Foto: E. Rudzītis

Naudas izspiešana no pacientiem, caurskatāmības trūkums, privāto un valsts pakalpojumu nošķiršanas grūtības – šī ir tikai daļa no medicīnas sistēmas problēmām, kurām risinājumu šajā sarunā meklē politikas veidotāju, ārstu un pacientu pārstāvji.

Saruna ar veselības ministru Gundaru Bērziņu, KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu, Pacientu tiesību biroja direktori Signi Dauškani, Latvijas Ārstu biedrības valdes locekli Viesturu Sprūdi un Sabiedrības par atklātību „Delna” valdes priekšsēdētāju Robertu Putni

Aizvadītajā mēnesī aktualizēts jautājums, kā sodīt ārstus, kuri pieprasa nelikumīgus maksājumus no pacientiem. Ir ideja ārstus pielīdzināt amatpersonām, piemērot viņiem kādu īpašu statusu, kas atļauj līdztekus strādāt valsts un privātajā praksē. Šī versija saņēmusi daudz kritikas. Kāds ir šā brīža ministrijas piedāvājums, kā atrisināt nelegālo maksājumu problēmu un panākt, lai sods par šādu rīcību būtu neizbēgams?

Gundars Bērziņš, veselības ministrs: Šobrīd aktuālāks ir jautājums, kā izskaust šo maksājumu pieprasīšanu. Nākamais solis būtu sodīšana.
Domāju, ka slimnīcās vadības līmenī ir jābūt noteiktam skaitam amatpersonu, bet par šo jautājumu valdībai vēl jāvienojas. Tāpēc ir izveidota darba grupa, kurā piedalās Ģenerālprokuratūras, Tieslietu, Iekšlietu, Izglītības un Finanšu ministrijas pārstāvji, to vadu es. Domāju, ka darba grupā saruna būs plašāka – par nelikumīgo maksu pieprasīšanu izglītības un veselības nozarēs.

Ja izvēlētos modeli, kurā ārstus pielīdzina amatpersonām, tur būtu savi plusi un savi mīnusi. Tas palīdzētu KNAB, jo viņi darbojas ar amatpersonām, bet tad būtu jautājums, kur ir novilkta tā svītra? Situācija, kad vienam taipus svītras ir paaugstināta atbildība, bet otram šajā pusē – nē, nav īsti laba. Tad labāk, ka par nelegālu maksājumu pieprasīšanu draud sods, un tikai pēc tam ir jautājums, kuras ir amatpersonas slimnīcās un kuras ne. Sodīšana veselības ministra izpratnē nav galvenais, svarīgāka ir soda nenovēršamība.

G.Bērziņš: Ja pacients
redzētu, ka valsts ir
samaksājusi par viņu
500 latus, viņam
nerastos sajūta, ka
medicīna ir par velti

Aleksejs Loskutovs, KNAB priekšnieks: Lai runātu par soda neizbēgamību, vispirms ir nepieciešams, lai sods būtu paredzēts. Vai tas ir administratīvs sods, vai kriminālsods – te iespējamas arī kombinācijas, piemēram, par pirmo reizi administratīvs, bet par atkārtotu – kriminālsods. Šobrīd diemžēl vienīgā iespēja ietekmēt negodīgo ārstu ir ar disciplinārlietu. Mēs arī piedalīsimies Bērziņa kunga vadītajā darba grupā un birojā diskutēsim, cik efektīvi ir tās piedāvājumi, kā tie saskan ar mūsu idejām.

G.Bērziņš: Jā, šobrīd sodīt var tikai par medicīnas pakalpojumu nesniegšanu, citos gadījumos sodīt ir ļoti grūti, tāpēc ir nepieciešamas normatīvās izmaiņas. Taču jāsaprot, ka nepieciešams ne vien izstrādāt likuma normas, bet arī panākt, lai to ievēro, lai ir institūcijas, kas pielietos likumu.

A.Loskutovs: Ideja par to, ka ārsti varētu būt amatpersonas ar īpašu statusu nav pašmērķis. Varbūt var vienkārši atdzīvināt aizmirsto Kriminālkodeksa pantu, kas noteica, ka nelikumīgas samaksas saņemšana par pakalpojumu sniegšanu ir krimināli sodāma.

