Foto: B. Koļesņikovs
Kas un kā nosaka mediju dienaskārtību – šis jautājums ir liela pētījuma centrā, kas veikts Vidzemes Augstskolā ar mērķi noskaidrot redakcionālo lēmumu pieņemšanas un plānošanas procesu dažādos Latvijas laikrakstos.
Kā mediju redakcijās tiek pieņemti lēmumi attiecībā uz būtisku ekonomisko un politisko procesu virzīšanu Latvijas sabiedrībā, kādas ir attiecības starp redakciju un mediju izdevēju (īpašnieku) – atbildes uz šiem jautājumiem tika noskaidrotas padziļinātās standartizētās intervijās ar galvenajiem redaktoriem, nodaļu redaktoriem, komentētājiem un reportieriem no trīspadsmit nacionālajiem un reģionālajiem laikrakstiem.
Pētījumā tika iekļautas piecas lielākās (pēc BMF auditorijas pētījumu datiem) nacionālās dienas avīzes “Diena”, “Latvijas Avīze”, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Vesti segodnja” un “Čas”. Izlases veidā pētījumā ietvertas arī astoņas reģionālās avīzes, ņemot vērā to piederību dažādiem īpašniekiem, it īpaši lielākajiem mediju koncerniem – Daugavpilī “Million” (krievu val.), Liepājā “Kurzemes Vārds”, Jelgavā “Zemgales Ziņas”, “Novaja gazeta” (krievu val.), kā arī “Jelgavas Avīze”, Cēsīs “Druva”, Valmierā “Liesma” un Ventspilī “Ventas Balss”. Pētījuma gaitā tika veiktas 82 standartizētas padziļinātās intervijas ar redaktoriem un žurnālistiem (38 no nacionāla mēroga avīzēm un 44 no reģionālajām – arī anonīmas, ja respondents vēlējās palikt anonīms[1]). Kombinējot pētniecības metodes, šī mediju pētījuma ietvaros papildus vēl tika veikta latviešu lielāko dienas laikrakstu „Diena”, „Latvijas Avīze” un „Neatkarīgā Rīta Avīze” kontentanalīze. Šī raksta nolūks ir sniegt pirmo ieskatu par pētījuma rezultātu galvenajiem secinājumiem, kuri publicēti autora grāmatā „Pašcenzūra pret paškontroli Latvijas presē: Mediju pētījuma atklājumi” (Valmiera: Vidzemes Augstskola, 2004).
Būdams gan pētījuma vadītājs, gan žurnālists, pievienojos Niklāsa Lūmana (Niklas Luhmann) funkcionāli strukturālajai sistēmteorijai, ka īstenot mediju sistēmas specifisko funkciju – diriģēt sabiedrības pašnovērošanu – ir iespējams tikai tad, ja masu mediju sistēma ir patstāvīga. Tas it īpaši attiecas uz avīzes nostāju jautājumā par to, kā apgaismot norises savās ziņās un komentāros. Šī nostāja var variēties atbilstoši idejiskiem vai normatīviem aizspriedumiem, bet tā ir nenovēršama, jo, arī strikti tiecoties pēc neitralitātes, zināmi vērtību konflikti ir neizbēgami[2]. Svarīgs atlases kritērijs ir redakcionālā līnija – kā tā ir noteikta vai nu formāli no izdevēja vai redakcijas vadības, it īpaši galvenā redaktora puses, vai arī neformāli kolēģu vidū[3]. Savukārt iekšējās preses brīvības jeb redakcionālās autonomijas trūkums ir izpausme tam, ka mediju sistēma nav pilnībā atdalījusies no politiskās sistēmas.
Atbilstoši jau līdzšinējiem pētījumiem[4] ir nopietns pamats bažām, ka Latvijas medijos sastopama iekšējā cenzūra un pašcenzūra, ko savu mērķu sasniegšanai nelietīgi izmanto politiskie un ekonomiskie spēki, kuri, palikdami anonīmi, iejaucas redakcijas kompetencē, pārkāpjot redakcionālo autonomiju un nosakot mediju dienaskārtību. Tas ir atslēgas jautājums. Sabiedrības interesēs ir stiprināt redakcionālo autonomiju un pasargāt to no tīri politiskiem un komerciāliem iespaidiem uz mediju saturu. Tajā pašā laikā par preses brīvības ierobežošanu nevar uzskatīt redakciju iekšējo kvalitātes nodrošināšanas mehānismu iejaukšanos, ja tās ir vērstas uz sabiedrībai piedāvājamā mediju produkta kvalitātes uzlabošanu. Gluži pretēji – paškontrole ir uzskatāma par kooperatīvu, brīvprātīgu pasākumu mediju sabiedriskās atbildības īstenošanai.
