Foto: © AFI
Var piekrist, ka pašreizējais pakalpojumu direktīvas projekts paredz vairākas labas lietas, bet labums ne tuvu nav tāds, kā sākotnēji bija iecerēts. Ja sākumā tas bija iecerēts kā liels solis uz priekšu, tad tagad to varētu salīdzināt ar ēzeli, kas velk vezumu atspēries, un tam to izdevies pavilkt vien pāris centimetrus uz priekšu.
Diskusijā piedalās Liena Zemīte, Ekonomikas ministrijas Iekšējā tirgus departamenta ES iekšējā tirgus koordinācijas nodaļas vadītāja, Guna Japiņa, Ārlietu ministrijas ES koordinācijas departamenta direktores vietniece, Inese Stepiņa, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja pienākumu izpildītāja, Valdis Dombrovskis, Eiropas Parlamenta deputāts, bijušais Finanšu ministrs, Līvija Marcinkēviča, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece un Viktors Puriņš, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents. Diskusiju vada Ainārs Dimants, žurnālists un Biznesa augstskolas „Turība” Komunikāciju zinātņu katedras vadītājs.
Diskusija „Vai drīkstu pakalpot?” ir ceturtā tēma diskusijas ciklā “Man ir ko teikt”, kas veltīts Lisabonas stratēģijai un Latvijas nacionālo programmu Lisabonas stratēģijas ieviešanai. Tā ir stratēģija ekonomiskai izaugsmei un nodarbinātībai ES. Un viens no šīs stratēģijas aspektiem ir saistīts arī ar pakalpojumu tirgus attīstību ES telpā.
Liena Zemīte, Ekonomikas ministrijas Iekšējā tirgus departamenta ES iekšējā tirgus koordinācijas nodaļas vadītāja: Pirms vairāk kā diviem gadiem, kad Latvija kļuva par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, tā kļuva arī par vienu no pasaulē lielākā iekšējā tirgus dalībniecēm, kurā pastāv brīva preču, pakalpojumu un personu kustība. Bet šīs brīvības diemžēl pilnībā nedarbojas. Piemēram, brīvu preču aprites princips lielā mērā darbojas, bet to nevar attiecināt uz pakalpojumu tirgu, kur vēl arvien dalībvalstis nosaka dažādus ierobežojumus. Pakalpojumu tirgū attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību situācija nav tik skaidra, jo starp dalībvalstīm pastāv dažādas interpretācijas par to, ko nozīmē pakalpojumu sniegšanas brīvība.
Latvijas nostāju kopumā pret direktīvas projektu veido tas, ka Latvija ir eksportētāja valsts, tātad pakalpojumu eksports pārsniedz pakalpojumu importu.
Šobrīd pakalpojumu direktīvas projekts nav tāds, kāds tas bija sākotnēji, jo no tā svītrots izcelsmes valsts princips, kas Latvijai bija ļoti nozīmīgs un kas jau sākotnēji vienmēr ticis uzsvērts kā būtiskākais šīs direktīvas elements. Arī direktīvas darbības joma ir būtiski sašaurināta, kā arī vājinātas citas normas.
Kādi kritēriji nosaka, vai šis direktīvas projekts mums arvien vēl ir nepieciešams? Pakalpojumu sniedzējiem, sniedzot pakalpojumus citām dalībvalstīm, svarīgākais aspekts ir tiesiskā drošība, tiesiskā paļāvība, ka pakalpojumu sniedzējs varēs brīvi izmantot savas tiesības sniegt pakalpojumus. Pakalpojumu sniedzējam, uzsākot komercdarbību citā dalībvalstī, jārēķinās ar lieliem laika un naudas resursiem, jo ir jāapzina otrā valstī pastāvošās normatīvo aktu prasības un atbildīgās institūcijas. Kāda apdrošināšanas asociācija aprēķinājusi, ka šīs izmaksas var sasniegt 60 līdz 180 tūkstošus eiro.
