Foto: N. Mežiņš © AFI
Pāris nedēļas atlikušas līdz politiskajai pastardienai. Radio tiražē visnejaušāko garāmgājēju vispatiesākās sarunas par politiku, televīzija demonstrē trūcīgo partiju režisētus politiskos seriālus, bet patiesi ieinteresētas priekšvēlēšanu koncertbrigādes plosās pa Latviju. Atliek tikai izvēlēties. Tomēr liela daļa Latvijas pilsoņu joprojām nav izšķīrusies par saviem favorītiem. Viņi sakās neredzam atšķirības starp daudzajām partijām, nespēj atrast sev tuvu politisko platformu vai pat atklāti paziņo, ka piedalīšanās vēlēšanās ir bezjēdzīga, jo tā būtiski neietekmēs valsts virzību.
Tieši pēdējā iespēja – nepiedalīšanās vēlēšanās – rada itin nervozu reakciju mūsu labējā politiskajā spārnā. Labējo partiju pārstāvji katrā izdevīgā brīdī man teic, ka mājās palikšana vēlēšanu dienā lies ūdeni uz kreiso partiju dzirnavām un veicinās to uzvaru 8.Saeimas vēlēšanās. Un tā jau var no sarkanās Rīgas nonākt līdz sarkanajai Latvijai! – piemēram, dod mājienu Latvijas ceļa (LC) biedrs Andrejs Panteļējevs apmaksātā politiskās reklāmas intervijā, kas publicēta laikraksta “Lauku avīze” 20.augusta numurā.
Telpisku ierobežojumu dēļ neiztirzāšu, cik lielā mērā Rīga ir apsarkusi pēdējā pusotra gada laikā. Tāpat neanalizēšu, vai sarkanā Latvija šobrīd ir reāli iespējama, raugoties no politiskās socioloģijas un vēlētāju uzvedības tradīciju viedokļa.
Daudz būtiskāk man šķiet reflektēt par labējo partiju principiālo nostādni – ejiet balsot, vai arī būs ļoti slikti!, ko mūsu gaišākie prāti ir modificējuši un personalizējuši – balsojiet par “Jauno laiku” vai arī vainojiet paši sevi!
Latvijas vēlēšanu sistēma ir iekārtota tā, ka Saeimas mandāti tiek sadalīti proporcionāli vēlēšanās piedalījušos pilsoņu paustajām politiskajām simpātijām. Tas ir izdevīgi tām partijām, kurām ir disciplinēts un motivēts elektorāts, kas cītīgi piedalās Saeimas vēlēšanās un atbalsta savu organizāciju. Viena no stratēģijām šādu sāncenšu neitralizēšanai ir iespējami lielāka vēlētāju līdzdalības procenta panākšana, cerot izšķīdināt mobilizēto elektorātu vispārējā masā.
Taču Latvijā šī stratēģija tiek modificēta, vēršot to labējām partijām vēlamā virzienā. Apzinoties atsevišķu kreiso partiju atbalstītāju kopuma rīcības iezīmes un saprotot savu atbalstītāju atsalumu, labējās partijas nevis vienkārši aicina pilsoņus piedalīties vēlēšanās, bet nekautrīgi biedē viņus ar “sarkano Latviju”, ja tie nepiedalīsies vēlēšanās vai ja nebalsos par labējiem. Savukārt “sarkanās Latvijas” briesmu kontūras aizkrāsošana ir atkarīga tikai un vienīgi no katra vēlētāja iztēles spējām, ko stimulē atmiņas par ne pārāk seno pagātni.
Es šeit saredzu itin izsmalcinātu “melno PR” un labējo partiju šantāžu pret vēlētājiem. Izejas pozīcija ir tāda, ka es kā normāls vidusmēra Latvijas pilsonis nevēlu savai valstij neko sliktu. Atšķirībā no šaura sabiedrības elites slāņa man arī nav plašu iespēju pamest šo valsti un turpināt ne mazāk komfortablu dzīvi ārpus tās. Es tieku aicināts balsot par labējām partijām, kas it kā vienīgās rūpējas par valsts attīstību un sabiedrības labklājību. Un šajā brīdī sākas problēmas.
Vērojot politiskās norises valstī un domājot par dažādu partiju saistību ar tām, es pēkšņi konstatēju, ka neviena no labējām partijām nav izturējusi pārbaudi ar varu vai arī neatbilst maniem priekšstatiem par labo un taisnīgo. Vienlaikus mani politiskie uzskati neļauj balsot par kreisajiem vai centristiem – esmu labēji orientēts. Tāpēc par godīgāko rīcību es uzskatu nepiedalīšanos vēlēšanās. Taču šajā brīdī man tiek dots delikāts mājiens, ka valstij klāsies slikti, ja es nepiedalīšos vēlēšanās. Un es tieku nostādīts teju dramatiskas izvēles priekšā – iet pret savu sirdsapziņu un balsot par kādu no labējām partijām, vai arī atturēties no balsošanas un justies vainīgam par Latvijas gāšanos sarkanajā bezdibenī.
Ar šo veiklo gājienu labējās partijas ir deleģējušas visu atbildību tieši man – vidusmēra vēlētājam. Turklāt tās klusē un nesniedz nekādus komentārus. Tās neskaidro, kāpēc tās ir tik gļēvas un atkal nespēj uzņemties politisko atbildību par saviem darbiem un bezdarbību. Tās neskaidro, kāpēc man būtu jābalso par zagļiem, korumpantiem un kontrabandas krusttēviem. Tās neskaidro, kāpēc man būtu jādod šīm partijām vēl viena četrgadīga iespēja piestūķēt savas kabatas. Tās neskaidro, kāpēc man ir jāpilda kaut kāds abstrakts pilsoņa pienākums, esot spīlēs starp kreisi austrumnieciskajām partijām un partijām, kas, apzinoties šo vēlētāja dilemmu, bezatbildīgi notrallina valsti, nekādā veidā nepildot savus – politisko partiju – pienākumus. Tās neskaidro, kad tās beigs spekulēt ar manu politiskās atbildības sajūtu.
Tostarp labējās partijas baidās no manas klusēšanas. Tās grib manu balsi, dzīvu vai mirušu. Tās atkal mudinās Centrālo vēlēšanu komisiju veikt šauri partijisko un labi maskēto, taču būtībā bezjēdzīgo kampaņu “Visi uz vēlēšanām!”. Ka tik pretspars sāncenšiem. Ka tik var komjaunietiski vēstīt pasaulei, ka sabiedrība ir apmierināta ar sociāli ekonomisko procesu evolūciju, par ko liecina nemainīgi augstais līdzdalības līmenis parlamenta vēlēšanās.
Vēlaties pārtraukt abpusēju klusēšanu un runāt par izvēles brīvību un politisko atbildību, labējo demokrātu kungi?