Raksts

Latviešu nelaime


Datums:
11. augusts, 2009


Autori

Dace Akule


Man reti izdodas būt Rīgas autoostā, bet piektdien tāds gadījums bija, un kā vienmēr, es izbrīnījos par daudzu cilvēku ‘cieņu’ pret apkārtējiem, konkrēti smēķētājiem, kas, gaidot pie autobusu platformām, padalījās ar cigarešu dūmiem arī ar apkārtējiem. Tas jau nekas, ka pie katra staba ir uzlīmēts norādījums, kas aizliedz tur smēķēt, un pat informācija, ka par smēķēšanas aizlieguma pārkāpšanu šajā sabiedriskajā vietā draud desmit latu sods. Tas viss, kā saka, ir priekš kaķiem, nevis priekš šīm personām. Priekš kaķiem ir arī tie apkārtējo mājieni vai pat pavisam konkrēti izteiktie atgādinājumi, lūgumi nesmēķēt. Smēķēšana turpinās, jo tas taču būtu zem šo personu goda ne tikai ievērot likumus, bet arī respektēt apkārtējo izteiktās, pamatotās prasības.

Vērojot, kā pēc viena no šādiem aizrādījumiem, reaģēja vainīgais smēķētājs, un kāda reakcija bija nelaimīgajam pasīvajam smēķētājam, kas protestēja, aizdomājos, cik raksturīga ir šī smēķētāja – likuma pārkāpēja – lūguma ignorētāja attieksme. Jo diemžēl ne jau tikai Rīgas autoostā tiek ignorēti likumi un leģitīmas prasības. Un diemžēl ne jau tikai par smēķēšanu ir runa. Varbūt tieši tas pats gēns ir līdzvainīgs arī pie tā, ka nodokļu maksāšana daudziem nešķiet obligāta. Un, kā saka premjers, IKP kritumu palielinot arī pelēkās ekonomikas augšana…

Iekāpjot autobusā, novēroju citu parādību, kas arī šķiet tipiska – īgnumu, kas tiek izmests virsū visiem, kas pagadās pa ceļam. Uz kādas kundzes palēnām kustībām dziļāk autobusā kāds jaunāka gada gājuma kungs atļāvās nošņākt – vai jūs varētu apsēsties, jo neesat jau vienīgā, kas brauc uz mājām… Iedomājos, ka šāda aina būtu neiespējama, piemēram, ASV, kur varbūt valda pārāk mākslīga pieklājība, tomēr daudzās situācijās samākslotās frāzes šķiet labāks risinājums nekā šņākšana, kas mēdz būt novērojama mūsu platuma grādos.

Un tā nu mēs smēķējam viens otram virsū, un šņācam viens otram virsū, un ēdam viens otru nost bez sāls. Jo sadarboties neprotam un varbūt pat negribam. Tā tik turpināt, un mēs noteikti uzcelsim tādu Latviju, kādā gribam dzīvot. Ironija.

Laimīgā kārtā šo drūmo bildi līdzsvaroja vienkārši lielisks autobusa šoferis, kurš ar atsaucību un prieku atbildēja uz visām pasažieru laipnībām, bez sūdzībām izdeva nodotās somas jebkurā pieturvietā (daži šoferi mēdz šņākt, kad kāds iedomājas ar lielām somām braukt uz, piemēram, Rūjienas pansionātu, nevis līdz Rūjienai) un novēlēja “visu labu”, pasažieriem izkāpjot. Lūk, šo šoferi vajadzētu aicināt iet skolās un ar savu piemēru rādīt sadarbību ikdienā. Tad nu gan mēs varētu uzcelt tādu Latviju, kādā gribam dzīvot.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!