Ņemot vērā pakalpojumu sniedzēja tiesiskās drošības aspektu, direktīvā noteikta virkne pasākumu, kas arī šobrīd pakalpojumu sniedzējam var tiesisko drošību uzlabot. No šāda viedokļa raugoties, direktīvas projekts vēl arvien spēj dot kādu labumu. Turklāt direktīvas projekts spētu uzlabot uzņēmējdarbību šeit pat Latvijā, jo pie mums administratīvās procedūras vēl aizvien neatbilst ES praksei.
Lai gan sākotnēji Latvijas uzņēmēji uzskatīja, ka bez izcelsmes valsts principa pakalpojumu direktīvas projekts nav nepieciešams, tomēr viņi savu viedokli ir mainījuši un šobrīd Latvijas pozīciju atbalsta.
Valdis Dombrovskis, Eiropas Parlamenta (EP) deputāts, bijušais Finanšu ministrs: Sākotnēji Eiropas Komisija (EK) piedāvāja pietiekoši spēcīgu un skaidru pakalpojumu sniegšanas direktīvu, kas paredzēja izcelsmes valsts principu. Tālāk sākās problēmas gan ES Padomē, gan samērā liela neapmierinātība vecajās dalībvalstīs, arodbiedrību protesti utt. Jāpiebilst, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav nekas jauns, tas ir jau ES līguma 49. pantā ierakstīts. Tā vienkārši citē attiecīgo ES līguma pantu, tātad nekādas pievienotās vērtības no tā nav un nav arī uzlabojumu.
Kas attiecas uz valdības nostāju, tad jāsaka, ka šajā gadījumā tā ir mainīga. Arī tad, kad notika gatavošanās balsojumam, mēs no Ekonomikas ministrijas saņēmām vēstules, kurās mūs aicināja šādu pakalpojumu direktīvas variantu neatbalstīt. Tagad valdības nostāja mainījusies un vājinātais variants tiek atbalstīts.
Protams, var piekrist, ka direktīvas projekts paredz vairākas labas lietas, paredzēti vairāki uzlabojumi salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju, bet labums ne tuvu nav tāds, kā sākotnēji bija iecerēts. Tā teikt, ja sākumā tas bija iecerēts kā liels solis uz priekšu, tad tagad to varētu salīdzināt ar ēzeli, kas velk vezumu atspēries, un tam to izdevies pavilkt vien pāris centimetrus uz priekšu. Nekas īpašs netiek darīts, lai mēģinātu šo direktīvas projektu kaut kādā veidā vēl saglābt. Izskatās, ka šāda direktīva tiks arī pieņemta.
Kas attiecas uz sasaisti ar Lisabonas stratēģiju, tad jāsaka, ka direktīvas projekta anotācijā, Eiropas Komisijas dokumentos, pati Eiropas Komisija norāda uz nepieciešamību nodrošināt ES efektīvi funkcionējošu pakalpojumu tirgu, kas varētu vismaz par pusprocenta punktu paātrināt ekonomisko izaugsmi visā ES un radītu vairākus miljonus jaunu darbavietu. Tātad tagad, ja EK piekrīt vājajam variantam, jājautā, vai EK neuzskata, ka tas paātrinātu ES ekonomisko attīstību un ka tas neradītu papildus darbavietas. Par to būs vairāk jādiskutē Briselē.
Jūs gribat teikt, ka EP ir bijis tomēr stingrāks pirmās direktīvas aizstāvis, nekā atsevišķas dalībvalstis?
V.Dombrovskis: Nē, šajā gadījumā tieši EP bija tā institūcija, kas pieņēma vājo variantu, un tālāk ES Padome to apstiprināja, gan arī EK ar prieku pārņēma.
Kas ir pazīstami ar likumdošanas procesu ES, saprot, ka likumdošanas iniciatīva pieder Eiropas Komisijai. Kas mūs sagaida tālāk, kur mēs esam pašlaik?
Inese Stepiņa, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja pienākumu izpildītāja: Mēs esam ļoti daudz dzirdējuši par to, kā šajā direktīvā nav. Pats sāpīgākais ir jau minētais izcelsmes valsts princips. Praktiski tas nav piemērojams vai arī ļoti grūti piemērojams tādā praktiskā darbībā, piemēram, ja valstij būtu jārisina strīds pēc citas valsts likumdošanas.
