Raksts

Koalīcijas saskaņa


Datums:
03. oktobris, 2011


Autori

Providus


Foto: Tropenmuseum

Valdības koalīcijas veidošanas sarunas ir ievirzījušās slīpās virāžās — Zatlera reformu partija (ZRP) pateikusi, ka koalīcijā redz Saskaņas centru (SC), un nu Vienotībai ir jālemj, vai tā šo partneri valdībā spētu pieņemt. Politika.lv jautā politologiem, kā atrisināt šo situāciju un Latvijā izveidot darbotiesspējīgu valdību. Intervijas notiek pirmdien, 3. oktobrī, pirms Vienotības valdes sēdes, kurā tai jālemj par savu nostāju koalīcijas partneru piesaistē.

Ivars Ījabs, Foto-AFI,
Inga Kundziņa

Ivars Ījabs, LU Politikas nodaļas docents

Ir jānomierinās. Tā ir pirmā lieta, kas jāizdara. Mums nevienam neatkarīgi no tā, vai esam Nacionālās apvienības (NA) vai Saskaņas centra (SC) piekritēji, nav iemesla iedomāties, ka mūsu valsts ir tik vārga un nevarīga, ka vienas izveidotas koalīcijas dēļ ar šo valsti notiks kaut kas briesmīgs. Taisot histēriju par vienas partijas iekļaušanu koalīcijā, mēs izturamies ar necieņu pret valsti, kuras pilsoņi un patrioti esam.

Otrām kārtām, visiem spēlētājiem — gan partijām, gan individuāliem deputātiem — būtu jāizvērtē savas prioritātes, jo man ir sajūta, ka viens otrs to līdz šim nav izdarījis. Galu galā mēs zinām, ka politika nav deju vakars tiem, kam pāri 30, kur izpauž viens otram simpātijas un atzīstas mīlestībā. Politika ir runa par interesēm un šo interešu saskaņošanu, līdz ar to nevajadzētu iedomāties, ka, šausmīgi emocionāli paužot viedokli par vēlamo vai nevēlamo koalīcijas modeli, mēs varam izdarīt kaut ko labu. Mums drīzāk jāpadomā, ko katra konkrētā partija vēlas.

Kas attiecas uz koalīcijas veidošanu, es nedomāju, ka šajā situācijā ir iespējami vienkārši risinājumi — iesperam ar kāju pa sēžamvietu kādai — vai nu Nacionālajai apvienībai vai Saskaņas centram — un jūtamies par to šausmīgi priecīgi. Ja runājam par koalīcijas veidošanu, mums nevajadzētu koncentrēties tikai uz Zatlera reformu partijas iznācieniem, bet mums jāuzdod jautājumi, kas vispār ir par apsvērumiem, kuru dēļ mūsu valsts ir nokļuvusi tik bēdīgā situācijā, ka pieder pie nabadzīgākajām un atpalikušākajām dalībvalstīm Eiropas Savienībā. Un katram politiķim būtu jāatbild, vai tam nav saskares ar to, ka pēdējos gados esam koncentrējušies uz emocionāliem un vēsturiski uzlādētiem jautājumiem par latviešu un krievvlodīgo attiecībām, bet krietni mazāk uzmanības esam veltījuši to jautājumu regulēšanai, kuru neveiksmīga atrisinājuma dēļ cilvēki masveidā pamet mūsu valsti.

Andris Sprūds, RSU asociētais profesors

Šobrīd, protams, ZRP atkāpties nevar, un arī Saskaņas centrs tam ir piekritis. Tagad ir jautājums par Vienotību. Tai, lai, nepazaudētu seju, vajag atrast kādu uzstādījumu vai priekšnoteikumu, lai ietu koalīcijā ar ZRP un Saskaņas centru. Ja es būtu Vienotības cilvēks, es iestātos par to, lai Rīgas domē izveidotos Saskaņas centra un Vienotības koalīcija. Tad Vienotība būtu gatava iet iekšā koalīcijā ar Saskaņas centru. Tas ir dabiski — ja lielo lēmumu pieņemam attiecībā uz valdību, tad kāpēc arī ne uz pašvaldību? Savukārt saskaņas centrs līdz ar Šlesera nobīdīšana malā Rīgas domē parādītu, ka ir gatavs iestāties par antioligarhisko jautājumu. Līdz ar to tagad Vienotībai būtu jāatrod reāli izpildāms kritērijs, kas no Saskaņas centra neprasītu pazemošanos un ceļos krišanu, un ar Rīgas domi tas ir reāli izdarāms. Šo pamatojumu nākotnes vārdā varētu arī pārdot Vienotības vēlētājam.

Beigu beigās pašai Vienotībai ir jāizšķiras — vai nu lēmums par koalīciju ar Saskaņas centru partijā jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, vai arī jāpaliek opozīcijā. Saskaņas centra jautājums no dienaskārtības tāpat netiks noņemts, un vēlētājs gaida risinājumu. Vissliktākais scenārijs Vienotībai būs tas, ka Pilsoniskā savienība tuvosies Nacionālajai apvienībai un nekāda vienota partija tā arī nemaz netiks izveidota.

