Foto: Pabo76
Kamēr cilvēki (ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā) spītīgi atsakās laulāties un turpina dzīvot kopā, Labklājības ministrija investēs nodokļu maksātāju naudu, lai tomēr kaut kā piespiestu viņus rīkoties citādāk. Kas zina labāk, kā cilvēki vēlas dzīvot - valsts vai viņi paši?
Kā ziņo Labklājības ministrija[ 1 ], līdz 2014.gada 20.februārim nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi un eksperti var pieteikties un izstrādāt pirmslaulību mācību programmu pāriem, kuri gatavojas reģistrēt laulību dzimtsarakstu nodaļā.
Mācību programmas izstrādes ietvaros sākotnēji paredzēts veikt aptauju, lai noskaidrotu ekspertu un jauniešu vecumā no 18 līdz 25 gadiem viedokli par laulību reģistrēšanas šķēršļiem un iespējamiem risinājumiem, kā arī par riskiem, dzīvojot kopdzīvē bez laulības reģistrēšanas.
Pirmslaulību mācību programmā būs jāiekļauj informācija par civiltiesiskajiem, psiholoģiskajiem, sadzīves un citiem aspektiem, kā arī par civiltiesiskajām sekām īpaši attiecībā uz bērniem, ja pāris nedzīvo laulībā. Programmas īstenošana tiks testēta, sākotnēji apmācot piecus pārus, kuri apliecinājuši vēlmi laulāties.
Vai valsts politiku tiešām nevar veidot tā, lai nebūtu civiltiesisko seku attiecībā uz bērniem, ja pāris nedzīvo laulībā? Vai tas nebūtu lētāk un mērķtiecīgāk?
Tas, ka šādas apmācības ir veidotas, ir tiešas sekas Ģimenes valsts politikas pamatnostādnēm 2011. – 2017.gadam, kuru mērķis ir stiprināt laulību. Lai cik nerealizējams mērķis tiek uzstādīts, ministrijai neatliek nekas cits kā “kaut ko darīt lietas labā”. Līdzīgi, kā tas notiek citur valsts pārvaldē, tiek radīti dokumenti, pētījumi, programmas un bukleti, kas nevienam nav vajadzīgi.
Saistībā ar šīm apmācībām man ir dažas replikas:
1) Vai tas, ka aptaujas mērķauditorija ir jaunieši vecumā no 18-25 gadiem, nozīmē, ka, neskatoties uz to, ka cilvēki mūsdienās izvēlas stāties laulībā arvien vēlākā vecumā, ir kaut kāds mērķis tomēr ratu pagriezt atpakaļ un veicināt, ka cilvēki stājas laulībā agrāk?[ 2 ] Īpaši tas attiecas uz sievietēm, kurām tad nebūtu jātērē laiks un nauda tādām muļķībām kā augstākajai izglītībai un viņas droši varētu nodoties bērnu dzemdēšanai? Principā tas lieliski saskan ar to, ar ko pašlaik nodarbojas Demogrāfijas komisija Parādnieka kunga vadībā ar laipnu Asociācijas “Ģimene” palīdzību. Starp citu, šī organizācija bija aktīvi iesaistīta arī Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu plānošanas procesā.
2) Kas ir apmācību materiālu mērķauditorija? Ja mērķis ir veicināt, ka cilvēki stājas laulībā, kādēļ apmācīt tos, kas jau ir pieteikušies dzimtsarakstu nodaļā? Viņi taču acīmredzot jau ir izdarījuši “pareizo izvēli”. Kāpēc netārgetēt, piemēram, tos vīriešus, kas nevēlas precēt savas dzīvesbiedres, jo baidās no saistībām?
Protams, apmācību materiāls jaunlaulātajiem un tā testēšana uz pāriem ir ideāls materiāls izsmieklam. Tiešām ļoti gribēšu ar to iepazīties un izlasīt, kā tad tās lietas tajā laulībā notiek.
Tomēr, kad sāku domāt par to, kas varētu būt eksperti, kas izstrādās apmācības, smiekli vairs nenāk. Piemēram, ar Sabiedrības integrācijas fonda gādību no Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) finanšu instrumenta vēl joprojām tiek finansēts Asociācijas “Ģimene” projekts par dzimumu līdztiesību. Šī projekta ietvaros organizētajā konferencē plaši izteikties varēja ikviens, kura uzskati ir absolūtā pretrunā dzimumu līdztiesības principiem. Noteikti iesaku ielūkoties prezentāciju spektrā, kas publicēts organizācijas mājaslapā, īpaši nosvērtajiem iesaku arī noskatīties konferences videoierakstu. Kas notiktu, ja to, kā “pareizi uzvesties laulībā”, mācītu radikāļi, kuri domā, ka ir tāda lieta kā “dabīga un nedabīga ģimene”, kas vēlas aizliegt abortus Latvijā, nevis izglītot par kontracepciju?
Kopumā skatījums uz laulībā dzīvojošajiem kā uz dabiskākiem, vēlamākiem pāriem, salīdzinot ar tiem, kas dzīvo kopā, ir pretrunā idejai, ka šī valsts kalpo visiem cilvēkiem. Mēs visi strādājam Latvijas labā, maksājam nodokļus un mūsu privātās izvēles nedrīkst būt par pamatu kaut kāda veida izslēgšanai. Laulāties vai nelaulāties un ar ko un kā dzīvot kopā – tā ir mūsu katra personīgā izvēle.
Te ir nozīmīgi pievērst uzmanību pasaulē aktuālajam trendam – cilvēki precas vēlāk. Viņi ilgāk dzīvo kopā pirms laulībām, vēlāk sāk veidot attiecības un vēlāk sāk radīt bērnus. Un tas savukārt ievērojami pasliktina statistiku. Vai nebūtu svarīgi palūkoties, piemēram, uz visiem, kas sasnieguši 60 gadu vecumu un pajautāt – vai viņi ir kaut reizi bijuši precējušies? Ja mēs pieņemam, ka laulību skaita paaugstināšana ir pašmērķis, vai tad vislabāk mums neder cilvēki, kas dzīves laikā vairākas reizes apprecas?
Ir skaidrs, ka visā pasaulē samazinās laulības nozīme – arvien mazāk cilvēku to dara un tie, kas līdz laulībai nonāk, tajā pavada arvien mazāku laiku. Tas ir saistīts ar simtiem iemeslu un katrās attiecībās tie ir citi. Tāpat kā ir simtiem iemeslu, kādēļ cilvēki šķiras un buklets, kurš pastāstīs kaut ko no sērijas “vienam otrs ir jāciena un par visām problēmām ir jāizrunājas”, nav gluži raķešu zinātne un neko nemainīs cilvēku dzīvēs.
Valsts var investēt simtus tūkstošu, ja naudas ir tik daudz. No tā nepalielināsies ne laulību skaits, ne samazināsies šķirto laulību skaits. Tomēr ministrija pie mērķa sasniegšanas varēs “atrakstīties” – sak, mēs viņiem apmācību materiālus sagatavojām, bet viņi tāpat neprotas. Iespējamais risinājums – vēl vairāk apmācību materiālu. Bet cik ilgi tiem, kuri dzīvo kopā un daudzi no viņiem – arī rada bērnus, būs jāgaida, kad valsts nolems pasargāt arī viņus, nevis veltīs naudu un laiku bukletu drukāšanai?
Bloga ieraksts sagatavots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par bloga ieraksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”. Bloga ieraksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros. NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.