[b]Viesturs Sprūde, Latvijas ārstu biedrības valdes loceklis:[/b] Gribētos nepiekrist. Jau tagad ir Darba likuma normas, kuras ļauj slimnīcas administrācijai sodīt ārstu par uzticības zaudēšanu. Un nelikumīga maksājuma pieprasīšana ir uzticības zaudēšana. Tāpat ir vairāki apakšpunkti, kas darba devējam ļauj sodīt padoto ārstu, ja viņš negodīgi rīkojas. Vispirms vajag aktivizēt esošās normas, strādāt ar iestāžu vadītājiem, pirms meklējam ko jaunu.

A.Loskutovs: Praksē pierādījies, ka medicīnas iestādes nav ieinteresētas savu darbinieku sodīšanā, tāpēc efektīvāka būtu administratīva un krimināla sodīšana. Pacienti, kuriem pieprasīta atlīdzība, ar skepsi attiecas pret medicīnas iestādi un neies pie galvenā ārsta sūdzēties, ka viens viņa padotais pieprasa naudu.

V.Sprūde: Daļēji piekrītu, bet vispirms jāizmanto esošās sviras. Daudzas slimnīcas iet uz auditu, un arī galvenajam ārstam ir savs priekšnieks, attiecīgi var iedarboties uz galveno ārstu un panākt izmaiņas tādā veidā.

[b]Roberts Putnis, Sabiedrības par atklātību “Delna” valdes priekšsēdētājs:[/b] Protams, ka ir vajadzīga arī kriminālatbildība, bet tā ir viens no pēdējiem līdzekļiem, jo medicīnas joma ir ļoti specifiska un cilvēki atrodas absolūtā atkarības situācija. Tie ir ļoti grūti pierādāmi noziegumi – cilvēks nerunās, neliecinās par šiem gadījumiem, ja tuvāko dienu laikā viņam ir nepieciešama operācija. Man nav ticības tiesībaizsardzības iestāžu spējai šo krimināllikuma normu kontrolēt, tas būs vairāk formāls bieds. Sistēma ir jāskata kompleksi, ne tikai jārunā par kriminālatbildību.

Ja runājam par sistēmu, vissāpīgākā problēma man kā pacientam ir neziņa. Ejot uz pārbaudēm vai operāciju es nezinu, par ko man ir jāmaksā, bet par ko maksā valsts un cik daudz? Kā jūs piedāvājat risināt šo problēmu?

G.Bērziņš: Medicīnas prestižs ir viens no zemākajiem Latvijā un Eiropā, un tas ceļas no neskaidrības. Pacientam būtu jāsaprot, kā ir atdalīta privātā medicīnas sistēma no solidārās maksas sistēmas. Privāto Latvijā būs grūti nodalīt tā, lai nerastos pārpratumi. Kaut vai ņemot vērā, ka dārgās tehnoloģijas, kas nepieciešamas ārstēšanai un diagnostikai, privātās slimnīcas nevarēs apmaksāt. Tāpēc ir diezgan muļķīgi teikt: “Visu privāto ārā no valsts slimnīcām!”, tas vienkārši nestrādās.

A.Loskutovs: Pasakot, ka ir
iespējama pateicība ārstam,
mēs atstāsim durvis vaļā,
būs naudas pieprasīšana
un izspiešana

Mēs strādājam ar slimnīcu vadītājiem, kā to labāk organizēt, kā šo paaugstinātā servisa pakalpojumu maksu pieprasīt caur slimnīcas kasi. Jaunajos līgumos ar slimnīcām mēs gribam paredzēt divus soļus. Pirmais – informēt pacientu, par ko maksā valsts, par ko pats slimnieks. Otrais – slimokases un valsts apmaksā slimnīcu rēķinus, kurus ir parakstījis pacients. Tā tiek panākts, ka pacients zina, kādas manipulācijas viņam veiktas, un zina, cik par viņu ir samaksāts. Ja pacients redzētu, cik valsts ir samaksājusi, viņam nerastos sajūta, ka medicīna ir par velti. Mēs patreiz strādājam pie šīm lietām.

No otras puses, arī ārstiem ir jābūt skaidrai atalgojuma sistēmai. Tas varētu palīdzēt atrisināt nelegālo maksājumu problēmu un celtu profesijas prestižu. Sodīšana ir tikai puse no panākumiem.

