Raksts

Kāds (Reformu) līgums, ar tādu jādzīvo


Datums:
11. decembris, 2007


Autori

Dace Akule


Foto: Samantha

Saeimai nopietni ir jādomā par to, kā palielināt savu kapacitāti ES lietās, lai varētu izmantot tai piešķirtās tiesības un ne tikai sekot līdzi, bet tiešām reaģēt.

Piederu pie tiem, kas nav apmierināti ar Reformu līguma izstrādes procesu un rezultātu, jo līgumā, kas ietver vairākumu Konstitucionālā līguma elementu, vairs nav ne miņas no Konventa izvirzītā mērķa — vienkāršošanas, lai Eiropas Savienības darbība kļūst saprotamāka ES iedzīvotājiem. Bet es piederu arī pie tiem, kas uzskata, ka ir jākoncentrējas uz to, kas mums ir. Tāpēc ir jāskaidro un jāprasa gan nacionālajiem, gan ES līderiem skaidrot Reformas līgumu, ko 13.decembrī Lisabonā paraksta arī Latvijas prezidents un premjerministrs, jo līgums ietver daudz ļoti nozīmīgu jauninājumu. Protams, tie stāsies spēkā jau 2009.gada janvārī, ja līgumu visas dalībvalstis paspēs ratificēt 2008.gada laikā. Rakstā koncentrēšos uz nozīmīgākajiem jauninājumiem, kas attiecas uz lēmumu pieņemšanu ES un to, ko līgums tiešā veidā dod ES iedzīvotājiem.

Iedzīvotājiem

Reformu līgums nosaka, ka Pamattiesību harta, kas ietver lielu daļu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas elementu, un nostiprina ES iedzīvotāju pamattiesības un brīvības, ir juridiski saistoša[1]. Ne tikai eiroskeptiskos iedzīvotājus varētu iepriecināt arī tas, ka pirmo reizi ES vēsturē līgumā tiek ietverti noteikumi, kā dalībvalsts var izstāties no Eiropas Savienības. Bet vissvarīgākā ir tā sauktā pilsoņu iniciatīva, kas ļauj vienam miljonam ES pilsoņu, kas pārstāv vairākas dalībvalstis, pieprasīt Eiropas Komisijai izstrādāt kādu konkrētu iniciatīvu. Reformu līgums konkrēti nenosaka, cik daudz ES dalībvalstu pilsoņiem ir jābūt šī miljona sastāvā, bet varbūt šis būs labs instruments kā, piemēram, piespiest ES līderus beidzot pārtraukt naudas šķērdēšanu Eiropas Parlamenta ikmēneša braukāšanai no Briseles uz Strasbūru[2].

Institūcijām

Reformu līgums nodrošina vēl lielāku Eiropas Parlamenta lomas palielināšanos, nosakot, ka Eiropas Parlaments (caur līdzlemšanas jeb co-decision procedūru) tiks pie lielākas teikšanas vairāk jomās, nekā līdz šim. Tāpat EP būs iespējas vairāk ietekmēt ES budžeta jautājumus. Līgums arī nostiprina EP lomu iecelt Eiropas Komisijas prezidentu, tai skaitā uzsverot, ka, izvēloties Eiropas Komisijas prezidentu, ES padomei ir jāņem vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti. Tas nozīmē, ka, tāpat kā 2004.gadā ar Žozē Manuela Barozo (Jose Manuel Barroso) iecelšanu, Eiropas Komisijas prezidents visticamākais pārstāvēs politisko partiju no lielākās frakcijas Eiropas Parlamentā.

