Ko vēlēties Latvijas dalības Eiropas Savienībā piecgadē

1.maijā apritēs pieci gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā (ES). Taču lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, visticamāk, piecgadi nesagaidīs ar torti un svinībām, jo sabiedrības atbalsts Latvijas dalībai ES ir sasniedzis rekordzemu līmeni. Pēc SKDS datiem, 2009.gada martā tikai piektā daļa iedzīvotāju Latvijas dalību ES vērtēja pozitīvi, kamēr gandrīz trešdaļa aptaujāto uzskatīja, ka dalība ES ir "slikta lieta".

Vai sabiedrības vērtējums ir saistīts ar šķietami vai patiesi vājo Latvijas interešu aizstāvību ES? Vai mēs pasīvi atbalstām “visu, kas nāk no ES”, vai tomēr laikus piedalāmies kopīgo ES politiku veidošanā kā aktīvi dalībnieki? Un kā mēs izskatāmies uz citu jauno ES dalībvalstu fona? Daļu atbilžu uz šiem jautājumiem sniedz pētījums Not Your Grandfather’s Eastern Bloc, ko veicis Open Society Institute — Sofia sadarbībā ar pētījumu centriem Čehijā, Slovākijā, Slovēnijā, Polijā, Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā un Baltijas valstīs. Pētījumā vērtētas jauno dalībvalstu pozīcijas, aktivitātes un rezultāti septiņās jomās — iekšējais tirgus, lauksaimniecības politika, enerģētika un vide, ārlietas un paplašināšanās, iekšlietas un tieslietas, minoritāšu tiesības, kā arī institucionālie jautājumi.

Nav slikti

Kopumā Latvija īpaši neizceļas uz citu jauno dalībvalstu fona ne ar pārāk lielu aktivitāti, ne pasivitāti, lai gan lielākajā daļā analizēto jautājumu Latvija tomēr ir “politikas ņēmējs” (policy taker), nevis virzītājs (policy driver) vai iznīcinātājs (policy killer).

Visvairāk mēs “ņemam to, kas nāk” tādos jautājumos kā iekšējā tirgus veidošana, piemēram, nelielo uzņēmumu atbalsta likumdošana vai birokrātijas šķēršļu uzņēmējdarbībai mazināšana.

Tāpat visai pasīvi mēs esam iekšlietu un tieslietu jautājumos, piemēram, veidojot kopīgo ES patvēruma un migrācijas politiku vai radot Eiropas robežu novērošanas sistēmu EUROSUR.

Mēs arī klanām galvu par nākotnes ES institūcijām un Latvijas vietu tajās — vai tā būtu jaunā balsošanas kārtība ES ministru padomē vai pastāvīgais Eiropadomes priekšsēdētājs, vai ES ārējā dienesta izveide.

Diezgan aktīvi mēs piedalāmies ES ārlietu un kaimiņvalstu politikas, kā arī paplašināšanas virzīšanā, jo solidaritātes dēļ mēs atbalstām kandidātvalstu ātrāku uzņemšanu. Latvijas interesēs ir arī kaimiņvalstu ātrāka tuvošanās ES, piemēram, ar tādu instrumentu kā topošā Austrumu partnerības palīdzība.

Lai gan lielā daļā sabiedrības valda uzskats, ka mēs esam pieļāvuši, ka ES slēdz Latvijas cukurfabrikas, patiesībā nacionālās pozīcijas par kopīgās lauksaimniecības politikas pārskatu, kā arī ES budžeta sadali nav nemaz tik ūdeņainas.

Tās ietver ļoti detalizētus priekšlikumus par tiešo maksājumu, kvotu un fondu taisnīgāku sadali, kas pamatotas ar Latvijas specifiskajām interesēm. Galu galā mēs esam viena no trūcīgākajām valstīm ES, saņemam zemākos tiešos maksājumus, un stingrāku valdības nostāju pieprasa arī vairākums Latvijas iedzīvotāju. Tāpēc šajā jomā noteikti ir potenciāls kļūt par vērienīgāku politikas virzītāju.

Savukārt savu potenciālu mēs esam redzami izmantojuši enerģētikas un vides jautājumos, piemēram, uzstājot uz augstākām emisijas kvotām vai panākot darba grupas izveidi par nepieciešamajiem starpsavienojumiem starp Baltijas un Skandināvijas elektrības tirgiem.