Kā noskaidrojās pētījumā, īpašnieku struktūrai ir ievērojama ietekme uz redakcionālo autonomiju. Te jānorāda, ka laikrakstu „Diena” izdod akciju sabiedrība „Diena”, kurā 63% akciju pieder zviedru akciju sabiedrībai „Bonnier”. A/s „Diena” simtprocentīgi pieder arī SIA „Zemgales Ziņas”, kas izdod tāda paša nosaukuma laikrakstu, un arī „Novaja gazeta”. „Latvijas Avīzi” izdod a/s „Lauku Avīze”, kura atbilstoši preses ziņām[5] pieder akciju sabiedrībai „Ventbunkers” – vienam no t.s. Ventspils grupas uzņēmumiem, par kuru uzskata, ka to lielā mērā kontrolē Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs[6]. Uzņēmumu reģistrā kā vienīgais “Lauku Avīzes” īpašnieks tomēr uzrādīts a/s valdes priekšsēdētājs Viesturs Serdāns. Savukārt citam Ventspils grupas uzņēmumam – akciju sabiedrībai „Ventspils nafta” – simtprocentīgi pieder SIA „Mediju nams”, kas izdod „Neatkarīgo Rīta Avīzi” un „Jelgavas Avīzi”. Laikraksta „Vesti segodnja” izdevējs ir SIA „Fenster”, „Čas” – SIA „Izdevniecības nams Petits”. „Million” un „Ventas Balss” ir vienas fiziskas personas izdevumi, kaut arī formāli izdevēji arī ir SIA, bet „Kurzemes Vārdu”, „Druvu” un „Liesmu” izdod SIA, kuras pieder vairākiem attiecīgo redakciju līdzstrādniekiem.
Kā pozitīvi strādājoši veto aktieri, kuri atbalsta redakcionālo autonomiju, ir jāatzīmē Rietumu, konkrēti – Skandināvijas (Zviedrijas) investori, jo Latvijas investori paši ir aktīvi iesaistījušies politikas veidošanā (daļēji izņemot reģionālos medijus, it īpaši tos, kuru īpašnieki ir šo redakciju žurnālisti). Spilgtākais piemērs šajā ziņā ir „Neatkarīgā Rīta Avīze”, kas, kā atklājās intervijās[7], izdevējiem ir galvenokārt politisks instruments, nevis ilgtermiņa projekts preses biznesā. Tas apstiprinājās arī ietekmīgāko dienas avīžu ziņu, komentāru un viedokļu rakstu kontentanalīzē, kurā tika uzskaitīti pozitīvi, negatīvi un neitrāli valdības vērtējumi 2004. gada maijā. Tā tieši „Neatkarīgās Rīta Avīzes” rakstos bija uzkrītoši un salīdzinoši daudz negatīvu vērtējumu – veseli 93 (iepretī 35 neitrāliem un 15 pozitīviem), kamēr „Dienā” un toreizējā „Lauku Avīzē” – attiecīgi tikai seši un divi. „Dienā” dominēja neitrāli valdības vērtējumi – pavisam 13, pozitīvi – tikai četri. Savukārt „Lauku Avīzē” bija tikai pa vienam pozitīvam un neitrālam vērtējumam.
Turklāt krievu izdevēju, žurnālistu un lasītāju intereses (pārsvarā tajās dominē etniskā un/vai nerietumnieciskā kultūra) un darbību Latvijas avīžu veidošanā un patēriņā ietekmē salīdzinoši zemāka viņu integrācijas pakāpe Latvijas sabiedrībā. Šeit parādās tendence, ka Rietumu investoru izdevumi („Novaja gazeta”) vairāk atbalsta sabiedrības integrāciju – vairāk izceļ to, kas vieno. Vietējo avīžu problēma savukārt nereti ir pārmērīgi ciešā tuvība ar attiecīgajām vietējām pašvaldībām.
