1988.gada 6.oktobrī LPSR AP pieņem lēmumu par latviešu valodas statusu. Tas notiek sabiedrības spiediena iespaidā (piemēram, Latvijas rakstnieku kongress 1986.gadā, Latvijas radošo savienību plēnums 1988.gada jūnijā, 354 280 parakstu savākšana prasībai piešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu 1988.gadā).

1989.gada 5.maijā pieņemts LPSR Valodu likums, kurā latviešu valoda tika pasludināta par valsts valodu. Likums aizsāk ilgstošu valodu hierarhijas maiņas procesu par labu latviešu valodai, kaut arī tas ir vairāk deklaratīvs, un krievu valoda turpina funkcionēt kā faktiskā valsts valoda.

1992.gada 31.martā pieņemts Latvijas Republikas Likums par grozījumiem un papildinājumiem LPSR Valodu likumā. Tajā atspoguļotas pārmaiņas Latvijas valstiskajā statusā, un nostiprināta valodu juridiskā hierarhija. Likuma iedzīvināšanai radītas īpašas institūcijas – Valsts valodas centrs un Valsts valodas inspekcija.

Līdztekus valsts valodas tiesību garantijām Latvijas minoritāšu valodu attīstība nodrošināta ar 1991.gada 19.martā pieņemto un 1994.gada 15.jūnijā grozīto likumu Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju.

1998.gada 15.oktobrī Satversmes 4.pants papildināts, pirmo reizi Latvijas vēsturē konstitucionāli apstiprinot, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda.

2001.gada 1.septembrī stājas spēkā pašreizējais Valsts valodas likums.