Foto: Foto - G. Dieziņš © AFI

Šobrīd, kad rit darbs pie Latvijas pilsoniskās sabiedrības attīstības stratēģijas, politika.lv ir aicinājis politikas procesā iesaistītos spēlētājus sniegt atbildi uz jautājumu Kā Jūs izprotat jēdzienu pilsoniskā sabiedrība?, lai noskaidrotu politisko līderu, valsts pārvaldes vadošo darbinieku un NVO pārstāvju viedokļu saskares punktus un atšķirības.

Ēriks Jēkabsons, Iekšlietu ministrs (publicēts 31.05.2005)

Pilsoniskā sabiedrība tavā kāpņu telpā

Kā vispār radās pilsoņi?

Pilsoniskā sabiedrība, pārformulējot precīzāk, ir pilsoņu sabiedrība. Jēdzienam „pilsonis” ir ļoti daudzslāņains semantiskais fons. Pilsoņi viduslaiku vēsturē pakāpeniski izveidojas par ceturto šķiru līdzās valdošajai bruņniecībai (augstdzimušie), klēriķiem (garīdzniecība) un zemniecībai, kad atsevišķas pilsētas iedzīvotāju grupas ieguva finansu resursus un namīpašumus un līdz ar to arī zemi un viņu ietekme pieauga aizvien vairāk. Jau sākot ar 12. gadsimtu šos priviliģētos pilsētu iedzīvotājus uzlūkoja kā atsevišķu šķiru (pirms tam viņus pieskaitīja zemniecībai). Viņu apvienības veidoja savdabīgas kārtas. Latvijas vēsturē labs piemērs ir Lielā un Mazā ģildes, vienu pārstāvēja īpaši privileģētie un ietekmīgie tirgotāji, otru mazāk ietekmīgie amatnieki. Pilsonisko revolūciju laikmetā aizvien saimnieciski ietekmīgākā pilsoņu kārta izvirzīja politiskās līdz noteikšanas prasības – vienlīdzīgu ar valdošo bruņniecībai (augstdzimušajiem) un ieguva tās revolūciju vai apjomīgu reformu ceļā.

Tā viduslaiku sabiedriskā politiskā sistēma pārveidojās par pilsonisko jeb buržuāzisko (no vārda bourgois – pilsonis). Šādā attīstības pakāpē ar pilsoni saprata jauno īpašnieku kārtu – kapitālistu. Lielkapitālisma attīstība un rūpnieciskās ražošanas straujais kāpums veicināja proletāriešu pieaugumu. Proletariāts marksisma sociālteorijas interpretācijā bija antagoniska jeb lielpilsoņiem un arī sīkpilsoņiem krasi pretnostatīta šķira, un pilsoniskā jeb buržuāziska sabiedrība kļuva par šo šķiru savstarpējās cīņas arēnu.

Pilsoniskā sabiedrība kā pilsoniskā policija

Par jēdzienu pilsoniskā sabiedrība politikas teorijā var spriest ļoti plaši, taču mūsdienās to tradicionāli saprot, sašaurinot šo kategoriju civil society nozīmē. Šāds sašaurinājums nozīmē reizē arī paplašinājumu. Jo šādā aspektā aplūkota, pilsoniskā sabiedrība būtībā apraksta visu demokrātisko procesu, civilo tiesību un atbildības lauku, citiem vārdiem – valsts un sabiedrības konstitucionālās pamatvērtības. Demokrātiskā iekārta, kas ir arī LR Satversmes pamats, tiek uzskatīta par sarežģītāko valsts un sabiedrības organizācijas pārvaldes formu. Panākt lai daudzie brīvie un savā pasaules uzskatā bieži vien ļoti atšķirīgie indivīdi spētu vienoties dzīvotu mierā, iespējams pēc diviem modeļiem: viens balstās pārliecībā, ka cilvēki ar savām atšķirīgajām interesēm ir spējīgi brīvprātīgi tās pakārtot vispārības prasībām, otrs to noraida. Kants mācīja par to, ka cilvēks pēc savas dabas ir „līks koks” jeb neglābjams egoists, un, lai viņš atsacītos no savām ambīcijām vispārības vārdā, ir nepieciešams turēties pie vienas noteiktas sociālās kopdzīves likumsakarības. Tajā ir motivācijas mehānisms, kas panāk, ka pretrunīgu motīvu vadītie tomēr ir spiesti rēķināties viens ar otru un sadzīvot savā starpā. Adam Smith sauca šo likumsakarību par „neredzamo roku”. Turpretī pirmais modelis vairāk pastāv uz jau antīkajā laikmetā pārstāvēto domu – sociālā saskaņa un atšķirīgo interešu integrācija ir panākama, apgaismojot indivīdus, padarot viņus par labprātīgiem kopības interešu paudējiem. Gan viens gan otrs paredz sociālo kopdzīvi ar demokrātijas tiesisko bāzi. Gan viens, gan otrs paredz noteiktu sabiedriskās drošības, kārtības uzturēšanas sistēmu.

Mūsdienīga izpratne ar pilsonisko sabiedrību vairāk tuvinās pirmajam modelim civil society nozīmē un ir radniecīga demokrātijas izpratnei helēnisma laikā – antīko polišu un to demokrātijas formu ģenēzē. Šī raksta galvenais uzdevums ir parādīt, ka no šī aspekta aplūkotai pilsoniskajai sabiedrībai ir arī ciešs sakars ar policiju – jo iedzīvotāju drošības un kārtības nodrošināšana ir viena no svarīgākajām pilsoniskās sabiedrības pazīmēm. Vēl vairāk: pilsonisko sabiedrība vienā ziņā nozīmē to pašu, ko policija. Neparasta domu gaita? Taču iepazīstot ar jēdzienu izcelsmi, tā rādās visnotaļ pamatota.

Lai to paskaidrotu tuvāk, vispirms nedaudz ir jāaplūko, ko īsti izsaka augstāk minētais pilsoniskās sabiedrības traktējums (kā civil society). Antīkā demokrātija un pilsoniskā sabiedrība būtībā nav šķiramas lietas. Grieķu vārds politeia jeb latīniskajā tulkojumā civitas izteica nevis kādu konkrētu teritoriju, bet gan tieši pilsonību kā brīvo personu apvienību. Tātad bija nevis Atēnu pilsētvalsts (polise), bet gan atēniešu veidotā valsts (polise), nevis Romas valsts, bet senāts un tauta, kas tika veidota no Romā dzīvojošiem utt. Šī pilsoņu apvienība vienlaikus bija pilnvarota valdīt – tā pārvaldīja pati sevi un vienlaikus arī citus. Pie šīs politeia jeb pilsoniskās sabiedrības organiski piederēja divas lietas: spēja aizsargāties ar militāriem līdzekļiem un saimnieciskā neatkarība – katru antīkās polises locekli tātad raksturoja šīs pazīmēs. Tieši šeit ir šodien daudzās valodās plaši lietotā vārda policija sākotnējā nozīme. Un tā ir ne tika etimoloģiska, bet atbilst policijas raksturojumam pēc būtības, proti, izsaka policijas kā ideālitpa jēgu.

Daudzi no šiem antīkajiem demokrātijas ideāliem ir transformēti mūsdienu pilsoniskajā sabiedrībā, kur cilvēku drošības un aizsardzības nepieciešamība nav mazāka, kā sendienās. Uzdevums aizsargāt cilvēkus un nodrošināt viņu drošību ir visu pilsoņu jeb pilsonības atbildība. Policijai vienkārši ir pilnvara darboties pilsonības vārdā, taču paši pilsoņi nav atsvešināti no šīs varas un tiesībām, bet ir līdzatbildīgi. Policija tādējādi ir nevis represīvā vara, no kuras ir jābaidās, kā to cilvēku prātos ir iekodējusi totalitārisma iekārta, bet pilsoņu intereses aizstāvoša, draudzīga. Latvijas sabiedrībā, nenoliedzami, uzskats par draudzīgo policiju un īpaši par to, ka katrs pilsonis drīkst būt un kaut kādā ziņā arī ir policists, ir problemātisks. Un tam ir visiem labi zināmi cēloņi.

Svarīgi ir ņemt vērā, ka pilsoniskā sabiedrība būtībā ir process. Nav tā, ka valstij būtu nepieciešami tikai attiecīgie līdzekļi (finansu resursi), lai vienu dienu Latvijā nodibinātu pilsonisko sabiedrību. Galvenais pilsoniskās sabiedrības resurss īstenībā ir pilsoņi un viņu izpratnes pakāpe par demokrātijas vērtībām, par savu līdzdalību tajā un līdzatbildību par to . Latvijas sabiedrībā, kur demokrātiskās tradīcijas nav gadsimtiem senas, ir īpaši sarežģīti panākt tūlītējas izmaiņas šajā lietā. Neapšaubāmi, ka komunistiskais režīms ar tā totalitāro varas konceptu ir jūtami izkropļojis mūsu izpratni par pilsonisko sabiedrību un turpina iespaidot vēl tagad.

Vecie izkropļojumi aizvien vēl pastāv

Totalitārisma apstākļos cilvēku vidū veidojās savdabīga cietumnieku solidaritāte, jo, kur sabiedrība ir pārvērsta par cietumu, tur tās likumsargi, protams, tiek uztverti kā cietumuzraugi (mussora), savukārt ikviens, kas ar tiem grib sadarboties – ir stukačs.

Kādreiz padomju cilvēkus gadsimtiem ilgi baroja ar utopisku solījumu, ka nākamā paaudze dzīvos komunismā. Būtu nepareizi ar šo pašu domāšanas formu runāt par pilsonisko sabiedrību: mēs vēl ne, taču varbūt mūsu bērni vai mazbērni kaut kad beidzot nonāks tajā „pilsoniskajā sabiedrībā” – tad beidzot buržuāziskā iekārta būs uzcelta un visas problēmas atrisinātas. Tur arī faktiski būs izskaustas visas nejēdzības, sociālā sistēma funkcionēs kā labi eļļots ritenis: valdīs vispārēja labklājība un visas garantijas drošai un neapdraudētai dzīvei…

Pilsoniskās sabiedrības termometrs

Pilsoniskā sabiedrība ir tur, kur ir pilsoņi, kas apzinās sevi kā politiskās darbības subjektus, kas ir atbildīgus par politisko procesu, tā gaitu un lēmumiem. Viņi negaida nejēdzību novēršanu no parlamenta, valdības saprot – tā ir patvaldību un diktatūru, nevis pilsoniskās sabiedrības domāšanas forma. Pilsoņi apzinās, ka viņu spēks ir viņu apvienībās. Kur ir pilsoņu kontrole un tiek fiksēti trūkumi un problēmas, tur ir iniciatīvas un tur veidojas dažādas apvienības, grupas un komitejas. Likumdevēja un izpildvaras institūcijas īstenībā ir pakārtotas viņiem – pilsoņiem un viņu veidotajām apvienībām. Lūk, tie ir pilsoniskās sabiedrības ideāltipi un par tiem ir jārunā sistemātiski un nopietni. Veikt šādu apgaismošanas darbu arī ir pilsoņu pašu pārziņā. Ja sabiedrības komunikācijas process ir tā samežģījies, kā mūsdienu Latvijā un cilvēkiem zūd ticība demokrātijas ideāliem un ja masu mēdiju tiek vairots iespaids, ka politiskā darbība ir deputātu intrigas un nozīmē neko citu, kā dažu oligarhu savstarpējās cīņas, tad par to ir jāuztraucas pilsoņiem, ja tādi vispār mūsu sabiedrībā ir. Plaši izplatīta vilšanās un vienaldzība katrā ziņā ir brīdinājums: pilsoniskās sabiedrības celšanā mēs krietni atpaliekam no „piecgades plāna”.

Pilsoņu apvienību darbības kvalitāte un to spēja veiksmīgi komunicēt ar varas nesējiem ir pilsoniskās sabiedrības termometrs. Citiem vārdiem to sauc par sociālo tehnoloģiju veidošanu un lietošanu. Šīs apvienības pastāv dažādos līmeņos: ne tikai parlamentā vai arī komunālajā likumdevējā, izpildvaras struktūras, tostarp Iekšlietu sistēmā, bet gluži normāli – arī kaimiņu veidotās apvienībās, kooperatīvos, biedrībās – visur, kur pilsoņi apvienojas, lai īstenotu viņiem piederošo varu. Tās ir pilsoņu primārās tiesības: Cilvēku [resp. pilsoņu] tiesības nav cēlušās no valsts institūciju labvēlības , bet gan dotas no paša Dieva rokas.

Doma, ka tauta ir varas subjekts, protams, ir zināma ne tikai politikas zinātniekiem. Tā ir demokrātijas teorijas ābece. Taču es gribu apgalvot, ka praksē mūsu sabiedrībā tā ir vēl samērā sveša lieta. Tautas kā pavalstnieku pakāpeniska tuvināšana pilsoņu (pilsoniskajai) sabiedrībai nav frāze retoriskiem uzsaukumiem un demagoģijas veids, bet gan nopietns uzdevums.

Latvija jau nav Šveice, un tomēr!

Priekšstats, ka vietējā mazpilsētiņā, saskaroties ar reālu, pilsoņu brīvību ierobežojošiem vai sabiedrisko kārtību traucējošiem apstākļiem, tās iedzīvotāji var izrādīt likumdošanu, šķiet mazticams. Apzinoties mūsu valsts pagātnes pieredzi, mēs gluži labi varam saprast, kāpēc dominē tāds uzskats. Taču tieši tas ir pilsoniskās sabiedrības izpausme.