V.Sprūde: Ir jāpaceļ vēl viena problēma. Mūsu valstī ir tā saucamā veselības apdrošināšana, kur apdrošina kaut kādu pacienta iemaksu daļu. Pilnu summu nesedz neviens apdrošinātājs, un tas ir vēl viens faktors, kas jauc galvu. Pasaulē ir skaidri nodalīts, kura nauda ir valsts, kura ir pacienta līdzmaksājums, kura ir apdrošināšanas segtie izdevumi. Ir stingri jānodefinē, ko sedz apdrošinātājs. Tanī pat laikā arī jābūt skaidri pieejamām visām slimnīcu izmaksām.

Bet kā to panākt? Solījumi bijuši ne šai valdībai vien, arī problēmas ir nodefinētas daudzkārt – neskaidrība, necaurskatāmība. Kādi ir pirmie konkrētie soļi caurspīdības virzienā?

G.Bērziņš: Problēma ir krietni vien sarežģītāka nekā tikai informācijas sniegšana. Jautājums, vai iespējams apdrošināt visus pakalpojumus? Šobrīd patiešām pilnās apdrošināšanas nav. Es domāju, ka valdības pieņemtie jaunie finansēšanas noteikumi[1] paredz stingru kārtību. Visi pamatprincipi ir vienos kabineta noteikumos, un tas jau ir liels solis uz priekšu.

R.Putnis: Man liekas, ka bez pašu dakteru aktīvas līdzdalības sistēma nav sakārtojama. Mediķu profesionālā vide ir tik specifiska, ka beigās jūs ar savu ierindas izpratni par medicīnu nevarēsiet kvalitatīvi argumentēt, tāpēc politikai vispirms būtu jāveicina ārstu līdzdalība. Un tas ir pēdējo 15 gadu laikā noticis. Ir izveidojusies pašregulējoša sistēma un ārsti patiesībā netic tam, ka politika viņiem grib palīdzēt. Piemēram, tagad – vispirms represīvie pasākumi un tikai pēc tam dialogs. Tāpēc jau arī neviens jums netic, jo katra ārsta skapī ir kādi skeleti. Politikai būtu jāpanāk, ka šī profesionālā vide jums notic un vēlas sfēru sakārtot.

V.Sprūde: Mums šobrīd taisa stingru aploku, kā mums rīkoties, kā dzīvot. Taču es gribu uzsvērt, ka korupcija kā problēma ārstu vidū ir ļoti minimāla. Korupcija ir citur, augstākā līmenī, kas saistīts ar iepirkumiem, ar medikamentiem par atlaidēm, tur ir īstā šīs nozares korupcija. Mums Latvijā medikamenti ir vieni no dārgākajiem Eiropā. Tie nav slikti, bet neatbildēts ir jautājums, vai Latvija to var atļauties?

Tomēr atgriezīsimies pie pacienta. Jūs pieminējāt dārgās tehnoloģijas, kuras iegādātas valsts vai pašvaldības slimnīcās. Es kā pacients saņemu norīkojumu un man tiek piedāvāts vai nu gaidīt kādu pusgadu rindā, vai samaksāt un saņemt diagnostiku nākamajā dienā, tāpat ar daudzām operācijām. Te jau veidojas potenciālā izspiešanas epizode, jo es negribēšu gaidīt mēnešiem ilgi, ja ārsts saka, ka labāk ir ātrāk. Kāds ir šīs rindu problēmas risinājums?

G.Bērziņš: Ir jānosaka minimums, kuru apmaksā valsts. Tehnoloģiskās izmaksas solidārai sistēmai ir grūti segt. Tur, kur ir modernās iekārtas un sniedz solidāro pakalpojumu, slimnīcas var noteikt savu maksājumu. Tāpat par operācijām. Piemēram, Vācijā, ja vēlaties, lai jūs izmeklē vadošais ārsts, ir nepieciešams pacienta līdzmaksājums – valsts no savas puses apmaksā vidējā ārsta izmaksas. Te sākas tas neatbildētais jautājums, vai privāto biznesu mēs vispār izdzenam ārā no slimnīcas vai ne. Manuprāt, slimnīcās privāto būtu jānodala pat ar vietu – te ir privātā prakse, un te valsts. Mēs uz to iesim.

