Foto: Jessica Wilson
ES līderi ir darījuši visu, lai jaunais Reformu līgums būtu saprotams tikai tiem, kuriem ir vismaz maģistra grāds Eiropas studijās. Pārējiem Eiropas Savienība paliek tikpat nesaprotama kā līdz šim.
Eiropas Savienības (ES) galotņu konference un tās pieņemtie lēmumi jau aprakstīti un vēl tiks aprakstīti no dažādiem aspektiem. Tiks runāts par sarunu vešanas taktikām un to, cik vēlu kāda valsts (Lielbritānija) pārsteidza pārējās ar savām sarkanajām līnijām jeb kategoriskajām prasībām[1]. Tiks runāts par valstu (Polijas) argumentāciju, piemēram, pieminot Otrā pasaules kara upurus un aprēķinus par valsts iedzīvotāju skaitu, ja kara nebūtu bijis[2]. Tiks runāts par to, cik ļoti kāda valsts (Francija) līgumā vēlējās uzsvērt sociālāku Eiropu, izņemot no tā Pamattiesību hartas tekstu. Tiks arī runāts par nacionālajām interesēm un to, ko kura valsts ar to saprot. Tāpat tiks runāts par ES prezidējošās valsts (Vācijas) veiksmēm un neveiksmēm, par gaidāmo starpvaldību konferencē, un galu galā par to, kā ES darbību uzlabos, kādu Eiropu nodrošinās vai nenodrošinās konstitūcijas pārpalikums — Reformu līgums.
Taču, manuprāt, galvenais secinājums pēc šī samita ir kas cits, proti, par kādu teātri Reformu līgums draud kļūt.
Katrs atradīs savu
Eiropas Savienības ābeces mācība ir, ka savienībā ar 27 dalībvalstīm jebkurš lēmums, īpaši, ja runa ir par veselu lēmumu kopumu, ir kompromiss. Tāpēc samitā panākto vienošanos var aizstāvēt gan tā sauktā minimālistu fronte jeb valstis, kas vēlējās “mini-treaty”[3], gan tās, kas bija gatavas pēc iespējas vairāk turēties pie Eiropas konstitucionālā līguma, kuru, starp citu, bet tas acīmredzot vairs neskaitās, ir parakstījušas visas 27 un jau ratificējušas 18 ES dalībvalstis.
Minimālistu fronte var lepoties, ka līgumu vairs nesauks par konstitūciju un ka no tā tiek izravēti visi elementi, kas varētu likt domāt par ES līdzību valstij, piemēram, ES simboli (karogs, himna un moto), ES likumu pārākums par nacionālajiem dalībvalstu likumiem un ka atbildīgo par ES ārlietu un drošības politiku apzīmēs ar garu titulu, nevis sauks par ES ārlietu ministru. Tāpat šī valstu daļa var priecāties, ka konstitūcija ir izšķaidīta divos līgumos, grozot Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu. Neaizmirsīsim arī Eiropas pamattiesību hartu[4], kuras teksts tiks izdzēsts no Reformu līguma, atstājot tikai atsauci, ka harta pastāv un ir juridiski saistoša. Protams, neaizmirsīsim arī par Francijas prezidenta lielo uzvaru — brīvas konkurences panta izņemšanu, nosakot, ka ES jāveido iekšējais tirgus, nevis tirgus ar brīvu konkurenci.[5]
Savukārt, konstitūcijas aizstāvji var tikpat labi apgalvot, ka konstitūcijas nosaukums, ES simboli un tas, kā sauks ES ārlietu ministru, atvainojiet, ES ārlietu un drošības politikas augsto pārstāvi[6], nav būtiski. Jaunais līgums tik un tā būs pamatlīgums, kas regulēs ES lēmumu pieņemšanu un darbības laukus, un nav svarīgi, ka konstitūcija tiks izšķaidīta divos līgumos, galvenais, ka tā (liela daļa no tās) vēl dzīvos. Neviens arī negrasās izsludināt konkursu vai paklusām nomainīt ES karogu un ES himnu (Bēthovena “Odu priekam”), un galu galā ES joprojām būs vienota daudzveidībā, kā to šis samits ir pierādījis visā krāšņumā!
