Pētnieks: vēlētāju neskaidro nostāju pret korupciju lieliski parāda arī attieksme pret Aivaru Lembergu
Strauji tuvojoties vēlēšanām, atkal aktualizējies korupcijas jautājums – gan kā politiķu pozitīvo apsolījumu objekts, gan kā politikas aizkulišu komponents. Savukārt sabiedrībai sarūk racionālas izvēles iespējas vēlēšanās, uzskata korupcijas pētnieks no sabiedriskās politikas centra “Providus” Valts Kalniņš. Intervē Guntars Laganovskis.
Tā sauktais Jūrmalas telefonsarunu skandāls ir fenomens, par kuru ilgi runāja – ka valstī ir liela korupcija jeb valsts nozagšana, bet nekas nenāk gaismā. Tagad tas ir noticis. Kāds būs šā gadījuma iespaids uz politisko vidi Latvijā?
Notikums, kurš izraisīja šo skandālu, ir vērtējams negatīvi. Tajā pašā laikā svarīgs jautājums ir, kā šāda notikuma atklāšana var ietekmēt Latvijas politiskās sistēmas korumpētību turpmāk. Te ir divas lietas. No vienas puses, kukuļošanas skaidra atklāšana dod vēlētājiem informāciju, uz kuras pamata viņi var izvēlēties, vai dot savu atbalstu negodīgiem politiķiem. No otras, nāk viens, otrs, trešais skandāls, un tie skar gandrīz visas Latvijas politiskās partijas. Tas savukārt jūtami mazina racionālas izvēles iespējas vēlēšanās. Protams, korupcija ir tikai viens no jautājumiem, kas nosaka vēlētāju izvēli. Vienā otrā publiskā paziņojumā redzam mājienus, ka tiem godīgajiem politiķiem ir jābūt ne tikai godīgiem, bet jāspēj arī strādāt. Vēlētāju noliek it kā izvēles priekšā starp negodīgu, bet rīcībspējīgu un godīgu, taču neprofesionālu politiku. Tādēļ korupcijas skandāla efektu uz politiskās sistēmas attīstību arī vēlēšanu kontekstā nav tik viegli prognozēt.
Minētā korupcijas skandāla sakarā tiek arī norādīts uz divām citām varbūtībām – sabiedrības iegrimšanu apātijā vai arī – pretēji – noskaņošanos aktīva protesta virzienā.
Domāju, ka uz šo jautājumu pilnvērtīgi varēs atbildēt pēc vēlēšanām. Tad, kad, pirmkārt, būs zināms, cik cilvēku ir aizgājuši nobalsot. Otrkārt, tad, kad varēs novērtēt skandālā iesaistīto partiju reālo guvumu. Atklāsies, vai teorija, ka partiju saistība ar korupciju sit pa to rezultātiem vēlēšanās, Latvijas gadījumā apstiprināsies arī praksē.
Vai zināmus secinājums šajā ziņā nevar izdarīt no tā, ka telefonsarunu skandālā iesaistīto partiju reitings mēnesi pēc notikušā būtiski nebija mainījies?
Piekrītu, ka izmaiņas reitingos bija tiešām nelielas. Neesmu gan no tiem, kas šiem reitingiem pilnībā neuzticas. Taču ir liela varbūtība, ka atbilde, ko cilvēks sniedz, aizpildot socioloģiskās aptaujas anketu, ir viena, bet viņa izvēle, reāli balsojot – pilnīgi cita. Ir arī svarīgi informāciju par šo skandālu uzturēt publiskajā telpā.
Vēlētāju neskaidro nostāju pret korupciju un negodīgumu lieliski parāda arī attieksme pret Aivaru Lembergu. Viņa gadījumā ļoti skaidri tiek konfrontēti pretēji argumenti. No vienas puses tiek sacīts: ir tik daudz argumentu, kas liecina, ka Lembergs īsti godīgs cilvēks nav. Savukārt no pretējās puses izskan arguments: nu labi, varbūt viņš nav kristālgodīgs, bet katrā ziņā ir rīcībspējīgs, no viņa darbības ir pozitīvs efekts iedzīvotājiem.
Viena daļa korupciju uzskata par perversu parādību, otra – par normālas politikas sastāvdaļu.
Politiķi nemīl KNAB
Kā vērtējat KNAB izstrādātos grozījumus amatpersonu interešu konflikta novēršanas likumā, kuru galvenais trumpis ir izskaust iespēju dažādi interpretēt likuma normas?
Tiekšanās, kā jau minējāt, ir uz to, lai likums būtu pēc iespējas viennozīmīgāk tulkojams un piemērojams konkrētām situācijām. Šīs pieejas galvenais pluss ir tas, ka likuma piemērotājam būtu viegli veikt kontroli un viegli aizstāvēt tiesā savu pozīciju. Taču cenšanās definēt visas interešu konflikta iespējamās situācijas ir arī likumprojekta galvenais mīnuss. Vienmēr saglabāsies interešu konflikta izpausmes, kuras šis likums neaptvers. Savukārt atsevišķi aizliegumi būs daudz plašāki, nekā reāli nepieciešams. Mērķis, ka likumprojektam jābūt nepārprotami interpretējamam, nav sasniegts.
Nesen valdības vadītājs nolēma ierosināt disciplinārlietu pret KNAB priekšnieku, kurš apņēmies to pārsūdzēt. Biroja darbību pavada regulāras politiķu sūdzības par to. Kā vērtējamas varas un biroja attiecības gan juridiskā, gan saskarsmes ziņā?
