Ja vajadzētu derēt uz to, kam — Vilnītim vai viņa oponentiem — būs labvēlīgāks nākamā likumdevēja vairākums, drošāk būtu likt uz esošo priekšnieku.
Ir tāds domu grauds, ka saskaņā ar cilvēkam zināmajiem aerodinamikas likumiem maijvabolei nevajadzētu spēt lidot. Bet tomēr viņa lido. Arī iedarbīga pretkorupcijas iestāde Latvijas valstī nevarētu darboties, jo Saeimas vairākums jau ilgstoši — vismaz kopš 9. Saeimas vēlēšanām, bet patiesībā vēl senāk — to nevēlas.
Tāpēc, ja izskatās, ka šī parlamenta vairākuma ieceltais un, šķiet, aizvien atbalstītais
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Normunds Vilnītis vēlas savu biroju kā korupcijas apkarotāju nomušīt, tas ir tikai loģiski. Turklāt, ja vien būtiski nemainīsies likumdevēja nostāja, N.Vilnītim būs gana daudz laika un aizmugures sajūtas, lai projektu „Nomušīt KNABu” sekmīgi īstenotu. Šajā rakstā iezīmēšu iespējamās cerības, kas tomēr varētu novērst KNAB iznīdēšanu, un mēģināšu arī pavērtēt to īstenošanās varbūtību.
1. cerība: Varbūt Vilnītis nav ļaunais spēks
Publiskajā telpā nekad nav izskanējušas tiešas norādes uz Vilnīša personīgo korumpētību. Ir riska faktori, piemēram, lieli parādi, bet tā vēl nav korupcija. Tāpēc nevar izslēgt, ka neadekvātā bardzība, izmantojot disciplināratbildības rīksti, un centieni zem sevis pavilkt daļu operatīvo funkciju ir tikai neveikls veids, kā izķepuroties jaunam vadītājam, kurš nonācis tādu darbinieku ielokā, kas jaunajam priekšniekam sevišķi neuzticas, turklāt savas profesionālās pieredzes dēļ jūtas visnotaļ neatkarīgi. Tā kā nevaram palīst zem Vilnīša ādas, šī birojam labvēlīgā interpretācija jāatceras kā tāda, kas joprojām nav pilnībā izslēdzama. Turklāt jācer, ka viņam varētu pietikt gudrības, lai savu taktiku kritiski pārvērtētu un turpmāk konfliktu mazinātu ar pēc iespējas mazāku kaitējumu.
2. cerība: KNAB kolektīvs biroju nosargās
Ja nu tomēr ir tik slikti, ka no šī priekšnieka sagaidāms vien kaitējums, cerības varētu saistīt ar KNAB ideāliem uzticīgajiem darbiniekiem, par kuru teju vai simbolu ir kļuvusi priekšnieka vietniece Juta Strīķe. KNAB ir unikāla tiesībaizsardzības iestāde, jo tās darbinieki ir gatavi vismaz daļēji publiski strīdēties par iestādei principiāli svarīgiem jautājumiem. Tomēr tas nav ilgtermiņa risinājums. Ilgstoši iekšējos ierakumos sadalījusies iestāde nav normāla, un priekšnieka rīcībā ir līdzekļi, ar kuru palīdzību gan apklusināt disidentus, gan arī graut institūcijas efektivitāti, ja vien šai darbībai ir politiskais atbalsts.
Tādēļ nemaz nav jāpārkāpj likums. Ir taču iespējas manipulēt ar iestādes struktūru vai saukt pie disciplināratbildības nevēlamus darbiniekus par niekiem. Piemēram, ja tie kādu dienu nepasaka labrīt (saskaņā ar KNAB ētikas kodeksu „darbinieks ir laipns un pieklājīgs”, un nesasveicināšanos varētu uzskatīt par darbinieka necienīgu uzvedību). Tāpat priekšnieks var nospraust bezjēdzīgas, kaut arī ar likumu saskanīgas prioritātes (var taču likt ievērojamai daļai darbinieku, piemēram, nodarboties ar monitoringu, vai pašvaldības stāvvietu kontrolieri nav gatavi par mazāku samaksu neiekasēt oficiālo sodu), pastāvīgi mocīt nevēlamus darbiniekus ar sīku, bet kopumā laikietilpīgu uzdevumu gūzmu u.t.t.
Varbūt sabiezinu krāsas, bet hierarhiskā iestādē agri vai vēlu opozīcija iznīks, ja vien priekšniekam būs stingra politiskā aizmugure un viņš pats neveiks galīgas muļķības, piemēram, klaji nelikumīgas darbības.