S.Dauškane: Nekad nav bijis
skaidrs, pat ne ārstiem,
par ko īsti tiek maksāts

[b]Signe Dauškane, Pacientu tiesību biroja vadītāja:[/b] Es piekrītu, nodalot vietas kļūs skaidrāks, kurā brīdī šis ārsts ir privātprakses ārsts, un kurā brīdī slimnīcas ārsts. Nav pieļaujams, ka dakteris Krūmiņš no astoņiem līdz diviem ir slimnīcas ārsts, bet divos viņš nomaina šilti un kļūst par privātprakses ārstu, kurš turklāt vēl nemaksā nodokļus. Bet, ja ir nodalīta prakses vieta, ir jābūt nodalītai arī grāmatvedībai. Tad būs daudz grūtāk neuzrādīt ienākumus.

A.Loskutovs: Man rodas jautājums, cik pamatoti ir tas, ka ārkārtīgi dārga iekārta četras stundas tiek izmantota valsts apmaksātu pakalpojumu sniegšanai, bet pēc tam vēl astoņas stundas tiek izmantota privāti par citu samaksu. Ja šī iekārta ir tik pieprasīta, tad ir kaut kas jāmaina valsts apmaksāto pakalpojumu sistēmā.

G.Bērziņš: Magnētiskās rezonanses aparāts vien maksā miljonu. Tas, ko valsts vienmēr apmaksā, ir fluorogrāfs, un tad ir jautājums, kad pietiek ar to, bet kad vajag magnētisko rezonansi? Viena izmeklēšana maksā trīs latus, bet otra – 100. Ja cilvēks grib par savu naudu pārbaudīties, tad aparātam ir jāstrādā arī papildus stundas, citādi šo četru valsts apmaksāto stundu izmaksas būs daudz dārgākas.

Nav runa par luksusa pakalpojumiem un ārkārtas pārbaudēm, bet gan ārsta norīkojumu, ka man ir nepieciešama tieši magnētiskās rezonanses pārbaude, bet to es varu iziet tikai pēc mēnešiem garas rindas, vai maksāt.

G.Bērziņš: Šis pakalpojums ir ierobežots finansējuma ziņā un pieejams tikai neatliekamajos gadījumos. Ir jāsaprot, ka solidārā sistēma nevar atļauties visas dārgās pārbaudes.

V.Sprūde: Vēl neviens pasaulē nav devis akūta slimnieka definīciju, tāpēc jautājums, kur ir uz akūto pusi, kur vēl ne, vienmēr paliks atklāts.

R.Putnis: Ir jājautā, vai pērkot aparātu, valsts un slimnīca rēķinās ar pelnīšanu, vai arī iekārta ir tikai un vienīgi neatliekamo izmeklējumu veikšanai? Valsts budžeta plānošanai, arī iekārtu iegādes plānošanai, būtu jāorientējas uz neatliekamās palīdzības vajadzībām, nevis jāplāno, ka uz valsts infrastruktūras bāzes vēl arī tiks sniegti privāti pakalpojumi. Es neredzu, kāpēc vajadzētu kādai elitārai sabiedrības daļai uz valsts rēķina iegūt labumu tikai tāpēc, ka ir nepareizi saplānots. Es tiešām nesaprotu, ko privātprakse dara valsts slimnīcā. Manuprāt, tai ir jābūt ārpus valsts finansētām slimnīcām un nav jāizmanto valsts pirktās iekārtas.

Es tomēr gribētu dzirdēt, kāds ir piedāvājums, lai šo sistēmu padarītu man kā pacientam pārskatāmu. Putņa kungs atbalsta slimnīcu atbrīvošanu no privātpraksēm, kādi ir pārējo viedokļi?

S.Dauškane: Pārredzamības trūkums ir ļāvis slimnīcām iepirkt aparatūras, kuras nevar noslogot pilnībā – vienā slimnīcā ir aparatūra, bet trūkst pacientu, savukārt lielā reģionā vajadzīgās aparatūras nav.

R.Putnis: Valsts budžeta
plānošanai jāorientējas uz
neatliekamo palīdzību,
nevis kā uz valsts infra-
struktūras bāzes vēl sniegt
privātus pakalpojumus

Jāsaprot, ka mūsu valstī nav tik daudz maksātspējīgu pacientu, lai kāds uzņēmīgs ārsts no nulles uzbūvētu privātu slimnīcu ar operāciju zāli un visu aparatūru. Turklāt arī pasaules prakse ir tāda, ka ir slimnīcā dakteris Krūmiņš, kurš vienlaikus gan operē par valsts naudu, gan, piemēram, uz trīs stundām dienā vai nedēļā īrē slimnīcas operāciju zāli savām privātām operācijām un samaksā par visu izmantoto aparatūru. Precīzāk, samaksā privātpacients.

