Raksts

Klusa balss


Datums:
06. janvāris, 2004


Autori

Providus


Foto: B. Koļesņikovs

Pēdējā laikā intensīvākas kļuvušas diskusijas par ētikas kodeksiem – Saeimas locekļiem, uzņēmējiem, mediju speciālistiem. Tās kļūst ne vien intensīvākas, bet arī skaļākas – „pirms ievieš kodeksus, ir jāizlasa Satversme”, „vara grib kļūt par mediju ētikas kuratoru”, „pēc garīdznieku ierosmes vēlas cenzēt Latvijas medijus”. Radusies ideja izveidot īpašu Ētikas padomi, „kas domātu, kādu mēs veidojam nākotnes valsti”. Tie „domātāji” būtu dievišķs cipars – septiņi cilvēki no mūsu divmiljonu tautas.

Man, tāpat kā visiem parastajiem ļaudīm, ir skaidrs, ka labā un ļaunā likumi ir ierakstīti sirds apziņā, kura caur sevi laiž sāpi, ko tai nodara jebkura cilvēka, arī bīskapa, mācītāja, skolotāja, jurista, žurnālista netaisnība. Sirds apziņa ir „dievišķs orgāns” (D. Bonhēfers), ar kuru ir „aprīkots” ikviens cilvēks, lai zinātu, domātu, iztēlotos, atcerētos un saprastu ne tikai sevi, bet sevi un otru cilvēku Dieva acu priekšā.

Ētiskā kultūra izaug no absolūtas vai relatīvas morāles. „Labs koks nes labus augļus, nelabs koks nevar nest labus augļus,” sacījis Kristus. Un viss. Ārēja ētikas priekšrakstu uzlikšana nekad nav radījusi stabilu morāli. Ētikas kodeksi rada farizejus un nevajadzīgus strīdus. Droši vien tāpēc Bībelē vispār nav vārda „ētika”, jo ētiskā imperatīva ass ir cita: tā ir ielikta cilvēkā no Radītāja. Protams, ka cilvēks var to apklusināt. To balsi, par kuru vācu filozofs Heidegers teicis: „Kluss aicinājums, klusa iekšēja balss cilvēkam būt.”

Bet kāpēc šo balsi nevar iekustināt ar kodeksiem?

Tāpēc, ka „cilvēks nav jūras putas, pelējums vai puķu kāposti,” kā rakstījis Sartrs. „Cilvēks nekad nav līdz galam pabeigts, bet vienmēr ir ceļā.” Šā brīža tirgus ceļa pārņemts, viņš arī Latvijā iedvesmojoši tusē līdzi tirgus morālei, kurā naids un vardarbība, meli un ķengāšanās, sekss un asinis šķiet pilnvērtīgas dzīves daļa. Ko darīt?

Atcerēsimies Diogēnu, kurš saulainā dienā ar gaismekli staigāja pa tirgus placi, meklēdams, vai tirgū ir kāds, „vismaz viens cilvēks”. Atcerēsimies Jēzu Kristu, kurš noliecās pie cilvēka un jautāja: „Kāpēc tu raudi?” Nav jāsāk ar kodeksiem, ir jāsāk ar darbu pie cilvēka. Jo ētikas ass ir cilvēka sirds apziņas refleksivitātē, nevis kodeksu varas mandātā.

Vajadzība pēc ētikas padomēm liecina par to, ka valstī un arī baznīcā ir cilvēku grupas, kas jūt nostaļģiju pēc varas, kura stāvētu pāri pārējiem. Pēc varas, kas var aizliegt un atļaut. Vai nebūtu laiks tiem, kas vēlas sacerēt kodeksus, sev pārjautāt – kādi ir tie ētiskie ideāli, kas liek radīt ētiku priekš citiem? Vai kaut vienā vietā Svētajos Rakstos ārēja vara ir panākusi ētisku iespaidu uz cilvēkiem? Tā dzīvē nenotiek.