Šajā jomā Latvijas panākumi daļēji ir izskaidrojami ar specifiskajām mūsu valsts interesēm — atkarību no Krievijas energoresursiem, jau pieminēto elektrības tirgus izolāciju, kā arī vēlmi nepiekrist tādām emisijas kvotām, kas apdraud ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju ar ārvalstu (ārpus ES) uzņēmumiem.

Puse veiksmes atslēgas meklējama arī spējā veidot un noturēt atbalsta koalīcijas ES valstu vidū. Tajā pašā laikā vēl neizmantots potenciāls slēpjas iekšlietu un tieslietu jomās, kur Latvijai kā ES ārējās robežas valstij arī ir savas specifiskas intereses un pieredze, ko noteikti ir vērts ieguldīt arī ES politiku veidošanā.

Mūsu vēlmju saraksts

Kā liecina pētījums, ja jaunajām dalībvalstīm kā jubilāriem, svinot pirmos piecus gadus ES, būtu kaut kas jāvēlas, nopūšot svecītes tortē, mūsu vēlmju saraksts ir pavisam skaidrs. Mēnešu laikā ES pievienotos Horvātija un Serbija, sāktos uzņemšanas sarunas ar Ukrainu un Moldovu, bet Gruzija tiktu apbērta ar ES palīdzību un īpašu attiecību statusu. Mēs ātri ieviestu Lisabonas līgumu, jo mēs vēlamies spēcīgāku, aktīvāku un vienotāku ES pasaulē. Lai nodrošinātu lielāku enerģētisko neatkarību, mēs atļautu plašāku atomreaktoru celtniecību ES, bet mēs apņemtos ieviest zaļāku ekonomiku tikai tad, ja tādas pašas saistības uzņemas uzņēmēji ASV, Indijā un Ķīnā. Mēs neatceltu kopīgo lauksaimniecības politiku, bet panāktu vienādu atbalstu veco un jauno dalībvalstu zemniekiem, lai neturpinātu līdzšinējo praksi, kad vecās dalībvalstis “apēd” 95% ES lauksaimniecības budžeta. Ja jaunās dalībvalstis vienas pašas varētu būt noteicējas ES, mēs panāktu pilnīgi brīvu darbaspēka kustību un pakalpojumu kustību, kā arī ātru eiro ieviešanu. Tas mums arī palīdzētu izkāpt no šī brīža ekonomiskajām grūtībām.

Šis vēlmju saraksts liecina, ka nav tā, ka jaunajām dalībvalstīm nav savu interešu, bet pagaidām mēs pārsvarā gadījumu neesam pratušas tās formulēt un aizstāvēt.

Vēl mācāmies

Tāpat kā citu jauno dalībvalstu, arī Latvijas relatīvā pasivitāte galvenokārt skaidrojama ar kapacitātes trūkumu, jo mēs vēl mācāmies, kā kļūt par proaktīvāku ES dalībnieci, ne tikai reaģēt uz priekšlikumiem, bet jau laikus identificēt nacionālās intereses un adekvāti censties ietekmēt ES darba kārtību.

To panāksim, kad arvien palielināsies valsts institūcijās strādājošo spējas, piemēram, mēs nebalstīsim nacionālās pozīcijas uz kļūdīgiem tulkojumiem un nenogulēsim cukura reformu. To panāksim, kad arvien palielināsies ES institūcijās strādājošo Latvijas iedzīvotāju skaits un augs viņu kvalifikācija.

Tāpat to panāksim, kad uzlabosies un tiks novērtēta nevalstiskā sektora ciešāka iesaistīšanās, jo tikai kopīgi mēs varam kvalitatīvi veidot un aizstāvēt valsts nacionālās intereses, īpaši enerģētikas un migrācijas jautājumos, kur tās ir specifiskas.

Tikai kopīgiem spēkiem mēs varam panākt, lai plašākā sabiedrībā neattīstās sazvērnieciskas teorijas par ļauno Briseli, kas ne tikai vēlas iznīcināt Latvijas cukurfabrikas, bet visu laiku rada jaunus ES likumus, kas nacionālajā likumdošanā ir jāievieš “nezin kāpēc”, nevis tāpēc, ka mēs vēlamies nodrošināt vienādas tiesības visiem ES, arī Latvijas iedzīvotājiem.

Ja mums tas izdosies, pēc pieciem gadiem — kad atzīmēsim Latvijas dalības ES desmitgadi — mums patiešām būs ko svinēt.