektiem nākotnē.”
Lielākās problēmas E.Aizsilnieces skatījumā ir grūtības izmainīt stereotipus, ka “mēs esam no Austrumeiropas un dzīvojam kokos, ēdot sēnes. Cilvēki jauc Latviju ar Lietuvu. Tās ir standarta lietas, kuras skolā nav apgūtas un tagad jebkuram latvietim nākas mācīt ārzemniekiem. Tāpēc paralēli visiem citiem darbiem sanāk arī nodarboties ar tēla veidošanu. Ir arī pretestība uzņemt to, ka dati par mūsu attīstību ir reāli; ka mēs esam tie augošie un viņi vairs nē”.
Līdz šim ir bijuši astoņi pasākumi, lai skaidrotu, kas ir Latvija un Rīga. “Pēdējais bija saistīts ar hokeja čempionātu, kur galvenais mērķis bija pierādīt, ka Latvijā var rīkot liela mēroga pasākumus. Arī EK arvien vairāk organizē liela mēroga pasākumus jaunajās dalībvalstīs, un Rīga cīnās par to, lai tie notiktu tieši Rīgā. Mūs interesē ne tikai tas, lai pasākums būtu saturisks, bet arī, lai cilvēki, kas uz pasākumu brauc, redz reģionu, un tad varbūt rodas personiskā ieinteresētība.” Pēdējais no šādiem pasākumiem, kas noticis Rīgā, bija konference „Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas – iekļaujošai sabiedrībai”, ko rīkoja Eiropas Komisija.
Izpratnes trūkums
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomei (LOSP) savs pārstāvis Briselē ir jau no 2002.gada maija, kad tur darbojas viens darbinieks Bruno Barons. Viņš cieši darbojas Eiropas līmeņa nevalstisko lauksaimnieku kopējā organizācijā COPA/ COGECA, kuras biedrs ir arī LOSP.
COPA/ COGECA ir biedri visās 25 ES dalībvalstīs, kā arī Bulgārijā un Rumānijā. Taču tas rada arī savas problēmas, jo, piemēram, grūti iedomāties, ka zemniekiem Francijā būtu tāds pat viedoklis par kopējo ES lauksaimniecības politiku, kā zemniekiem Latvijā. Bruno Barons saka: “Cik cilvēku, tik viedokļu. Vieni uzskata, ka COPA/ COGECA ir viena vienota komanda, bet pēdējā laikā dzird, ka esam kā liels kolhozs. (…) Viens nav karotājs, Latvija arī nevar karot viena. Tikai kopēji apvienojot spēkus, domas, sacerot attiecīgus projektu dokumentus, mēs varam gūt kādu ietekmi EK.”
COPA/ COGECA darbojas 36 dažādas darba grupas, kurās piedalīties var visi organizācijas biedri, arī visas organizācijas, kas ir LOSP sastāvā – Latvijas Zemnieku federācija, Zemnieku saeima, Lauksaimnieku Statūtsabiedrību asociācija, Latvijas lauksaimniecības kooperatīvu asociācija. Darba grupās pieņemtie dokumenti tiek virzīti uz prezidiju un, pēc kopīgās pozīcijas izstrādāšanas, tiek nosūtīti uz Komisiju. “Ieteikumi no COPA/ COGECA Komisijā tiek gaidīti un ar tiem rēķinās. Ar mums regulāri tiekas arī augstākajā līmenī, piemēram, tirdzniecības komisārs Pīters Mendelsons par Dohas sarunās iespējamajām lauksaimniecības reformām,” stāsta Bruno Barons. “Ja EK darba grupu kopējā ziņojumā parādās viens teikums, kas nāk no Latvijas pozīcijas, tad tas jau ir ļoti labi. Tas jau ir sasniegums. Kur tas pazūd un vai tiek noraidīts tālākos procesos, tas jau ir cits jautājums.”