Pati Eiropas Komisija vēl tikai vienu sasaukumu būs 27 komisāru sastāvā, jo ar 2014.gadu komisijā būs komisāri, kas nāks no divām trešdaļām dalībvalstu, ievērojot vienlīdzīgu rotāciju starp valstīm. Tas nozīmē, ka, piemēram, komisārs, kura izcelsmes valsts ir Latvija, darbosies divos no trim Komisijas sastāviem. Šis jauninājums ir ieviests efektivitātes dēļ, jo jau šobrīd pārāk lielā Eiropas Komisijā (27 komisāri) ir radīti salīdzinoši nenozīmīgi komisāra atbildības posteņi, piemēram, valodu komisārs. Bet līdz ar tālāku ES paplašināšanos, ja mēs paliktu pie principa “viens komisārs — viena dalībvalsts”, būtu nepieciešams “izdomāt” darbības sfēras trīsdesmit un vēl vairāk komisāriem. Reformu līgums tādu iespēju izslēdz.

Līgums ES ievieš arī ārlietu ministru (Augsto pārstāvi Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos) un pastāvīgu ES padomes prezidentu, kā arī grupas jeb komandu prezidentūras, kas nozīmē, ka trīs dalībvalstis kopīgi izstrādās ES dienas kārtību un sadarbosies 1,5 gadu garumā, kamēr “galvenā” prezidējošā valsts uz 6 mēnešiem joprojām būs viena valsts. Latvijas prezidentūra gaidāma 2015.gadā,un Latvijai būs jāsastrādājas kopā ar Luksemburgu un Itāliju. Reformas līgums paredz arī ES ārējās darbības dienesta izveidi jeb visu ārpus ES esošo ES valstu pārstāvniecību saslēgšanu vienotā dienestā, kopā ar ES institūciju pārstāvjiem, kas darbojas ES ārlietu jomā. Visi šie instrumenti var dot spēcīgāku, aktīvāku un vienotāku ES. Tomēr jau pirms līguma stāšanās spēkā būtu vēlams atbildēt neskaidros jautājumus par ārlietu ministra un pastāvīgā ES padomes prezidenta lomām, kā arī ārējā dienesta lomu un uzdevumiem.

Nacionālajiem parlamentiem

Viens no lielākajiem jauninājumiem ir nacionālo parlamentu ietekmes palielināšanās ES jautājumos, jo Reformas līgums dod nacionālajiem parlamentiem tiesības uzmanīt to, kā tiek ievērots tā sauktais subsidiaritātes princips, tas ir — ES likumdošana netiek izstrādāta jautājumos, kurus labāk iespējams risināt pašām dalībvalstīm. Tāpat kā citiem nacionālajiem parlamentiem, arī Saeimai turpmāk tiks nosūtīti ES likumdošanas akti —Eiropas Komisijas izstrādāti ES likumdošanas projekti un Eiropas Parlamenta iniciatīvas[3] — jau pirmajā izstrādes stadijā un Saeimai būs ne ilgāk kā divi mēneši laika, lai iebilstu, paskaidrojot, kāpēc konkrētais likumdošanas akts apdraud subsidiaritātes principa ievērošanu. Iebilduma adresāts, šajā gadījumā Eiropas Komisija vai Eiropas Parlaments, var vai nu atcelt savu iniciatīvu, veikt tajā izmaiņas, vai arī atstāt to negrozītu, paskaidrojot savu lēmumu Eiropas Parlamentam un ES ministru padomei.

Tas nozīmē, ka Saeimai nopietni ir jādomā par to, kā palielināt savu kapacitāti ES lietās, lai varētu izmantot tai piešķirtās tiesības un ne tikai sekot līdzi (izlasīt), bet tiešām reaģēt. Jādomā arī par sadarbības mehānismu izstrādāšanu starp nacionālajiem parlamentiem, jo iebildums jāatbalsta vismaz vienai trešdaļai nacionālo parlamentu.

