Foto: Denise Chan
Latvijas sabiedriskā televīzija pirms vēlēšanām ir pagājusi malā, atbrīvojot ceļu privātajiem medijiem un partiju kampaņu tekstu rakstītājiem. Pelēks ir gan studijas iekārtojums, gan viss LTV priekšvēlēšanu piedāvājums.
Latvijas Televīzija (LTV) un komerciālā LNT pārņēmušas citviet pārbaudītus vēlēšanu debašu formātus, tomēr ir iekritušas, jo Latvijas politiķi izrādījušies gatavi vien uzstāties, nevis iesaistīties viedokļu konfrontācijā. Vēlēšanu debates televīzijā pārvērtušās par sacensību hronometra priekšā, nevis cīkstēšanos ar argumentiem. Sabiedrība šajās diskusijās ir nostumta malā un izpilda vien masu skatu dalībnieka funkcijas. Turklāt LTV iegāzusi jau hroniska problēma — vājie žurnālistiskie resursi. Savukārt TV3 speciālu vēlēšanu projektu nav izveidojusi, tāpēc šīs televīzijas piedāvājums šajā rakstā nav analizēts.
Runāšana liela, jēga maza
LTV debašu cikla Izvēlies nākotni! pirmie trīs raidījumi ir bijuši neveiksmīgi un sabiedriskās televīzijas vēlēšanu piedāvājumu iezīmējuši vēl pelēkāku, tāpēc LTV būtu operatīvi jāreaģē un steidzīgi jāmaina raidījuma formāts. LTV klupšana ar vēlēšanu debašu organizēšanu lielā mērā ilustrē vājos žurnālistiskos resursus, kas Zaķusalā palikuši. Sabiedriskajai televīzijai ir maz spilgtu un pieredzējušu ētera personību, kuri varētu tikt galā ar sarežģīto vēlēšanu debašu vadīšanas uzdevumu — gan uzdot asus un nepatīkamus jautājumus, gan aizraut skatītājus. Reģionālo televīziju žurnālistu iesaistīšana būtu bijusi vērtīga, ja viņi raidījumā sniegtu tās zināšanas par reģionālajām problēmām, kas nav Rīgas kolēģiem, tomēr tas nenotiek, un reģionu žurnālisti vienkārši izpilda asistenta funkcijas galvaspilsētas „zvaigznei”. Kopumā LTV piedāvājums ir vienveidīgs, grūti pamanāms un žurnālistiski vājš.
Pirmkārt, LTV nav vienotas priekšvēlēšanu raidījumu koncepcijas, un katrs raidījuma autors darbojas atrauti no kopējās programmas. Juceklis programmas plānojumā ļauj skatītājiem viegli apmaldīties, un LTV arī nav devusi nekādu ceļa karti, lai palīdzētu orientēties kopējā piedāvājumā. Tematiskās diskusijas iekļautas gan darbdienu 100.pantā, gan ciklā Izvēlies nākotni!, turklāt reģionālajās debatēs tematikais rāmis ir ļoti izplūdis un bieži nemaz nereflektē reģiona problemātiku. Premjera kandidātu iztaujāšanu rīko piektdienu 100.panta preses klubs un to pašu ar dažu dienu intervālu atkārto Egila Zariņa vadītā Jaunā nedēļa, bet Jāni Domburu televīzijas satura plānotāji ir iedzinuši stūrī, jo ierastie Kas notiek Latvijā? dalībnieki — politiķi — izkaisīti citos raidījumos un Domburam pāri palikušas vien sarunas ar ekspertiem.
Otrkārt, LTV piedāvājums nav daudzveidīgs. Visi raidījumi balstīti politiķu iztaujāšanā, ļoti maz žurnālistu pašu iniciētas analīzes, pētniecības, dokumentālistikas. Vienīgo retrospekciju piedāvā De facto pielikums 100 krēsli (vien 10 minūtes nedēļā) un Panorāmā iekļautie politisko spēku portreti. LTV ir plašs arhīvs, ko pirms vēlēšanām varēja izmantot, lai vērtētu partiju un to līderu iepriekšējo darbību, analizētu programmu piedāvājumu, rosinātu plašākas diskusijas par valsts attīstību. Taču LTV nav spējusi piedāvāt jaunas idejas, jaunas formas, kā diskutēt par būtiskiem jautājumiem aizraujošā veidā un iesaistīt šajā procesā arī sabiedrību, lai arī tieši vēlēšanu laiks ir piemērots brīdis sabiedrības pašrefleksijai un uz to it kā mudina pat LTV projekta vadmotīvs: Izvēlies nākotni!.
To, ka LTV piedāvājumam ir zema konkurētspēja cīņā par skatītāju uzmanību, ir apliecinājuši arī pirmo debašu raidījumu reitingi. Skatītāji LTV diskusiju vietā labprātāk izvēlas komerctelevīziju piedāvājumu, tostarp labāki rādītāji ir LNT Līderu debatēm, ne sabiedriskās TV priekšvēlēšanu raidījumiem. Kā liecina tirgus, sociālo un mediju pētījumu aģentūras TNS Latvia dati, no 30.augusta līdz 9.septembrim LNT Līderu debates ir vērojuši vidēji 104 400 Latvijas iedzīvotāju, kas vecāki par 4 gadiem, savukārt LTV1 Izvēlies nākotni! — tikai vidēji 61 400 minētās grupas skatītāju.
LNT rūpēs par savu seju
Tad, ka LTV šaubījās, vai īpašas priekšvēlēšanu debates vispār rīkojamas, Milžu cīņas sarīkot pie sevis apņēmās LNT īpašnieks Andrejs Ēķis, kurš vienlaikus ir arī priekšvēlēšanu politiskās apvienības Par labu Latviju (PLL) atbalstošās kustības vadītājs. LNT Līderu debašu formāts lielā mērā ir aizgūts no šā gada pavasara britu premjeru debatēm. Lai arī LNT atteikusies no striktā britu debašu regulējuma, dramaturģija un scenogrāfija ir tā pati. Debates ir labi organizētas un aizraujoši pasniegtas, kas noteikti garantē arī biznesa veiksmi, proti, pietiekami plašu auditoriju. Tomēr televīzijai Līderu debates visdrīzāk ir nepieciešams ne tik daudz reitingu audzēšanai, bet, lai saglabātu savu seju, proti, pārliecinātu, ka šai mediju institūcijai joprojām piemīt arī interese par žurnālistiku un ka tās vienīgais piedāvājums pirms vēlēšanām nav apvienības PLL aģitācijas materiāls — pirmdienas vakara sarunas Latvija, mēs tevi dzirdam!.
Līderu debatēs LNT pret visiem to dalībniekiem izturas godīgi, visi politiskie spēki saņem vienādu attieksmi, nevienam netiek īpašas simpātijas vai antipātijas. To gan nevar teikt par LNT ziņu raidījumiem, kuros jau diezgan uzkrītoši iezīmējas atbalsts apvienībai PLL. Ilustrācijai var izmantot vairākus pagājušajā nedēļā (6.-12.septembris) demonstrētos nekritiskos un viedokļu ziņā vienveidīgos sižetus, kuros reaģēts uz PLL sarīkotajiem pseidonotikumiem: apvienības līderu tikšanās ar ārvalstu vēstniekiem, PLL premjera kandidāta Aināra Šlesera preses konference par Lato Lapsas grāmatu, Šlesera Centrāltirgus apmeklējums.
Atnāk uzstāties, nevis debatēt
Britu debašu formāta galvenā ideja ir līderu cīkstēšanās ar argumentiem, bet raidījuma moderatoram ir atstāsta vien neitrāla vidutāja loma — uzraudzīt, vai laika ierobežojums ievērots, vai godīguma princips nav pārkāpts, vai visi līdzvērtīgi tikuši pie vārda. LNT moderatori Līderu debatēs strikti turas pie šī rāmja, savukārt LTV Izvēlies nākotni! vadītāji gan ikreiz formātu brīvi piemēro savām vajadzībām un maina lomas. Tas, ko esam jau redzējuši — raidījuma vadītāji ir gan vidutāji, gan šovmeņi, gan komentētāji.
Atšķirībā no britiem pie mums viedokļu konfrontācija veidojas reti, un tās vietā dabūjam vien politisko spēku pozīciju konstatāciju. Politisko spēku līderi ar izrakstītiem programmu fragmentiem pie rokas nāk uzstāties televīzijas kameras priekšā, nevis sacīkstēties ar saviem oponentiem un argumentēti aizstāvēt savu pozīciju. Daži vispār nedzird jautājumus un vien autopilotā atkārto iepriekš samācītos kampaņas tekstus. Argumentu sadursmes veidojas vien tad, kad kandidātiem tiek piedāvāta atrakcija „uzdod jautājumu konkurentam”. Lielā mērā debašu sekmes ir noteicis debatētāju sastāvs: jo pelēkākas politiskās sejas, jo garlaicīgākas debates. To varēja labi redzēt LNT Latgales debatēs.
Strikta turēšanās pie hronometra (atbildei paredzētās minūtes uzskaitīšana) noteikti ir garantējusi vienādas iespējas visiem debašu dalībniekiem, tomēr šis formāts, īpaši ņemot vērā Latvijas politiķu vājās diskursīvās prasmes iesaistīties diskusijā, nav sniedzis izsmeļošas atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Daudzi debatēs izvirzītie jautājumi paliek neatbildēti, līdz galam neizdiskutēti. Brīdī, kad jau veidojas diskusija, žurnālisti to aprauj, birokrātiski paziņojot: „Jūsu minūte beigusies!”. Vajag mācīties īsi izteikties, LTV debašu raidījumā deputāta kandidātu pamācīja raidījuma vadītājs. Žurnālisti steidzas, neklausās debatētāju atbildes, nepieprasa papildus paskaidrojumus. To labi varēja ieraudzīt 13.septembra LTV Izvēlies nākotni! diskusijā: dalībnieku studijā pārāk daudz, tematiskie rāmji neskaidri definēti, un, cenšoties apspriest pēc iespējas vairāk jautājumu, nevienu no tiem pēc būtības tā arī neizdodas izrunāt.
Kompensācijai nevar izmantot arī LTV politiķu iztaujāšanas intervijas žanra raidījumus, kuros padziļinātai sarunai nav formālu vienas minūtes ierobežojumu. Premjera kandidātu intervijām vajadzēja kļūt par platformu asai un kritiskai sarunai, tomēr piektdienu 100.panta preses klubā raidījuma vadītājs ātri pazaudē kontroli pār žurnālistu un politiķu diskusiju un atkal daudzi jautājumi paliek neatbildēti, politiķi viegli pārformulē tematus sev par labu, atbild ar jau daudzkārt dzirdētām frāzēm.
Sabiedrībai atkal pagriež muguru
Lai arī atšķirībā no LTV, kas palikusi Zaķusalā, LNT ir izbraukusi ārpus Rīgas, Līderu debatēs auditorijai ir piešķirta vērotāju loma un līdzdarbošanās iespējas ir ļoti ierobežotas. Studijas auditorija nodrošina tūlītēju reakciju uz politiķu tekstiem un noteikti padara tiešraidi aizraujošāku, tomēr auditorijas pārstāvjiem uzdot jautājumus nav atļauts. Tiesa, LNT izmanto skatītāju iesniegtos jautājumus, kas palīdz makro līmeņa problemātiku konkretizēt indivīda ikdienas pieredzes līmenī un no politiķiem pieprasa formulēt atbildes, reaģējot uz konkrētu dzīvesstāstu, un šajā gadījumā ne vienmēr noder iepriekš sagatavotie citāti no vēlēšanu programmas.
Debašu ciklā Izvēlies nākotni! studijas auditorijas likvidēšanu LTV cenšas kompensēt ar dažiem „sabiedrības pārstāvjiem”, tomēr nav skaidrs, kāda ir šo cilvēku loma — vai, piemēram, sabiedrības vārdā iztaujāt politiķus, konfrontēt politiķu solījumus, analizēt partiju piedāvājumu, vai arī individualizēt un konkretizēt makro līmeņa reģiona problēmas. Lai arī „sabiedrības pārstāvji” tiek pie dažām uzstāšanās minūtēm, tomēr par vienlīdzīgiem diskusijas dalībniekiem viņi nekļūst un visbiežāk ir vienkārši nostumti malā.
Izvēlies nākotni! Rīgas debatēs 13.septembrī pirmās 30 minūtes „sabiedrības pārstāvji” vispār sēdēja klusu, tomēr, kad par viņiem atcerējās un beidzot laida pie vārda, uzreiz arī apslāpēja. Raidījuma vadītāji aši nostopēja diskusiju, ko izraisīja filozofijas studenta Armanda Leimaņa centieni konfrontēt politiķu deklaratīvos izteikumus ar to iepriekšējo uzvedību. Tieši tāpat apklusināja arī dzejnieci Liānu Langu, paskaidrojot, ka īsu atbildi uz viņas jautājumu par Latvijas atkarību no Krievijas gāzes nebūs iespējams sniegt, bet laika maz un jāsteidzas uz priekšu. Būs vēl iespēja izteikties raidījuma beigās, Langu mierināja diskusijas vadītājs, tomēr tāda iespēja nepienāca — jautājumu par gāzi debašu vadītāji bija aizmirsuši.
Sekmīgāk diskusija veidojas ikdienas 100.pantā, kurā pirms vēlēšanām sarīkotas tematiskās diskusijas ar deputāta kandidātiem. Šeit bez politiķiem piedalās arī „potenciālais vēlētājs”, kas parasti pārstāv nevalstisko sektoru un ar spēcīgu ekspertīzi apspriežamajā tematā spēj uzdot savā pieredzē un zināšanās balstītus jautājumus, kā arī sniegt novērtējumu politiķu atbildēm. Tomēr raidījuma hronometrāža (25 minūtes) neļauj diskusiju izvērst un interesantākajā brīdī raidījumam jāliek punkts.
Panorāma sižetu sērijā iztaujā lauku iedzīvotājus par viņu noskaņojumu pirms vēlēšanām, tomēr šīs parunāšanās ir garāmejošas, un tas, ko uzzinām, ir vien nevērtīgi viena teikuma citāti. Piemēram, Ipiķos žurnālisti ātri apskrien vietējos iedzīvotājus, uzdod paviršus jautājumus, kā tad dzīvojas šeit un vai vietējie jau izlēmuši, par ko balsos, un tiek pie tikpat nebūtiskām atbildēm: „patīk Šlesers”, „patīk Lembergs, citi nepatīk”, „par partiju, kur ir Šlesers un Šķēle, nebalsos”. Tas pēc būtības jau neko nepasaka par indivīdu argumentāciju, izdarot izvēli, par ko balsot, par motīviem piedalīties vai nepiedalīties vēlēšanās, priekšstatiem par politiku, politisko līderu novērtējumu.
Pelēka studija, pelēka programma
LTV jau pirms vēlēšanām atzinās, ka īpašas vēlēšanu diskusijas nav plānotas, aizbildinoties, ka šim mērķim nav naudas. Tad, kad politiķi piedāvājās naudu iedot, izrādījās, ka LTV tomēr pašas kasē ir atradušies 20 000 latu debašu rīkošanai. Šī atkāpe ir nepieciešama, jo palīdz labāk saprast LTV mocīšanos ar vēlēšanu diskusijām tagad.
Tiesa, LTV tagad formāli savu darbu būs padārījuši — kaut kādas debates ir sarīkotas, kaut kāda papļāpāšana par politiku ir notikusi, kaut kā iesaistīta arī sabiedrība, un LTV atskaitē par šo gadu Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (agrākajai Nacionālajai radio un televīzijas padomei) varēs atrakstīties, ka sabiedriskais pasūtījums izpildīts un iepriekš ieplānotās ētera stundas noraidītas.
LTV kvantitatīvajos rādītājos noteikti ir izpildījusi savu uzdevumu pirms vēlēšanām — daudz ir to ētera stundu, kurās tiek iztaujāti politiķi, tomēr kvalitatīvā dimensija izskatās sliktāk. LTV vēlēšanu piedāvājums ir paviršs, nevērīgs un rada iespaidu, ka plāns darbam pirms vēlēšanām rakstīts lielā steigā un tagad ēterā nonācis brāķis — haotisks programmas plānojums, nepārdomāti, slikti izstrādāti raidījumu formāti, kuros neērti jūtas gan žurnālisti, gan skatītāji.
Vēlēšanas ir pārbaudījums sabiedriskajiem medijiem un to gatavībai īstenot to misiju — uzraudzīt politisko vidi, nodrošināt daudzveidīgu un neitrālu informatīvo telpu, iesaistīt indivīdus publiskajā sfērā. LTV šo pārbaudi nav izturējusi un demonstrējusi sevi kā vāju spēlētāju. LTV noteikti nav tas medijs, kas pirms vēlēšanām noteiktu politiķu un sabiedrības dienaskārtību. Latvijas sabiedriskā televīzija ir pagājusi malā, atbrīvojot ceļu privātajiem medijiem un partiju kampaņu tekstu rakstītājiem. Pelēks ir gan Izvēlies nākotni! studijas iekārtojums, gan viss LTV vēlēšanu piedāvājums.