Raksts

Kas ir kas jeb mediji kā partijas orgāni, klēpja sunīši, sargsuņi


Datums:
08. augusts, 2006


Autori

Providus


Foto: B. Koļesņikovs

Neitrālās, informējošās žurnālistikas lomas atbalstītāji citur pasaulē uzskata, ka darbošanās kādā partijā neizbēgami noved pie interešu konflikta vai mazina lasītāju uzticību žurnālista neitralitātei. Taču līdzās rodams jautājums par žurnālista kā jebkura pilsoņa brīvību paust viedokli, biedroties un būt politiski aktīvam, tātad būt partijā.

Pirmais secinājums – iespējamās slēptās reklāmas monitoringa veicēju iecere salīdzināt deklarētos redakciju principus ar reālo mediju saturu īstenojama tikai daļēji, jo redakciju skaits, kuras atsaukušās uz šo lūgumu, ir nesamērojami mazs, salīdzinot ar projekta ietvaros analizējamo izdevumu skaitu. Manuprāt nožēla izsakāma ne tik daudz pētniekiem (par vēl viena analīzes un salīdzinājuma aspekta trūkumu), cik mediju organizācijām, kuras zaudējušas vienu no iespējām (bez jau piedāvātajām) demonstrēt savu redakcionālo politiku un priekšvēlēšanu cīņu atspoguļošanas stratēģiju – piedāvātās rubrikas, kritērijus, rīcību problēmsituācijās (žurnālists kļūst par kandidātu vai aktīvi iesaistās partiju darbā), tātad vismaz ieceres, vēlamo, pat ja realitātē reizēm sanāk no šiem principiem atkāpties. Tas neļautu arī analizētājiem palaist garām kādas vērtīgas iniciatīvas un parādītu, ka piemēram, kāda materiāla vai rubrikas parādīšanās ir mērķtiecība nevis nejaušība.

Par ko tas liecina? Iespējams, ka citā gadalaikā atsaucība būtu lielāka – patlaban ir atvaļinājumu laiks. Pētījumu un aptauju pieredze liecina arī, ka atbildētāju skaits brīvprātīgas izvēles gadījumā nemēdz būt liels. Galu galā vairums mediju ir privāti, un tā ir viņu brīva griba, nevis pienākums kādam atskaitīties vai atklāt savu politiku. Protams, gribējās atbildējušo sarakstā redzēt elektronisko (īpaši sabiedrisko) mediju pārstāvjus, paturot prātā to īpašo lomu, ietekmi un auditorijas uzticēšanos tiem.

Atsaukušās galvenokārt ir redakcijas, kurām jau ir sava skaidri definēta un atbilstošos dokumentos fiksēta un pētnieciskās intervijās formulēta[ 1 ] redakcionālā politika vai savi ētikas kodeksi, kuros žurnālistikas principi vispārīgā veidā ir definēti. Atlika vienīgi tos precizēt un izcelt svarīgāko, kas saistīts ar vēlēšanām. Starp tām ir “Diena” un “Dienas” grupas reģionālie laikraksti, “Dienas Bizness”. Atsaukušās ir arī laikrakstu “Čas”, “Ezerzeme”, “Novadnieks” un “Kurzemnieks” redakcijas.

Izvērstākie ir “Dienas” principi 9.Saeimas pirmsvēlēšanu atspoguļojumā. Tie atbild praktiski uz visiem problemātiskajiem jautājumiem – kā parādās kandidāti, vai ir kādi ierobežojumi to atspoguļojumā, kā tiek prezentētas dažādu partiju programmas[ 2 ]. Tiek arī strikti noteikts, ka laikraksta žurnālisti var būt partijas biedri, bet nedrīkst ieņemt amatus partijā un nedrīkst kandidēt vēlēšanās.

Šī pieeja atšķiras no dažu citu dienas laikrakstu – “Čas” un “Vesti Segodnja” (“VS”), daļēji “Latvijas Avīzes” līdzšinējās un pašreizējās prakses, kuru žurnālisti kandidē vēlēšanās. Pie tam atšķirīgs ir šī fakta vērtējums žurnālistu vidē – vairumam nepieņemot šādu praksi vai pieņemot daļēji: kā redakciju vadības veiktus zināmus ierobežojumus (uz kandidēšanas laiku pārtraucot sadarbību vai rakstot par tēmām, kas neskar politiku, rakstot ar pseidonīmiem).