Juridiskā ziņā risinājums, ka KNAB atrodas premjera pārraudzībā, ir pieņemams. Likums pārraudzītājam skaidri nosaka ierobežojums, kad tas nedrīkst iejaukties. Lai atbrīvotu no darba biroja vadītāju, ir jāveic gana sarežģīta procedūra. Runājot par saspīlētajām Aigara Kalvīša un Alekseja Loskutova attiecībām, redzams, ka īsti efektīva līdzekļa valdības vadītāja rīcībā pret KNAB nav. Kaut kāds juridisks pamats šīm nesaskaņām ir rodams. Taču politiķiem vajadzētu izvairīties no ažiotāžas eskalēšanas pret KNAB. Diemžēl atsevišķi politiķi cenšas izmantot katru iespēju, lai pagrūstītu biroju un izdarītu sitienus tā reputācijai. Savā ziņā tā ir laba zīme – maigas un harmoniskas attiecības starp politiķiem un KNAB varētu uztvert kā zīmi, ka birojs neko nopietnu nedara.
Latvijā politiskais process partiju līmenī ir visnotaļ korumpēts. Ja KNAB vismaz dažās lietās tiek tuvu pie politiskās korupcijas atklāšanas vai ar savu darbību tai traucē, ir skaidrs, ka birojs saņems pretsitienus. Pret to tiks izmantotas gan sabiedriskās attiecības, gan juridiski paņēmieni, lai ierobežotu biroja darbību.
Tiesu vara attīrās, politiskā ne
Pagājušonedēļ Saeima no LR tiesnešu rindām izslēdza bēdīgi pazīstamo soģi Kaparšmitu. Vai tas ir būtisks signāls tiesu varai korupcijas izplatības kontekstā?
Tas ir būtisks signāls. Tas vēršas pret tiesnešu pārprastu izpratni par savu neatkarību. Pieņemot, ka disciplinārlietā pret Kaparšmitu apstākļi ir konstatēti pareizi un sods bijis atbilstošs, jāsaka – tas ir pozitīvs piemērs, jo vēlreiz parāda mehānismu, ko var iedarbināt, ja tiesu varas pārstāvji klaji ignorē likuma un procesa prasības. Ciniski tiesneši varētu izdarīt secinājumu, ka nevajadzētu pārkāpt likumu tik klaji, kā to darījis Kaparšmits.
Pēdējā gada laikā plaša un ar konkrētām apsūdzībām likumpārkāpumos saistīta kritika skārusi ne tikai tiesu varu. Apsūdzības nākušas arī pār faktiski visas tieslietu sistēmas – tiesu izpildītāju, notāru un advokātu – aprindām. Ko var secināt no šādas notikumu attīstības?
Es to interpretēju kā pazīmi šīs sistēmas uzlabošanai Latvijā. Vēl vismaz nesen tā bija smagas korupcijas skarta. Tas, kas notiek pēdējos dažus gadus, ir pakāpeniski mēģinājumi attīrīt šo vidi. Latvija pakāpeniski sasniedz to attīstības pakāpi, kad mazinās tolerance pret izplatītu korupciju tieslietu sistēmā. Kopumā Latvija lēnām kļūst līdzīga dažām Rietumeiropas valstīm, kur salīdzinoši nekorumpēta ir pārvalde un tiesu vara, bet ir korumpēta politika. Tieslietu vidē un valsts pārvaldē notiek uzlabojumi dažādos virzienos, bet politiskajā vidē uzskatāmus uzlabojumus nesaskatu.
Patērētājs nav gatavs saspringt
Mēdz sacīt, ka korupcijai nepieciešamas divas puses – kukuļa ņēmējs un devējs. Cik, jūsuprāt, pati sabiedrība, sevišķi runājot par sīko korupciju, ir gatava nesastādīt šo otru darījuma pusi?
Tāpat kā sabiedrība politiskajā korupcijā var saskatīt novirzi no normas vai normalitāti, līdzīgi ir ar tās gatavību iesaistīties sīkajā korupcijā, ko piemin, piemēram, saistībā ar ceļu policiju un policiju vispār.
Jāņem vērā, ka policija un tiesu vara pēc definīcijas ir struktūras, kurām jāspēj tikt galā ar likumpārkāpējiem, un tām vienmēr nāksies turēties pretim spiedienam, kas nāk no negodīgiem cilvēkiem, jāspēj veikt savas funkcijas, konfrontējoties ar šādiem cilvēkiem.
Cik vispār, jūsuprāt, patērētāju sabiedrībai, kāda attīstās arī Latvijā, ir raksturīga neiecietība pret korupciju?
No patērētāju sabiedrības attīstības izriet viens labs un viens slikts efekts. Labais ir tas, ka patērētāju sabiedrības caurmēra loceklis ir ļoti noskaņots pieprasīt labu produktu. Arī no valsts pakalpojuma veidā. Un bieži vien laba produkta nodrošināšana no valsts puses nav savienojama ar tās institūciju korumpētību. Sliktā ziņa ir tā, ka izteikts patērētājs nav ieinteresēts pielikt pārāk daudz pūļu attiecīgā produkta radīšanā. Šāds patērētājs arī nav pārāk gatavs saspringt pilsoniskai aktivitātei, lai ar tās palīdzību piespiestu politiķus kļūt godīgākiem.