Jā, izcelsmes valsts princips no direktīvas izņemts, bet tajā pašā laikā virzībai joprojām ir ļoti konkrēti soļi, kādā veidā nodrošināt brīvo pakalpojumu kustību, atceļot pašlaik pastāvošās barjeras.
Kuros sektoros ir uzlabojumi? Varam runāt par pozitīvām lietām gan uzņēmējiem, gan darba ņēmējiem, arī patērētājiem. Ir arī konkrētas lietas, kas attiecas uz dalībvalstīm.
Ja runājam par uzņēmējiem, tad, pirmkārt, būs vieglāk nodibināt uzņēmumu citā valstī. Otrkārt, būs vieglāk sniegt pakalpojumus, nekā tas ir šobrīd. Katrai dalībvalstij ir pienākums izveidot kontaktpunktu jeb vienas pieturas aģentūru, kā arī jādod iespēja uzņēmumam reģistrēties tiešraides režīmā. Līdz ar to arī dalībvalstīm nebūtu jākārto atkārtotas formalitātes. Vēl būtiski, ka aizliegti t.s. ekonomisko vajadzību testi, kas līdz šim ir bijis visnotaļ dārgs pasākums, kur uzņēmējiem tajā valstī, kur viņi vēlas sniegt pakalpojumus, ir bijis jāpierāda, ka viņu klātbūtne neietekmēs negatīvā veidā vai neizjauks vietējās konkurences līdzsvaru attiecīgajās dalībvalstīs.
Runājot par vieglākām iespējām sniegt pakalpojumus citā dalībvalstī, tad uzņēmējiem nebūs obligāti jābūt reģistrētiem vai pārstāvētiem attiecīgajā dalībvalstī, pirms viņi šos pakalpojumus var sniegt. Tātad dalībvalstu uzdevums ir nodrošināt jebkuram uzņēmumam brīvu iespēju sniegt pakalpojumus no valsts uz valsti. Tas automātiski arī paredz to, ka ir aizliegti diskriminējoši, neprofesionāli vai cita veida neadekvāti ierobežojumi pakalpojumu sniedzējiem. Tajā pašā laikā jāatceras, ka attiecībā uz direktīvu tiek piemērotas arī ES likumdošanā esošas atkāpes par to, ka dalībvalstīm tomēr ir tiesības piemērot dažus ierobežojumus, kuriem, protams, jābūt nediskriminējošiem, samērīgiem un arī nepieciešamiem, ja to mērķis ir nodrošināt sabiedrisko kārtību, valsts drošību, sabiedrisko veselību un vides aizsardzību.
Ja runājam par patērētājiem, tad direktīvā atrunātas konkrētas lietas, kuras mērķis vai uzdevums ir, lai patērētāji būtu vēl labāk informēti par tiem pakalpojumiem, ko sniedz attiecīgais uzņēmējs vai pakalpojumu sniedzējs, t.i., par pakalpojumu, kvalitāti, cenu un par pašu sniedzēju.
Ko Latvija iegūst vai neiegūst šajā direktīvas gadījumā un vai mēs zinām, par ko mēs cīnāmies?
Guna Japiņa, Ārlietu ministrijas ES koordinācijas departamenta direktores vietniece: Es gribētu akcentēt, ka šobrīd vēl direktīva ne tuvu nav galējā stadijā. Diskusijā iesaistās Parlaments un Komisija. Savukārt 25 dalībvalstis mēģina rast savstarpēju kompromisu, lai runātu vienā balsī kā visu 25 dalībvalstu viedoklis iepretim Parlamentam un Komisijai.
Pašlaik direktīva ir apspriešanai tikai pirmajā lasījumā, kā līdzīgi tas ir Latvijas situācijā, kad Saeimā likums tiek apspriests un pieņemts trijos lasījumos. Svarīgi ir apzināties, ka tas, par ko tagad dalībvalstis diskutē, ir veidots, lielā mērā balstoties uz Parlamenta viedokli, savukārt Komisija ir izveidojusi savu viedokli. Līdz ar to, ņemot vērā visus šos ļoti nozīmīgos spēlētājus, pēdējā versija nav tāda, kādu mēs to sākumā vēlējāmies. Un tāpēc tas ir solis atpakaļ.