Pilsoniskā sabiedrība sākas tavas mājas trepju telpā. Kaimiņi katru dienu tur sastopas, katru dienu paiet viens otram garām – labi, ja sasveicinās, bet to pašu ar lielām mokām. Šajā trepju telpā ārdurvis nav aizslēgtas, tur bieži smird pēc urīna un ziemas sezonā uz turieni mēdz pārcelties arī jauniešu grupiņas, kuras citkārt pulcējas vārtu rūmēs. Smēķu dūmi griežas zilā mākonī. Ir bijuši arī vardarbīgi uzbrukumu, gadās arī, ka dienas zagļi un dažādi krāpnieki klīst gar dzīvokļu durvīm. Mājas iedzīvotāji tam skatās garām, izliekas, ka neredz, kamēr pašus tas neskar. Kad pašu kāpnēs gadās tikt huligānu piekautam vai aplaupītam, tad tūlīt iet brēciens vaļā – kur ir policija, kurp skatās „karajušije organi”? Doma, ka tu pats kopā ar savu kaimiņu arī savā ziņā vari būt „policija” liekas nesaprotama – kā tas ir iespējams? Visu šo nejēdzību priekšā, satikt kaimiņus, runāt par risinājumu, apvienoties kaimiņu komitejā, rast iespēju ielikt atslēgu ārdurvīs, pieprasīt drošības iestāžu inspekciju uz sabiedriskā miera traucētājiem. Gadījumā, ja tā tiek atteikta, neatkāpties, bet meklēt augstāk stāvošu ierēdni un panākt risinājumu. Šīs visas ir pilnīgi iespējamas un visnotaļ normālas lietas.

Taču realitātē tā tas neveidojas. Te nav Zviedrija, Šveice vai ASV, kur tādu piemēru netrūkst. Latviskās mentalitātes problēmas šajā sakarā ir zināmas: mums ir grūtības ar komunikāciju, bieži pat kūtrums – labāk skatāmies uz otru pusi, nekā sveicinām vai atņemam sveicienu. Tad vēl solidaritātes trūkums, infantilisms utt. Vai tas viss ir okupācijas sekas, ārējs apspiedēju režīms, kas mūs atsvešinājis no varas un ticības demokrātijai, vai varbūt mūs pašus apspiež kāds varmācīgs režīms no iekšas? Brīvība, pirmkārt, ir iekšējs stāvoklis. Luters mācīja, ka cilvēks nav un nevar būt pilnīgi brīvs sevī, bet viņš top brīvs: iepazīstot Dievu kā savu brīvību jeb atbrīvošanu. Ar šādu brīvības atziņu cilvēks spēj nostāties pretī citiem, un iemācīties cienīt arī citādos citus – kā tāpat (no Dieva) atbrīvotus, par brīviem darītus līdzcilvēkus. Tā nu šī tapšana brīvam nozīmē darbošanos, sevis un citu saprašana, iejušanās. To visu ietver pilsoniskās sabiedrības ideālu izgaismošana un uzmundrinājums.

Pilsoniskās sabiedrības praktiskie aspekti

No individuālas atbildības izaug kolektīva modrība. Tikai tā sadarbība „ar kompetentiem orgāniem” var būt efektīga. Faktiski, vienīgā iespēja, kā drošības sargāšanas iestādes kļūst par tiešām „kompetentiem orgāniem” – ir pilsoņu iniciatīva un dažādo apvienību sadarbība (info apmaiņa). Vai tā izdosies vai nē, tā ir plašāka mēroga problēma, nevis tikai likumsargu iekšējā procedūras lieta. Atļaušos apgalvot, tajā ir viss demokrātijas liktenis. Jau pieminētajā apvārsnī, ka pilsoniskā sabiedrība ir pilsoņu apvienību sadarbība visos līmeņos … drošība un prasme aizsargāties. Ja neizdosies šāda darbība un sadarbība, tad neizdosies policija un pilsoniskā sabiedrība zaudē savas izredzes. Un tad uzplauks policejiska valsts, kurā darbosies agresīvs policijas aparāts, apspiedīs no varas pilnīgi atsvešinātos pavalstniekus, pilsoņi paslepus kurnēs, bet policejiskā valsts, maskējoties aiz demokrātiskām dekorācijām, turpinās pastāvēt.

No policijas cilvēki gaida vispirms praktisko risinājumu – kārtību drošību sabiedriskās vietās un arī mājokļos. Zemē, kurā tās akūti trūkst, runāt par pilsonisko sabiedrību, ir nenopietni – tas izriet no visa iepriekš teiktā. Konkrētu darbu sakarā ir jāatzīmē kāda ārkārtīgi svarīga iniciatīva, kurai ir gluži vai simboliska pilsoniskās sabiedrības veidošanas jēga. Latvijas valsts policija pagājušā gada izskaņā pieredzes apmaiņas nolūkos tikās ar saviem kolēģiem no Igaunijas. Ir jau pierasts, ka Igauņi visās lietās ir iet mums soli pa priekšu. Igauņi iepazīstināja mūsējos ar sabiedriskās organizācijas „Kaimiņu sadarbība mājokļu drošībai” darbības principiem – kā tā sadarbojas ar valsts institūcijām, kā apmainās ar informāciju utt. Tika spriests par šādas organizācijas izveidi arī Latvijā. „ Nevienā valsti nav tik daudz policistu, lai varētu pieskatīt visu īpašumus un domāt par katra iedzīvotāja drošību. Tādēļ cilvēkam ir jāmāk sargāt pašam sevi no dažādām briesmām. Pateicoties lielajai atsaucībai no iedzīvotāju un valsts institūciju puses, Igaunijas policija labprāt iesaistījās šīs organizācijas aktivitātēs, lai mācītu iedzīvotājiem, kā rūpēties par savu drošību” – tā igauņu pārstāvja vārdi tika fiksēti šīs sanāksmes protokolā. Taču šo iniciatīvu neizdomāja igauņi. Šo iniciatīvu plaši pazīst kā Neighbourhood Watch un tā ir pastāvējusi kopš pašām demokrātijas sākotnēm un līdz pat šai dienai veiksmīgi darbojusies daudzās tā sauktajās vecajās demokrātijās. Igauņi kā jauna demokrātija vienkārši nav lepni un ir gatavi pārņemt vērtīgo pieredzi. „Kaimiņu sadarbība mājokļu drošībai” jeb Neigbourhood Watch Igaunijā pastāv jau kopš 2000. gada un ir nopietni iesakņojusies mūsu kaimiņvalstī (vairāk 6000 ģimeņu no 200 apgabaliem ir iesaistījušies šīs organizācijas darbā). Rezultāti liecina paši par sevi – tajos novados, ko pārklāj šī uzraudzības programma, noziedzības līmenis ir aptuveni 50% zemāks nekā citur. Noziedznieki prot novērtēt Neigbourhood Watch efektivitāti.

Neighbourhood Watch iniciatīva ir būtiska pilsoniskās sabiedrības izveides epizode. Tā ir prakstiska, nes labus augļus un paralēli izveido līdzatbildības apziņu cilvēkos. Kā jau teikts, tieši cilvēki, viņu pilsoniskās apziņas līmenis, ir galvenais pilsoniskās sabiedrības izveides un nostiprināšanas nosacījums. Kāda tai ir perspektīva mūsu zemē? Atsaucība būtu nepieciešama ne tikai ierēdņu kabinetos, bet mūsu pašu iedzīvotāju vidū, kuros mostas vai jau ir modusies pilsoniskā apziņa. Galu galā no tā lielā mērā ir atkarīgs tas, vai pilsoniskā sabiedrība būs arī vērā ņemama realitāte mūsu zemē.

Ainars Latkovskis, Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās (publicēts 17.05.2005)

Pilsoniska sabiedrība ir demokrātiskas valsts pastāvēšanas un attīstības garantija. Pilsoniska sabiedrība ir iedzīvotāju formāla vai neformāla sadarbība savu un kopīgu jautājumu risināšanā. Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā ir ļoti nozīmīga, jo pilsoniska sabiedrība demokrātiskā valstī nodrošina ne tikai to sfēru un cilvēku pārstāvniecību, kuri sevi nevar pārstāvēt ne politiskā, ne ekonomiskā līmenī, bet arī pilsoniska sabiedrība ir nozīmīgs faktors lēmumu pieņemšanas un politikas veidošanas procesā.

Pilsoniskās sabiedrības elementi un būtība ir:

1) sadarbības tīklu veidošana interešu pārstāvniecībai – sociālā kapitāla vairošana un mobilizēšana;

2) līdzdalība politikas veidošanas un uzraudzības procesā – demokrātijas veicināšana;

3) aktivitāšu organizēšana vietējās sabiedrības attīstībai – iedzīvotāju problēmu risināšana.

Pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšana ir viena no valdības prioritātēm, valdības deklarācijā nosakot šādas prioritātes:

1) veicināsim cilvēku iesaistīšanos sabiedrības un valsts dzīvē, atbalstot biedrību, nodibinājumu un citu pilsoniskās sabiedrības institūciju veidošanos un darbību;

2) veicināsim brīvprātīgo kustību Latvijā;

3) stiprināsim iedzīvotāju pilsonisko integrāciju un aktīvu līdzdalību Latvijas publiskajā dzīvē;

4) sekmēsim publisko funkciju deleģēšanu attīstītām un administratīvi kompetentām biedrībām, nodibinājumiem un citām pilsoniskās sabiedrības institūcijām.

2005.gada 8.februārī MK tika apstiprināti 2 nozīmīgi dokumenti pilsoniskās sabiedrības atbalstam: Valsts programma „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005.-2009.gads.” un „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas pamatnostādnes. 2005.-2014.gadam”. Šo 2 dokumentu izstrāde tika balstīta uz pētījuma „Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā, situācijas analīze.” (Rīga, 2004), pētījuma „NVO un valsts sadarbības politika un prakse Eiropā: salīdzinošā analīze” (Rīga, 2004) rezultātiem, konsultācijām ar NVO pārstāvjiem un sabiedriskajām apspriedēm.

Veiktie pētījumi liecina par to, ka pilsoniskā sabiedrība Latvijā ir attīstības sākumstadijā, un kā galvenās pilsoniskās sabiedrības attīstības problēmas iezīmējas:

• zema sabiedriskā aktivitāte un savstarpējā uzticēšanās;
• iedzīvotāju atsvešinātība no publiskās pārvaldes;
• iedzīvotāji maz zina par NVO darbību.

Lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības attīstību, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (ĪUMSILS) mērķis ir panākt tādu pilsoniskās sabiedrības attīstību, kurā iedzīvotājiem nav šķēršļu sadarboties savu un sabiedrības jautājumu risināšanā. Tāpēc, kā pilsoniskās sabiedrības attīstīšanas politikas rīcības virzieni tika noteikti :

1) palielināt to cilvēku īpatsvaru Latvijā, kas formāli un neformāli sadarbojoties savu un sabiedrības mērķu labā, vairo sociālo kapitālu;

2) paaugstināt iedzīvotāju, neformālo grupu un sabiedrisko organizāciju līdzdalības efektivitāti politikas procesā pašvaldības, centrālās valsts pārvaldes un Eiropas Savienības līmenī;

3) Attīstīt vidi ilgstpējīgai, uz rezultātu orientētai nevalstisko organizāciju darbībai.

Uzskatu, ka pilsoniskās sabiedrības attīstība un nevalstisko organizāciju sektora kapacitātes stiprināšanai ir nozīmīgs valsts politikas mērķis, kas veicinās demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības attīstību, sabiedrības interešu ievērošanu politikas veidošanas un lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī stabila un profesionāla trešā sektora izveidošanos.

Oskars Spurdziņš, Finanšu ministrs (publicēts 16.05.2005)

Valsts, kas ir atbildīga savu iedzīvotāju priekšā, un iedzīvotāji, kas gan izmanto valsts sniegtās tiesības, gan veic savus pienākumus – tas, manuprāt, ir īss pilsoniskas sabiedrības apraksts. Tā ir divpusēja vēlme aktīvi darboties un lemt par savu dzīvi, par savu nākotni. Tā ir sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanas procesā, zināšanas un vēlme to darīt, kā arī valsts un pašvaldību iestāžu atvērtība šādai sadarbībai.

Izņemot vēlēšanas un referendumus, kas ir tieša tautas lēmumu pieņemšana, visbiežāk cilvēka iesaiste valsts un pašvaldību lēmumu pieņemšanā notiek pastarpināti caur nevalstiskajām organizācijām. NVO ir pilsoniskas sabiedrības pamats, tās veido saikni starp pilsoni un valsti, tā mazinot plaisu starp varu un sabiedrību.

Diemžēl pēdējās aptaujas liecina, ka tikai 5% Latvijas iedzīvotāju pašlaik darbojas tādos NVO veidos, kas reāli var piedalīties lēmumu pieņemšanā un cita veida sadarbībā ar valsts un pašvaldību iestādēm.

Taču ir pilnīgi skaidrs, ka sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanā ir divvirzienu process, un nepietiek tikai ar vienas puses aktivitāti – tajā ir jāgrib un jāvar iesaistīties abām pusēm, gan pārvaldes iestādēm, gan sabiedrībai un nevalstiskajām organizācijām.

Problēmas ar sabiedrības iesaisti ir arī publiskās pārvaldes pusē – ministriju un pašvaldību darbiniekiem trūkst izpratnes un zināšanu par to, kas ir sabiedrības iesaiste, kādas ir tās stiprās puses un ieguvumi. Tādēļ reizēm šķiet daudz vienkāršāk pieņemt kādu lēmumu vienpersoniski vai izdiskutējot kolēģu starpā, nekā iesaistīt šajā procesā sabiedrības pārstāvjus. Diemžēl tas ir direktīvs darba stils, sabiedrībai tikai uzliekot par pienākumu izpildīt pārvaldes lēmumus, bet neuzklausot to cilvēku viedokli, kam šie lēmumu tiešām būs reāli jāpilda.