Jānis Ikstens, LU profesors

Ir līdzīgi kā šahā — ka mēs zinām, kādu pozīciju vēlamies izveidot, bet ļoti svarīga ir gājienu secība. Šobrīd, pat ja ir kādi priekšstati partijām, kur grib nonākt, gājienu secība ir diezgan pamatīgi sajaukta, un man ir lielas šaubas, ka ir iespējams atgriezties nulles punktā.

Man nav īsti saprotams, kādēļ Vienotībai vajadzēja stāstīt stāstus par varavīksnes valdību, kas ir visbezjēdzīgākais risinājums šajā situācijā. Es saprotu, ka viņiem kaut kā bija jāatbild Zatleram, bet tas nebija veiksmīgs solis. Šobrīd es neredzu, ka būtu izveidojušies divi antagonistiski bloki, kuriem ir katram tuvu 50 balsis, un ka tagad nebūtu iespējams izveidot normāli funkcionējošu valdību. Labāks vai sliktāks ir Saskaņas centra un ZRP variants. Un labāks vai sliktāks ir variants ZRP, Vienotība un Nacionālā apvienība. Fundamentāli šīs abas iespējas pastāv. Ja koalīciju veido ZRP un Saskaņas centrs, tad trešais — Vienotība — tur ir lieks, jo matemātiski viņiem ir balsu vairākums.

Visi ir koncentrējušies uz to, kāda būs kombinācija, bet jautājums jau ir par pamatprincipiem, par ko pagājušajā nedēļā diezgan daudz tika diskutēts. Ja ZRP un Vienotībai ir diezgan daudz kopīga ekonomiskajos jautājumos, tad jāskatās, ar ko viņiem vēl šajā jautājumā ir vairāk kopīga, — vai tā ir Nacionālā apvienība, ZZS vai Saskaņas centrs. No šiem trim Saskaņas centrs ir vistālāk. Ja, savukārt, mēs izliekamies, ka mums nav svarīgi ekonomiskie jautājumi, bet, piemēram, cīņa pret oligarhiem, tad arī īsti nesanāk koalīcija ar Saskaņas centru, jo tas savu „neoligarhisko” raksturu jau ir vairākkārt apliecinājis 10. Saeimā.

Ja mērķis ir vienkārši strādāt kopā ar Saskaņas centru un ignorēt tiesiskumu un ekonomiku, tad visloģiskākā koalīcija ir Saskaņas centrs ar ZRP. Šādai koalīcijai var būt gan ilgs, gan neilgs mūžs. Tā varētu nobrukt diezgan ātri, kad valdība sāktu reāli funkcionēt. Es joprojām nedomāju, ka visi ZRP deputāti ar sajūsmu atbalsta šādu kombināciju, tāpēc tā pirmajā izdevīgajā brīdī varētu irt.

Visvaldis Valtenbergs, Vidzemes augstskolas docents

Šis ir gadījums, kad proporcionālā vēlēšanu sistēma parlamentārajā iekārtā patiešām rada lielu neskaidrību valdības veidošanas procesā. Neskaidrība būtu mazāka, ja partijas jau pirms vēlēšanām būtu vienojušās par koalīciju, bet to apgrūtināja tas, ka visas partijas, izņemot Saskaņas centru, nezināja, cik liels tām būs vēlētāju atbalsts.

Vēlētāji atceras, ka savulaik pirms vēlēšanām uz reklāmu plakātiem premjers Dombrovskis tika pretnostatīts Saskaņas centram. Ja tad viņi saiet kopā, tas ļoti daudziem rada šaubas un nesaprašanu, kas notiek valstī. Šādām situācijām ir paredzēts prezidents, kurš neskaidrību apstākļos, protams, var nosaukt savu kandidātu un atrisināt krīzi.

Man gribētos, lai valdības koalīcijas veidošana nebūtu atkarīga no sekundēm un minūtēm, bet ir sabiedrībai caurspīdīgs process, kas šobrīd tāds nav — mēs ļoti maz zinām, kādas vienošanās tiek slēgtas un kādi amati — tirgoti.

Protams, situācija nav no vieglajām, jo Saskaņas centram un ZRP kopā ir nepieciešamais vairākums un prezidents varētu uzticēt Saskaņas centram sastādīt valdību. Otrs scenārijs ir tāds, ka no pašas vēlēšanu dienas bija skaidrs, ka Vienotība uzņemas lomu valdības veidošanas procesos. Vienotība varētu veidot arī citas kombinācijas, tiesa, varavīksnes koalīcija varētu nepatikt tiem, kas nebalsoja par ZZS un ir noskaņoti pret oligarhiem.

Ilgākā laika posmā, domāju, Saskaņas centrs tiks iekļauts valdībā — tas ir laika un brieduma jautājums. Apsūdzības, ko Saskaņas centram izvirza nacionālie spēki, ir pārspīlētas. Tās pretrunas nav tik lielas, tās ir mākslīgi radītas. Ir jāskatās uz priekšu. Mums ir svarīgi, ko darīt ar airBaltic un kā konsolidēt budžetu. Tie arī ir galvenie jautājumi, kuros jāmeklē kopsaucēji, veidojot valdību.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!