No otras puses, darbs ar pakalpojumu direktīvu ļoti lielā mērā ir bijušas ugunskristības arī nacionālā līmenī. Tika sakoncentrēti visi spēki, bijušas nopietnas diskusijas, tās notiek vēl joprojām. Visi gadījumi, kas izteikti gan ekspertu, gan vēstnieku, gan tāpat ministru līmenī par pakalpojumu direktīvu ir tapuši ļoti rūpīgi, slīpējot katru vārdu, ar visām iesaistītajām institūcijām, ar uzņēmējiem, ar visām līdzatbildīgajām ministrijām.
Puriņa kungs, kā Jūs to visu redzat no būvnieku viedokļa? Būs labāk, būs sliktāk?
Viktors Puriņš, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents: Mans uzdevums ir aizstāvēt uzņēmēju. Līdz ar to manas domas atšķiras. Piemēram, kā ar dokumentāciju dažādiem konkursiem? Mēs piedalīsimies konkursā, tulkosim, cerēsim, centīsimies biznesu iestrādāt tajā zemē, bet uzvarēs tikai viens. Tā kā lielākajai daļai tie būs tikai izdevumi.
Ko mēs varam darīt? Mani priekšlikumi ir šādi – tās valstis, kuras ir nolēmušas mūsu pakalpojumus neatļaut viņu valstīs strādāt, pieņemsim tādus mēs arī. Vai mums kaut kas ir aizliegts?
I.Stepiņa: Pašlaik pastāv brīvais tirgus, pastāv brīva iespēja sniegt pakalpojumus, un tas attiecas uz finanšu, telekomunikācijas un transporta pakalpojumiem, kā arī ostu sektorā. To regulē atsevišķas direktīvas. Minētie sektori vai pakalpojumi šajos sektoros veido lielāko daļu no ES ekonomikas.
Ja mēs runājam par to, kas ir aizliegts, tad jomas, uz kurām pakalpojumu sniegšana vai pakalpojumu direktīva neattiecas, ir arī atrunātas direktīvā. Pirmkārt, tie ir veselības un sociālie pakalpojumi, kas saskaņā ar pašreizējo ES likumdošanu ir lielā mērā pašu dalībvalstu kompetencē, kur dalībvalstis saglabā savu suverenitāti. Ir iespēja arī šo jomu īpaši regulēt. Un tas attiecas arī uz drošības pakalpojumu sniegšanu un privātajiem drošības pakalpojumiem, uz azartspēlēm un audiovizuālajiem pakalpojumiem, visa veida neekonomiska rakstura pakalpojumiem, kas saistīti ar valsts pārvaldi vai publiskās administrācijas funkcijām. Bet notiek diskusijas par to, kādā veidā atvieglot pakalpojumu sniegšanu.
Jautājums no zāles: Kā Jūs vērtējat Parlamenta iespējamo viedokli par nākamo kompromisu, ko dalībvalstis, iespējams, varētu panākt?
V.Dombrovskis: Es domāju, ka tas arī tiks atbalstīts. Skaidrs, ka liela daļa veco dalībvalstu ir savu panākušas, un tagad arī jauno dalībvalstu deputātiem būs nopietni jāpārdomā savs balsojums. Mēs jau varam sagatavot grozījumus, kas var šo pakalpojumu direktīvu pastiprināt. Mēs arī varam paredzēt, ka veco dalībvalstu deputāti izbalsos to ārā, bet, kā balsot gala rezultātā, tas ir jautājums, jo, ja, piemēram, ir tā, ka Latvijas valdība atbalsta vājo direktīvas variantu, tad mums arī par to droši vien arī būs vēl jādiskutē ar Ekonomikas ministriju, kā mums balsot. Es domāju, ka Parlaments atbalstīs jaunāko pakalpojumu direktīvas versiju, jo EK jaunais priekšlikums ir balstīts uz Parlamenta vairākuma viedokli.
Vai viss, ko atbalsta Latvijas Valdība, ir Latvijas darbinieku interesēs?
