Foto: N. Mežiņš
Tiesībsarga amatam izvirzīti divi kandidāti – Rasma Kārkliņa un Ringolds Balodis. Lai arī balsojums par ombuda kandidātiem Saeimā pēkšņi pārcelts uz nākamo gadu, piedāvājam iepazīties ar kandidātu sniegtajām atbildēm uz portāla uzdotajiem jautājumiem par ombuda institūcijas darbību nākotnē.
1. Ja Saeima atbalstīs Jūsu kā tiesībsarga kandidatūru, kādas būs Jūsu darbības prioritātes?
2. Tiesībsarga lēmumiem nav juridiski saistošs raksturs. Kā panāksiet pieņemto lēmumu iedzīvināšanu?
3. Kā panāksiet savu neatkarību no politiskajām partijām?
Rasma Kārkliņa, politoloģe
Foto: AFI
1. Viena prioritāte būtu pārbaudīt, kā visdrīzāk var uzlabot sabiedrības vājāko grupu stāvokli, jo sevišķi kā tas attiecas uz invalīdu un bērnu tiesībām. Šeit arī varēšu iedzīvināt savu nodomu cieši sadarboties ar pilsoniskām apvienībām, jo tādā veidā var daudz vairāk panākt, gan izzinot, kāds atbalsts attiecīgām cilvēku grupām ir visvairāk vajadzīgs, gan viņus pašus iesaistot jautājumu risināšanā, tā gūstot lielākus panākumus.
Citas prioritātes būs iekārtot jauno tiesībsarga institūciju kā paraugu, lai iedzīvinātu “labus pārvaldības principus”, kas ir viens no tiesībsarga uzdevumiem attiecībā uz visu valsts pārvaldi – bet būtu jāsāk pašam ar savu iestādi. Tas būs ļoti interesants izaicinājums.
2. Kā skaidrojuši kaimiņzemju ombudi un lietpratēji, tiesībsarga galvenā ietekme izriet no viņa autoritātes sabiedrībā un valsts iestādēs. Šo autoritāti var panākt gan ar uzskatāmi labi veiktu darbu, gan arī izveidojot informācijas un preses nodaļu, kas māk gan parādīt veiksmes, gan reizē iesaistīt pašus iedzīvotājus un pilsoniskās apvienības kopīgā darbā, kā arī komunikācijas apritē.
3. Pats likums nosaka, ka tiesībsargam jābūt politiski neatkarīgam jau no amata uzsākšanas brīža, man nav nekādu saistību ar jelkādu politisko partiju. Ja kādai partijai vai atsevišķam politiķim liksies, ka jāmēģina ietekmēt tiesībsarga darbu, to nepieļaušu.
Asoc.prof.Dr.iur.Ringolds Balodis, Latvijas Universitātes Juridiskās Fakultātes Valsts tiesību zinātņu katedras vadītājs un zvērināts advokāts
Foto: LU Preses centrs
1. Pirmā prioritāte (neatkarīgi no tās, kas kļūs par tiesībsargu (TS)) , protams, ir saimniecisko lietu nekavējoša risināšana un problēmu apzināšana. Šie jautājumi skar grāmatvedības lietas, telpas, dokumentu apriti, preses dienestu un personālu. Ņemot vērā, ka TS tiek veidots uz Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) bāzes, zināmi priekšnosacījumi, iestrādes jau ir. Ja runā par mani, esmu ar šādu uzdevumu sekmīgi ticis galā jau iepriekš veidojot Latvijā pilnīgi jaunu valsts pārvaldes iestādi – Reliģisko lietu pārvaldi.
Par darbiniekiem runājot, svarīgi ir īsā laikā savākt spēcīgu TS komandas kodolu un piesaistīt spējīgus, atzītus konsultantus, kas īsā laikā palīdzētu izstrādāt TS stratēģiju turpmākajam darbības periodam. Zinot jau iepriekš (piemēram, Rīgas praids), ka tuvosies kādas lietas, kurās visticamāk tiks iesaistīts arī TS, domāju, ka TS liela uzmanība jāveltī dažādu konsultatīvu padomju veidošanai. Pirms pieņemt, kādus lēmumus būtu svarīgi piesaistīt autoritatīvus un zināmus administratīvo lietu un cilvēktiesību ekspertus.