3. cerība: Glābiņš politiskajā līmenī
Nākamais tunelis, kura galā meklēt gaismu, ved uz politiku. Pašreizējam labajam premjeram Valdim Dombrovskim (JL) KNAB acīmredzami nav tāda prioritāte kā savulaik sliktajam Aigaram Kalvītim (TP), kurš nelaida garām iespēju pacīnīties ar bijušo KNAB šefu Alekseju Loskutovu. Reglamenta grozījumi, saskaņā ar kuriem daļa operatīvās darbības veicēju ir tiešā Vilnīša padotībā un notiek funkciju dublēšanās iestādes iekšienē, nebūtu spēkā, ja premjera ļaudis nebūtu nogulējuši likumā noteikto mēneša termiņu, kura laikā pārraugs varēja izmaiņas bloķēt.
Pašlaik Vienotības politisko spēku personā nav saskatāms dedzīgs biroja aizstāvis, jo nedrošās valdības koalīcijas saglabāšana laikam tomēr šķiet svarīgāka. Domājams, šī iemesla dēļ Dombrovskis izvēlējās rakstīt juridiski apšaubāmu rezolūciju ar uzdevumu atcelt reglamenta grozījumus[1], nevis sākt procedūru, lai vērtētu Vilnīša atbilstību amatam. Pēdējā būtu juridiski patiesi korekta un loģiska rīcība, ja jau premjers uzskata, ka nevar paļauties uz pārraugāmās iestādes vadību tās kompetences ietvaros.
Nacionālās drošības padomes sēdē pieņemtais lēmums izveidot komisiju, lai vērtētu biroja struktūru, izskatās pēc politiskas vienošanās atlikt KNAB jautājuma risināšanu līdz vēlēšanām. Tomēr ir vairāki iemesli, kāpēc 10. Saeima varētu izskatīties stipri līdzīga 9. Saeimai, taču šos iemeslus es šajā rakstā neaplūkošu.[2] Jāatceras, ka KNAB priekšnieku, ja viņš pats nevēlas aiziet, nevar atbrīvot no amata pret Saeimas vairākuma gribu. Tāpēc, ja vajadzētu derēt uz to, kam — Vilnītim vai viņa oponentiem — būs labvēlīgāks nākamā likumdevēja vairākums, drošāk būtu likt uz esošo priekšnieku. Un, lūk, arī redzam, ka birojs un politika ir neizbēgami saistīti daudz ciešāk, nekā to dažreiz gribētos atzīt.
4. cerība: Lietussargu revolūcija II
…nenotiks. Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju vairuma izdaudzināto un socioloģiski pierādīto nevēlēšanos upurēt savu laiku un enerģiju vispārīgā labuma dēļ, ir jābūt īpašai apstākļu sakritībai, lai viņi izietu ielās. Daži no šiem apstākļiem ir skaidrs un viegli sataustāms mērķis, izredzes to sasniegt īsā laikā un šī mērķa reta rezonanse ar kādām iedzīvotāju eksistenciālām sāpēm. Kopumā jābūt iespējai kaut uz brīdi noticēt, ka minēto sāpju ziņā kaut kas būtiski uzlabosies pēc mērķa sasniegšanas. Izšķiroša nozīme ir arī enerģiskai iniciatīvas grupai.
Ja iedomājamies ļauno scenāriju, kur KNAB kā daudzmaz uzticama un iedarbīga pretkorupcijas iestāde tiek lēnā garā un neatlaidīgi nīdēta, plašas sabiedrības mobilizācija ir maz ticama. Ir daudz smīkņāts par labo un ļauno spēku cīņas kā teorētiskā ietvara izmantošanu Latvijas politikas raksturošanā, bet acīmredzot iedzīvotāju aizraušanai vajag episkas cīņas, līdzīgas tai, ko ekspremjers Kalvītis sarīkoja attiecībās ar Loskutovu. Savukārt Dombrovskis neizskatās pēc episko cīņu cīnītāja. Viņu vieglāk iedomāties ilgstošās, brīžiem juceklīgās un neveiklās ierakumu apšaudēs, kuras vidējais latvietis var pat nepamanīt.