Bet tā ir medaļas viena puse pilsoniskā sabiedrībā – visiem iedzīvotājiem zināt un izmantot savas tiesības. Ir arī otra puse – zināt un pildīt savus pienākumus, piemēram, nodokļu nomaksu. Nedomāju, ka par pilsonisku varētu saukt sabiedrību, kurā cilvēks aktīvi iesaistītos lēmumu pieņemšanā, vienlaikus slēpjot savus ienākumus un izvairoties no nodokļu nomaksas.

Vēl viens aspekts pilsoniskā sabiedrībā, kas gan vairāk saistās ar cilvēku psiholoģiju, ir patiesa sabiedrības integrācija. Es ar to saprotu tolerantu sabiedrību, kas nedala cilvēkus kategorijās vai grupās pēc tautības, ādas krāsas, reliģiskās piederības vai citām individuālām pazīmēm. Šādā pilsoniskā sabiedrībā tiktu cienīts katrs cilvēks kā personība, kā individualitāte.

Tādēļ, es domāju, Latvija ir ceļā uz pilsonisku sabiedrību, bet mums vēl šis ceļš būs pietiekami garš.

Ingrīda Ūdre, Saeimas priekšsēdētāja (publicēts 16.05.2005)

Tā ir sabiedrība, kurā cilvēki pilnībā apzinās savas tiesības un pienākumus un realizē tos pilsoniskās līdzdalības visdažādākajās formās. Pilsoniska sabiedrība noteikti ir demokrātiska sabiedrība, kuras locekļi apzinās un uzņemas arī katrs savu atbildības daļu. Pilsoniskā sabiedrībā valda cieņa pret otru personu un atšķirīgu viedokli.

Gundars Bērziņš, Veselības ministrs (publicēts 16.05.2005)

Latvijas sabiedrības īpatnība ir tā, ka savstarpējā saskarsmē lielu lomu spēlē mentalitāte, vēstures griežu radītās deformācijas un indivīda rīcības motivācija. Ne velti tik dzīvotspējīgi ir teicieni – „Ne mana cūka, ne mana druva!”, vai „Latvietis latvietim latvietis!” Neskaitāmās anekdotes par kaimiņu attiecībām, pakalpīgumu un iztapību, kurās izsmieta skaudība, nenovīdība, savtīgums, lišķība, neliecina tik daudz par veselīgu paškritiku, bet gan par īpašībām, kuras nav piederīgas tikai Blaumaņa vai Upīša literārajiem varoņiem, bet itin labi sadzīvo arī mūsdienu Latvijas sabiedrības interjerā.

Kas sabiedrībā ir vērtība un ko cilvēks kā indivīds sagaida no šīs sabiedrības? Pašreiz individuālā vērtību sistēma sastāv no intereses iegūt pēc iespējas augstāku materiālo labklājību. Tā ir pašsaprotama cilvēciska īpašība, taču ir jāsaprot, ka šādu stāvokli nav iespējams sasniegt bez sabiedrības kopējās labklājības izaugsmes.

Pilsoniskas sabiedrības pamatvērtība ir indivīds, kas apzinās sabiedrības lomu un nozīmi savā personīgajā izaugsmē. Šobrīd Latvijā indivīds neapzinās sevi kā sabiedrības locekli, pastāv uzskats, ka katram ir jācīnās par sevi. Valda tiesiskais nihilisms un ir zema tiesiskuma apziņa, lai gan tieši tiesiskums ir pilsoniskas sabiedrības pamats.

Kad tiek apdraudēta viena indivīda drošība, tiek apdraudēta visa sabiedrība. Kamēr Latvijas iedzīvotāji to nesāks apzināties, nekas nemainīsies. Tiek apzagts dzīvoklis daudzdzīvokļu namā gaišā dienas laikā, noziedznieki izceļ mantas pa logu, bet ne kaimiņi, ne garāmgājēji nereaģē uz to, jo, pirmkārt, pastāv uzskats, ka tā ir policijas kompetence, bet, otrkārt, ‘tas jau neskar mani’ princips. Tas ir tikai viens piemērs, kas uzskatāmi parāda, cik Latvijas sabiedrība ir tālu no tā, lai tā būtu pilsoniska.

Viena indivīda labklājība nav iespējama vidē, kurā savstarpējā izpratne ir tuva nullei, kurā nenotiek piekāpšanās tādu mērķu vārdā, kuri veicina kopējo sabiedrības izaugsmi. Pilsoniskas sabiedrības pamatā ir apziņa, ka sabiedrības labā izdarītais patiesībā ir paveikts sevis paša labā. Latvijā šobrīd mēs dzīvojam pēc principa, ka tas, ko es daru, to es daru savā labā, un neviens neskatās pāri savam degungalam, vai tas nekaitē citiem. Taču tad, kad kāds līdzpilsonis rīkojas līdzīgi, tad nevis nosodījums, bet gan šī rīcība kalpo par piemēru – ‘viņš tā dara un kāpēc es tā nevaru?’

Mēs esam pieraduši dzīvot klusītēm un savai rīcībai rast attaisnojumu citu indivīdu rīcībā, vadoties nevis no tiesiskuma un pilsoniskuma principiem, bet gan pēc savām sīkajām vajadzībām. Valda ‘draugu būšanas’ un pazīšanās princips ikvienā sfērā.

Mēs jautājam, piemēram, kādēļ Vācijā ir tik augsts labklājības līmenis, kādēļ cilvēki tur dzīvo daudzkārt labāk un kādēļ tiek uzskatīts, ka tur ir pilsoniska sabiedrība. Mēs skatāmies uz citiem un vainojam mūsu valdību, ka tā neko nedara lietas labā. Taču, piemēram, ja Vācijā kaimiņam māju būvē nelikumīgi viesstrādnieki par zemu atalgojumu, kaimiņš nevilcināsies un ziņos, jo šis indivīds apzinās, ka netiks samaksāti nodokļi un līdz ar to cietīs valsts budžets un varbūt nepietiks nauda kādai sociālajai garantijai, kultūras pasākumam, ielas remontam. Bet jautājums jau nav par sūdzēšanos. Jautājums ir par to, ko mēs atzīstam par normu, vai to, ka katrs ir par sevi, vai pastāv sabiedrībā, ārpus kuras nav iespējama viņa izaugsme un labklājība.

Lēkšana no viena grāvja otrā ir teju vai mūsu nacionālais sporta veids, kad atbrīvojušies no totalitārisma tradīcijām bez kādas paškritikas un izvērtējuma ķeram visu, ko brīvā un demokrātiskā pasaule spēj piedāvāt. Šāds sprints maratona distancē draud ar nopietnām identitātes saglabāšanas problēmām. Un tomēr mums ir iespēja izvērtēt, un neatkārtot tās kļūdas, ko Eiropas demokrātijas jau ir pārvarējušas savā attīstītībā. Tieši šis skatu punkts ir būtisks, lai nepazaudētu savu identitāti un reizē harmoniski iekļautos mūsdienu Eiropas sabiedrības veidošanā ar savu labāko pienesumu.

Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte (publicēts 15.04.2005)

Pilsoniskās sabiedrības jēdziens ir plašs un daudzšķautņains. Manuprāt, diskusija par pilsonisko sabiedrību ir kā kolektīva sabiedrības skatīšanās spogulī. Un mums kā sabiedrībai ne vienmēr redzētais var patikt.

Tomēr, lai varētu precīzi vārdos raksturot pilsonisko sabiedrību, ir svarīgi spēt redzēt vairāk par virspusējo sabiedrības attēlu. Jo tas, kas parādās virspusē, proti, nevalstiskā jeb trešā sektora daļa valsts ekonomikā, kas izpaužas, piemēram, iedzīvotāju nodarbinātībā nevalstiskajā sektorā, NVO skaitā, finanšu rādītājos, sniedz tikai aptuvenu un reizēm pat maldīgu priekšstatu par pilsoniskās sabiedrības situāciju.

Trešā dimensija, kas ir vitāli nepieciešama diskusijā par pilsonisko sabiedrību, sakņojas sabiedrības vērtībās, un, īpaši, pilsoņu spējā un vēlmē iesaistīties sabiedrības pārvaldes procesos. To zināmā mērā raksturo arī vēlēšanas. Šie rādītāji ir šobrīd vismazāk pētītie, un tajos, manuprāt, sakņojas zināma bīstamība Latvijas pilsoniskās sabiedrības attīstībai.

Tomēr Latvijas pilsoniskā sabiedrība valstij kritiskos brīžos ir spējusi mobilizēties, lai paustu savu gribu. Tā es gribētu raksturot pilsoniskās sabiedrības lomu Latvijas neatkarības atgūšanā un aizstāvēšanā, piemēram, 1991.gada barikāžu laikā.

Pilsoniskās sabiedrības pētniekiem ir vērts meklēt atbildes uz jautājumiem, kas ir noticis ar pilsoņu vēlmi un spēju iesaistīties sabiedrības pārvaldes procesos kopš neatkarības atgūšanas, un kā tā attīstās šobrīd. Ir svarīgi arī apzināties, kas virza pilsoniskās sabiedrības redzamāko daļu – NVO – cik lielā mērā to darbība ir pakārtota starptautisko un vietējo donoru finansējumam, ko apsaimnieko visai šaurs ekspertu loks, un cik lielā mērā tā ir uz plašu sabiedrības slāņu iesaisti un pārstāvniecību balstīta darbība. Es vēlētos atzīmēt, ka pilsoņu vēlmei iesaistīties sabiedrības pārvaldes procesos ir jāmaterializējas trešā sektora darbībā, nevis otrādi. Pretējā gadījumā mēs iegūstam pilsoniskās sabiedrības attēlu, kas neatbilst realitātei.

Pēdējā laika diskusijā par pilsonisko sabiedrību Latvijā par normu ir kļuvusi žēlošanās par tās vājumu, valsts politikas trūkumu pilsoniskās sabiedrības atbalstam un mūžīgo resursu deficītu. Nevar nepiekrist apgalvojumam par valsts politikas trūkumu. Tomēr vēlētos atzīmēt plašsaziņas līdzekļu lomas svarīgumu sabiedrības attieksmes veidošanā pret valsti un līdz ar to pilsoniskās sabiedrības attīstībā. Lai arī nevar noliegt pašu valsts institūciju kļūdas un vājās iemaņas dialoga veidošanā ar sabiedrību, tomēr, manuprāt, masu mēdiji ir krietni pārcentušies valsts pārvaldes negatīvā tēla veidošanā. Tas ir būtisks iemesls tam, kādēļ starp pilsoņiem valda apātija, pesimisms, neuzticēšanās valsts institūcijām un visbeidzot nevēlēšanās iesaistīties valsts pārvaldes procesos.

Taču, manuprāt, nav pamata arī pārliekam pesimismam, jo pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanās notiek – pakāpeniski, pastāvīgi meklējot un pilnveidojot savu, Latvijas pilsoniskās sabiedrības modeli.

Augusts Brigmanis, Zaļo un Zemnieku savienības 8.Saeimas frakcijas vadītājs (publicēts 05.04.2005)

Ar pilsonisku sabiedrību jāsaprot aktīvu un ieinteresētu visas sabiedrības līdzdalību tās svarīgo problēmu risināšanā. Latvijas gadījumā pilsoniskas sabiedrības jēdziens ietver sevī arī sabiedrības integrāciju.

Edgars Rinkēvičs, Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs (publicēts 04.04.2005)

Manuprāt, pilsoniskā sabiedrība ir tā sabiedrības daļa, kas aktīvi piedalās valstij un sabiedrībai būtiskos procesos (vēlēšanas, nevalstiskās organizācijas, viedokļa izteikšana utt.) un kurai nav vienaldzīgs valsts un sabiedrības liktenis un nākotne. Bieži vien pilsonisko sabiedrību mēdz saistīt ar vidusšķiru, īpaši ekonomiski aktīvo un no valsts neatkarīgo daļu. Pilsoniskā sabiedrība ir unikāla parādība, kas var tikt attiecināta uz Rietumeiropu un Ziemeļameriku, t.i. reģioniem ar noturīgu Rietumu demokrātisko sabiedrību.

Runājot par pilsoniskās sabiedrības veidošanos Latvijā, šķiet, ka var runāt par reālu progresu. Par to liecina nevalstisko organizāciju veidošanās, arvien lielāka neiecietība pret negācijām sabiedrībā un valsts pārvaldē (korupcija, varas izmantošana šauru ekonomisko grupu interesē, negodīgas vēlēšanas, plašsaziņas līdzekļu atkarība utt.). Tajā pašā laikā Latvijā joprojām lēni veidojas vidusšķira, galvenokārt, mazie un vidējie uzņēmēji, kas tieši nav atkarīgi no valsts un kas ir pamats pilsoniskās sabiedrības veidošanā. Manuprāt, Latvijai būs nepieciešams ilgstošs politiskās un ekonomiskās attīstības periods, lai varētu runāt par Latviju kā valsti kurā ir pilsoniska sabiedrība.

Aigars Kalvītis, Ministru prezidents (publicēts 07.02.2005)

Lai arī jautājums par pilsoniskas sabiedrības veidošanos ir kļuvis īpaši aktuāls pēdējo gadu desmitu laikā, tas patiesībā ir rezultāts ilgākam Rietumu sabiedrības progresam. Sairstot pēdējām totalitārajām valstīm, zūdot pēdējām ilūzijām par plānveida ekonomikas vai kontrolētas utopijas iespējām, pilsoniskas sabiedrības modelis iegūst aizvien skaidrākas aprises kā vienīgais ilgtspējīgas un stabilas demokrātijas attīstības pamats. Tas lielā mērā ir jautājums par katra cilvēka personisko iniciatīvu un atbildību, to, kādā veidā aktīvs pilsonis spēj ietekmēt valsts darbu, padarīt to labāku.