Runājot par pamattiesību hartu un brīvās konkurences pantu, konstitūcijas aizstāvji var ērti izmantot argumentu, ka abi elementi jau nekur nepazūd. Pamattiesību harta Reformu līgumā būs nopelnījusi atsauci un uzsvaru, ka tā būs juridiski saistoša. Tāpat neaizmirsīsim, ka Pamattiesību harta faktiski ir pantu kopums, kas izvilkts no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas[7], kurai, kā teikts samita secinājumos, ES pievienosies un kuras principi joprojām paliks ES likumdošanas pamatā[8]. Bet par ES konkurences politiku esot runāts vēl 13 citos līgumos[9]. Vēl jo vairāk, Reformu līgumam tiks pievienots īpašs protokols, vēlreiz uzsverot ES lomu cīņā pret karteļiem, monopoliem un valsts subsīdijām. Līdz ar to nav svarīgi, ka brīvai konkurencei neatradās vieta pašā Reformu līguma tekstā. Līdzīgs arguments ir izmantojams arī par ES likumu pārākumu pār dalībvalstu likumiem. Šis princips jau ir iestrādāts ES tiesu praksē, tāpēc vēlreiz to deklarēt neesot nepieciešams.
Eiropa nevienkāršojas
Tātad argumenti ir nodrošināti abām pusēm, un abām pusēm būs taisnība! Tomēr šī spēlēšanās ar atsaucēm, protokoliem, deklarācijām un pielikumiem ir liela vilšanās tiem, kas gaidīja, ka pārdomu periodā ES būs saņēmusies spēcīgākam signālam, proti, nemēģināt jauninājumus iepakot citā fasējumā un caur aizmugures durvīm tik un tā ieviest. Bet tieši tā diemžēl draud sanākt ar šo konstitūcijas pārpalikumu — Reformu līgumu, jo lielākā daļa samitā panākto kompromisu liecina, ka vairākumam ES līderu nav drosmes ES iedzīvotāju priekšā pastāvēt uz jauninājumu nepieciešamību, lai ES varētu darboties un nodrošināt rezultatīvu Eiropas Savienību tās iedzīvotājiem. Ja šī drosme būtu, tad ES līderiem vajadzētu arī atzīt, ka pēc būtības nekas nemainās. Nav svarīgi, un ir pat bezjēdzīgi lemt, vai nepieciešamais princips ir līguma pamata tekstā vai pārnests uz protokolu, deklarācijām vai pielikumiem, vai jau iestrādāts ES tiesu praksē vai citos līgumos.
Tāpat, no ES iedzīvotāju redzes leņķa raugoties, skumji, ka vējā izgaisusi ES līderu vēlme vienā līgumā (konstitūcijā) vienkāršot ES mašinēriju – rīcības jomas, institūcijas, lēmumu pieņemšanu, mērķus un principus. Konstitūcijas pirmā un otrā daļa[10] bija diezgan saprotamas ES iedzīvotājiem. Bet tagad Reformu līgums to izšķīdinās pa diviem līgumiem ar jau pieminētajiem protokoliem, deklarācijām, atsaucēm un neskaitāmām atrunām un iespējām izstāties vai ielēkt kādā sadarbības jomā, kas var radīt ne tikai divu, bet daudzu ātrumu Eiropu[11].
Šī jucekļa kontekstā gribu citēt ES prezidentūras secinājumos teikto par ES īpašo atbildību — ES rīcības spējas un saiknes ar iedzīvotājiem nodrošināšanu[12]. Runājot par otro, secinājumos teikts, ka ES esot jāatskaitās iedzīvotāju priekšā, kā arī jādarbojas ES iedzīvotāju labā. Tāpat ES līderi uzsver, cik milzīga nozīme (crucial importance) ir komunikācijai ar iedzīvotājiem, piedāvājot pilnīgu un saprotamu informāciju par ES un iesaistot tos pastāvīgā dialogā, kas būšot īpaši svarīgs nākošajai starpvaldību konferencei, kurā vienosies par Reformas līguma detaļām.