Kā zināms, ētikas padomes ideja pieder garīdzniekiem. Kaut nedaudz pazīstot baznīcu, esmu pārliecināta, ka viņi nav domājuši par mediju cenzūru, bet par mūsu bērnu un valsts nākotnes garīgo seju. Un baznīcai ir tiesības domāt arī par morāli, kādu kultivē mediji. Īstenībā tas ir baznīcas vadītāju svēts pienākums: ne vien runāt miermīlīgus sprediķus, bet arī bargus vārdus. Vienīgi žēl, ka baznīca ir izvēlējusies vieglāko ceļu: viena konsultatīva padome rada otru, konsultatīvu direktīvu. Tā nevar iegūt cilvēku uzticību baznīcai. Baznīcas garīgo spēku un autoritāti var izmantot politiķi savās interesēs.

Kristīgās ētikas korifejs, kas tika nomocīts nacistu nometnē, Dītrihs Bonhēfers brīdināja baznīcu „no dievišķā policista sindroma: atļauts – aizliegts, jo šādi kodeksi rezultē patoloģiskā ētisko nastu sastrādāšanā priekš citiem”.

Var pārdot nieres

Mūsdienu pasaulē katram ir redzams, ka vismaz viena mediju darba daļa ir saistīta ar pakļaušanos tirgum – patērējamību un pārdodamību. Vārdu savienojums „nopirkt žurnālistu” pozitīvas emocijas neizraisa. Tomēr tas nenozīmē, ka kāds drīkst no augšas noteikt regulējošus nosacījumus mediju darbam. Tas ir tiešām bīstami. Es pati esmu pieredzējusi, kā žurnāliste publicē melu pārpilnus apgalvojumus, bet es arī zinu, ka cilvēku, kas ir nopirkts, lai melotu, neuzlabos ētikas kodekss. Tirgus komunikācija ir politiska pasūtījuma komunikācija, kur ikviens cenšas pārspēt otru vai nu aiz bailēm, vai skaudības. Ļaunums ir reāls spēks, nevis pārpratums vai labā trūkums.

Kādreizējais Baltā nama padomdevējs, komunitārās kustības ASV izveidotājs A. Etcioni (Etzioni) mēdzot sacīt studentiem: gadījumā, ja jums nav naudas, varat pārdot savas nieres! Arī žurnālistam, kas melo, es ieteiktu pārdot savas nieres, nevis pārdot dvēseli. Tirgus sabiedrībā ir darbības, kuras jāvērtē kā absurdas: apzagt valsti, kultivēt vardarbību un ļaunumu, seksuāli pazemot cilvēkus, ķengāties par otra cilvēka darbu. Tāpēc ir jārada nepārvarami pozitīvā, nevis varas spēka lauki. Ir vajadzīgs spēks, ko sociologs R. Bellahs nosaucis par „sirds paradumu atbalstīt sociālo tikumu”. Tas nozīmē iemācīšanos pārcelt akcentus uz kopības morālo balsi. Kā teicis režisors A. Hermanis, cilvēkiem ar loģisko prātu pēc brīža sāks riebties ētiskas patoloģijas. Tautā ir dzīva morālā balss, jo Dievs neļauj izzust ētiskajam minimumam.

Garīgās dzīves augstākais mērķis ne vienmēr prasa atbildēt nekaunības izaicinājumiem, bet gan – prasmi pagriezties ar seju pret svētumu. Kas tad bija pirmais svētais objekts pasaules ētikas vēsturē? – Nozīmīgi, ka tas bija laiks. Šī diena, ko Dievs ir devis, lai cilvēks saprastu, lai ko viņš darītu – ik stundu, minūti viņš atrodas Dieva acu priekšā. Ētiski rīkoties spējīga ir būtne, kas saprot, ka no attieksmes pret Dievu izriet attieksme pret otru cilvēku. Kā baznīca to varētu mobilizēt? Parādot prasmi, kā uzvar uz āru neejošais – pazemības un mīlestības gars. Tas ir baznīcai dotais Dieva uzdevums. Pārējais, arī kodeksi, ir no sveša gara.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!