Lasot jaunākos paziņojumus par iespēju mazināt valsts tēriņus, droši vien, ka ne tikai man rodas sajūsma, ka dzīvoju šajā valstī. Vietā, kur ar šiem paziņojumiem tika gaidīts, kamēr paiet vēlēšanas. Nevajag man teikt, ka negaidīja, jo sestdien man nācās sēdēt televīzijas studijā ar pāris valdošajiem, kas (aiz kameras, ārpus žurnālistu ausīm) runāja ko pavisam citu.

Tad nu ar sajūsmu lasu, ka šajā valstī divdesmit dienu laikā – kurām pa vidu mums vajadzētu arī izrādīt latvietību un nolīgot – visiem, un patiešām visiem, darba devējiem un darba ņēmējiem nāksies pārorientēties uz jauniem spēles noteikumiem: mazāku minimālo algu, mazāku ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Pie mums taču tāda produktivitāte un Šlesera raķetisms, ka mēs uz 1.jūliju paspēsim visu. Tas nekas, ka šie mēri veicinās pelēkās ekonomikas palielināšanos, vēlmi izvairīties no nodokļiem – un mums jau tagad pēc pētījumiem tā dara katrs ceturtais strādājošais. Tas nekas. Tie, kas vēl maksās nodokļus, maksās par visiem.

Ar 1.jūliju lielāks nodoklis būs arī alum. Skaidrs taču, ka šī prece īpaši pieprasīta siltajos mēnešos, tā kā noteikti tas jāizmanto. Jābrīnās, ka valdība neķērās klāt saldējumam, jo to taču arī mēdz siltajos mēnešos vairāk ēst, vai aukstajām zupām, kuras parasti ziemā neēd.

Bet man ir viena pragmatiskāka ideja, kā samazināt valsts tēriņus. Beidzam izlikties, ka varam atļauties jauno nacionālās bibliotēkas celtniecību! Mums acīmredzot nav naudas, lai celtu stikla kalnu, ko būs pārāk dārgi ne tikai uzcelt, bet arī apsaimniekot (tīrīt stikla kalnu, nodrošināt miglas efektu radošo apgaismojumu). Izmainam projektu un uz ieliktajiem pamatiem būvējam funkcionālu ēku! Jā, tiks salauzts dažu un varbūt daudzu cilvēku sapnis. Bet, vai šobrīd – ar patreizējiem griezumiem – netiek salauzti daudz vairāk sapņu?!