Foto: Andrea 44
Atgūstot neatkarību, Latvijai attīstības palīdzība bija jāformulē apzināti, jo iepriekšējas „iestrādes” palīdzības sniegšanā, kā tas, piemēram, bija Čehijai (sadarbība ar dažādām valstīm Āfrikā), Latvijai nebija. Kā Latvija kļuva par „demokrātijas eksporta valsti”?
Nedaudz vēstures
Attīstības palīdzību, ko valstis sniedz viena otrai, varam analizēt dažādos kontekstos. Aukstā kara laikā Padomju Savienības sniegtā palīdzība ārpus tās robežām esošajām valstīm bija cieši saistīta ar tās ideoloģiju: palīdzība reti bija neitrāla, tā ietvēra noteiktu „stāstu” par to, kā un kas ir labāk Padomju Savienībā. Līdzīgi – Eiropas valstu, bijušo kolonizatoru, palīdzība nereti tika uzskatīta kā „maigās varas” artefakts jeb vēlēšanās uzturēt kontaktus ar bijušajām kolonijām visos aspektos – gan tirdzniecībā, gan sociālās un politiskās ietekmes veidošanā.
Formulējot attīstības palīdzības politiku, Latvija, lielākoties, ņēma vērā starptautisko organizāciju pieredzi un praksi. Lauvas tiesu attīstības palīdzībai atvēlēto līdzekļu (līdz pat 97% 1 ] ) maksāja starptautiskajām organizācijām. Tālāk tās, akumulētos līdzekļus arī no citām valstīm, izlietoja, pamatojoties uz savu ekspertīzi. Šāda Latvijas prakse tika uzskatīta par labo piemēru.Tikmēr vecajām Eiropas valstīm bija jātaisnojas par savu „tied aid” jeb „sasaistīto palīdzību”, kas nozīmēja palīdzības sniegšanu kādai valstij, izmantojot un atbalstot savu uzņēmumu resursus. Tomēr līdz pat šai dienai divpusējā attīstības palīdzība jeb oficiālā palīdzība, ko valsts sniedz otrai valstij bez starptautisko organizāciju iesaistes, palikusi kā nozīmīgs politikas instruments katras Eiropas Savienības valsts rokās.
[Veidi, kā Latvija palīdz
Analizējot Latvijas attīstības palīdzības tematiku – tā kā maksājumi pārsvarā tika veikti starptautisko palīdzības organizāciju kontos, palīdzības fokuss bija vērsts nabadzības izskaušanas virzienā.2005. gadā Latvijas iekļautās palīdzības apjoms, piemēram, Pakistānai sasniedza 11,60 %, bet ad hoc palīdzība Indonēzijai – 19,37 %.Tomēr nabadzības izskaušana pamazām izgaisa no Latvijas sniegtās palīdzības dienaskārtības, dodot vietu nedaudz „stratēģiskāku interešu” īstenošanai. Kā iezīmējās šīs „stratēģiskākās intereses”?
Pirmkārt, Latvija definēja ģeogrāfisko apgabalu, kam pievērsties palīdzības sniegšanas kontekstā. Līdz ar to tika noteiktas Moldova, Gruzija, Baltkrievija, Ukraina kā palīdzības saņēmējvalstis. Vēlāk šo valstu vidū nokļuva arī Afganistāna, kas vairāk saistīts ar Latvijas dalību miera uzturēšanu šajā reģionā.
Definējot palīdzības saņēmējvalstis, noteiktas arī jomas, kurās Latvija varētu šīm valstīm palīdzēt, nosakot tādas palīdzības aktivitātes, kas saistītas ar demokrātiju, integrāciju un valsts pārvaldes reformām. Ņemot vērā nelielo ikgadējo attīstības palīdzības budžetu, kas atvēlēts divpusējai sadarbībai, Latvijas panākumu (demokratizācijas un integrācijas ES) praktiskās pieredzes nodošana joprojām ir galvenā attīstības palīdzības aktivitāte.Šī iemesla dēļ Latvija tiek saukta par „demokrātijas eksporta valsti” [ 2 ].
Palīdzības ietekme uz tirdzniecības režīmiem
Tomēr ambīciju būt par demokrātijas eksporta valsti Latvijai vienmēr nācies ietvert mainīgajā Eiropas Savienības (ES) attīstības palīdzības paradigmā. Sākot ar nabadzības izskaušanu, turpinot ar Tūkstošgades mērķiem. Nācās arī saprast, ka sniegtā palīdzība joprojām ir „zaudēta spēle”. ES jaunais palīdzības konteksts ir tirdzniecības veicināšana. Ja palīdzības saņēmējvalstis spēs labāk piedalīties „ATVĒRTAS, TAISNĪGAS, AR LIKUMIEM PAMATOTAS, PAREDZAMAS UN NEDISKRIMINĒJOŠAS TIRDZNIECĪBAS SISTĒMAS AR OFICIĀLĀS ATTĪSTĪBAS PALĪDZĪBAS SAŅĒMĒJIEM ATTĪSTĪŠANA SASKAŅĀ AR TŪKSTOŠGADES ATTĪSTĪBAS MĒRĶU 8. MĒRĶA (UZDEVUMA 8A) STARPTAUTISKAJIEM UN NACIONĀLAJIEM MĒRĶIEM” attīstībā, tad labumu ilgtermiņā gūs gan attīstības palīdzības saņēmējvalstis, gan attīstības palīdzības sniedzēji. Citiem vārdiem sakot – centieni pasniegt makšķeri, nevis zivi, ir rezultējušies tieši tirdzniecības režīmu atbalstā. Tas ietver tādu tirdzniecības likumu, normu, prakses attīstību, kas veicinātu caurspīdīgu un godīgu tirdzniecību, tā ļaujot attīstīties vietējiem ražotājiem, un kļūt konkurētspējīgākiem starptautiski.
