Raksts

Krievu nacionālās skolas – alternatīva asimilācijai


Datums:
18. maijs, 2004


Autori

Sigita Zankovska - Odiņa


Foto: N.Mežiņš © AFI

Krievu minoritātes pārstāvji joprojām atrodas izvēles priekšā un krievu nacionālās skolas veidols Latvijas izglītības sistēmā turpina palikt neskaidrs, atšķirībā no ukraiņu, ebreju, poļu skolām, kuras turpina attīstīties nacionālo minoritāšu skolu virzienā.

Maija sākumā Eiropas Savienības paplašināšanās svētku laikā notikuši līdz šim vērienīgākie izglītības reformas pretinieku protesti. To mērķis – atcelt rudenī paredzēto izglītības reformu, jo tā, pēc štāba aktīvistu domām, apdraud katrai tautai tik būtisko nacionālās identitātes sastāvdaļu – valodas un kultūras – attīstības iespēju. Taču štāba aktīvisti nevēlas atzīt, bet reformas īstenotāji necenšas atgādināt to, ka jau vairākus gadus Latvijā darbojas nacionālo minoritāšu skolas, kuras veiksmīgi spējušas apvienot mācības pamatā latviešu valodā un bērnu nacionālās identitātes apzināšanos.

Līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijā sāka veidoties daudznacionālai un demokrātiskai sabiedrībai raksturīgās nacionālo minoritāšu skolas. Pašlaik Latvijā darbojas ebreju, poļu, ukraiņu, lietuviešu un igauņu vidusskolas, kā arī baltkrievu, ebreju, poļu pamatskolas. Šajās skolās jau vairākus gadus tiek īstenota bilingvālā mācību programma, kas paredzēta mērķtiecīgai latviešu un etniskās valodas, kā arī Latvijas un etniskās dzimtenes kultūras, vēstures, ģeogrāfijas apguvei. Tāpat Latvijā darbojas arī vairākas nacionālo minoritāšu svētdienas skolas, piemēram, poļu, lietuviešu, grieķu, tatāru, kuru izveide un darbība sevišķi nozīmīga ir skaitliski mazajām un tā sauktajām netradicionālajām etniskajām grupām. Veiksmīgi darbojas arī čigānu etniskās klases.

Visās nacionālo minoritāšu skolās dažāda veida pulciņos bērni apgūst savas etniskās tradīcijas, folkloru, tiek uzturēta sadarbība ar nacionālajām kultūras biedrībām un attīstīti kultūras sakari ar etnisko dzimteni, organizētas vasaras nometnes, lai veicinātu etniskās valodas apguvi, tiek svinēti nacionālie svētki un tamlīdzīgi. Līdz ar to mazākumtautību skolas nav tikai izglītības iestādes vien, tās veidojas arī kā kultūras centri.

Tikai viens piemērs. Rīgas ukraiņu vidusskolā jau no pirmās klases tiek mācīta gan ukraiņu, gan latviešu valoda, kas vienlaicīgi ir arī galvenās mācību valodas. Šāda pieejas īstenošana un valodas vides radīšana skolā pilnā mērā nodrošina arī bērna etniskās identitātes saglabāšanu. Latvijas izglītības standartus skolā papildina ukrainistikas priekšmetu bloks: ukraiņu valoda un literatūra, Ukrainas vēsture un ģeogrāfija, dejas, mūzika un tautas mācība. Tautas mācības stundās skolēni jau no pirmās klases tiek iepazīstināti ar tādiem jēdzieniem kā tauta, dzimtene, valoda, mitoloģija, etnogrāfija, folklora, amatniecība, nacionālie svētki. Skolā darbojas tautas deju ansamblis un tautas folkloras ansamblis.