Pilsoniska sabiedrība ir ne tikai kolektīvas atbildības stāvoklis, bet daudz lielākā mērā – process, kurā ikviens sabiedrības loceklis un sabiedrība kopumā mācās atrast arvien labākus risinājumus aktuālajām problēmām. Arī Latvijā šobrīd tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kura savlaicīga risināšana izšķirs, pa kādu ceļu virzīsies mūsu valsts attīstība, cik strauji un kvalitatīvi notiks pārmaiņas. Mūsu nevalstiskajām organizācijām ir pavisam neilga darbības pieredze demokrātijas apstākļos, lielākā daļa pilsoņu apvienību un biedrību ir nesen izveidojušās, pateicoties atsevišķu personu iniciatīvai vai finansējumam no starptautisku fondu puses. Arī valsts pieredze sadarbībā ar NVO ir niecīga, ierēdņi un politiķi bieži vien sabiedrības iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā uzskata par laika un līdzekļu tērēšanu bez īpašiem rezultātiem. Skaidrs, ka tas ir īstermiņa pieredzes un īstermiņa domāšanas rezultāts. Šādā situācijā ārkārtīgi nepieciešama abpusēja izpratne, turklāt tā mums ir noteikti jārod jau tuvāko pāris gadu laikā. Valsts programma „Pilsoniskas sabiedrības stiprināšana. 2005.- 2009. gads” ir tikai pirmais solis pretim šādam kopīgam darbam. Es kā Ministru prezidents plānoju visdrīzākajā laikā parakstīt sadarbības memorandu ar NVO, dokumentu, kas definētu tos pamatprincipus un svarīgāko darbu sarakstu, kas ļautu nostabilizēt pilsoniskas sabiedrības veidošanās procesu un atjaunot savstarpēju uzticēšanos starp valsts un nevalstisko sektoru. Uzticēšanos, kuras trūkums ir bīstams mums visiem.

Ainars Baštiks, Bērnu un ģimenes lietu ministrs (publicēts 24.01.2005)

Pilsoniska sabiedrība manā izpratnē ir tāda sabiedrība, kurā katrs cilvēks ir vērtība. Vērtība a apriori, neskatoties uz viņa materiālo stāvokli, sakariem, sociālo statusu, vecumu, izglītību u.tml. Tā ir sabiedrība, kur katram indivīdam tiek garantētas iespējas realizēt sevi un savas tiesības. Vienlaikus arī – tā ir sabiedrība, kur katrs indivīds ir atbildīgs par savu rīcību un gandarīts par tās rezultātu.

Tādējādi viens no pilsoniskas sabiedrības atribūtiem ir arī līdzatbildība. Tā ir situācija, kur visi sabiedrības locekļi ir vienlīdz solidāri atbildīgi par visas sabiedrības labklājību, uzplaukumu vai – degradāciju. Un pilsoniska sabiedrība ir arī demokrātija tās patiesajā būtībā – kur visiem ir iespējas izteikt savu viedokli un pastāvēt uz to, taču tiek akceptēts un pieņemts vairākuma, nevis minoritātes, viedoklis.

Indulis Emsis, Ministru prezidents (sūtīts 30.11.2004; publicēts 03.12.2004)

Pilsoniskā sabiedrība attīstītās tikai demokrātiskā valstī un tikai pilsoniskā sabiedrība ir demokrātiskas valsts garants. Nenoliedzami, pilsoniskā sabiedrība pārstāvnieciskās demokrātijās veido valsts pārvaldes struktūru darbības uzraudzību un aktīvi iesaistās institūciju lēmumu izstrādē un apspriešanā.

Manis vadītā valdība savā deklarācijā bija apņēmusies ieviest skaidrus mehānismus sabiedrības līdzdalībai visos politikas veidošanas posmos (izstrādāšanā, ieviešanā un izvērtēšanā). Deklarācijā atzīmēts, ka pilsoniskās sabiedrības attīstībai ir nepieciešama labvēlīga likumdošanas un finansiālā vide, tāpēc valdība sekmēs efektīvu sabiedriskā labuma organizāciju darbību, atbalstot tās ar dažādiem nodokļu un nodevu atvieglojumiem, kā arī pirmo reizi solīts pieņemt un finansiāli nodrošināt valsts programmu pilsoniskās sabiedrības attīstībai, lai veicinātu sabiedrisko organizāciju darbību, brīvprātīgo kustību, kopienu filantropiju un sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību.

Kā šis apņemšanās realizācija ir šobrīd starpinstistitūciju saskaņošanas procedūrai iesniegtie divi politikas dokumentu projekti – un proti, valsts programma „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai 2005.-2009” un „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas pamatnostādnes 2005.-2014.gadam”. Šīs pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas mērķis ir panākt tādu pilsoniskās sabiedrības attīstības līmeni, kurā iedzīvotājiem nav nekādu šķēršļu sadarboties savu un sabiedrības jautājumu risināšanā. Gribētu vēlreiz uzsvērt, ka šie dokumentu projekti jau lielā mērā tapa ar aktīvu un plašu pilsoniskās sabiedrības un nevalstisko organizāciju atbalstu un līdzdalību, dokumentu tapšanas laikā notika plašas konsultācijas un sabiedriskās apspriešanās vairākās Latvijas pilsētās. Šāda pieeja politikas dokumentu izstrādē tika izmantota vispār pirmo reizi Latvijas vēsturē.

Vairāki speciālisti, tostarp ārvalstu eksperti ir norādījuši, ka šis ir unikāls projekts un milzīga uzdrīkstēšanās, meklējot konceptuālus risinājumus, kas ļautu valdībai veicināt indivīda iesaisti pilsoniskajā sabiedrībā, nodrošinātu efektīvu pilsoniskas sabiedrības līdzdalību politikas procesā, kā arī nodrošinātu ilgtspējīgu nevalstiskā sektora veidošanos un pastāvēšanu.

Būdams LR premjerministrs, esmu centies strīdīgu lēmumu pieņemšanā iesaistīt iespējami plašu nevalstisko organizāciju spektru. Tā, piemēram, sarežģītais valdības lēmums attiecībā uz bērnu kopšanas pabalsta apmēru, tika pieņemts pēc karsām diskusijām ar pretējus viedokļus pārstāvošām nevalstiskajām organizācijām – Latvijas lauku sieviešu apvienību un Vecāku iniciatīvas grupu.

Tāpat, pēc manām domām, jāizsaka liela pateicība Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomei, kura vērsās valdībā, lai aktualizētu jautājumu par liellopu gaļas tirgus sakārtošanu un aktīvi sadarbojās ar Finansu policiju, Zemkopības ministriju, kā arī Pārtikas un veterināro dienestu. Pateicoties ciešajai sadarbībai, Finansu policijai izdevās atklāt un novērst virkni ļaunprātību šajā tirgus sektorā.

Manuprāt, labs inovatīvs piemērs ir arī trīspusējā vienošanās par sociāli ekonomisko partnerību, ko Ministru kabinets šī gada oktobrī noslēdza ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību un Latvijas Darba devēju konfederāciju. Tādejādi tika uzsvērta trīspusējā dialoga un sociālo partneru nozīme ilgtspējīgas tautsaimniecības attīstībā un iedzīvotāju labklājības veicināšanā, kā arī gatavība uzņemties līdzatbildību Latvijas Republikas izaugsmē.

Var jau teikt, ka pilsoniskās sabiedrības veidošana, līdzdalība un sabiedrības iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā (vai vismaz runāšana par to) pasaulē ir “modes lieta”, jo tam īpašu uzmanību pievērš praktiski visas demokrātiskās valstis un ne tikai. Tomēr nevar noliegt, ka pirmo reizi Latvijā tiek domāts par pilsoniskās sabiedrības attīstību veicināšanu, pastāvošās situācijas konkrētiem risinājumiem, reāliem mehānismiem, funkcionējošām komponentēm un orientāciju uz ilgtspēju. Turklāt šobrīd nevalstiskajām organizācijām ir pavēries ļoti plašs darbības lauks – lielas iespējas ir reģionālās attīstības sekmēšanā.

Jānis Straume, TB/LNNK priekšsēdētājs

Sabiedrība var būt pilsoniska (ir spējīga uz pilnvērtīgu dialogu ar valsts varu un ietekmēt procesus valstī) tikai tad, ja tā ir saliedēta, balstoties uz kopējām vērtībām un interesēm. Diezin vai var runāt par pilsonisku sabiedrību Latvijā apstākļos, kad reāli funkcionē divkopienu valsts un abas kopienas ir ar dažādām interesēm un dzīvo dažādās informatīvās telpās. Tikai tad, kad absolūtais vairākums Latvijas iedzīvotāju savstarpējā saziņā lietos latviešu valodu, kad Latvijas pilsoņi neatkarīgi no savas etniskās izcelsmes sevi sauks par latviešiem un kad valstī pastāvēs viena informatīvā telpa, varēs runāt par pilsonisku sabiedrību Latvijā.

Jānis Brizga, Vides konsultatīvās padomes vadītājs

Pastāv daudz dažādu pilsoniskās sabiedrības definīciju. Daži tajā iekļauj tikai nevalstiskās organizācijas, citi tām pievieno arī biznesa asociācijas un jebkādas citas nevalstiskas sadarbības formas.

Manuprāt, galvenā pilsonisko sabiedrību raksturojošā iezīmē ir brīvprātība. Tas nozīmē, ka pilsoniskā sabiedrība balstās uz cilvēku brīvu izvēli piedalīties savu interešu aizstāvībā un uzņemties atbildību par savu rīcību.

Otra būtiska iezīme ir neatkarība no politiskās un ekonomiskās varas.

Līdz ar to es pie pilsoniskās sabiedrības pieskaitu visas formālas un neformālas institūcijas, organizācijas un cilvēku apvienības, kas ir neatkarīgas no politiskās un ekonomiskās varas un kurās cilvēki brīvprātīgi ir apvienojušies, lai risinātu kādas noteiktas problēmas.

Biznesa asociācijas nevar tikt uzskatītas par daļu no pilsoniskās sabiedrības, jo tās parasti aizstāv kādas ekonomiskās sfēras intereses.

Līdzīgi kā biznesa apvienības un politiskās partijas, arī pilsoniskā sabiedrība bieži vien ir orientēta ietekmēt valsts politiku, bet tās mērķis ir aizstāvēt sabiedrības intereses un nekādā gadījumā iegūt varu.

Pilsoniskās sabiedrības aktivitāti pamatā nosaka politiskais režīms: aktīvu arodbiedrību, brīvi mediju, brīvas politiskās opozīcijas un tolerances pret citādi domājošajiem, kā arī pilsonisko institūciju (apvienību, organizāciju u.tml.) esamība.

Lūcija Akermane, Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras direktora v.i.

Pilsoniskā sabiedrība ir indivīdu kopums, kas sastāv no ikkatra indivīda, kas tajā darbojas. Tā ir sabiedrība, kas savstarpēji veido vidi, nodrošinot valsts galveno pamatnostādni – demokrātiju. Pilsoniskā sabiedrība iesaistās lēmumu pieņemšanā, jo katrs lēmums attiecas uz katru sabiedrības indivīdu. Lai nodrošinātu valsts demokrātiju, ir jānodrošina pilsoniskās sabiedrības iekšējā demokrātija, kas būs pamats valstij.

Viena no svarīgākajām sabiedrības vērtībām ir veselība. Tā skar ikkatru indivīdu, kas ir iesaistīts dialogā par labāku un kvalitatīvāku veselības aprūpi. Tikai tad, kad abas dialogā iesaistītās puses būs vienlīdz informētas par notiekošo, tikai tad veidosies saprotošs un izzinošs dialogs.

Jo straujāk augs labklājība, jo pieaugs un uzlabosies veselības aprūpe valstī, nodrošinot sabiedrības indivīdiem pilnvērtīgāku dzīves kvalitāti.

Gundars Bojārs, Rīgas domes priekšsēdētājs

Par pilsonisku sabiedrību, pēc manām domām, var saukt tādu modeli, kad maksimāls skaits iedzīvotāju ir iesaistīti lēmumu pieņemšanā. Tā kā vistuvāk cilvēkam ir pašvaldība, tad arī iedzīvotāju iespējām ietekmēt lēmumus galvenokārt ir jānotiek caur pašvaldībām. Rīgā, manuprāt, piemēru, kad sabiedrības viedoklis tiek ņemts vērā, pieņemot lēmumu, ir diezgan daudz.

Arī princips, kad sabiedrība no sava vidus ievēl pārstāvjus pašvaldībā, valdībā, jau nozīmē to, ka sabiedrība šajā procesā jūtas piederīga un uzņemas atbildību par rezultātiem.

Vārds „pilsonis” ļoti daudzās valodās ceļas no vārda „pilsēta”. Jēdzieni – pilsoniskums un valstiskums ir nākuši no „pilsētām”. Ap šīm pilsētām arī ir veidojušās valstis ar savu varenību. Un pilsētu iedzīvotāji arī veido politiku. Turklāt arī vārds „politika” ir cēlies no vārda „pilsēta”.

Baiba Paševica, Labklājības ministrijas Valsts sekretāre

Domāju, ka pilsoniskā sabiedrībā cilvēki aktīvi iesaistās gan diskusijās, gan lēmumu pieņemšanā par visai sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. To var darīt gan apvienojoties organizācijās, gan veidojot noteiktas interešu grupas, gan arī individuāli.

Tādējādi, manuprāt, pilsoniskas sabiedrības veidošanās un pastāvēšana lielā mērā ir atkarīga no cilvēka attieksmes pret sabiedrību un savu vietu tajā – jo vairāk cilvēks apzināsies sevi kā daļu no noteiktas sabiebrības, jo lielāka būs viņa vēlme un mērķtiecīgāka rīcība, lai padarītu to labāku. No valsts puses ir svarīgi informēt cilvēkus par viņu iespējām, tiesībām un arī pienākumiem, lai veicinātu sabiedrības aktivitāti un līdzdalību politikas izstrādē un īstenošanā.