R.Putnis: Bet kāpēc valstij būtu jāieplāno tiem 15 tūkstošiem maksātspējīgo iespēja pirkt pakalpojumu? Kāpēc vispār rodas nepieciešamība pēc šāda maksas pakalpojuma?

S.Dauškane: Tā ir attieksmes pirkšana, nekas vairāk.

G.Bērziņš: Sociālisma nav un nebūs, tirgus apstākļos finansējums ir ierobežots un nekad nebūs tā, ka pietiks visiem. Valsts visiem apmaksā tikai zemāko līmeni, bet nākošie līmeņi ir jāmaksā klāt pacientam. Jādomā, kā samaksāt visiem solidāri un tālākais ir katra paša atbildība. Finansējums neizriet no vajadzības.

R.Putnis: Problēmas jau nav primārajā aprūpē, bet gan jomās, kas saistītas ar augstajām tehnoloģijām – nauda tiek prasīta par operācijām, izmeklējumiem, uz kuriem ir rindas. Jautājums, kāpēc valsts ir ieguldījusi milzu summas, bet mēs tāpat par visu vēl arī samaksājam no savas kabatas?

G.Bērziņš: Pie tik maza tirgus kā Latvijā optimumu atrast ir grūti. Latvijas slimnīcās ir dažādi modeļi. Jautājums, vai esošā nauda sniedz minimumu. Arī administrācijas izmaksas mums ir milzīgas.

Stāstā par pacienta maksājumiem ir vēl kāda detaļa. Proti, finansiāla pateicība, kuru kāds grib izteikt ārstam pēc operācijas – ne tāpēc, ka tas pieprasīts, bet vienkārši grib pateikt paldies. Kā plānojat legalizēt šos maksājumus?

G.Bērziņš: Pirmais, ir nepieļaujami pieprasīt papildus naudu. Ir iespēja maksāt par paaugstinātu pakalpojumu līmeni, ne kā citādi. Es nevaru pateikt, kā tas ir risināms, bet to nevar atdalīt no pakalpojuma sniegšanas vietas. Šeit parādās arī nodokļu nomaksas jautājums, kas man arī ir svarīgs.

V.Sprūde: Risinājums ir ļoti vienkāršs – tā ir ienākumu deklarēšana. Piemēram, es jums iedodu savu vizītkarti ar konta numuru, jūs ieskaitāt mānā rēķinā savu paldies, gada beigās es nomaksāšu nodokļus un visiem viss būs redzams.

A.Loskutovs: Man tomēr liekas, ka ir jādomā arī par kultūras attīstību. Lai pateicība ārstam izpaužas kā puķes, bet maksājums ir iekļauts pakalpojuma cenā. Ja gribi saņemt ekskluzīvu pakalpojumu, tev ir tādas tiesības, tu saņem rēķinu un to nomaksā. Un viss notiek legāli, zinot, cik kurš pakalpojums maksā.

S.Dauškane: Te nav runa par ekskluzīvu, bet standarta pakalpojumu. Viens, kuram nav naudas, iedod puķi, bet otrs, kuram ir nauda, arī grib pateikt paldies par veiksmīgu operāciju vai dzīvības glābšanu, un viņš samaksā naudu tieši ārstam.

Problēma ir tad, kad nauda tiek pieprasīta pirms operācijas vai pakalpojuma. Ir liela atšķirība, vai pirms operācijas man pasaka, ka ārsts neoperēs, ja man nebūs 600 latu, vai arī, ja pēc operācijas es vienkārši gribu pateikt paldies labam ārstam. Mums ir zināms, ka Stradiņos minimālā maksa par operāciju ir 600 latu. Jautājums patiesībā ir par to, vai varam unificēt sistēmu un maksā visi. Tas nozīmē, ka ikvienam maksājumam ir jābūt pakalpojumā iekšā un tad mums būs maksas medicīna vistīrākā veidā. Tas nozīmē – ja nav šī naudas līdzmaksājumam, nav arī pakalpojuma, cilvēks to vienkārši nesaņem. Šādu sistēmu mēs varam ieviest tikai tad, ja ir paralēla sistēma maznodrošinātajiem, ja valsts rada atsevišķu sistēmu aptuveni 20% iedzīvotāju, kuriem nav ne santīma jāmaksā par pakalpojumu. Bet visiem ieviest to, ka pateicība iekļauta oficiālajā maksājumā, tas ir garām.