Nacionālo minoritāšu skolās audzēkņi no vienas puses apzinās savu etnisko piederību, no otras – spēj integrēties Latvijas sabiedrībā. Līdz ar to šīs skolas pat vidusskolā pēc pārejas uz apmācībām galvenokārt latviešu valodā var būt drošas par savu audzēkņu nacionālās piederības, valodas un kultūras saglabāšanu un integrāciju, nevis piespiedu asimilāciju Latvijas sabiedrībā. Tiesa, nacionālo minoritāšu skolās mācās tikai nedaudz vairāk kā 1% no visiem Latvijas skolēniem. Pirmkārt, tāpēc, ka padomju gados īstenotā izglītības sistēma mācības strikti sadalīja divās valodās – latviešu vai krievu, un liels jaukto ģimeņu īpatsvars joprojām izvēlas sūtīt savus bērnus vienā vai otrā mācībvalodas skolā. Otrkārt, nacionālo skolu iespējas pieņemt lielu skaitu skolēnu ir visai ierobežotas, savukārt reģionos to nav vispār. Izņēmums ir vienīgi poļu skolas Daugavpilī, Krāslavā, Jēkabpilī un Rēzeknē.

Pretējs process risinās krievu mācībvalodas skolās. Tās nevar uzskatīt par nacionālās minoritātes skolām, jo tur mācās ne tikai krievu, bet arī citu tautību bērni. Līdz ar to skolas neīsteno kādu noteiktu nacionālās minoritātes izglītības programmu.

Bērni izglītību iegūst krievu valodā, taču izpratne par etnisko piederību, savām senču tradīcijām un kultūru ir atšķirīga. Rūpes par šo tradīciju saglabāšanu paliek vecāku un ģimenes ziņā.

Arī starp skolām ar krievu mācībvalodu pastāv lielas atšķirības. Latvijā darbojas vairākas krievu skolas, kurās veiksmīgi ieviestas metodes, kas attīsta skolēnu interesi un izpratni par savu etnisko kultūru un veicina latviešu valodas apguvi. Piemēram, Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā ir izveidots Multinacionālās kultūras centrs. Lielu darbu skolēnu etniskās pašapziņas veicināšanā iegulda Krāslavas Varavīksnes skola, kura saņēmusi arī Sabiedrības saskaņas balvu. Tomēr vairums krievu mācībvalodas skolu nespēj rosināt skolēnu interesi ne par krievu etnisko kultūru, ne arī – par latviešu valodas apguvi. Tajās nedarbojās etniskas ievirzes pulciņi, mācību priekšmetu ar etniskās kultūras saturu šo skolu izglītības programmās parasti nav. Tieši tāpēc nesaprotami ir krievu minoritātes pārstāvju apgalvojumi, ka līdz ar pāreju uz latviešu mācībvalodu nebūs spējīga pilnvērtīgi pastāvēt nacionālā kultūra. Ja skolas līdz šim nav izrādījušas vēlmi palīdzēt skolēniem apzināties to nacionālo piederību, tad arī reformas atcelšana šo procesu neveicinātu. Gluži pretēji, tieši reformas īstenošana var dot papildus stimulu savu etnisko sakņu kopšanai.

Protams, var piekrist reformas pretinieku apgalvojumam, ka valoda – tas ir ne tikai zināšanu ieguves instruments, bet arī īpašs domāšanas veids un stils, kurš nosaka cilvēka kultūras mentalitāti. Taču apgalvojums, ka dominējošās valodas nomaiņa ir nekas cits kā kultūras nomaiņa, līdz ar to – asimilācijas process, šķiet visai apšaubāms. Nacionālo minoritāšu skolu prakse un pieredze liecina par konkrēto etnisko grupu stingru apņemšanos saglabāt, kopt un attīstīt savu nacionālo identitāti – kultūru, valodu, tradīcijas – un vienlaicīgi mērķtiecīgi integrēties Latvijas sabiedrībā, veidojot vienotu Latvijas kultūras telpu.

Tāpēc krievu minoritātes pārstāvji joprojām atrodas izvēles priekšā un krievu nacionālās skolas veidols Latvijas izglītības sistēmā turpina palikt neskaidrs, atšķirībā no ukraiņu, ebreju, poļu un citu minoritāšu skolām, kuras turpina attīstīties nacionālo minoritāšu skolu virzienā.


Izglītības likums

Marija Golubeva "Pārmaiņas izglītībā. Tikai mazākum-tautībām?", Diena, 08.05.2004


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!