Līvija Marcinkēviča, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība sarunās ar deputātiem pirms Latvijas iestāšanās ES teica, ka likumdošana un mājas darbi ir jāveido tādā veidā, lai tad, kad Latvija kļūst par dalībvalsti, būtu vieglāk konkurēt. Mēs runājām gan par nodokļu normām, uzņēmējdarbības attīstību, par vidi un par reģionālajām atšķirībām. Tas nebija tikai veco dalībvalstu, bet Eiropas arodbiedrību konfederācijas viedoklis par izcelsmes valsts principa svītrošanu. Kā ir norādīts Eiropas arodbiedrību konfederācijas dokumentos, tad tas bija paredzēts uz laiku, kamēr šīs starta pozīcijas veidojās, pareizāk sakot, pozīcijas gan tiesiskā, gan sociālā jomā ir vienādas visām valstīm. Mēs neesam vienādās pozīcijās darbaspēka izmaksu un sociālo garantiju ziņā darba devēju un darba ņēmēju attiecībās.
Mums kā arodbiedrībai ir svarīgi, lai mūsu darbinieks, dodoties strādāt uz citu valsti, nebūtu zemākā līmenī kā vietējais darbinieks. Tas ir laika jautājums, tie ir mūsu mājasdarbi un dzinulis, pilnībā saprotot izmaksas un problēmas, kas rodas darba devējiem.
Jautājums no zāles: Man ir jautājums Puriņa kungam. No Ekonomika ministrijas pārstāves Lienas Zemītes dzirdēju, ka ne tikai Valdība ir mainījusi viedokli attiecībā uz Pakalpojumu direktīvu, bet arī Latvijas uzņēmēji esot mainījuši viedokli, atbalstot mīkstināto pakalpojumu direktīvas projektu. Man neradās viedoklis, ka Jūs būtu mainījis viedokli un atbalstītu pakalpojumu direktīvas projektu tās pašreizējā formā. Kāda ir situācija Latvijas uzņēmēju vidū, vai tas ir tikai Jūsu personīgais viedoklis, ka Jūs to vairs neatbalstāt?
V.Puriņš: Mēs izskatījām šo jautājumu valdes sēdē, kad iznāca direktīvas latviešu valodā.
I.Stepiņa: Tas tā izskan, it kā mēs būtu atteikušies no mūsu interesēm…. Es gribētu pakomentēt, kā rodas kompromiss starp 25 dalībvalstīm, starp Komisiju un Parlamentu. Katrai no 25 dalībvalstīm ir savas intereses. Tas nozīmē, ka rezultāts vienmēr vairāk vai mazāk būs kompromiss. Mēs nevaram beigās dabūt to, ko mēs gribam sākumā. Ar to ir jārēķinās. No otras puses, dalībvalstis nav tās, kas patur galavārdu šajā procesā. Galavārdu teiks Parlaments. Jautājums nav par to, vai mēs būtu atteikušies no savām interesēm vai nebūtu cīnījušies. Mēs esam cīnījušies kā ne par ko līdz šim. Jautājums ir, vai mēs esam gatavi iet pussolīti uz priekšu, vai tomēr paliekam tur, kur stāvam. Sakām nē, nē, nē mums šitāds neder. Uz šo brīdi mēs izskatāmies tā, ka labāk mēs ejam solīti uz priekšu, labāk vismaz kaut kāda direktīva nekā nekāda direktīva… Un tie salīdzinoši sīkumi, kas tur tagad ir iekšā, nāks par labu pakalpojumu sniedzējiem, kas nebūtu, ja direktīvas nebūtu.
Kas notiks tālāk? Kad varētu pieņemt šo direktīvu?
L.Zemīte: Direktīva varētu tikt pieņemta šā gada beigās. Tad dalībvalstīm divu gadu laikā direktīva būs jāievieš. Dažos aspektos ieviešanas termiņš varētu būt garāks.
Valsts aģentūras “Eiropas Savienības informācijas aģentūra”, Eiropas Komisijas Pārstāvniecības Latvijā un Eiropas Parlamenta informācijas biroja rīkotā ceturtā diskusija “Vai drīkstu pakalpot? Direktīva par pakalpojumiem ES iekšējā tirgū”, kura notika š.g. 25.maijā, ir organizēta diskusija cikla „Man ir ko teikt!” ietvaros, kas veltīts Nacionālajā Lisabonas programmā 2005.-2008.gadam risinātajiem jautājumiem.