Labklājības ministrijas pārziņā ir jautājumi, kas ikdienā attiecas uz ikvienu no mums, tādēļ arī izstrādājot sociālo politiku un pieņemot lēmumus, mēs cenšamies par tiem pēc iespējas plašāk informēt sabiedrību, tādējādi nodrošinot iespēju ikvienam interesentam sekot līdzi sociālās jomas politikas attīstībai un paust par to savu viedokli. Sociālie jautājumi vienmēr bijuši sabiedrības diskusiju krustugunīs. Savukārt, ne vienmēr izdodas pieņemt lēmumus, kas apmierinātu pilnīgi visus, tādēļ ar vēstuļu, masu mediju un dažādu institūciju starpniecību norisinās aktīva viedokļu apmaiņa. Precedenti liecina, ka tieši diskusiju laikā ir iespējams rast kompromisa variantu, kas samērotu iedzīvotāju vēlmes un vajadzības. Uzskatu, ka konstruktīvas sadarbības pamatā, lai veicinātu mūsu dzīvas kvalitātes paaugstināšanu, ir tieši aktīvas sarunas.

Einars Repše, partijas Jaunais laiks vadītājs, 8.Saeimas deputāts

Pilsoniskā sabiedrība ir demokrātiskas sabiedrības ilgtspējas garants. Tā ir sabiedrība ar aktīvu pozīciju, iniciatīvu un atbildību, kas veidojas valsts un tās pilsoņu attiecībās pakāpeniski iedibinoties demokrātiskiem principiem. Uzskatu plurālisms un sirdsapziņas brīvība.

Stipras pilsoniskās sabiedrības izveide un pastāvēšana nav iespējama bez valsts atbalsta (gan likumdošanā, gan atzīstot pilsoniskās sabiedrības veidojumus par pilntiesīgiem sadarbības partneriem un sniedzot finansiālu atbalstu) un enerģiskas, tiešas un mērķtiecīgas iedzīvotāju līdzdalības. Protams, jebkāda sabiedrības iesaistīšanās sociālajā, politiskajā, kultūras un ekonomiskajā dzīvē ir katra indivīda brīva izvēle, tomēr ikvienam ir jāapzinās, ka izvairoties no šīs iespējas, viņš mazina pats savu brīvību, ļauj citiem izlemt savā vietā un savās interesēs. Aktīvi iesaistoties lēmumu pieņemšanā, iespējams pavisam reāli ietekmēt valstī notiekošos procesus. Līdzdalība no vienas puses nodrošina lielāku leģitimitāti, no otras – iesaistītajām pusēm rada pastiprinātu atbildības sajūtu par pieņemto lēmumu izpildes rezultātu.

Stipra pilsoniskā sabiedrība veicina arī politisko alternatīvu veidošanos, uzlabo politisko dialogu un lēmumu kvalitāti, mazina šauru grupējumu ietekmes iespējas. Sabiedrības iesaistīšanās un neticības pārvarēšana ļauj mazināt plaisu starp sabiedrību un publisko pārvaldi, paverot ceļu jaunām idejām un jauniem cilvēkiem. Un tas nav mazsvarīgi.

Man ir svarīgi, kāda ir valsts, kurā es dzīvoju, un es ticu, ka Latvijā ir daudz apzinīgu un godprātīgu cilvēku, kam arī tas nav vienalga. Savukārt valstij, ir jādara viss iespējamais, lai sekmētu pilsoņu likumos garantēto tiesību un interešu realizāciju, nevis pieļautu amatpersonu un institūciju patvaļu un centienus reglamentēt pilsoniskas sabiedrības darbību.

Valdis Dombrovskis, Eiroparlamenta deputāts

Pilsoniskās sabiedrības jēdzienu vistiešākajā mērā saistu ar demokrātijas jēdzienu.

Ar pilsonisko sabiedrību saprotu tādu sabiedrību, kas aktīvi iesaistās savu problēmu risināšanā, kas nenoraugās no malas uz sabiedrības intereses tiešā veidā ietekmējošu lēmumu pieņemšanu, kas zina savas tiesības un ir gatava tās īstenot. Pilsoniskas sabiedrības esamība, protams, iespējama tikai demokrātiskā valsts iekārtā, kur pilsoņi var ne vien izvirzīt tautas priekšstāvjus, kam tie nodod lēmumu pieņemšanas tiesības, bet arī apvienoties nevalstiskās organizācijās savu interešu aizstāvībai, ja tās netiek ievērotas vai ir apdraudētas.

Pilsoniskajā sabiedrībā, manuprāt, ir trīs vienlīdz svarīgi spēlētāji – mediji, politiķi un sabiedrība kopumā. Izslēdzot kādu no tiem no spēles, nav iespējama demokrātija. Paradoksāli, bet demokrātija ir kā autobuss, kuru vada politiķi un mediji, bet sabiedrība ir pasažieri, un tikai no viņiem ir atkarīgs, vai tie klusuciešot trauksies turp, kur viņus ved, vai norādīs, kādā virzienā viņi vēlas doties vai vismaz interesēsies, kurp ved ceļš.

Vislabāk pilsonisko sabiedrību raksturo konkrētas situācijas. Man ir zināms pavisam nesens atgadījums, kad vienas Latvijas mazpilsētas iedzīvotāji spēja apvienot spēkus un panākt nelikumīga pašvaldības lēmuma, kas bija pieņemts par labu šauram uzņēmēju interešu lokam, atcelšanu. Pašvaldība bija iznomājusi zemi kādam uzņēmumam, kas vēlējās mikrorajona zaļajā zonā izveidot sadzīves atkritumu pārstrādes uzņēmumu. Iedzīvotāji nekavējoties izveidoja neformālu savu interešu aizstāvības grupu, kurā brīvprātīgi apvienojās juristi un aktīvākie vietējās sabiedrības pārstāvji. Šī grupa panāca, ka lēmums tika atzīts par nelikumīgu un atcelts.

Pavisam spilgtā atmiņā ir arī protesti pret Ingrīdas Ūdres virzīšanu Eiropas komisāres amatam. Lai gan kandidatūra protestu rezultātā netika nomainīta, sabiedrība aktīvi iesaistījās diskusijā un darīja zināmu savu viedokli.

Tie ir tikai pāris piemēri, bet tas ir pietiekams iedrošinājums pārējai sabiedrībai nepalikt malā un iesaistīties.

Rinalds Muciņš, Veselības ministrs

Jēdziens “pilsoniskā sabiedrība”, pirmkārt, asociējas ar vairākiem saistošiem terminiem, piemēram, demokrātija, tiesiska valsts, līdzdalība, līdzatbildība. Manuprāt, šie termini viens otru papildina un ietekmē. Pēc būtības, ar pilsonisko sabiedrību apzīmē nevalstisko sektoru, tā aktīvāko daļu, kas darbojas ar valsti, dažkārt pret valsti atsevišķas sabiedrības grupas interesēs.

Jautājuma par pilsoniskās sabiedrības jēdziena izpratni aktualizēšanās pamatā varētu būt nevienādā izpratne par savstarpējām attiecībām starp pilsonisko sabiedrību un valsti.

Manuprāt, pilsoniskās sabiedrības vēlmes un griba ir būtiska politisko lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī politikas īstenošanā un realizācijā. Nereti sabiedrība netiek iesaistīta jau pašos politikas veidošanas pirmsākumos – problēmas formulēšana, kas būtiski ietekmē šīs sabiedrības rīcību tālākajos etapos.

Pilsoniskā sabiedrība zināmā mērā veic arī kontroles funkcijas pār valsts darbību, kā arī nodrošina atgriezenisko saikni, kas nepieciešama, izstrādājot jaunas politikas iniciatīvas.

Jāteic, ka veselības nozarē pilsoniskā sabiedrība ir aktīva. Mēs cenšamies savu iespēju robežās politikas dokumentu izstrādē iesaistīt arī nevalstiskās organizācijas. Regulāri arī uzklausu viņu viedokli gan tiekoties, gan arī citā, pastarpinātā veidā. Kā ministrs, esmu atvērts jebkurai diskusijai un, manuprāt, organizācijas to cenšas izmantot.

Juris Hlevickis, Jūrmalas pilsētas domes priekšsēdētājs

Ar visaptverošu un precīzi formulētu pilsoniskas sabiedrības definīciju līdz šim neesmu saskāries, tāpēc varu izteikt tikai personiskās pārdomas par šo tēmu.

Pilsoniskas sabiedrības pamats, protams, ir privātais īpašums, un privātīpašnieciskās attiecības veido nosacījumus arī sabiedriskajām attiecībām, palielinot iedzīvotāju pilsonisko līdzdalību valsts un sabiedriskajos procesos, viņu ieinteresētību apkārt notiekošajā. Aktīva pilsoniska līdzdalība sabiedriski politiskajā dzīvē saliedē iedzīvotājus un stiprina demokrātiju.

Mūsu valsts vēl atrodas tranzītsituācijā, ceļā no vienas sabiedriskās iekārtas uz otru. Par to liecina kaut vai tas, ka vēl pilnībā nav pabeigts valsts īpašuma privatizācijas process. Līdz ar to mēs vēl nevaram runāt par pilnībā noformējušos pilsonisku sabiedrību Latvijā, jo sabiedriskās atbildības veidošanās ir daudz ilgstošāks process nekā īpašumtiesību nomaiņa.

Pilsoniskā atbildība un līdzdalība saistīta ar pārmaiņām cilvēku domāšanā, kas vēl lielā mērā nav atbrīvojusies no padomju ideoloģijas iepotētajiem stereotipiem laikā, kad valsts iestādes bija ideoloģizētas un iedzīvotāju līdzdalības iespējas dažādu svarīgu jautājumu izlemšanā bija nelielas.

Mēs pašvaldībā bieži sastopamies ar sabiedrības inertumu, piemēram, detālplānojumu un dažādu būvniecības ieceru sabiedriskajā apspriešanā, jo cilvēki vēl nespēj noticēt, ka viņu piedalīšanās un aktīva sava viedokļa paušana var panākt izmaiņas varas lēmumā.

Jūrmalas pilsētas dome ir radījusi palielinātas iespējas iedzīvotājiem piedalīties pašvaldības lēmumu pieņemšanā. Esam izveidojuši domes Apmeklētāju pieņemšanas centrus domes ēkā Majoros un Kauguros, kur dzīvo gandrīz puse pilsētas pastāvīgo iedzīvotāju. Jau trešo gadu darbojas Iedzīvotāju konsultatīvā padome, kurā ir iedzīvotāju ievēlēti pārstāvji no 17 pilsētas mikrorajoniem. Šie pasākumi paralēli deputātu aktivitātēm palīdz veidot auglīgu saikni starp pašvaldības iedzīvotājiem un Jūrmalas pilsētas domi, sekmējot pilsoniskās līdzdalības procesu un radot pamatu pilsoniskas sabiedrības izveidei.

Rita Sīle, LOSP sekretariāta vadītāja

Pilsoniska ir tā sabiedrība, kas zina, kas ir nepieciešams tās pilnvērtīgai darbības nodrošināšanai un apzinās, kas vajadzīgs, lai to nodrošinātu. Nozīmīga ir spēja analizēt, kas iztrūkst vai traucē, lai gribētos apstākļus sasniegtu, svarīga ir gatavība un drosme īstā brīdī uzņemties atbildību un aktīvi rīkoties, līdz vēlamā situācija ir sasniegta.

Pilsoniskas sabiedrības darbībai un tās attīstībai nepieciešama sevi apzinīga un mērķtiecīga tās locekļu rīcība, izmantojot normatīvajos aktos visus atļautos līdzekļus. Lai to nodrošinātu, cilvēkiem ir nepieciešama apziņa, ka rīkojoties ir iespējams panākt vēlamo rezultātu, ietekmēt lēmumus, ir nepieciešams laiks, kvalitatīva mūža izglītība, pieeja informācijai un visa veida resursiem.

Lauksaimniecības sektorā izveidota nepieciešamā infrastruktūra, lai ražotāji un lauku iedzīvotāji varētu iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesos. Sabiedriski aktīviem lauksaimniekam ir iespējams atrast sev atbilstošo sabiedrisko organizāciju vai nu pēc teritoriālā, profesionālā principa vai arī pēc interesēm, saņemt caur to darbībai nepieciešamo informāciju un piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos. Kopš 2000.gada 17.aprīļa darbojas Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP), tā ir konsultatīva padome, kas apvieno 52 dažādu valsts mēroga lauksaimniecības ražošanas un produkcijas pārstrādes sabiedriskās organizācijas, lai nodrošinātu sabiedrības iesaistīšanos lauksaimniecības politikas veidošanā un īstenošanā. LOSP ir pārstāvis Briselē, lai nodrošinātu tiešu pieeju ES jautājumu risināšanai, darbībai ir piesaistītas 24 rajonu lauksaimnieku apvienības, kas nodrošina lauksaimnieku iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā rajonu līmenī.

LOSP tiek formulēts vienots lauksaimnieku viedoklis aktuālajos jautājumos, tā pārstāv lauksaimniecības produkcijas ražotāju un pārstrādātāju intereses sarunās ar Zemkopības ministriju un citām valsts pārvaldes institūcijām. Dalīborganizāciju biedriem ir nodrošināta iespēja sniegt priekšlikumus lauksaimniecības politikas izstrādāšanai un realizēšanai, piedalīties ar lauksaimniecību un lauku intereses skarošu Eiropas Savienības normatīvo aktu, likumprojektu, Ministru kabineta noteikumu un dokumentu izstrādāšanā un izvērtēšanā. Tiek nodrošināta informatīvā saikne: ražotājs – Zemkopības ministrija – ražotājs.

