Foto: B. Koļesņikovs
Vispārīguma un nekonkrētības sajūta pārņem, salīdzinot JL Saeimas vēlēšanām radīto, lasītāju ļoti tieši uzrunājušo priekšvēlēšanu programmu ar platformu Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Taču šīs partijas platformai nav nozīmes. Visu izšķir Repše.
Noblesse oblige*. Pārfrāzējot šo teicienu politikas jomai – atrašanās pie varas noapaļo. Tieši vispārīguma un nekonkrētības sajūta pārņem, salīdzinot JL Saeimas vēlēšanām radīto, lasītāju ļoti tieši uzrunājušo priekšvēlēšanu programmu ar partijas Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu platformu, kurā citu pēc citas bezrūpīgi nomaina jaukas tukšvārdības, nogludinot iepriekšējā dokumenta kareivīgumu.
Viens no skaistākajiem tukšmucības piemēriem saistās ar ES fondu apjomu: JL “iestāsies par pienācīgas Eiropas Savienības budžeta daļas novirzīšanu struktūrfondiem un Kohēzijas fondam.” Nebija nācies dzirdēt, ka kāds politiķis būtu atbalstījis viņaprāt nepienācīgu finansējumu noteiktam mērķim. Turklāt nav nekādu taustāmu norāžu uz to, kāds, pēc JL domām, šis pienācīguma līmenis būtu. Līdzīgs stila zieds sastopams, runājot par atbalstu lauksaimniekiem: ”JL izmantos Eiropas Savienības iespējas, lai īpaši uzlabotu lauku iedzīvotāju dzīves apstākļus. Eiropas nauda un mūsu darbs Eiropas Savienībā attīstīs lauku uzņēmējdarbību un radīs labi apmaksātas darba vietas.” Vai nauda bez piepūles nes augļus? Kurš tad īsti strādās – JL deputāti vai laucinieki? Un kādās jomās vai virzienos viņi strādās?
Daži jautājumi JL programmā šķiet tieši neattiecamies uz Eiropas Parlamenta darbības sfērām. Piemēram, kādas valsts līdzdalība Eiropas Monetārajā savienībā pilnīgi droši nav EP kompetence, turklāt Latvijā šis jautājums jau ir izšķirts. Bez rūpīga skaidrojuma nejēdzīgs izklausās solījums izmantot ES piedāvātās iespējas, lai tuvinātu pašmāju veselības aprūpi “Eiropas standartiem”, jo šī joma (atšķirībā no, piemēram, lauksaimniecības) netiek tieši atbalstīta.
No programmas netop skaidra JL attieksme pret ES, ko programmā raksturo pretrunīgi apgalvojumi par ciešu sadarbību ar visām Eiropas valstīm (ES dalībvalstīm? Arī tām valstīm, kas nav ES dalībnieces?) un par sadarbību ar jaunajām dalībvalstīm, lai aizstāvētu Latvijas intereses. Par komplicētu nākotni liecina JL spriedumi par to, kā gūt “reālu ietekmi Eiropas nākotnes attīstībā”, un partijas apņemšanās panākt (!) “Latvijas uzņēmējiem ar citām dalībvalstīm līdzvērtīgus nosacījumus darbam un konkurētspējai Eiropas Savienībā”.
Neskaitot ikonisko Einara Repšes tēlu, kas tiek vēcināts gar vēlētāju deguniem, un sociāldemokrātu iemēģināto Satversmes reformēšanas ieroci, JL piedāvājuma pārliecinošākais un labāk izstrādātais elements ir saistīts ar vēstures un nacionālās identitātes jautājumiem. Partija sola panākt totalitārā komunisma nosodīšanas deklarāciju EP, prasīt starptautiska tribunāla izveidi komunisma noziegumu izvērtēšanai, noteikt Komunisma upuru piemiņas dienu, kā arī aicināt veidot Komunisma upuru memoriālo muzeju. Tiesa, visi šie solījumi nepārprotami disonē ar JL darbiem Saeimā, atbalstot pasīvo vēlēšanu tiesību atjaunošanu bijušajiem čekistiem un aktīvajiem komunistiem.
Partijas atbalsts Lisabonas stratēģijai (kaut skaidri neatbalstot pētniecības finansējuma apjoma palielināšanu), rūpes (kaut paustas mazliet amizantā formā) par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un apņemšanās cīnīties ar korupciju arī ES institūciju līmenī labi saskan ar Eiropas Tautas partijas priekšvēlēšanu nostādnēm. Arī uzsvars uz ekonomisko attīstību kā sociālās politikas stūrakmeni ir skaidri saskatāms JL platformā. Tomēr JL izliekas nemanām ETP rūpes par patērētāju aizsardzību un sociālo iekļaušanu, kas gan lieliski saskan ar partijas proponēto, 90.gadu sākumam raksturīgo neoliberālismu. JL pretrunīgā, divdomīgā attieksme pret ES nākotni rada jautājumus par partijas pārstāvju izpratni par nacionālajām interesēm un to primāritāti iepretim ETP politiskajiem principiem.
Taču šīs partijas platformai nav nozīmes. Visu izšķir Repše. Arī godīguma, profesionalitātes un atklātības jomās.
_________________________
* Dižciltība uzliek pienākumus – no franču valodas