Pretējā gadījumā šis Reformas līguma jauninājums būs drīzāk simbolisks divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, nacionālie parlamenti līdz šim nav izrādījuši pārāk lielu interesi par Eiropas lietām (tas attiecināms arī uz Saeimu). Otrkārt, subsidiaritātes principa ievērošanai svarīgāka ir nevis likumdošanas izstrādes kvalitāte, bet gan likumdošanas ieviešana. Šajā stadijā nacionālajiem parlamentiem ir tikai neliela loma — nacionālie parlamenti transponē ES likumdošanas aktus nacionālajos likumos, bet ieviešana paliek izpildvaras un tiesību sargājošo institūciju atbildībā. Tāpēc nacionālo parlamentu lielāka iesaistīšanās ES likumdošanas izstrādes procesā varētu dot nevis tiešus rezultātus — iebildumus par subsidiaritātes principa apdraudējumu —, bet gan palielināt ES jautājumu debates nacionālajos parlamentos. Bet arī tas būtu labs rezultāts, jo ES nav tikai Brisele.

Latvijai

Latvijai īpaši svarīgi Reformu līgumā bija redzēt saglabātu Eiropas Parlamenta deputātu skaitu (9 deputāti), vienlīdzīgu rotāciju valstu vidū uz komisāru posteņiem, grupas prezidentūras un ārlietu ministra posteņa izveidošanu, kā arī jauno dubultā vairākuma balsošanas sistēmu ES ministru padomē, kas dod Latvijai lielāku svaru nekā Nicas līguma noteikumi[4].

Bet, tā kā līgums dod Eiropas Savienībai vairāk kompetences un dalībvalstīm — vairāk iespēju, tai skaitā padziļinātas sadarbības iespējas (enhanced cooperation), Latvijā jau iesākušās diskusijas par nepieciešamību atjaunot Eiropas lietu biroju, kam ES jautājumos varētu būt ne tikai koordinējošā, bet arī stratēģiskā funkcija. Tas nozīmē, ka birojs varētu būt Latvijas valsts iestāžu “smadzeņu centrs” un noteikt Latvijas prioritātes ES jautājumos, kuriem neskaitāmajos ES procesu džungļos valsts institūcijas pievērstos proaktīvi nevis reaģējoši. Birojs varētu arī palīdzēt kvalitatīvāk izstrādāt nacionālās pozīcijas par ES jautājumiem, kā arī palīdzēt Saeimai izmantot tai Reformu līgumā piešķirtās tiesības.

___________________________

[1] Harta kopš parakstīšanas 2000.gadā Nicā bijusi vien politiska deklarācija, lai gan Eiropas kopienu tiesa vairākkārt jau atsaukusies uz hartu savos spriedumos.

[2] Tā kā pilsoņu iniciatīva attiecas uz Eiropas Komisiju, tad ir iespējams, ka Komisija varētu neko nedarīt, ja viens miljons iedzīvotāju parakstītos pret EP sēdekli Strasbūrā, atrunājoties, ka pamatlīgumu (kur ierakstīts, ka EP ir arī sēdeklis Strasbūrā) grozījumi ir ES padomes kompetence. Tāds precedents jau ir bijis pēc elektroniskās petīcijas (http://www.europafederalisterna.se/oneseat/?view=sign&lang=en) , ko parakstīja vairāk nekā viens miljons ES iedzīvotāju. Bet tad vēl nebija juridiskā pamata pilsoņu iniciatīvai. Tā kā iespējams, pie nākamā mēģinājuma pēc 2009.gada janvāra, Eiropas Savienības līderi un Francija vairs nevarēs iedzīvotāju prasības ignorēt.

[3] Tāpat nacionālajiem parlamentiem tiks nosūtītas likumdošanas iniciatīvas, kas nāk no kādas dalībvalstu grupas, vai Eiropas kopienu tiesas, Eiropas Centrālās Bankas, kā arī Eiropas Investīciju Bankas prasības izstrādāt likumdošanu.

[4] “Lisabonas līguma svarīgākās veiktās izmaiņas un Latvijas intereses”, Latvijas Ārlietu ministrijas prezentācija Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē 2007.gada 3.decembrī.


“The Treaty of Lisbon: Implementing the Institutional Inovations”,

Ārlietu minsitrija

Reformu līguma teksts

State of the Union: The good deal

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!