Foto: T. Kalniņš © AFI
Tas, ka pastāv plaisa starp sabiedrību un ES, nav jaunums. Bet jaunums ir tas, ka Baltajā grāmatā beidzot ES augstākajā līmenī tiek atzīta vienkārša patiesība – komunikācijai ar sabiedrību svarīga ne tikai skaidrošana, ko dara ES, bet arī ieklausīšanās, ko par to visu domā cilvēks.
Tieši divu gadu jubilejā, kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā (ES), klajā nācis paziņojums, ka latvieši šobrīd esot visskeptiskākā tauta 25 valstu blokā. Tikai 29 procenti aptaujāto atbalsta Latvijas dalību ES[1]. Šie dati rada labu bāzi, lai komunikācijai ar sabiedrību tiktu pievērsta īpaša uzmanība gan Rīgā, gan Briselē. Rīgā vēl top valdības rīcības plāns komunikācijai ar sabiedrību par ES jautājumiem.[2] Savukārt, līdz 1.jūlijam jebkuram ir iespēja nākt ar saviem ierosinājumiem Baltajai grāmatai par komunikāciju ar sabiedrību visā ES telpā.[3]
Tas, ka pastāv plaisa starp sabiedrību un ES, nav jaunums. Bet jaunums ir tas, ka Baltajā grāmatā beidzot ES augstākajā līmenī tiek atzīta vienkārša patiesība – komunikācijai ar sabiedrību svarīga ne tikai skaidrošana, ko dara ES, bet arī ieklausīšanās, ko par to visu domā cilvēks. Tādēļ var teikt, ka par nepareizu tikusi pasludināta līdz šim dominējošā ES īstenotā vienvirziena komunikācija, gāžot sabiedrībai virsū informācijas blāķus, dusmojoties, ka sabiedrība arvien saka, ka kaut kā pietrūkst. Beidzot nākusi sapratne, ka jādomā par sabiedrības interesēm un vajadzībām, jāklausās tās noskaņojumos un jāatbild uz tiem. Kā teikts Baltajā grāmatā, jaunajā pieejā “vienvirziena komunikāciju apņēmīgi nomainītu dialoga veicināšana, komunikāciju, kuras centrā ir iestāde – komunikācija, kuras centrā ir pilsonis, uz Briseli balstītu pieeju – decentralizētāka pieeja.”[4]
Jūs teiksiet: “Skaisti vārdi, bet kā tos īstenot?!”. Patiesībā tas nemaz nav tik neiespējami, jo ir jau radīts pamats, lai to izdarītu. Piemēram, visās ES institūcijās jau strādā cilvēki, kuru uzdevums ir sekot līdz, kas notiek katrā dalībvalstī, izmantojot masu medijus. Tagad vajag nodrošināt, lai mediju publikāciju pārskatam seko atbilde no ES institūcijām. Piemēram, ja Latvijas medijos parādās ziņas par cukurfabriku iespējamu slēgšanu cukura kvotu samazināšanas dēļ, tad Komisijai jāatbild ar skaidrojumu ne tikai par to, kāpēc kvotas tikušas samazinātas, bet arī par to, kādas izmaiņas notikušas ES cukura politikā. Vai, ja prese vairākkārt raksta, ka Eiropas Parlaments pieņēmis pakalpojumu direktīvu, kas nav labvēlīga Latvijai, tad Parlamentam, izmantojot savu informācijas biroju Rīgā, jāatbild ar skaidrojumu, kas bijis šāda lēmuma pamatā. Tas ir tikai viens no veidiem, kā parādīt, ka sabiedrībā klausās un uz tās bažām atbild.
Līdz šim komunikācijā ar sabiedrību izpalikusi arī skaidra darbu dalīšana, proti, nebija īsti skaidrs, ko darīs katra ES institūcija, par ko atbildīgas pašas dalībvalstis. Tāpēc arī līdz šim “visi darīja visu”, īpaši nenošķirot mērķauditorijas. Apsveicama ir pieeja, par ko dzirdēts runājam Briseles koridoros, ka Eiropas Komisija turpmāk būšot atbildīga par komunikāciju ar tiem, kas strādā ar ES jautājumiem, savukārt, Eiropas Parlaments runāšot ar plašāku sabiedrību. Šāda darba dalīšana šķiet loģiska, ņemot vērā pašu ES institūciju darbības specifiku. Proti, Komisija ar savām monopola tiesībām uz likumdošanas iniciatīvu un ES politiku īstenošanu strādās ar ekspertiem, savukārt, Parlaments kā ievēlēta institūcija – ar vēlētājiem.[5]
Būtisks jaunums Baltajā grāmatā ir arī fakts, ka liels uzsvars likts uz sabiedrības iesaistīšanu ES procesos. Tiek atzīts, ka jāveicina pilsoniskā izglītība – lai iedzīvotāji būtu aktīvi sabiedrības locekļi, interesētos un iesaistītos procesos, kā arī labi zinātu un izmantotu pastāvošās iespējas. Tāpēc tiek domāts, kā par ES ne tikai varētu runāt jau bērnu dārzā un pamatskolā, bet arī kā ES jautājumos – to apspriešanā un ietekmēšanā – vairāk iesaistīt nevalstiskās organizācijas. Citiem vārdiem, dokumentā parādās vēlme radīt apziņu, ka cilvēks patiešām dzīvo un aktīvi piedalās, ne tikai eksistē ES. Tas, kā un vai to izdosies īstenot, pagaidām nav atbildams jautājums. Taču šīs izmaiņas ES līderu domāšanā, kurai, cerams, sekos arī rīcība, ir apsveicamas.
