Foto: G. Dieziņš
Kad valsts bankas vadītājs Einars Repše pērnajā Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienā apstiprināja baumas par jaunas partijas veidošanu, vienā sabiedrības daļā atplaiksnīja cerības uz pozitīvām pārmaiņām sociāli politiskajā telpā. Uz jauniem laikiem, kā to apņēmīgi definēja Repšes domubiedri. Apņēmīgi un romantiski.
Lai gan apņēmība ne mirkli neizzuda no E.Repšes publiskajiem paziņojumiem, to romantisms arvien pieņēmās spēkā, pārejot neārstējamā naivumā. To košās krāsās turpina apliecināt kaut vai apgalvojumi par to, ka Jaunais laiks (JL) iegūs absolūto vairākumu 8.Saeimā. Tomēr daudz bīstamāks ir naivums, kas iebūvēts šīs partijas piedāvātajā, ne gluži oriģinālajā valsts nākotnes redzējumā, kurš atklājas gan JL solījumiem bagātīgi piebārstītajā 4000 zīmju priekšvēlēšanu programmā, gan arī partijas programmā.
Ņemsim kaut vai sākotnēji nejēdzīgo un tāpēc vairākkārt pārrakstīto JL piedāvājumu izglītības jomā. JL sola atrisināt skolu neapmeklējošo bērnu problēmu, paredzot sankcijas pret vecākiem un pašvaldību amatpersonām, kuru (bez)darbības dēļ daļa bērnu neiet skolā. Būtu interesanti vērot, cik spēcīga būtu šāda motivācija tiem bezskolas bērnu vecākiem, kurus pieņemts uzskatīt par sociālās degradācijas procesā esošiem. Un vēl interesantāk būtu redzēt, piemēram, skolu valžu priekšsēdētāju reakciju uz iespēju tikt sodītiem par to, ka viņi katru dienu klaiņojošus delverus aiz rokas neved uz skolu.
Protams, JL asinskārā ievirze (skat., piemēram, E.Repšes izteikumus par premjera tiesībām atlaist ierēdņus) vietumis atkāpjas pozitīvo stimulu priekšā. Bezskolas bērnu jautājumā par tādu varētu uzskatīt solījumu, ka “darbu sāks jauni un profesionāli skolotāji, kuru atalgojums atbildīs kvalifikācijai”. Turklāt no JL pilnās programmas zināms, ka skolotāja mēnešalga par vienu slodzi būs 300 latu.
Ja skatām šos solījumus 4 gadu perspektīvā, tad tā ir lēta demagoģija. Nav saprotams, kur radīsies līdzekļi, lai tik īsā laikā faktiski dubultotu skolotāju algu fondu. Pat ja šis brīnums notiks, tad daudz smagāk ies ar skolotāju sagatavošanu, jo tam, zināms, ir nepieciešami vismaz četri gadi ar nosacījumu, ka jau šī gada 1.septembrī vajadzēja uzsākt revolucionāras pārmaiņas Latvijas augstskolu pedagoģiskajās programmās. Bet veci ļaudis (augstskolu pasniedzēju vidējais vecums tuvojas 60 gadu atzīmei) revolūcijās parasti tikai nolūkojas.
Līdz ar to mēs nonākam pie augstskolu akadēmiskā personāla atjaunošanas problēmas, kas nesaraujami saistīta ar zinātnes attīstību. Ir patīkami apzināties, ka jaunajiem zinātņu doktoriem tiks dzēsti visi studiju kredīti, ja disertācija aizstāvēta “noteiktā laika posmā”. Lai nu viņiem pietiktu spēka strādāt par simts latiem mēnesī un vēl izplēst no vecākajiem kolēģiem finansējumu saviem pētījumiem – zinātnei paredzētie valsts līdzekļi tikšot pastiprināti novirzīti universitātēm (sveiciens pārējām augstskolām!), bet Latvijas Zinātnes padomes dramatismu neviens netaisās mainīt.
Lasot arī citas JL priekšvēlēšanu programmas sadaļas (kur pavīd arī viegla biedēšana – “Tev vairs nebūs jābaidās iziet no savas mājas”, “Tev vairs netiks atteikta sociālā palīdzība”), prātā nāk marksisma sniegtā mācība pasaulei – ideālistisku programmu var īstenot tikai ideālistiski cilvēki. “Valsts pārvaldē tiks izskausta korupcija un nodrošināta pilnīga atklātība”, “tiesās strādās tikai godīgi tiesneši”, “valsts naudas izsaimniekošana tiks izbeigta” – šīs un daudzas citas frāzes labāk derētu partijas pirmsdibināšanas manifestam, ne rīcības programmai tuvākajiem četriem gadiem. Īpaši jau tāpēc, ka neviens tā īsti neapšauba, teiksim, korupcijas apkarošanas vai saimnieciskās aktivitātes vairošanas nepieciešamību. Vien netop skaidrs, kā tas tiks darīts un sasniegts savtīgu interešu vadītu indivīdu apdzīvotā pasaulē. Bet par ideālisma vietu šai pasaulē vislabāk zina vēstīt tie, kuri prasa apaļas summiņas, lai kļūtu par ideālistiem.