Šis uzsaukums, protams, iet roku rokā ar Eiropas Komisijas viceprezidentes Margotas Valstrēmas (Margot Vallstrem) pārliecību, ka komunikācijai ir jābūt visu ES politiku neatņemamai sastāvdaļai un ka ir jāveicina ES iedzīvotāju iesaistīšanās ES procesos. Bet pārējie samita lēmumi neliecina, ka ES līderi domā par to, kā pašiem nodarboties un palīdzēt Komisijas viceprezidentes centienos izskaidrot, kā darbojas ES, un veicināt iedzīvotāju līdzdalību[13]. Tieši pretēji, šķiet, ka ES līderi, panākot šādu vienošanos, ir darījuši visu, lai jaunais Reformu līgums ir saprotams tikai tiem, kuriem ir vismaz maģistra grāds Eiropas studijās un ir jāstrādā ar ES lietām. Pārējiem – ES iedzīvotāju nospiedošajam vairākumam – Eiropas Savienībai jāpaliek tikpat nesaprotamai kā līdz šim.
_____________________________
[1] Skat. John Palmer “Europe: the square root of no”, 20.jūnijs
http://www.opendemocracy.net/democracy_power/europe_constitution/britain_
charter_fundamental_rights
[2] Financial Times “Poland cites war dead in EU row”, 20.jūnijs
[3] Jēdzienu 2006.gada nogalē ieviesa toreizējais Francijas prezidenta kandidāts Nikolā Sarkozi. Tas nozīmē, ka konstitucionālais līgums ar vairāk nekā 450.lpp. tiktu radikāli saīsināts (no četrām daļām uz vienu), atstājot tikai galvenās izmaiņas, kas skar ES institūcijas.
[4] Hartā ietvertas Eiropas iedzīvotāju pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās tiesības un tā sauktās trešās paaudzes tiesības – tiesības uz vides aizsardzību, patērētāju tiesības, tiesības uz mieru, datu aizsardzība, utt.
[5] Financial Times “Key clause dropped from draft EU treaty”, 21.jūnijs
[6] Angliski High Representative of the Union for Foreign Affairs and Security Policy
[7] European Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms
[8] Skat. ES prezidentūras secinājumus, 26.lpp. http://www.eu2007.de/en/News/download_docs/Juni/0621-ER/010conclusions.pdf
[9] Financial Times “Key clause dropped from draft EU treaty”, 21.jūnijs
[10] Līgums par Konstitūciju Eiropai http://eur-lex.europa.eu/JOHtml.do?uri=OJ:C:2004:310:SOM:EN:HTML
[11] Ka arvien vairāk jomās sadarbojas nevis visas, bet tikai daļa dalībvalstis. Reformu līgums paredzēs, ka padziļinātai sadarbībai nepieciešams vismaz 9 valstu atbalsts.
[12] ES prezidentūras secinājumu 1-2.lpp http://www.eu2007.de/en/News/download_docs/Juni/0621-ER/010conclusions.pdf
[13] 2006.gada sākumā Eiropas Komisija nāca klajā ar Balto grāmatu par ES komunikācijas politiku (http://ec.europa.eu/communication_white_paper/doc/white_paper_lv.pdf ), kurā tika atzīts, ka iedzīvotājiem ne tikai ir jāskaidro, kas ir ES, bet iedzīvotājos ir arī jāklausās un jāveicina viņu iesaistīšanās ES procesos. Angliski to vienā vārdā apzīmē ar jēdzienu Communicating Europe. M.Valstrēma Komisijā ir atbildīga par attiecībām starp ES institūcijām un komunikāciju stratēģijām. Te iespējams izlasīt Valstrēmas blogu par ES samitu http://blogs.ec.europa.eu/blog_wallstrom/page/wallstrom?entry=european_council
European Policy Center / “A Midsummer Night’s Treaty”, 24.06.2007