Ivars Lācis, LU rektors

Pilsoniska sabiedrība ir sinonīms rietumu liberālajai demokrātijai, un pilsoniskā jeb rietumu kultūra vairāk nekā trīs simt gadu ir sekmīgi kalpojusi par ekonomiskās un sekojoši arī politiskās varas argumentu.

Jēdzienu „civic culture” un „civic society” saturs un nozīme pēdējos gados tiek intensīvi revidēts. Tas nozīmē, ka arī Latvijas sabiedrībai ļoti rūpīgi būtu jāiepazīstas ar piedāvātā „pīrāga” lietošanas specifiku. Mums no rietumu civilizācijas apgaismības perioda atziņām ir jāpārņem tikai tas, kas var noderēt Latvijas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai, un vienlaicīgi jācenšas maksimāli izmantot visas vietējās kultūras priekšrocības.

Atziņas:

• Mums līdz savai pilsoniskajai sabiedrībai vēl ilgs un savs ceļš ejams;
• No rietumu liberālo demokrātiju pieredzes jāpaņem, piemēram, pilsoniska attieksme pret valsti, kaimiņu, sevi, …
• Valstij jāsaprot, ka pilsoniska sabiedrība ir tikai instruments, kura derīgumu nosaka pilsoņu uzticēšanās varām (tiesu, birokrātiskajai, jā arī mēdiju);
• Spriedelējot par pilsonisku sabiedrību, derētu arī saprāta robežās izvēlēties atbilstošākos terminus un atcerēties, ka starp latviešu un angļu vārdiem nav viennozīmīgas atbilstības;
• Manuprāt, Latvijas Universitāte šodien varētu kalpot par modernas, vietējās kultūras atbalstītas pilsoniskas sabiedrības modeli;

Guntars Kokorevičs, Rīgas Fondu biržas valdes priekšsēdētājs

Man jēdziens pilsoniska sabiedrība saistās ar sabiedrības pilsonības apziņu, iesaistīšanos jeb piedalīšanos valsts politiskajos procesos, kā arī ar aktīviem un atbildīgiem dalībniekiem, kas ir gatavi uzņemt jaunas pārmaiņas un attīstību. Tie ir pilsoņi, kas nevaimanā par to, ka valdība kaut ko nav izdarījusi, nav atnesusi un nolikusi viņu priekšā uz šķīvīša, bet gan paši iet cīnās par savam tiesībām. Pirmkārt, piedaloties velēšanās. Otrkārt, pēc tam neliekot mieru savam deputātam, atgādinot par tiem jautājumiem, ko viņa partija ir solījusi izdarīt vai sasniegt. Treškārt, veidojot vai pievienojoties sev līdzīgi domājošiem cilvēkiem nevalstiskajās organizācijās.

Pilsoniska sabiedrība ir sabiedriski aktīvi indivīdi. Viņi no pārējiem iedzīvotājiem atšķiras ar to, ka apzinās, ka valsts – tie ir viņi. Viņi saprot savas tiesības un cenšas izmantot visus tos instrumentus, kurus tiem sniedz demokrātiska valsts.

Ģirts Valdis Kristovskis, EP deputāts

Latvijas pilsoniskās sabiedrības pastāvēšana un attīstība pašreiz ir nozīmīgs un nopietni vērtējams sabiedrības, valsts, demokrātijas pastāvēšanas aspekts.

Manuprāt, pilsoniska sabiedrība ir ideālas demokrātiskas sabiedrības sinonīms. Ideāls un pilnīgs mērķis parasti nav sasniedzams, bet tas nenozīmē, ka pēc tā nevajag tiekties un tādējādi tuvoties pilsoniskas sabiedrības ideālam. Vienmēr būs kādi, kas atdos spēkus ideālu un pilsoniskas sabiedrības vārdā.

Latvija, salaužot totalitāro padomju varu un atjaunojot neatkarību, par neatkarīgas Latvijas mērķi izvirzīja: absolūtu laimi, brīvību un pienākumu, tiesības un atbildību, godīgumu, ticību un uzticību, taisnīgumu. Pēc iespējas vairāk un visur, kā cilvēku savstarpējās, tā arī valsts attiecībās. Tas ir pilsoniskas un efektīvas sabiedrības izveides un pastāvēšanas uzdevums.

Kā šie meklējumi un cilvēktiesību vispārēja respektēšana sevi parāda Latvijā, to mēs labi zinām. Demokrātiskajām vērtībām un to ideālam piepildījumam masveidīga efekta nav. Vismaz ne tik daudz, cik vienkāršais latvietis ir pelnījis. Mežonīgā kapitālisma principi ir noteicošie visu sabiedrības slāņu un grupu starpā. Kam vairāk spēka, tas arī uzvar. Dažkārt gadās, ka tiesiskums sevi apliecina un dod līdzīgas iespējas visiem, neatkarīgi no sociāla stāvokļa.

Tomēr Latvijā nav nemaz tik bezcerīgi. Man šķiet, ka pilsoniska sabiedrība latviešiem ir dabisks stāvoklis. Esam iestājušies Eiropas Savienībā. Tā ir pilsoniskas sabiedrības simbols. Tā mums dod piemēru, stimulu un enerģiju. Protams, ari sava problēmu daļa ir likta Eiropas Savienības šūpulī.

Pilsoniskas sabiedrības izveidi Latvijā bremzē padomju okupācijas sekas. Ievazātais lielkrievu šovinisms ir Krievijas impērijas mūsdienu izpausme. Ir daļa iedzīvotāju, kas dzīvo citas valsts ideoloģijas iespaidā. Tas neveicina šo cilvēku piederību Latvijai, tātad arī to līdzatbildību pilsoniskas sabiedrības pastāvēšanā. Tas ir nopietns risks.

Pilsonisku sabiedrību var uztvert kā saskaņu Latvijas cilvēku starpā. Kritēriji ir jāskaidro un jāmāca katram pilsoniskas sabiedrības ideālu pretendentam kā tikumīgas valsts un sabiedrības pastāvēšanas priekšnoteikums. Gluži kā Tēvreize, kā desmit baušļi, kā ētikas pamatnormas. Ha! Latvijas sabiedrība ir tā sapinusies risinot pretrunu – ko skolā svarīgāk mācīt – desmit baušļus vai ētikas normas – ka šķiet, ka sarežģītākas problēmas, piemēram, pilsoniska sabiedrība, no tiesas tai nav pa spēkam…

Bet tomēr mēs – Latvija un tās iedzīvotāji iestājāmies Eiropas Savienībā! Tās ideja balstās uz pilsonisku sabiedrību! Vēlme ir. Un iespējas arī ir. Tas ir labs priekšnoteikums pilsoniskas sabiedrības progresam!

Darāmā vēl ļoti daudz! Kaut līdz ar labklājības pieaugumu katru gadu augtu arī Latvijas iedzīvotāju labā griba!

Māris Riekstiņš, ĀM valsts sekretārs

Manuprāt, pilsonisku sabiedrību vispirms raksturo valsts pilsoņu iespējas piedalīties un ietekmēt procesus savā valstī, pilsētā, pašvaldībā.

Taču svarīga ir ne tikai šī demokrātisku valstu likumdošanā garantētā iespēja, bet arī pilsoņu vēlme, iniciatīva un atbildība darboties. Svarīgi ir arī apzināties, ka sabiedrības locekļiem patiešām pastāv iespēja šos procesus ierosināt un ietekmēt.

Man nav pieņemama tēze, ka valsts vara un valsts pilsoņi a priori ir divas pretējas vai karojošas nometnes. Arī tiem pilsoņiem, kuri kādu daļu savas dzīves pavada valsts pārvaldes institūciju gaiteņos, būtu svarīgi sevi redzēt kā šīs pilsoniskās sabiedrības locekļus. Un vienlīdz otrādi – tiem, kuri uzskata, ka valsts vara ir nelabojami slikta, būtu jāapzinās, ka demokrātiskā valstī valsts vara ir pašu pilsoņu veidota.

Šādas tēzes pastāvēšana Latvijā ir skaidrojama, protams, ar vēsturisko mantojumu. Taču, raugoties uz Eiropas veco demokrātiju piemēru, nevalstiskā sektora Latvijā attīstību un mediju darbu, esmu optimistisks par pilsoniskas sabiedrības nākotni Latvijā.

Nils Muižnieks, Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās

Mana izpratne par pilsonisko sabiedrību sakņojās manā ilggadīgā pieredzē nevalstisko organizāciju sektorā, kā arī manā akadēmiskajā izglītībā, kad pētīju jēdziena intelektuālo vēsturi un to izmantoju kā analītisku kategoriju politikas zinātnē. Īsumā pilsoniskā sabiedrība ir sfēra starp ģimeni un valdību, kurā indivīdi organizējas, lai meklētu solidaritāti ar līdzcilvēkiem, aizstāvētu savas intereses un kritiski novērtētu valsts politiku. Pilsoniska sabiedrība ir cieši saistīta ar tirgus ekonomiku, bez kuras nav iespējams sakrāt un izmantot resursus aktivitātēm, kas notiek ārpus valdības paspārnes.

Būtiskākās pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļas ir sabiedriskas organizācijas, arodbiedrības, profesionālās asociācijas, kopienas un cita veida fondi, un brīvprātīgās kustības. Būtiskākās problēmas mūsdienu Latvijas pilsoniskajā sabiedrībā, manuprāt, saistās ar zināšanu, prasmju un iemaņu trūkumu iedzīvotāju vidū, kā arī ar finansēm – ārzemju donori strauji pamet Latviju, bet vietējie finanšu avoti (piemēram, filantropija, funkciju deleģēšana) nav vēl attīstīti. Valdības pienākums ir radīt labvēlīgu juridisku un finansiālu vidi pilsoniskās sabiedrības attīstībai, nodrošināt informācijas pieejamību, vārda, pulcēšanas un biedrošanās brīvību, stiprināt iedzīvotāju zināšanas un iemaņas par līdzdalības iespējām, kā arī iesaistīt pilsonisko sabiedrību politikas plānošanā, īstenošanā un novērtēšanā.

80. gadu vidū jēdziens „pilsoniskā sabiedrība” ienāca plašā apritē Ziemeļamerikā un Rietumeiropā vairāku iemeslu dēļ. Pētnieki to izmantoja, lai skaidrotu Dienvideiropas un Latīņamerikas autoritāro režīmu demokratizāciju. Austrumeiropā un bijušajā Padomju savienībā, kur iepriekš jebkura autonoma aktivitāte bija aizliegta, opozīcijas aktīvisti to izmantoja, lai raksturotu neatkarīgu asociāciju parādīšanos. Rietumos neokonservatīvie aktīvisti Ronalda Reigana ASV un Mārgaretas Tečeres Lielbritānijā skaļi piesauca sabiedrības pašregulācijas spējas, lai attaisnotu labklājības valsts demontāžu un valsts pakalpojumu apjoma ievērojamu samazināšanu.

Neskatoties uz nesenām debatēm, jēdziena intelektuālā vēsture ir ļoti sena. Sākumā tādi filozofi kā Tomass Hobss (Hobbes) uzskatīja, ka nav atšķirības starp „civilizēto sabiedrību” un valsti un pilsoņiem vajadzētu brīvprātīgi upurēt savas tiesības vadonim ar neierobežotu varu. Savukārt Fērgusons (Ferguson), skotu apgaismības laikmeta domātājs, norādīja, ka „pilsoniskās asociācijas” veicina valstisku domāšanu. Tomass Peins (Paine) domāja, ka attīstoties sabiedrības pašregulēšanās spējām, mazināsies valsts loma un pilsoniskā sabiedrība kalpos par aizsardzību pret diktatūru.

Attīstoties tirgus ekonomikai un materiālismam Rietumeiropā, domātāji sāka kritizēt savtīgo individuālismu, ko viņi saskatīja pilsoniskajā sabiedrībā. Hēgeļa izpratnē pilsoniskajā sabiedrībā ietilpa ekonomiskās attiecības un šķiras, ko radīja tirgus ekonomika, kā arī tiesu sistēma, kas regulēja šīs attiecības. Hēgeļaprāt, šo pilsonisko sabiedrību, kas bija savtīga, egoistiska un balstīta uz „zemāku prātu”, pārvarēs „universāla valdība”. Markss uzskatīja, ka pilsoniskā sabiedrība balstās politekonomijā – tirgus attiecībās un privātīpašumā. Galvenā organizētās sabiedrības izpausme starp valsti un indivīdu Marksa skatienā bija proletāriešu šķira, kas tika ekspluatēta, pretojas un rezulotātā neizbēgami iznīcinās privātīpašumu un robežšķirtni starp publisko un privāto dzīvi.

Liberālas ievirzes politiskie sociologi, piemēram Dirkheims (Durkheim) arī kritizēja individuālismu, bet neredzēja izeju visuvarenajā valstī, bet gan biedrībās un asociācijās, kurās cilvēki varēja izjust solidaritāti un novērst modernajā pasaulē raksturīgo stresu un vientulību. Citi analītiķi, kā piemēram franču vēsturnieks de Tokvils (de Toqueville), slavēja politiskas asociācijas, jo uzskatīja, kas tās kalpo par pilsoniskās apziņas skolām un neatkarīgajiem sargsuņiem pret valdībām.

Mūsdienu politikas zinātne un socioloģija smeļas no šīs garās intelektuālas vēstures. Mūsu uzdevums ir stiprināt pilsonisko sabiedrību, palielināt tās ietekmi, bet to nepadarīt atkarīgu no valsts naudas. Ceru, ka mums visiem tas izdosies!