Nejauši stratēģiskā palīdzība un izaicinājumi
Lai gan tirdzniecības atbalsta forma ir parādījusies Latvijas palīdzības programmā kā tirgus ekonomikas reformas, kapacitātes palielināšana, pārtikas kvalitātes standartu paaugstināšana, Ārlietu Ministrija apliecina – tirdzniecības atbalsta sniegšana nav Latvijas divpusējās attīstības palīdzības interesēs. Divpusējās ekonomiskās attiecības starp Latviju un palīdzības saņēmējvalstīm lielā mērā ir tikušas uzturētas saskaņā ar ES un šo valstu tirdzniecības attiecībām; nav bijuši īpaši mēģinājumi stiprināt tirdzniecības attiecības ar šīm valstīm atsevišķi. Tomēr, tā kā lielākā daļa Latvijas divpusējās attīstības palīdzības tiek izlietota pārejai no plānveida uz tirgus ekonomiku, par atbalstu tirdzniecībai var uzskatīt arī dažādus kapacitātes stiprināšanas un pārveidošanas procesus, kas nostiprina pārvaldības infrastruktūru un līdz ar to – arī tirdzniecību.
Tomēr atvērtas un likumā balstītas tirdzniecības veicināšana nav vienkārša, un Latvijas pieredze signalizē par sekojošām problēmām:
• Viena no būtiskākajām iezīmēm, kas piemīt tirdzniecības attiecībām ar Latvijas divpusējās palīdzības saņēmējvalstīm, ir uzskats – pastāv būtiskas atšķirības starp to, kas teikts rakstveida dokumentos vai tirdzniecības politikā un situāciju uz vietas. Tas veicina neformālu tīklu izveidi un pieprasa, lai tiktu identificēti „atslēgas cilvēki”, kuri patiesībā diktē tirdzniecības noteikumus.
• Var uzskatīt, ka vairākās no Latvijas divpusējās palīdzības saņēmējvalstīm, piemēram, Baltkrievijā un Ukrainā, arvien pieaug protekcionisms attiecībā uz tirdzniecības politiku. Saskaņā ar Latvijas uzņēmēju teikto, spēkā esošie noteikumi daudz vairāk aizsargā vietējos ražotājus, jo agrāk Baltkrievijas un Ukrainas tirgi bija daudz atvērtāki nekā tagad. Turklāt ir paredzams, ka protekcionisma tendence tirdzniecības politikā visticamāk turpināsies. Latvija pati tiek uzskatīta par „Eiropas paraugskolēnu”, kas īsteno visas direktīvas un regulas par atvērtām tirdzniecības sistēmām, neskatoties uz to, ka dažas no tām var kaitēt vietējiem ražotājiem. Turklāt Gruzijas un Moldovas tirgos redzamas ar monopolu saistītas problēmas, un ir konkurences politikas regulējuma trūkums, taču tie tiek uzskatīti par atklātākiem tirgiem, kas vairāk balstīti uz noteikumiem.
• Kā uzskata valsts un privātā sektora pārstāvji, Latvijas pašas kapacitāte bieži vien ir lielākā problēma tirdzniecības attiecībās. Latvijā ir mazi vai vidēji uzņēmumi, bet, iesaistoties lielākos attīstības projektos, rodas nepieciešamība spēkus apvienot, un tas ir ārkārtīgi grūti. Ir burtiski neiespējami savākt „vairākus uzņēmējus zem viena jumta”. Trūkst arī sadarbības starp valsts iestādēm un privāto sektoru vai valsts un privātā sektora partnerības, kas varētu palielināt tirdzniecības atbalsta kapacitāti. Latvijas uzņēmumi nelabprāt iegulda nākotnes tirdzniecības infrastruktūras uzlabošanā, ja vien nav ātri īstermiņa ieguvumi no tirdzniecības atbalsta aktivitātēm.
Noslēguma jautājumi
Ņemot vērā to, ka stiprinot demokrātiju, dažas Latvijas valsts institūcijas un
uzņēmumi ir pievērsušies tirdzniecības kapacitātes stiprināšanai palīdzības saņēmējvalstīs, šis virziens tomēr nav stratēģisks ar skaidru nākotnes redzējumu. Tāpat, nav skaidrs, kā risināt identificētās problēmas attīstības palīdzības efektivitātes uzlabošanā. Kā Latvija rīkosies situācijā, kad „spēles noteikumus” diktē atsevišķi „atslēgas cilvēki”? Vai Latvijai ir redzējums, kā reaģēt pieaugošā protekcionisma situācijā tās palīdzības saņēmējvalstīs? Visbeidzot, vai pastāv stratēģija, kā apvienot izkaisītos mikro-līmeņa spēlētājus, lai veiktu kopīgi saskaņotu un tādējādi stratēģiski spēcīgāku attīstības palīdzību?
Iespējams, vissvarīgākais jautājums ir – kādus jautājumus attiecībā uz attīstības palīdzību sev uzdod Ārlietu Ministrija, dažādas asociācijas un pārstāvniecības, kas apvieno NVO un uzņēmējus? Iespējams, ka attīstības palīdzības ietekme uz palīdzības saņēmējvalstu tirdzniecības režīmiem varētu palielināties arī tad, ja visas iesaistītās puses domātu par līdzīgiem jautājumiem, pat ja līdz atbildēm ir vēl tāls ceļš ejams.
______________________________________
Raksts tapis projektā ‘Pašreizējā situācija starptautiskajos/divpusējos tirdzniecības režīmos ar oficiālās palīdzības saņēmējvalstīm un pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora loma attīstības sadarbībā jaunajās ES dalībvalstīs‘.