A.Loskutovs: Ja mēs pateiksim, ka ir iespējama pateicība, mēs skaidri pateiksim, ka durvis ir vaļā un tas nozīmē, ka būs naudas pieprasīšana un izspiešana. Mēs nevaram pateikt, ka durvis it kā ir vaļā, bet it kā nav – tās vai nu ir atvērtas, vai aizvērtas.

R.Putnis: Mēs nemaksājam papildus ne par iekārtām, ne par slimnīcas infrastruktūru, ne par to, ko dara ministrija. Vienīgais, par ko mēs maksājam papildus, ir ārstējošā ārsta alga – pārējais viss ir samaksāts no valsts. Lai to mainītu, ir vajadzīga politikas rīcība. Ir skaidrs, ka sistēma nefunkcionē uz tiem nosacījumiem, kas ir tagad.

V.Sprūde: Jebkurā gadījumā būs kāds, kurš gribēs pateikt paldies, un ir muļķīgi to noraidīt, ir tikai jāsamaksā nodoklis.

S.Dauškane: Svarīgi, ka pateicības maksa ārstam neiet caur slimnīcu, jo tā ir tikai un vienīgi pateicība ārstam. Turklāt ir jāveido normāla sistēma, ka ārsts no šīs pateicības maksā nodokļus un viņa pensija arī ir lielāka.

G.Bērziņš: Jāsāk ar to, ka no pacienta tiek pieprasīta samaksa, un tas ir jāizskauž. Ja mēs būtiski mazinātu šo problēmu, varētu domāt tālāk.

Par nodokļu nomaksu – par to var domāt, bet, ja skatās tīri ekonomiskā plāksnē, šādi maksājumi kropļo tirgu. Kāpēc medicīnā tā īsti neveidojas privātais sektors? Tāpēc, ka tas izkropļots ar šiem izspiestajiem maksājumiem. Medicīnā apgrozās 500 miljoni latu legālajā daļā vien un tā kontrole ir atstāta novārtā. Ir jādara soli pa solim. Ja mazināsim izspiešanu gada, divu laikā, tas jau būs daudz. Pirmais solis – informācija, otrais – sods par izspiešanu un soda neizbēgamība.

R.Putnis: Tas nozīmē, ka jūs tāpat kā iepriekšējie ministri neko neizdarīsiet. Tas ir politiski solīts vienmēr un rezultāts ir tāds, kādu redzam. Mums ir priekšā korumpēta sistēma un es viņus neattaisnoju, tikai gribu teikt, ka sodīšana novedīs pie tā, ka ārsti jums neuzticēsies. Neuzticēšanās jau tagad ir realitāte.

G.Bērziņš: Jūs ko, tagad visus ārstus uzskatāt par korumpētiem? Manuprāt, tās ir tikai atsevišķas parādības. Darvas karote bojā medus mucu. Paši mediķi arī atzīst, ka šī sistēma beidzot ir jāsakārto. Un jau tagad ir neiecietīga attieksme pret to, ka tiek pieprasīta nauda no cilvēkiem bezizejas situācijā.

V.Sprūde: Piekrītu ministram, bet gribu uzsvērt, ka nevar tikai ar pātagu, ir vajadzīgs arī algu paaugstināšanas plāns.

S.Dauškane: Nekad nav bijis skaidrs, pat ne ārstiem, par ko īsti tiek maksāts. Kārtības māte anarhija ir valdījusi medicīnā jau ilgstoši – valstij ir izdevīgi, ka pacientam un arī ārstam nav šīs informācijas. Ja cilvēks nezina, viņš arī nevar prasīt savu tiesību ievērošanu. Ziņa par finanšu plūsmu, ko regulē valsts, ir jāaiznes līdz pacientam un ārstam. Veselības ministrijai ir jāveido informatīvie bukleti un citas lietas, kas skaidro sistēmu pēc būtības, ir jābūt tālrunim uz kuru var piezvanīt un saņemt izsmeļošu atbildi.