Tajā pašā laikā pierādījās, ka divi izšķirošie faktori redakcionālās autonomijas nodrošināšanai tomēr ir citi, nevis īpašuma attiecības.
Pirmkārt, avīzes finansiālā neatkarība – vai avīze iznāk ar peļņu un vai tā ir izdevējam ilgtermiņa projekts mediju biznesā, nevis tikai instruments šauru politisko vai ekonomisko mērķu sasniegšanai, piemēram, valsts īpašuma privatizācijai. Šajā ziņā pirmais solis ir slēptās reklāmas nepieļaušana ne tikai individuālu žurnālistu, bet visas redakcijas un uzņēmuma līmenī, jo no ticamības – galvenā avīzes kapitāla – un tātad arī finansiālā viedokļa slēptā reklāma ilgtermiņā nav izdevīga ne izdevējam, ne avīzei
Otrkārt, redakcijas vadības, it īpaši galvenā redaktora personiskā nostāja un izpratne par redakcionālās autonomijas, redakcionālas līnijas un žurnālistikas kvalitātes kritēriju noteikšanas un īstenošanas nepieciešamību, lai avīze būtu sekmīga tiklab no sabiedriskā, kā arī biznesa viedokļa. Augsti žurnālistikas profesionālie standarti labāk tiek uzturēti tur, kur ir regulāri organizēta, žurnālistiski profesionālas kvalitātes vadība redakcijas iekšienē. Pretējā gadījumā ir konstatējama arī vāja izpratne par tādiem pamatjēdzieniem kā cenzūra, pašcenzūra un paškontrole. Turklāt strukturālas dabas problēmas redakciju iekšienē un attiecībās ar izdevniecības menedžmentu parādījās arī Rietumu investoriem piederošajos medijos. Par to visu vairāk lasiet pētījumā[8].
____________________________
[1] Plānotas bija 104 intervijas, jo no katras redakcijas bija paredzēts intervēt astoņus respondentus – galveno redaktoru, vismaz divus ar politisku tēmu iztirzāšanu saistītus nodaļu redaktorus un divus komentētājus (ja tādi laikrakstā ir) un trīs reportierus. Īstenotas ir 82 intervijas, jo pārējie vai nu atteicās, vai arī dažās redakcijās, kā „Jelgavas Avīzē” un „Novaja gazeta”, strādā mazāk nekā astoņi redaktori un žurnālisti.
[2] Sk. Luhmann, N.: Die Realität der Massenmedien. 2. Aufl. Opladen: Westdeutscher Verlag, 1996, 140. lpp.
[3] Sk. Ruß-Mohl, S.: Journalismus : Das Hand- und Lehrbuch. Frankfurt a. Main : F.A.Z.-Institut für Management-, Markt- und Medieninformationen, 2003 (Frankfurter Allgemeine Buch), 127. lpp.
[4] Sk. Aptauja: Iekšējā preses brīvība. Eiropas Zona, 1999, 5. maijs, 10. – 11. lpp.; Kalniņa, N.; Liepiņa, M.; Slišāne, L. Kā strādā žurnālisti Latvijā?, Academia + Media, 2001, 4. apr., 8. lpp.
[5] Sk. Rulle, B. Lētas VN akcijas izdevīgas īpašniekiem: Valstij esot pasīva mazā akcionāra lomā, privātīpašnieku vadītā Ventspils nafta audzējusi biznesa muskuļus. Diena, 2002, 11. jūl.; Arāja, D. Ventspilnieki atklājas kā Lauku Avīzes iespējamie īstie īpašnieki. Diena, 2003, 19. jūn.; Rulle, B.; Arāja, D. Sakritības liek domāt par Ventbunkeru kā patieso Latvijas Avīzes īpašnieku. Diena, 2004, 10. sept.
[6] Sal., piem., Galzons, E. Krūmiņš: Lembergs ir Ventbunkera ārzonas galvenais akcionārs. Diena, 2005, 29. janv.
[7] Sal. arī Puče, A.; Terzens, A.: Sporta žurnālists un viņa karjera. Kabinets (2004), Nr. 12, 16., 18. lpp.
[8] Masu mediju pārstāvjiem un pētniekiem grāmata bez maksas būs pieejama Vidzemes Augstskolā un tiks izsūtīta pēc pieprasījuma.