Kā lielākās problēmas vai grūtības B.Barons min to, ka daļai zemnieku pašiem no sākuma neesot bijusi sapratne, kāpēc LOSP vajadzīgs pārstāvis Briselē un kas īsti ir interešu lobēšana. “Tagad, piemēram, meža cilvēki ir ļoti apmierināti ar to, ka var braukt uz Briseli, piedalīties COPA/ COGECA sanāksmēs, arī Eiropas Komisijas darba grupās [Latvijai, tāpat kā citām dalībvalstīm, ir noteikts skaits EK apmaksātas ekspertu vietas darba grupās – red.] tāpēc, ka viņu viedoklis ne visos jautājumos saskan ar Zemkopības ministrijas pozīciju – un tad Briselē strādājot kā nevalstiska organizācija var savu pozīciju skaidrot”. Tomēr bijuši arī gadījumi, kad pašas ieinteresētās puses nav izmantojušas LOSP pārstāvniecības piedāvāto informāciju, kas vismaz vienu reizi nedēļā tiek publicēta iekšējā informācijas sistēmā. “2004.gada sākumā [LOSP pārstāvja] ziņojumā parādījās pirmie vēstneši par gaidāmo cukura sektora reformu, bet vēl 2005.gada beigās Latvijas masu medijos lasīju nozares pārstāvju teikto, kas kliedza un pārmeta politiķiem, ka nekur par reformu neesot bijis zināms. Tad es sapratu, ka dažiem tie mani ziņojumi ir tukša vieta”.
Citu kanālu izmantošana
Latvijas Darba Devēju konfederācijai (LDDK) pagaidām nav savas pārstāvniecības Briselē. Taču tā savas intereses pārstāv, izmantojot citus kanālus. Kā skaidro LDDK ģenerāldirektore Elīna Egle, vispirms tiek strādāts Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejā, kur ik nedēļu divi LDDK pārstāvji piedalās darba grupu sēdēs. Viņu braucienus apmaksā ES, jo visas savienības institūcijas ir spiestas ieklausīties Ekonomikas un Sociālo lietu komitejas teiktajā, lai arī tam ir tikai konsultatīva daba.
Otrais kanāls, ko LDDK izmanto, ir tās biedra statuss Eiropas Darba devēju un rūpnieku konfederāciju apvienībā UNICE. Šo kanālu LDDK izmanto situācijās, kad nav izdevies panākt vienošanos ar Latvijas valdību par LDDK pozīcijas iekļaušanu nacionālajā pozīcijā. Tāpat UNICE ietekme dažkārt tiekot izmantota kā papildus nostiprinājums darbam, kas izdarīts Rīgā.
Treškārt, LDDK fragmentāri – kad ir vajadzība – sadarbojas arī ar Latvijas Eiropas Parlamenta deputātiem, un, ceturtkārt, ir sadarbība ar Latvijas Republikas Pastāvīgo pārstāvniecību Briselē, kā arī ar valdību šeit Rīgā.
Galvenie panākumi ir izcīnītās tērauda kvotas, kā arī “zobu parādīšana” attiecībā uz pakalpojumu direktīvu. Pēdējā gadījumā LDDK strādājusi ar visiem kanāliem, panākot to, ka UNICE – kurā ir arī veco dalībvalstu pārstāvji – tomēr pauž vairākuma viedokli. “Te mēs varējām izvērtēt visu sadarbības kanālu efektivitāti un secināt, ka kanāli nostrādāja,” teica E.Egle, piebilstot, ka tikai kvalificētā balsu vairākuma dēļ tika pieņemta direktīva, kas nav gluži darba devēju interesēs.
Savukārt pašu uzņēmēju pasivitāte un informācijas trūkums par ietekmes iespējām E.Egles skatījumā ir lielākās grūtības interešu pārstāvības darbā. LDDK ģenerāldirektore atzīst, ka tālākā nākotnē tiek domāts par savas pārstāvniecības atklāšanu Briselē, jo “tā ir goda lieta un tā ir ambīcija”. Bet no sākuma pašiem uzņēmējiem esot jāsaprot, kas ir viņu prioritātes.
Sabiedrotie ir puse no uzvaras
Latvijas Republikas pastāvīgās pārstāvniecības ES uzdevums ir Briselē pārstāvēt Latvijas nacionālās intereses. Kā atzīst pastāvīgais pārstāvis Eiropas Savienībā Eduards Stiprais, “nacionālās intereses – vēlamais rezultāts – tiek definētas Rīgā uz vietas. Kā to panāk un kādi ir taktiskie paņēmieni, lielā mērā tiek atstāts pārstāvniecības ziņā.”