G.Bērziņš: Mēs informējam. Svarīgi ir sakārtot normatīvo bāzi, ja tarifi būs valdības apstiprināti, būs skaidrāka sistēma. Mēs dodam informāciju par jauno kompensējamo zāļu sistēmu, notiek arī reģionālie semināri. Piemēram, pensionāru federācijas avīzē esam apņēmušies atbildēt uz visiem jautājumiem. Bet masu mediji nenovērtē šo pieprasījumu pēc informācijas. Mēs liksim speciālus pielikumus laikrakstos un informēsim.

Bet varbūt jādomā kāds radošāks risinājums, piemēram, valsts slimnīcās jāizveido vienas pieturas aģentūras, kur var saņemt visu informāciju gan par rindām, gan pakalpojumiem, gan cenām?

G.Bērziņš: Ieejot slimnīcā vajadzētu būt pieejamam bukletam, kurā ir informācija par tiesībām, pamata stundām, pamata manipulācijām, kuras izdara. Bet ne mazāk svarīgs ir otrais solis – slimnieka parakstīts līgums, kurā viņš zina, ko valsts ir samaksājusi. Arī tad, ja slimnieks zinās, ka par viņu ir samaksāti 500 lati no valsts naudas, attieksme būs citādāka.

A.Loskutovs: Mēs faktiski secinām, ka tas, kas tiek maksāts ārstam, ir domāts tikai viņam, tas nav saistīts ar medicīnas sistēmas izdevumiem. Piemēram, ķirurgs, kurš saņem nelegālu maksājumu par operāciju – viņš dalās ar citiem personāla darbiniekiem. Tas var notikt, bet ir jānodrošina, lai viņi maksā nodokļus. Taču arī par telpu izmantošanu, medikamentiem un pārējo, kas notiek privātā kārtā, ir jānosaka stingra samaksas kārtība, lai nauda neizietu no medicīnas sistēmas. Mums ir situācija, ka ārsti var pelnīt, izmantojot valsts infrastruktūru, neatstājot ne kapeiku pašai medicīnas sistēmai.

R.Putnis: Problēma jau ir tā, ka mums nav tik daudz smagi slimu pacientu, kuri varētu maksāt un kuriem ir vajadzīgas šīs ārkārtīgi dārgās manipulācijas, bet maksāt šobrīd liek gandrīz visiem.

V.Sprūde: Tad es ārstu vārdā gribu lūgt, lai valsts tomēr dod akūtā stāvokļa definīciju, jo tagad ir tā, ka dabon tas, kurš skaļāk kliedz, kurš draud sūdzēties ministrijai. Tas īpaši attiecas uz zālēm. Es domāju, ka ministrijai ir jālemj, kurai slimnīcai un kādas tehnikas ir jāiegādājas. Un arī šīs pašvaldību dāvanas slimnīcām ir jāregulē. Jebkuru no mums var izputināt, uzdāvinot sešsimto mersedesu un liekot to apsaimniekot.

S.Dauškane: Šie lēmumi ir Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras kompetence, bet viņi to nedara. Viņi sevi uzskata tikai par bankomātu, naudas sadalītāju, taču to var izdarīt arī datorprogramma. Tāpēc lai VOVAA attaisno savu eksistenci un plāno.

G.Bērziņš: Mēs nevaram aizliegt nevienai slimnīcai kaut ko pirkt, ES likumdošana nevar aizliegt ievest kādu ierīci. Var pateikt, ka par to mēs nemaksāsim, bet tas arī viss. Nepieciešamais minimums jau šobrīd ir zināms un mēs to vēl precizēsim.

P.S. Kopsavilkumu un konkrētākus risinājumus ārstu sodīšanas sistēmas izveidei un tam, kā tiks izskausta maksājumu pieprasīšana, veselības ministrs sola pēc darba grupas atzinumiem un priekšlikumu apkopošanas.

______________

[1] Ministru Kabineta noteikumi „Veselības aprūpes finansēšanas un organizācijas kārtība”, kas apvieno vairākus atsevišķus normatīvos aktus, kas līdz šim regulēja veselības aprūpes finansēšanu un apkopo pacientiem būtisku informāciju par pacientu iemaksām, no tām atbrīvotajām kategorijām, t.s. pakalpojumu grozu, noteikumiem ambulatorās un stacionārās aprūpes saņemšanai, neatliekamās palīdzības sniegšanas principiem, centralizēto rindu veidošanu. Noteikumi pieņemti 2004.gada 21.decembrī un stāsies spēkā 2005.gada 1.aprīlī.