Sākotnējās darbības prioritātēm, pēc mana ieskata, jāveidojas no tām pilsoņu sūdzībām, kas jau iesniegtas, kā arī no tām, kas tuvākajā laikā pēc izveidošanās tiks iesniegtas TS. Šķiet, ka sevišķa uzmanība jāpievērš tiem sabiedrības slāņiem, kas nespēj sevi aizsargāt. Tie ir bērni un vecie ļaudis. Bērnu jautājums ir īpaši svarīgs jo mūsu valsts atteicās no bērnu ombuda veidošanas, ietverot to TS pienākumos. Esmu dzirdējis, ka liela daļa no pašreiz VCB iesniegtajām sūdzībām ir tieši no ieslodzītajiem. Šī iemesla dēļ svarīgs ir penitenciāro iestāžu jautājumam, respektīvi, ir jāapzina, kas notiek Ieslodzījumu pārvaldē.
2. Tiesībsarga moto būtu jābūt – cilvēks un viņa tiesības ir lielākā vērtība. TS virsuzdevums, manuprāt, ir pilsoņtiesību aizsardzība no administratīvās patvaļas. Tāpēc šai jaunizveidotajai valsts institūcijai jākļūst par cilvēktiesību aizsardzības aktīvu valsts garantiju! TS jāiekļaujas jau esošajā valsts pārvaldes modelī, cenšoties papildināt esošo darbu pilsoņtiesībaizsardzības jomā, turpinot VCB iesāktās iestrādes un iedzīvinot kvalitatīvi jauno principu – labu pārvaldību.
Domāju, ka es neatklāšu neko jaunu, runājot par to, ka Latvijas ombudam nav dotas plašas pilnvaras, un TS rekomendācijām nav tiesas nolēmumu statusa. TS rīcībā ir vien rekomendācijas, ieteikumi un ziņojumi valsts prezidentam, parlamenta komisijām un valdībai. Es ticu, ka, ja šie ziņojumi būs izstrādāti pamatīgi, ar argumentiem, juridiski korekti, tad tos nevarēs neņemt vērā. No šāda aspekta par vienu svarīgu TS darbības pamatu jākļūst presei un plašsaziņas līdzekļiem kopumā.
3. Pirmkārt, ja presei būs redzama TS darbība, tad arīdzan sabiedrība novērtēs TS darbu. Jāpaveic ļoti sarežģīts uzdevums. Jau ar pirmajiem TS soļiem jāveido autoritāte sabiedrībā. Tas pie tik vājas varas resursu esamības ir vienīgais TS atbalsta punkts.
Runājot par partijām jāsaka, ka tās ir organizācijas, kas tiek izveidotas, lai veiktu politisko darbību. Starp citu, saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem minētā darbība sevī ietver arī iesaistīšanos publiskās pārvaldes institūciju izveidē. Tātad tas, ka partijas aktīvi iesaistās TS izveidē ir ne vien loģisks process, bet arī partiju funkcionāls uzdevums. Pēc TS izveidošanas ņemot vērā, ka partijas Latvijā nevar pildīt valsts pārvaldes funkcijas un uzdevumus, partiju ietekme ir pretrunā ar likumiem. No vienas puses es, protams, apzinos, ka iespējams kādai partijai var nebūt pieņemama viena vai otra TS aktivitāte, taču no otras puses es loloju cerības, ka neko nevarēs pārmest, ja redzēs, ka TS darbība ir politiski neitrāla un viņš izturas pilnīgi vienādi pret visiem. Patiesību sakot tikai no cilvēka ir atkarīgs, vai viņš pakļaujas ietekmei.
Šeit gan jāņem vērā, ka runājot par neatkarību – TS var censties ietekmēt izmantojot, kā bubuli likumā paredzēto impīčmenta procedūru. Tā ir ļoti vienkārša. Ne izmeklēšanas, ne izvērtēšanas – balsojums un viss… Šeit es saskatu draudu TS neatkarībai. Manuprāt, mums ir maza impīčmenta jeb amatpersonas atstādināšanas prakse. Tas nav pareizi, jo ja bez tiesībsargājošo instanču (piemēram, Ģenerālprokuratūras vai Augstākās tiesas) atzinumiem un vērtējumiem – var Saeimā ierosināt jautājumu par TS atcelšanu, un pamatojums varētu nebūt pamatots ar faktiem, bet gan klaji politisks.
Konkrēti par mani runājot, es nekad neesmu skatījies uz juridiskiem jautājumiem subjektīvi, vadoties no kādām partejiskām, reliģiskām vai korporatīvām pozīcijām un negrasos to darīt. Man dārga mana profesionālā karjera gan kā juristam, gan kā zinātniekam. Tie priekšmeti, kas ir mans pētniecības objekts ir reliģijas brīvība un konstitucionālās tiesības. Ne vienā, ne otrā jautājumā nedrīkst būt iejaukta partejiska vai reliģiska interese, un es cenšos, lai pat aizdomas par to nebūtu.