“Labi!” Tā īsumā varētu apkopot aprīļa beigās Rīgā notikušajā Baltās grāmatas apspriešanas pasākumā[6] teikto. Klātesošie vienojās, ka dokuments ir labs sākums atbildei uz samilzušajām problēmām, jo tajā beidzot aktuālā tematika tiek skarta visaptveroši un pēc būtības.
Diskusijas radās par interneta kā galvenā komunikācijas līdzekļa lomu, jo internets daudziem Latvijā ikdienā nav pieejams, tāpēc, ja ES institūcijas gribot runāt “caur datoru”, tas šeit “neiešot krastā”. Tajā pašā laikā citi klātesošie eksperti uzsvēra, ka interneta pieejamība ir Latvijas attīstības interesēs, tāpēc par to būtu jādomā valsts līmenī. Un ne jau tāpēc vien, lai cilvēks Apē varētu lasīt Eiropas Parlamenta mājaslapas ziņas. Vēl citi uzsvēra, ka “izšķirošas joprojām ir personiskās tikšanās”[7], tāpēc interneta izmantošana neizslēgs citus saziņas veidus.
Konferencē izskanēja arī ierosinājumi par darbu ar masu medijiem, proti, ka ES institūcijām būtu jādomā par informāciju kā produktu, ko mediji varētu izmantot. Informācijai jābūt saistītai ar interesi, nevis ar bukleta tipa informāciju, ko dara katra institūcija. Tika atzīta arī ES tematikas un valodas sarežģītība un nepieciešamība to “tulkot”, padarot saprotamu. Taču eksperti arī uzsvēra, ka nevajadzētu ieslīdēt otrā grāvī un centienos vienkāršot informāciju padarīt to primitīvu, tādējādi zemi novērtējot iedzīvotāju spriestspēju.
Klātesošie noraidīja Baltajā grāmatā izteikto nepieciešamību izstrādāt īpašu Eiropas Komunikācijas hartu vai rīcības kodeksu, kurā būtu aprakstīti komunikācijas kopīgie principi. Vēl viens papīrs varētu palielināt sarkasmu par ES institūcijās notiekošo, proti, ka laiks tiek tērēts jautājumiem, kas ir salīdzinoši mazsvarīgi. Baltajā grāmatā un plānā D[8] arī parādās šī būtiskā nianse – jautājums, vai tas, ar ko ES šobrīd nodarbojas, atbilst tam, ko no tās sagaida iedzīvotāji? Citiem vārdiem, tiek atzīts, ka jānomaina līdz šim dominējošā “vispirms mēs darām un tad skaidrojam” pozīcija uz procesu, kurā ES nepārtraukti ieklausās, vai tā iet pareizo ceļu un vai tas, ko iedzīvotāji saka, atspoguļojas ES politikās. Acīmredzami, šāda ir mācība pēc Francijas un Nīderlandes “nē” referendumos par ES konstitucionālo līgumu.
Līdz 1.jūlijam internetā jebkuram ir iespēja izteikt savu atzinumu vai dot savu ieguldījumu Baltajā grāmatā. Cerams, ka to izmantot nodomājuši arī tie komunikācijas un sabiedrības eksperti, kas bija uzaicināti, bet diemžēl neieradās uz konferenci.
________________________
[1] Laikraksts “Diena” 29.aprīlī raksta, ka pēc jaunākajiem vēl nepubliskotajiem Eirobarometra datiem, tikai 29% Latvijas iedzīvotāju apstiprinoši atbildējuši uz jautājumu, vai valsts dalība ES ir laba lieta.
[2] Rīcībplāns balstīsies uz aprīlī valdībā apstiprināto dokumentu “Pamatnostādnes komunikācijai ar sabiedrību Eiropas Savienības jautājumos 2006.-2011.gadam, (informatīvā daļa)”.
[3] “Baltā grāmata par Eiropas Savienības Komunikācijas politiku”. Brisele, 1.2.2006 COM(2006) 35 galīgā redakcija
Vairāk par Balto grāmatu un iespēju izteikt savu vieokli Eiropas Komisijas mājaslapā
[4] “Baltā grāmata par Eiropas Savienības Komunikācijas politiku”, 4.lpp.
[5] Līdzīga dilemma pastāv arī Latvijas iestāžu kontekstā. Kā teikts valdības apstiprinātajās pamatnostādnēs komunikācijai ar sabiedrību, šobrīd nepastāv skaidra darbu dalīšana un koordinācija. Atliek tikai cerēt, ka rīcības plānā šī problēma tiks atrisināta.
[6] Konferenci “Eiropas Savienības komunikācijas politika: kā stāstīt, lai saprastu, kā klausīties, lai sadzirdētu?” organizēja Eiropas Parlamenta informācijas birojs Latvijā, Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā un Eiropas Savienības Informācijas aģentūra.
[7] “Baltā grāmata par Eiropas Savienības komunikācijas politiku”, 7.lpp.
[8] Plāns D paredz ieklausīšanos pilsoņos, lai ES varētu atbildēt uz pilsoņu interesējošiem jautājumiem. Eiropas Komisijas mērķis ir sekmēt diskusijas un panākt labāku izpratni par to, kāda pozitīva nozīme ir ES. Dialogam jābūt kā procesam, kas darbojas abos virzienos, informējot pilsoņus par ES lomu ar konkrētiem piemēriem par tās plāniem un to īstenošanu noskaidrojot, kāds ir pilsoņu ieskats par to, kas darāms nākotnē. Plāns D