Gundars Strautmanis, Lattelekom prezidents

Pilsoniskā sabiedrība ir demokrātiskas, attīstītas, ekonomiski spēcīgas labklājības valsts pamats. Pilsoniskās sabiedrības būtība ir izteikta ar vārdu pilsonisks. Tā ir sabiedrība, kurā iedzīvotāji spēj kopīgi risināt sev svarīgus jautājumus, apvienojoties organizācijās, nevis gaidīt, kad to darīs valsts. Tā ir iniciatīva, ieinteresētība par savu un savu bērnu nākotni un vēlme kaut ko darīt, lai situāciju uzlabotu un problēmas risinātu. Pilsoniskā sabiedrība, ja tā varētu izteikties, ir tik svarīgais horizontālo attiecību tīkls.

Aldis Kušķis, Eiropas Parlamenta deputāts

Manā uztverē pilsoniskā sabiedrība ir neatņemama demokrātiskas valsts sastāvdaļa. Tā palīdz stimulēt valsts attīstību, iesaistās dažādu valstisku jautājumu risināšanā un cenšas nepieļaut, lai vara strādātu atsvešināti no sabiedrības. Pilsoniskā sabiedrība noteikti nav iedomājama, kā veidota vai pakļauta valsts varai. Tā brīvi attīstās, izglītojās un reaģē uz valstī, savā pilsētā, savā apkārtnē notiekošajiem procesiem.

Manuprāt, pilsonisko sabiedrību lieliski raksturo vārds „iniciatīva”. Mums visiem atmiņās vēl ir saglabājusies Padomju vara. Tajā laikā no cilvēkiem tika gaidīta bezierunu pakļaušanās, bet jebkāda iniciatīva vai procesi ārpus vadošās varas noteiktā „reglamenta” bija nevēlami un nepieļaujami. Pretnostatīt tam var demokrātisku režīmu, kurā valsts vara neiejaucas nedz pilsoniskās sabiedrības, nedz vēl jo vairāk indivīda dzīvē. Valsts pienākums ir radīt apstākļus, kas nekavētu un neierobežotu pilsonisko sabiedrību un tās attīstību.

Attīstītu demokrātisku valsti raksturo tāda pilsoniskā sabiedrība, kuras viedokli valsts vadība noteikti respektē un ņem vērā. Latvijā pilsoniskā sabiedrība vēl attīstās. Tā nav sasniegusi savu augstāko punktu. Tomēr līdz ar pilsonisko sabiedrību attīstās un pilnveidojās arī varas politiskā kultūra. Sabiedrība Latvijā kļūst aktīvāka, prasīgāka un aizvien vairāk iesaistās politiskajos procesos. Šī, manuprāt, ir pozitīva iezīme, jo tā norāda uz to, ka cilvēki cīnās un tiecās pēc attīstības.

Svarīga loma pilsoniskās sabiedrības attīstībā un saiknē ar valsts varu ir nevalstiskajām organizācijām. NVO izglīto iedzīvotājus dažādos jautājumos, daudzkārt mudina izteikt cilvēkiem savu viedokli, kā arī piedāvā veidus, kā to izdarīt. Savukārt, aktīvākie sabiedrības locekļi paši iesaistās nevalstisko organizāciju darbā, stimulējot pilsoniskās sabiedrības attīstību un ietekmi attiecīgajā valstī.

Ojārs Kehris, Ekonomistu apvienības 2010 prezidents

Pilsoniska sabiedrība – Es izprotu kā pretstatu diktatūrām, vienalga, kāda veida tās būtu: komunistiskās, sociālistiskās, fašistiskās vai citas. Tā ir sabiedrība, kur sabiedrības, tai skaitā arī valsts līmenī, tiek respektētas un aizsargātas īpašumtiesības, cilvēku brīvība, drošība un tiesības, kā arī piedzimstot pastāv vienlīdzīgas iespējas. Tā ir sabiedrība, kur pastāv jaunkundzes, dāmas, kungi, doktori utt. Un ne tikai “biedri” un “biedrenes”.

Dagnija Staķe, Labklājības ministre

Pilsonisku sabiedrību ideālā gadījumā raksturo situācija, kad cilvēks ir pats spējīgs parūpēties par sevi, īstenot savas intereses, spēj pieņemt lēmumus, zina un aizstāv savas tiesības. Valsts šajā gadījumā ir partneris, kas nodrošina indivīdam apstākļus jēgpilnai dzīvei, un reizē garantē atbalstu situācijās, kad cilvēks pats par sevi nespēj parūpēties.

Pilsoniskā sabiedrībā, tāpat kā liberālā pasaules uzskatā, galvenā vērtība ir cilvēks, un mūsu kā valsts pārvaldes institūcijas uzdevums ir veidot tādu elastīgu sociālo sistēmu, kas spēj pielāgoties un mainīties līdz ar indivīdu vajadzībām. Taču šiem ierosinājumiem un impulsiem jānāk no sabiedrības, un tādi var rasties tad, ja sabiedrības grupas (1) zina, ko tās grib panākt, (2) vēlas to panākt un (3) un arī spēj to panākt.

Tādēļ valsts pārvalde nevar efektīvi funkcionēt, ja politikas izstrādē neiesaistās to sabiedrības grupu pārstāvji, uz kuriem lēmumi attieksies vistiešākā veidā. Tādēļ Labklājības ministrijā, spriežot par nodarbinātības jautājumiem, pie viena galda sēžas darba devēju, arodbiedrību un valsts institūciju pārstāvji; lemjot par invalīdiem svarīgiem jautājumiem, ļoti laba sadarbība izveidojusies ar organizācijām, kas apvieno cilvēkus ar invaliditāti.
Mūsu partneri – sabiedriskās organizācijas – kļūst aizvien profesionālākas, spēj formulēt konkrētus savas darbības mērķus un uzdevumus, un tas krietni atvieglo mūsu sadarbību.

Kā labu piemēru tam, ka pilsoniskās aktivitātes Latvijā tomēr attīstās, redzu spontāni izveidojušos Vecāku iniciatīvas grupu, kura iestājās par bērnu kopšanas un piedzimšanas pabalstu palielināšanu. Man prieks, ka tā nebija vienkārša retorika “dodiet mums naudu” stilā, bet gan mērķtiecīga, argumentēta un pamatota darbība, kas vainagojās panākumiem.

Tāpat ļoti augsti vērtēju to vecāku iniciatīvu, kuri pilsētās apvienojas, lai vakaros un naktīs dotos profilaktiskos reidos un sekotu kārtībai pilsētu naksnīgajās ielās, tādējādi pasargājot no briesmām līdzcilvēku bērnus. Palīdzot sabiedrībai, viņi rada pašiem pieņemamu dzīves vidi, tātad rūpējoties par citiem, mēs rūpējamies paši par sevi.

Uldis Sesks, Liepājas mērs

Šobrīd Latvijā, manuprāt, vēl esam pārejas procesā uz demokrātiju un daļa sabiedrības šo jēdzienu joprojām īsti neizprot. Viens no iemesliem ir iepriekšējā dzīves pieredze un padomju mantojums, kad vienīgā pilsoniskuma izpausme bija obligātā piedalīšanās iepriekš paredzama iznākuma vēlēšanās un tikpat obligātā maršēšana ielās valsts svētkos. Otrs iemesls – aktīvākajai sabiedrības daļai – darbaspējīgiem iedzīvotājiem – prioritāte ir darbs un savas ģimenes nodrošināšana un iesaistīšanās NVO vai citās pilsoniskās aktivitātēs nav aktuāla.

Pilsoniskā sabiedrība nesākas ar likumiem vai valdības izdotiem noteikumiem. Demokrātijas garants ir nevalstiskās organizācijas, bez kurām pilsoniska sabiedrība nav iespējama. Kamēr nebūs spēcīgu nevalstisko organizāciju, kuras māca sabiedrībai apzināties savas tiesības un ietekmēt procesus valstī, tikmēr, manuprāt, saglabāsies varas atrautība no tautas un neietekmējības sajūta. Iesaistoties šajās organizācijās ne tikai vēlēšanu un referendumu reizēs, bet arī ikdienā, cilvēkiem ir iespēja līdzdarboties valsts dzīvē, ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu un aizstāvēt savas intereses. Liepājā reģistrētas ap 150 NVO, 12 Liepājas NVO ir etniskās kultūras biedrības. Liepājā ir NVO centrs, spēcīgs arodbiedrību centrs un dažādas sabiedriskas organizācijas, ar kurām regulāri konsultējamies, no kurām saņemam ieteikumus, atsauksmes par dažādiem projektiem un tas ir ļoti vērtīgi, jo neviens politiķis nevar pilnībā pārzināt dažādu auditoriju viedokļus un vajadzības.

1999. gadā Liepājas domē sāka darboties Apmeklētāju pieņemšanas centrs. Tā izveide ir sekmējusi aktīvāku un savstarpēji ieinteresētu dialogu starp iedzīvotājiem un pašvaldību. Arī Mazās domes attālākajos pilsētas mikrorajonos iedzīvotājiem piedāvā iespēju paust savu pilsonisko nostāju. Mums, katram pilsētas iedzīvotājam, organizācijai, domubiedru grupai, ir tiesības tikt sadzirdētiem. Mums ir svarīgi uzņemties atbildību par vietu, kur dzīvojam. Par maz ar piedalīšanos vēlēšanās, lai apgalvotu – esmu aktīvs pilsonis.

Andrejs Radzevičs, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs

Pilsoniskā sabiedrība manā uztverē vispirms nozīmē iedzīvotāju līdzdalība valsts pārvaldīšanā. Viens no veidiem, kā pilsoņiem īstenot savas intereses, ir piedalīties sabiedriskajās apspriešanās. Jāsāk ar to, kas cilvēkiem ir tuvākais – pašu apkārtne. Ja cilvēki ies un cīnīsies par savām interesēm dzīvesvietā, tas jau būs solis pretim lielākiem darbiem – plašākai dalībai sabiedriskajās organizācijās un interešu grupās.

Valsts uzdevums savukārt būtu izskaidrot iedzīvotājiem to iespējas līdzdarboties publiskajā pārvaldē un ņemt vērā iedzīvotāju sūdzības un priekšlikumus, ja tie ir racionāli.

Pilsonisku sabiedrību pilnveido arī atklātība valsts finansēs un valsts veicināta izpratne par tēriņu lietderību un mērķiem.

Atis Slakteris, Aizsardzības ministrs

Teorijas nosaka, ka pilsoniska sabiedrības jēdziens attiecas uz nepiespiestu kolektīvo darbību, ko nosaka kopējas intereses, nolūki un vērtības. Pilsoniskas sabiedrības noteiktās institucionālās formas teorētiski atšķiras no valsts, ģimenes un tirgus noteiktajām, taču praktiski robežas starp valsti, pilsonisko sabiedrību, ģimeni un tirgu ir grūti novelkamas.

Man personīgi pilsoniska sabiedrība saistās ar brīvību un zināmu politisku mieru, varbūt par briedumu, kam raksturīga stabila politiskā sistēma un brīva prese. Ir iespējams uzskatīt, ka politiskās dzīves ritumu Latvija būs sasniegusi tad, kad viena un tā pati partija uzvarēs divās vēlēšanas pēc kārtas.

Ir skaidrs, ka pilsonisku sabiedrību nevar attīstīt ar dekrētiem „no augšas” – tā top pati no sevis līdz ar valsts attīstību pa tā saukto rietumniecisko jeb eiropeisko ceļu. To veicina nevalstiskās organizācijas kopumā, arī labdarības tradīcija, sociālās kustības, tiesību aizsardzības organizācijas un, protams, spēcīgas un iekšēji demokrātiskas politiskās partijas.

Artis Pabriks, ārlietu ministrs

Pilsoniska sabiedrība ir politiski izglītota sabiedrība, kas mazāk vai vairāk aktīvi grib un piedalās dažādu sabiedrībai un valstij aktuālu jautājumu risināšanā. Pilsoniskā sabiedrība ir atkarīga no indivīdu personiskās vēlmes būt sabiedriski un politiski aktīviem, uzņemties personisko atbildību par kopīgiem lēmumiem. Manā izpratnē, pilsoniskā sabiedrība un tās gars ir cieši saistīts ar filosofisku republikānisma ideoloģiju, valstisku un atbildīgu domāšanu, patriotismu. Tāpat, pilsoniskas sabiedrības eksistence ir iespējama tikai liberāli demokrātiskā sabiedrībā, tāpat kā demokrātiska sabiedrība spēj eksistēt tikai, ja pastāv vismaz relatīvi aktīva pilsoniska sabiedrība.

Helēna Demakova, Kultūras ministre

Dažos vārdos izteikt pilsoniskās sabiedrības jēgu ir tikpat neiespējami kā divos teikumos atbildēt uz jautājumu „Kas ir demokrātija?”. Vieni apgalvo, ka pilsoniskā sabiedrība ir tāda, kurā indivīdi organizēti tiecas sasniegt savus ekonomiskos, sociālos un politiskos mērķus. Citi pilsonisko sabiedrību redz kā „trešo sektoru” – starpniekinstitūtu starp valsts pārvaldi un biznesu. Skatījumi ir dažādi. Tomēr pastāv tādi pamata principi, kas atbilst jebkurai pilsoniskās sabiedrības izpratnei un definīcijai. Pirmkārt, atbrīvošanās no bezpalīdzības sajūtas. Otrkārt, organizēta aktivitāte. Treškārt, dabīgi, pašā sabiedrībā augoši procesi un izpratne.

Runājot par pilsonisko sabiedrību, īpaši vēlos uzsvērt vārdu „sabiedrība”, pretnostatot to citam vārdam – „līderi”. Kādā lugā viens personāžs saka otram: „Nožēlojama tā valsts, kurai nav varoņu.” Un otrs atbild: „Nē, nožēlojama tā valsts, kurai varoņi ir nepieciešami.” Nenobriedušas demokrātijas, neizveidojušās pilsoniskās sabiedrības nav nekas vairāk kā to līderi. Savukārt demokrātijai ir nepieciešami aktīvi pilsoņi, ikdienišķi cilvēki, kas veic neparastas lietas.