Vai Latvija kā maza valsts var kaut ko ietekmēt? Atbildot uz šo jautājumu E.Stiprais stāsta: “Jautājums ir par to, ka varbūt maz ir spilgtu gadījumu, kur mēs dažādu iemeslu dēļ esam gājuši pretī straumei. Faktiski absolūtais vairākums no tām iniciatīvām, kas nāk no EK, iet pareizajā virzienā, un mums nav vajadzības gulties uz ambrazūras. Protams, no ārpuses var rasties iespaids, ka mēs visam pakļaujamies, neko neiebilstam. Jautājums ir par to, kādos gadījumos mums būtu jāiebilst? Ja tiek skartas kādas mums interesējošas stīgas, tad mēs neklusējam. Tad mēs meklējam sabiedrotos un kopīgi par šiem jautājumiem cīnāmies. Tā kā mūsu resursi ir ierobežoti, mēs netērēsim savu laiku un pūles mazsvarīgām lietām. Bet nu tanī brīdī, kad mēs redzam, ka visi striķi trūkst, tad mēs strādājam.” Daļa pretargumenta slēpjas arī faktā, ka lēmumi ES Ministru padomē jāpieņem ar kvalificēto balsu vairākumu. “Kvalificētais balsu vairākums dod mums papildus drošību, ka mēs netiekam pilnībā ignorēti. Piemēram, pakalpojumu direktīva, kas diemžēl tika pieņemta tādā formā, kas ir tālu no mums ideālās, bet diemžēl tanī brīdī tas bija vienīgais kompromiss, kas bija iespējams. Kopā dzīvošana ir kompromisu māksla.”
Arī E.Stiprā skatījumā liels sasniegums bija finanšu perspektīvas 2007.-2013.gadam izmaiņas. Bet to panāca ne jau viena pārstāvniecība vien (ar diviem cilvēkiem, kas diendienā strādā ar budžeta lietām). “Ārlietu ministrija, Finanšu ministrija un cilvēki, kas gādāja statistikas datus, lai mēs varam savu pozīciju pamatot, tikpat daudz cīnījās. Un mēs te strādājām ļoti cieši ar pārējām jaunajām dalībvalstīm. Tā ir kolektīva uzvara. Būsim reāli: būtu naivi domāt, ka mēs to varētu panākt vieni paši. Atrast sabiedrotos – tā jau ir puse no uzvaras.”
E.Stiprais stāsta, ka liela māksla ir arī prast tirgoties. “Situācijas, kad nezin, ko grib [kad pie Latvijas nāk kāda cita valsts un prasa, ko grib pretī pret atbalstu viņus interesējošā jautājumā – red.], gadās. Tā nav norma, bet tas gadās. Kāpēc? Demokrātiskā viedokļu apmaiņa un kompromisa meklēšana nav vēl iesakņojusies Latvijā. Tāpēc, dažreiz, tā vietā, lai meklētu kompromisu, aiziet kas cits – vairākuma viedoklis. Citreiz ir tā, ka intereses ir tik pretrunīgas un spēku samērs ir tik līdzīgs, ka mēs nespējam nodefinēt nacionālās intereses. Tad sākas laipošana – mēs tā kā varētu un tajā pat laikā arī nē. Citreiz ir problēmas tirgoties ar citām valstīm tad, kad mums konkrētajā brīdī nav līdzvērtīgi smagu jautājumu, ar ko tirgoties, nav ekvivalenta, ko iegūt. Ietirgot kaut ko nākotnē? Tas nav iespējams, jo rakstiski tādas vienošanās netiek nekur nostiprinātas un cilvēka daba ir tāda, ka no atmiņas šis tas var izgaist.”
Nav sēnes pēc lietus
Jāsecina, ka interešu pārstāvju biroji pirmo divu gadu laikā kopš iestāšanās ES nav saauguši kā sēnes pēc lietus, kā pirms iestāšanās prognozēja un uz ko aicināja daļa ekspertu. Tā vietā latvieši šķiet joprojām apdomīgi izvērtē fiziskās atrašanās Briselē nepieciešamību un efektivitāti un, kā redzams no LDDK piemēra, labi strādā arī citos veidos. Skaidrs arī, ka pārstāvniecību atvēršanai Briselē nepieciešams noteikts zināšanu līmenis par ES procesiem, savu interešu apzināšanās, kā arī skaidrība par to, kā šīs intereses var pārstāvēt ES institūciju un procesu labirintā. Tas ir vēl viens arguments, lai sagaidītu, ka pēc dažiem gadiem, kad būs bijis vairāk laika mācīties no dalības ES, savi pārstāvji tieši Briselē būs vēl vairākām Latvijas organizācijām.
Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu