Raksts

Kā gadījies, ka Latvijā ir tikai stulbi, slinki, pērkami, neprofesionāli žurnālisti?


Datums:
30. jūlijs, 2002


Autori

Providus


Foto: Krista

Kolēģi žurnālisti, pajautājiet saviem draugiem, paziņām, radiem, ko viņi domā par mediju kvalitāti Latvijā! Jūs taču jau iepriekš zināt atbildi: pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas vietā mediji izvēlas barošanos ar lētām sensācijām.

Interneta portālu diskusijās “tautas balss” žurnālistiem velta šādus apzīmējumus: slinki, stulbi, pērkami, neprofesionāli, dzenas pēc lētām sensācijām, dzelteni… Kuriozākais ir tas, ka vienlaikus socioloģiskās aptaujas jau kuro gadu rāda, ka Latvijas iedzīvotāji ļoti uzticas radio un televīzijai, mazākā apjomā presei.

Domājot par sabiedrības klaji nicinošo attieksmi pret žurnālistiem, sajūtos līdzīgi tiesnešiem. Arī viņi taču ir ļoti apvainojušies par sabiedrības negatīvo vērtējumu, un šķendējas, ka tas radies neizpratnes dēļ. Tā kā politika.lv izveidojusi īpašu mediju paškritikas un pašanalīzes nodaļu, mēģināšu izvirzīt apspriešanai, dažus, manuprāt, galvenos žurnālistikas tēlu negatīvi ietekmējošos akcentus. Iespējams, tie kļūs par pieturas punktiem turpmākajā diskusijā šajā jaunizveidotajā nodaļā.

Vāja prese – medusmaize negodprātīgiem varas vīriem

Nereti žurnālisti iespēju robežās izpēta kādu pretlikumību un savās publikācijās norāda uz konkrētu amatpersonu vainu, taču no tiesībsargājošo iestāžu puses neseko nekādas sankcijas, vai arī tās tiek tikai imitētas. Šādos apstākļos negodprātīgajiem valdošās elites pārstāvjiem un viņu PR mašinērijai nav grūti noskaņot sabiedrisko domu sev vēlamā gultnē – “redz, kāda tā prese – meklē lētas sensācijas, mētājas ar apvainojumiem, bet juridiski taču tur viss izrādās tīrs!”

Rezultātā jau kuro reizi aizdomu ēna, kura tradicionālā rietumu demokrātijā būtu pietiekama, lai amatpersona pazustu no valsts pārvaldes skatuves, Latvijā tiek traktēta kā kārtējais “pasūtījums”, “provokācija”, “lēta sensācija”. Kas paliek atmiņā “vienkāršajam lasītājam”? Tas, ka prese ir lētu sensāciju meklētāja. Kas apmierināti berzē rokas? Sveikā izsprukusī amatpersona.

Vēl vairāk! Var runāt par to, ka mediju diskreditēšana ir sasniegusi kritisko masu. Sākumā jau minēju tiesnešu piemēru – tā kā sabiedrība taču zina, ka “visi žurnālisti ir nekompetenti tieslietās”, tiesneši pārliecinoši soļo uz neaizskaramo statusu – prese nedrīkst vērtēt spriedumus, prese nedrīkst norādīt uz aizdomām par korupciju, prese nedrīkst analizēt procesuālo normatīvo aktu izmaiņas… Tad, varbūt apšaubām arī to, ka prese nodokļu maksātājam palīdz uzraudzīt pirmās trīs varas?

Precedenti grauj cunftes imidžu

Tikpat bieži vērojamas pretējais – pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas vietā tiek publicēti “atmaskojumi”, kurus veido sensacionāli secinājumi, kas balstīti uz žurnālista pieņēmumiem, nevis faktiem.

Šāda nekvalitatīva žurnālistika nodara mediju prestižam dubultu ļaunumu. Pirmkārt, konkrētie uzņēmēji vai valsts amatpersonas, kuras centušās bezspēcīgi ar faktiem pierādīt žurnālistam viņa pieņēmumu maldīgumu, turpmāk vairs neuzticēsies preses objektivitātei. Otrkārt, lasītājiem arvien grūtāk kļūst atšķirt patiesi objektīvi izpētītu materiālu no pliko pieņēmumu žurnālistikas, ar kuru tos baro.

Nekvalitatīvās žurnālistikas cēloņi var būt dažādi. Ja žurnālists ir slinks, nepārzina tēmu, par ko raksta, vai nevēlas atzīt savas kļūdas, tad tā ir labvēlīga augsne nepierādītu secinājumu publicēšanai.

1. Slinkums

Domāju, ka mana astoņu gadu pieredze žurnālistikā ļauj man spriest par kolēģu darbu autoritatīvāk nekā “vienkāršajam lasītājam”. “No iekšpuses” ir visai labi redzams, ka nereti tas, kas izskatās kā “politiskais pasūtījums” vai “tendenciozitāte” ir elementārs slinkums.

To, ka žurnālistam jāpārbauda fakti, pirms izteikt secinājumu, ka jāvadās pēc dokumentiem, nevis baumām, ka jāprasa pretējās puses viedoklis, ka jāmēģina tas tomēr izvilināt ar profesionālu jautājumu palīdzību, nevis atviegloti jānomet klausule un jāraksta “atteicās komentēt” – to visu Latvijas Universitātē māca vismaz piecos dažādos kursos – zinu no savas pieredzes. Un labi māca! Tikai, cik no studentiem tiešām vēlas to iemācīties? Savukārt, ja cilvēks nonāk medijā no citas specialitātes, tad viņu par šīm iemaņām apmāca redakcija, tā kā specializētas izglītības trūkums arī nav attaisnojums.

Ko jūs teiktu, ja galdnieks, kas apņēmies jums pagatavot durvis, būtu nolēmis ietaupīt laiku un nozāģēt materiālu, to nenomērot? Jāšaubās, vai tādas durvis spēs kvalitatīvi pildīt savu uzdevumu. Nereti Latvijas medijos parādās žurnālistu materiāli, kas tādas “ķap-ļap” durvis vien ir.

2. Nauda

Lai dziļi izpētītu politisko un biznesa vidi un atklātu tajā valdošās nelikumības, žurnālistam jābūt plašām zināšanām, atjautībai un analītiskam prātam, taču lielākā daļa no tiem, kam šādas īpašības piemīt, uzskata, ka pat vislielākās algas pašlaik Latvijas medijos tomēr ir zem viņu pašvērtējuma līmeņa. Tātad atalgojums arī nosaka to, ka medijos nestrādā daudzi no tiem, kam ir “pa zobam” atklāt korumpantu un valsts budžeta izsaimniekotāju intrigas.

Ja šie spējīgie cilvēki neaiziet no komunikāciju nozares vispār, tad, lai sabalansētu savu pašvērtējumu ar atalgojuma līmeni, viņi kļūst vai nu par sabiedrisko attiecību nozares speciālistiem (ciniski izsakoties, nostājas “barikāžu pretējā pusē”), vai arī kāpj pa medija iekšējās hierarhijas kāpnēm, radošā darbinieka statusu nomainot pret administratīvo.

3. Pašcenzūra

Treškārt jāmin pēdējā laikā izdaudzinātā “politiskā atkarība”, kas mediju vidē visbiežāk izpaužas kā pašcenzūra – žurnālisti zina, kuri politiskās un biznesa vides darbinieki ir attiecīgās redakcijas vadības simpātiju un antipātiju sarakstā, tāpēc, gatavojot publikāciju, jau laikus uzdot nepatīkamos jautājumus “vieniem”, bet “otros” liek mierā. Tādējādi žurnālisti nodrošinās pret to, ka viņus vakarā ilgi nelaidīs ārā no redakcijas, liekot vairākkārt samainīt rakstā būtiskākos akcentus, noīsināt kāda informācijas avota teikto līdz bezjēdzībai, izmainīt virsrakstu, un tamlīdzīgi.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!