Pilsonisko sabiedrību nevar „iemācīties”, to nevar „pārņemt” vai „ieviest” – izpratnei sabiedrībā ir jāveidojas un jāizaug dabīgi. Kā saprotat, tas prasa laiku. Valsts loma šeit, no vienas puses, ir neliela, jo tiem ir jābūt sabiedriskiem, brīviem procesiem. No otras puses, valstij ir jārūpējas, lai pilsoniskās sabiedrības attīstībā nebūtu nevajadzīgu šķēršļu, tai skaitā – administratīvu, juridisku un finansiālu. Valstij jārada pilsoniskajai sabiedrībai labvēlīga vide un priekšnosacījumi, tālāk procesiem jānotiek nepiespiesti. Tas savukārt iespējams, ja sabiedrība pārkāpj pāri bezpalīdzības sajūtai, kam Latvijas gadījumā iemesls visvairāk meklējams padomju okupācijas režīma sekās. Kad tas noticis, sabiedrībā parādās dabīga nepieciešamība organizēties (profesionālās organizācijās, reliģiskās grupās, pilsoņu tiesību aizsardzības organizācijās u.tml.) un aktīvi piedalīties politikas veidošanā. Vai vēl vairāk – veidot politiku.

Kultūras jomā kā vienu no būtiskajiem pilsoniskajai sabiedrībai labvēlīgas vides veidotājiem redzu Valsts Kultūrkapitāla fondu. Valsts, no vienas puses, ir radījusi institūciju un piešķīrusi finansējumu. No otras puses, lēmumus pieņem tikai profesionāļi, un mērķis ir saglabāt fondam maksimālu neatkarību no politiskās varas. Pastāvot fondam, kultūras jomā iespējama brīva, radoša aktivitāte, nemitīgi rodas jauni asni.

Latvijai ir dota iespēja piekļūt starptautisko organizāciju palīdzībai un izmantot starptautisko ekspertu padomu. Tomēr arī šo lielisko iespēju nedrīkst pārvērtēt. Tāpat kā demokrātija, arī pilsoniskā sabiedrība nav eksportējama. Šeit prātā nāk frāze no Vergīlija „Eneīdas” – „Baidos grieķu, pat, ja viņi nes dāvanas” (Timeo danaos et dona ferentes). Jaunajām un atjaunotajām demokrātijām, tādām kā Latvijā, ir zināms pamats veselīgi neuzticēties vecajām. Katrai nācijai jāredz sava demokrātija un sava pilsoniskā sabiedrība kā unikāla. Varbūt pat unikāli eksperimentāla. Tā pastāvīgi atrodas procesā, un, cerams, nepienāks tāds brīdis, kad teiksim: „Mūsu pilsoniskā sabiedrība ir izveidota”. Atvērta sabiedrība ir atvērta izaicinājumiem un kritikai. Ja nācija deklarē, ka darbs pie demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības ir pabeigts, tad tā ir demokrātija un pilsoniskā sabiedrība, kas šajā nācijā ir beigusies.

Vineta Muižniece, Tieslietu ministre

Pilsoniska sabiedrība ir tāda sabiedrība – filozofa Popera vārdiem runājot -, kurā pilsoņi var mierīgi dzīvot, kurā augstu vērtē brīvību un kurā var atbildīgi domāt un rīkoties, šādu atbildību uzņemoties ar prieku. Tā ir sabiedrība, kas lielā mērā ir vēsturiski izveidojusi Eiropas Savienību. Mēs esam uz veiksmīga ceļa šādas sabiedrības veidošanā Latvijā.

Man kā tieslietu ministrei ir skaidrs, ka tas, ko mēs saucam par pilsoniskumu, ir balstīts ne tikai demokrātiskā valsts pārvaldē, bet arī tiesiskuma tradīcijā, kuras galvenā izpausme ir visu cilvēku vienlīdzība likuma priekšā.

Pilsonisku sabiedrību raksturo izpratne par savām tiesībām un pienākumiem. Piemēram, prasība ievērot Ceļu satiksmes noteikumus ir pašsaprotama.

Tātad – esam ceļā!

Ilze Kukute, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Valsts sekretāre

Pilsoniskā sabiedrība ir tāda sabiedrība, kurai nav vienaldzīgi valstī notiekošie procesi. Pilsoniska sabiedrība ievēro likumus un tai nav šaubu, ka tie ir jāievēro. Valstij svarīgi atzīt un pierādīt, ka sabiedrības viedoklis nav mazsvarīgs.

Uzskatu, ka liela loma sabiedrības domas veidošanā un sabiedrības izglītošanā ir nevalstiskajam sektoram. Nevalstisko sektoru var un ir nepieciešams attīstīt ar sadarbību no valsts puses, piemēram piemērojot līdzdarbības mehānismu,kas noteikts Valsts pārvaldes iekārtas likumā, vai piešķirot grantus projektiem, kā arī pētījumiem.

Ir apsveicama valsts un nevalstiskā sektora sadarbība, tomēr no valsts pārvaldes puses man ir svarīgi, lai sadarbībā nevalstiskais sektors nāk ar lietišķu un konstruktīvu pieeju. Jābūt viedoklim. Tāpat arī valsts sektorā jābūt viedoklim,kas ir tas, ko valstij nebūtu jādara, bet ko var izdarīt nevalstiskais sektors.

Svarīgi, lai pilsoniskā sabiedrība ir ne tikai informēta un izglītota par sadarbības iespējam gan valstiskajā, gan nevalstiskajā sektorā, bet arī gatava sadarboties.

Pilsoniskās sabiedrības veidošanā būtiska ir sabiedrības iesaiste publiskajās debatēs, iespēja paust viedokli medijos, piedalīšanās cita veida pasākumos, kur sabiedrības locekļi var izteikties, tādējādi veidojot nostāju noteiktos procesos.

Šobrīd jāsecina no darba pieredzes, ka cilvēki ir ļoti ieinteresēti par notiekošo pašvaldībā – sūdzās, piedalās sabiedriskajās apspriešanās, ziņo par pārkāpumiem,izsaka savu neapmierinātību, vai arī pateicību. Lūk, šī ir tā zīme, ka iedzīvotājam nav vienalga, kas notiek viņa dzīvesvietā.

No ministrijas puses es vērtēju tikai un vienīgi pozitīvi sabiedrības iesaistīšanos procesos, domāju, ka svarīgi būtu parādīt, ka sabiedrības domas, viedokļa ietekme ir bijusi par pamatu viena vai otra lēmuma pieņemšanai.

Daniels Pavļuts, Kultūras ministrijas Valsts sekretārs

Necenšoties rast lakoniskas un precīzas definīcijas, aprakstīšu savu izpratni par pilsoniskās sabiedrības vēlamo veidolu.

Uzskatu, ka situācija Latvijā pārejas periodā no PSRS laikiem uz parlamentāru demokrātiju un brīvo tirgu, tātad arī totalitāras sabiedrības pārtapšana par pilsonisku sabiedrību, ir ļoti progresējusi. Protams, Latvijas situācijā nav iespējams runāt par noformējušos pilsonisku sabiedrību, tomēr zināmas iezīmes, īpaši pēdējo gadu laikā ir vērojamas. Liela loma tajā ir ārvalstu un starptautisku organizāciju atbalstam, nenoliedzami Sorosa fondam (OSI), tāpat ANO un tās organizācijām utt. Būtiskākais šo organizāciju veikums, manuprāt, ir 1) resursu nodrošināšana pilsoniskās sabiedrības (PS) veidošanai 2) lokālo treneru / speciālistu / replicētāju resursa radīšana 3) konstanta PS evolūcijai būtisku jautājumu iedabūšana medijos.

Manuprāt, interesants pavērsiens bija iepriekšējās Saeimas vēlēšanas un procesi, kas bija saistīti ar jauna politiskā spēka nākšanu pie varas (protams, arī citi faktori, piem. relatīva stabilitāte, ekonomikas augšupeja, Krievijas krīzes pārvarēšana utt.). Iespējams, tas saistīts ar manu nelielo pieredzi līdzdalībā politiskos procesos un to novērošanā, tomēr sliecos iepriekšminēto notikumu vērtēt kā sava veida nosacītu robežšķirtni – domāju, ka šobrīd sabiedrības (primāri mediju, konkrētu žurnālistu, redaktoru) izpratne par tās tiesībām un iespējām sekot politiskiem procesiem, to atklātībai utt. ir ievērojami progresējusi, salīdzinājumā ar visai letarģisko situāciju pirms 3-4 gadiem.

Tagad par manu idealizēto pilsoniskās sabiedrības konceptu.

Vispirms, ierobežošu PS vienas valsts, šajā gadījumā Latvijas ietvaros. Tātad PS Latvijā būtu tad, ja (priekšnoteikumu un izpausmju secība nav prioritāra, bet spontāna):

• sabiedrību vienlīdz veidotu pilsoņi un nepilsoņi, pie kam abās šajās sabiedrības daļās būtu vienota izpratne, ka katra savā veidā veido sabiedrību un īsteno tās funkcijas, tiesības un pienākumus;
• būtu lielākā mēra pārvarēts sabiedrības iedalījums pēc nacionālā principa (tātad būtu lielākā pakāpē īstenota naturalizācija, nelatviskās sabiedrības daļas reāla sociālā, kultūras, politiskā integrācija, pretstatā polarizācijai un politiskai marginalizācijai, vienlaikus veidojot reālu toleranci latviski runājošā daļā);
• sabiedrības locekļi apzinātos savas tiesības un pienākumus un to savstarpējo sakarību: leģitīma nodokļu nomaksa – sabiedriskie pakalpojumi – tiesības tieši piedalīties un ietekmēt politiskos procesus dažādos pārvaldes līmeņos, tātad arī nodokļu naudas pārdali. Nepietiekami bieži dzirdu Latvijā uzskatu tā taču ir arī mana nauda, man nav vienalga, kas ar to notiek un es esmu šajā sakarā ko darīt;
• sabiedrības locekļi būtu guvuši nepieciešamās prasmes horizontālai komunikācijai un savu interešu definēšanai, tā rezultātā aktīvāk veidojot un iesaistoties dažāda veida un mērķu NVO, tajā skaitā līdzdalībai politiskos procesos;
• sabiedrības locekļi ar savu izpratni par politisko dienas kartību, varētu vairāk ietekmēt polisko veidojumu veidošanos, to iekšējo pārvaldes struktūru un politiskās programmas, kā arī to ilgtspēju politiskajā spektrā, tajā skaitā ar masveida partiju veidošanos, kas ir kopumā raksturīga veceiropas demokrātiju vēsturei;
• sabiedrība ar savu aktīvāku attieksmi sekmētu pārvaldes aparāta izpratnes veidošanos par pārvaldes pakalpojumiem par nodokļu maksājumu naudu, attiecīgi saskatot sakarību starp šo pakalpojumu kvalitāti un iespējamiem politiskiem labumiem;
• sabiedrības vairākums gūtu pietiekamus ienākumus, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu eksistenci, pretējā gadījumā iepriekš aprakstītajam ir visai maz jēgas.

Laimdota Straujuma, Zemkopības ministrijas Valsts sekretāre

Pilsonisku sabiedrību es saprotu kā sabiedrību, kur valsts pilsoņi aktīvi iesaistās dažādu valstisku un politisku jautājumu risināšanā, savu interešu paušanā un aizstāvībā. Pilsoniskā sabiedrībā valsts iedzīvotāji apzinās savu spēku un līdzdalības iespējas valsts politikas veidošanā.

Latvijā lēmumu pieņemšanas straujais temps ne vienmēr nodrošina neatkarīgu ekspertu piesaistīšanu un iedzīvotāju piedalīšanos lēmumu pieņemšanas procesā un debatēs par politikas veidošanu.

Tomēr es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tikai sabiedrības aktīva iesaistīšanās visos procesos un šo procesu caurspīdīgums, rada drošības sajūtu par lēmumu pareizību abām pusēm, kā arī mazina sabiedrības aizdomas par darbību lēmumu pieņēmēju personīgās interesēs.

Zemkopības ministrijas pieredze

Pie Zemkopības ministrijā jau ceturto gadu aktīvi darbojas Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP, pārstāv vairāk kā 40 lauksaimnieku organizācijas), kura reizi mēnesī tiekas ar ministru un ZM speciālistiem problēmjautājumu apspriešanai. ZM parasti nosūta visus izstrādātos normatīvo aktu projektus un lauksaimnieku subsīdiju un ES fondu maksāšanas principus apspriešanai un akceptēšanai LOSP. Pagājušajā gadā LOSP darbs paplašinājās, izveidojot tā saucamos “mazos LOSP” gandrīz visos rajonos. Tagad ikmēneša tikšanās reizēs ar ZM piedalās “lielā” un “mazo” LOSP pārstāvji, tā iesaistot arvien plašāku sabiedrību jautājumu apspriešanā. Pie ZM darbojas arī Meža un Zivsaimniecības konsultatīvās padomes un Pārtikas nozaru sadarbības padome.

ZM daļēji finansē LOSP biroja tehnisko darbinieku un rajonu LOSP darbību.

Man ir patiess prieks redzot, kā LOSP ir izaudzis šajos gados. Pirmajā darbības gadā jautājumi ministram un ministrijai bieži bija populistiski, jau iepriekš apgalvojot, ka viss ir nepareizi. Tagad lauksaimnieku vēlētie pārstāvji ir kļuvuši ļoti profesionāli, LOSP strādā algots birojs, t.sk. jurists un ekonomisti, kas veic visu organizatorisko darbu. LOSP ir izveidojis dažādu nozaru darba grupas specifisko jautājumu izvērtēšanai.