5. cerība: Deus ex machina — Eiropa un NATO
Par KNAB nākotni satraukti cilvēki mēdz cerēt, ka gluži kā sengrieķu traģēdijas finālā pēkšņi ieradusies dievība visu sakārtos. Proti, Eiropas vai NATO struktūras saausīsies brīdī, kad ar KNAB būs pavisam slikti, un ar savu svaru uzspiedīs Latvijas valdībai tā, ka birojam kaitēt neviens neuzdrošināsies. Jāsaka, ka līdzīgs mēģinājums no ASV vēstnieces Ketrīnas Todas Beilijas puses jau bija 2008. gadā, kad Loskutova atrašanās amatā karājās mata galā. Tas nelīdzēja, jo kailā patiesība ir tāda, ka ne kādai atsevišķai lielvalstij, ne Eiropas Savienībai, ne NATO pašlaik nav rīku, ar kuru palīdzību efektīvi iejaukties šo organizāciju dalībvalsts, lai cik mazas, korupcijas apkarošanas politikā. Savukārt korumpētie oligarhi, kuri varbūt patiesi sabijušies par savu labklājību un pat personisko brīvību, savos centienos nemitēsies, saskārušies ar tādiem no personiskās varas viedokļa otrā un trešā līmeņa argumentiem kā valsts prestiža vai stratēģisko mērķu apdraudējums.
Eiropas Komisija savās iecerēs attiecībā uz Eiropas pretkorupcijas politiku nav tikusi daudz tālāk par dalībvalstu savstarpēju monitoringu, kurā pirmie novērtējumi dienas gaismu varētu ieraudzīt 2013. gadā.[3] Kaut arī korupcija uz Eiropas robežām un dalībvalstu valdībās ir nopietns drauds savienības darbībai un pat pastāvēšanai, ES attieksme pret Eiropas līmeņa pretkorupcijas politikas veidošanu tradicionāli bijusi visai letarģiska gan formāla mandāta, gan dalībvalstu politiskās gribas nepietiekamības dēļ. NATO savām dalībvalstīm saistošu pretkorupcijas politiku nav pat apsvērusi.
Cerību sausais atlikums
Apkopojot izteiktās cerības, atliek mierināt sevi ar domu, ka Vilnītis varbūt tomēr nav Mefistofelis un situācija nav tik melnbalta. Ja tas šķiet naivi, tad atliek pārējās četras cerības. Uzreiz jāsaka, ka darbinieku opozīcija ir tikai īstermiņa līdzeklis un arī politiskajā līmenī sagaidāmo scenāriju varbūtība ir drīzāk par labu korupcijai, nevis tās apkarošanai. Tautas mobilizācija un Eiropas pirksts, liekas, ir drīzāk ilūzijas, nevis cerības. Tad nu atliek paļauties uz to, ka KNAB var lidot kā maijvabole.
________________________
[1] 2010. gada pavasarī Normunds Vilnītis ieviesa būtiskas pārmaiņas KNAB struktūrā, izveidojot operatīvo darbinieku grupu, kas strādā tiešā priekšnieka pakļautībā. Līdz šim par visām operatīvajām darbībām birojā bija atbildīga struktūra priekšnieka vietnieces Jutas Strīķes vadībā. N.Vilnītis skaidro, ka jaunā struktūra paredzēta korupcijas apkarošanai Latvijas reģionos, kaut faktiski tās darbinieki atrodas Rīgā. Pastāv bažas, ka tādējādi N.Vilnītis vēlas palielināt savu ietekmi, apejot savu vietnieci J.Strīķi, kurai ir bezkompromisa korupcijas apkarotājas reputācija. Attiecīgos KNAB reglamenta grozījumus N.Vilnītis pieņēma šā gada 1. aprīlī. Kad Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā laikā nebija saņemti Ministru prezidenta rakstveida iebildumi, reglamenta grozījumi bija uzskatāmi par saskaņotiem un varēja stāties spēkā. Jūnija sākumā – jau krietni pēc likumā noteiktā termiņa – premjers rezolūcijā uzdeva KNAB priekšniekam atcelt 1.aprīļa grozījumus, norādot, ka tie paredz nelietderīgu struktūrvienību funkciju dublēšanu un valsts līdzekļu izlietošanu. Tomēr šādas premjera prasības likumība ir apšaubāma, un N.Vilnītis to nav izpildījis.
[2] Analīzi par šo jautājumu sk. Ivara Ījaba rakstā Trakojošā stagnācija, kas publicēts Politka.lv 01.06.2010. http://www.politika.lv/temas/politikas_kvalitate/18182/
[3] European Commission. Communication from the Commission to the European parliament, the council, the European Economic and Social Committee and the Committee of the Regions. Action Plan Implementing the Stockholm programme. 37., 38.lpp.
http://ec.europa.eu/justice_home/news/intro/doc/com_2010_171_en.pdf