Taču ir arī pilnīgs atbalsts žurnālistu kandidēšanai un arī deputāta statusa savienošanai ar žurnālista darbību (deputāts Kabanovs laikrakstā “VS”). Argumenti par labu šādai praksei ir gan nevēlēšanās zaudēt talantīgu žurnālistu, gan laba iespēja žurnālistam piekļūt avotiem un politikas virtuvei, gan savu lasītāju atbalsts populāram žurnālistam, kurš “izsities” politiķos, vairojot avīzes prestižu[ 3 ].

Šogad šīs atšķirīgās pieejas izpaužas vēl krasāk – no laikraksta “Čas” šajās vēlēšanās kandidē trīs žurnālisti, starp kuriem ir politiskais komentētājs ar vārdu un laikraksta galvenā redaktore, kā arī jau esošs deputāts un sporta žurnālists. Kandidē arī “VS” izdevējs. Tādējādi lieku reizi tiek apliecināts fakts par dažu dienas laikrakstu politisko angažētību un tas, ka partejiskumu var savienot ar tirgus žurnālistikas principiem, ja ticam, ka šie laikraksti ir veiksmīgi biznesa projekti bez papildus finansējuma un ka izdevējiem tas ir tikai bizness, nevis politisks bizness.

Tāpēc ir žēl, ka, piemēram, Čas” atsūtītajos principos iztrūkst viens būtisks punkts, kurā būtu izklāstīts, kā tad redakcija rīkosies šajā savdabīgajā situācijā, kad izdevums kopumā var kļūt par vienas partijas “orgānu” (jo redaktore kandidē PCTVL sarakstā) vai aptvert vēl plašāku vēlētāju loku, aģitējot arī par Saskaņas centru, ja rubrikā Faksimile komentārus turpinās rakstīt L.Fedosejevs.

Neapšaubot privāta laikraksta tiesības atbalstīt tos politiskos spēkus, kuri uzrunā šo laikrakstu mērķauditorijas, gribas tomēr uzdot jautājumu, kā šādi nacionāli dienas laikraksti var nodrošināt lasītāju informētu izvēli, kas ietver arī konkrētu partiju, pat sev simpātisko, kritisku izvērtējumu un salīdzinājumu ar citām un cik tas godīgi ir pret citiem kandidātiem, kuriem nav tiešas pieejas medijiem? Pēdējiem jāstāv rindā, lai publicētu savus komentārus, jāapmaksā politiskās reklāmas vai jāizmanto sabiedrisko attiecību firmu un konsultantu pakalpojumus, lai iegūtu publicitāti. Šajā gadījumā viss ir “pa rokai” – vārds un autoritāte, resursi (savs izdevums), prasme izteikties un pārliecināt!

Laikam tāpēc no desmit rindkopām, kurās izklāstīti “Čas” priekšvēlēšanu atspoguļojuma kritēriji, vairākas veltītas atsaucēm uz KNAB, starptautiskiem ekspertiem un semināriem (ar tādu kā attaisnošanās pieskaņu), ka tas, ko laikraksts dara, ir likumīgi. Vienā rindkopā tiek kritizēta “Diena”, kurai pārmet PCTVL retāku pieminēšanu, turpat tālāk atzīstot, ka pašu laikrakstā dominēs atbalsts trīs politiskām partijām, jo izdevniecībā “Petit” strādājošu deputātu kandidātu virzīšana “ir izdevēja politika”, un viņiem nav jāmaksā par publicitāti izdevniecības izdevumos. To, ka laikraksts kampaņas laikā darbosies kā kopienas avīze, nevis atspoguļos, piemēram, sociāli orientētu politiku, kas interesētu plašākus Latvijas sabiedrības slāņus, apliecina sekojošs solījums: “Mēs analizēsim partiju programmas tā saucamo krievu jautājumu, kas mūsu auditorijai ir visaktuālākie, šķērsgriezumā”.

Būtiski ir reģionālo laikrakstu Dienas grupas principi, starp kuriem gribētos izcelt tos, kuri uzrāda lokāla laikraksta specifiku un ir kā atbilde tai kritikai, kas savulaik ir izskanējusi dažādos lokālās preses analīzes gadījumos[ 4 ] – aktīvi veidot laikraksta saturu atbilstoši lasītāju interesēm, nevis pasīvi sekot partiju noteiktajai dienaskārtībai; nepublicēt slēpto politisko reklāmu, tajā skaitā politiķu PR kampaņu pseidonotikumus; īpaši izvērtēt to politisko spēku darbus un solījumus, kas izvirzījuši kandidātus konkrētā laikraksta vēlēšanu apgabalā un kuru iekļūšana Saeimā ir ticama; redakcijas darbiniekiem neiesaistīties neviena politiskā spēka priekšvēlēšanu kampaņā. Ja šos principus izdodas izpildīt, tad no žurnālistikas viedokļa viss ir kārtībā. Bet ja salīdzinām šo nostāju ar politiskās propagandas iespējām un efektivitāti lielā laikrakstā, kurš atklāti pasaka, ka slēdz līgumus par reklāmas un informatīvo atbalstu vienai vai divām partijām…

Laikraksts “Ezerzeme” jautā, kā rīkoties gadījumā, ja avīzes žurnālists vienlaicīgi ir aktīvs partijas biedrs, kuru nevar uz visu priekšvēlēšanu laiku aizsūtīt atvaļinājumā. Līdzšinējā prakse liecina, ka daļa redakciju tādu iespēju ierobežo daļēji (neieņemt amatu partijā vai neļaut kandidēt vēlēšanās, nerakstīt par politiku). Neitrālās, informējošās žurnālistikas lomas atbalstītāji citur pasaulē uzskata, ka darbošanās kādā partijā neizbēgami noved pie interešu konflikta vai mazina lasītāju uzticību žurnālista neitralitātei (šķiet, ka daļai Latvijas lasītāju un pašu žurnālistu šāds arguments nav svarīgs). Taču turpat līdzās rodama polemika medijos un tiesas procesi (ASV), kuros izvirza jautājumu par žurnālista kā jebkura pilsoņa brīvību paust viedokli, biedroties un būt politiski aktīvam, tātad būt partijā. Kā redzams, vienotas atbildes nav, un redakcijas rīkojas atbilstoši savām redakcionālajām vērtībām, politikai, iespējām, atkarībai no izdevēja.

Pirmsvēlēšanu politisko kampaņu tehnoloģijas kļūst arvien izsmalcinātākas, sabiedrisko attiecību loma palielinās, redakcionālais saturs arī citur pasaulē tuvinās vai pakļaujas reklāmdevēju prasībām, darbojas izdevēja spiediens, tirgus principi nereti liek sensacionalizēt, trivializēt saturu, īpaši materiālos par tēmām, kas pēc būtības vairumam nav aizraujošas. Visi šie procesi notiek Latvijas mediju vidē, kurā nav vienotu žurnālistikas pamatprincipu, kas manifestētos žurnālistu ētikas kodeksā un ko būtu pieņēmuši vairums žurnālistu.

Pētījumi parāda, ka žurnālistiskās kultūras un vērtības pat līdzīga tipa medijos un vienas redakcijas žurnālistu atbildēs atšķiras – tiek gan postulēta, gan apšaubīta vienota ētikas kodeksa iespējamība un vajadzība pēc tāda; tiek argumentēts, kāpēc objektivitāte vai kāds no tās kritērijiem, piemēram, ziņu atdalīšana no komentāriem ir vai nav iespējama vai svarīga[ 5 ].

Pat ja pieņem, ka mediju bizness ir tikai parasts bizness un avīze – prece kā jebkura prece, negribētos nonākt līdz situācijai, kad būtu jādibina patērētāju (lasītāju!) aizsardzības organizācijas vai obligāti žurnālistu darbību regulējoši kodeksi, un līdzīgi kā, piemēram, reklāmas industrijā jāsoda par maldināšanu vai īpaši jāapzīmē kaitīgas preces (nekorekti izklāstītas idejas) slavināšanu!

Šādos apstākļos tomēr konkrētu redakciju vadībai un individuāliem žurnālistiem paliek izvēle iespēju robežās laikraksta redakcionālajā daļā saglabāt autonomiju un žurnālista kā pilsoņa, ne partijnieka aktivitāti. Līdzsvaroti un nevis no partiju, bet no savu lasītāju un veselā saprāta pozīcijām analizēt visu lielāko partiju programmu piedāvājumu, uzdot asus jautājumus visiem, ne tikai subjektīvi nesimpātiskajiem. Demonstrēt talantīgu žurnālistiku nevis labu kalpošanu.


2006.gada Saeimas vēlēšanas medijos: partiju reprezentācija un iespējamā slēptā reklāma. Metodoloģijas apraksts

Mediju definētie priekšvēlēšanu laika atspoguļojuma principi


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!