Raksts

Jaunpartiju spožuma posts


Datums:
12. septembris, 2001


Autori

Jānis Ikstens


Foto: © AFI

Latvija kopš 1993.gada pirms katrām Saeimas vēlēšanām ģenerē dažādas kvalitātes un ticamības pakāpes sabiedrības glābšanas jaunprojektus, kuru kritiskums pret situāciju valstī un labie nākotnes solījumi ir gandrīz vienādi. Uz šī fona gluži atpazīstams ir arī "Repšes partijas" uzstādījums.

Latvija kopš 1993.gada pirms katrām Saeimas vēlēšanām ģenerē dažādas kvalitātes un ticamības pakāpes sabiedrības glābšanas jaunprojektus, kuru kritiskums pret situāciju valstī un labie nākotnes solījumi ir gandrīz vienādi. Uz šī fona gluži atpazīstams ir arī “Repšes partijas” uzstādījums.

Statistika rāda, ka sekmīgu politisko pirmziemnieku skaits arvien samazinās. 1995.gadā trīs jaunpienācēji iekļuva Saeimā – Demokrātiskā partija “Saimnieks”, Tautas kustība “Latvijai” un Latvijas Vienības partija. 1998.gadā vairs tikai divi – Tautas partija un Jaunā partija. Šķiet, ka 2002.gadā tāds varētu būt tikai viens – vēl nenodibinātā Eināra Repšes vadītā organizācija. (Lineārās cerības par 2006.gadu var arī neattaisnoties). Šo samazinājumu var interpretēt gan kā pakāpenisku interešu formēšanos, gan vēlētāju izpratnes par demokrātiju padziļināšanos, gan partiju sistēmas kristalizāciju. Latvijas apstākļos šiem apsvērumiem būtu jāpievieno arī straujā priekšvēlēšanu kampaņu sadārdzināšanās, kas no cīņas automātiski izslēdz finansiāli vājākos konkurentus, un ierobežotie cilvēkresursi politiskai darbībai.

Jaunu partiju ienākšana parlamentā nodrošina zināmu elišu cirkulāciju (vai recirkulāciju “veco mēbeļu” gadījumā), dodot savu artavu vadošo darbinieku rekrutācijā un politisko klaunu atklāšanā. Tomēr ideju cirkulācija ir bijusi vājāka.

Saprotams, ka visi jaunpienācēji ir kritizējuši attiecīgā brīža situāciju valstī. 1995.gadā toni uzdeva Tautas kustība “Latvijai” (TKL): “Komunistiskās diktatūras gadi Latvijā ir iznīcinājuši visus veselīgas sabiedrības, valsts un saimniecības funkcionēšanai nepieciešamos morāli ētiskos pamatus”. Vienības partija (LVP) vairāk pievērsās notikumiem pēc 1991.gada, kritizējot sagrauto rūpniecību un lauksaimniecību, bet Demokrātiskā partija “Saimnieks” (DPS) vēl piebalsoja par vietējo ražotāju neatbalstīšanu un kritiski zemo dzīves līmeni. Trīs gadus vēlāk kā Tautas partija (TP), tā Jaunā partija (JP) atkārtoja gan vietējo uzņēmēju atbalsta tēzi, gan domu par dzīves līmeņa celšanu.

Viens no cēloņiem visām nebūšanām Latvijā, pēc partiju domām, ir noziedzība un korupcija. Pirmais ar to cīnīties sāka DPS līderis Ziedonis Čevers, kurš vēl pirms 1995.gada vēlēšanām apsolīja tikt galā ar organizēto noziedzību triju mēnešu laikā. LVP apsolīja tikt galā ar korupciju visos varas ešelonos, bet TKL par vienu no saviem astoņiem virsuzdevumiem noteica stingras pretkorupcijas sistēmas izveidi. Pēc trim gadiem TP zināja, ka “cīņa ar noziedzību, nelietību un bandītismu ir valsts varas iestāžu primārais uzdevums”.

Saprotams, cīņai ar korupciju nepieciešami arī pozitīvie stimuli. Tāpēc LVP un TKL solīja paaugstināt valsts sektorā strādājošo algas. Līdzīgu viedokli proponēja TP, norādot uz ierēdņu zemajām algām. Turklāt šim pielikumam vajadzētu arī darīt ierēdņus pieejamākus un mazāk augstprātīgus (DPS), kā arī piespiest valsts aparātu strādāt iedzīvotāju interesēs (TP, JP). Tie, kuru interesēs valsts jau strādāja, bija sākuši mīlēt šo valsti.

Nekorumpētā valstī ar attīstītu tautsaimniecību katrs strādājošais varētu gluži labi uzturēt ne vien sevi, bet arī trīs bērnus (TP). Tomēr pensionāriem var rasties problēmas, tāpēc TKL pasludināja kursu uz labklājību visiem, LVP solīja pensiju pielīdzināšanu iztikas minumam, DPS un JP – pensiju pieaugumu, bet viskonkrētāk izteicās TP: “Noziedzīga ir tā valsts, kurā vecumdienas nozīmē nabadzību. Valsts pensijas apjomam ir jāgarantē cilvēka cienīga iztika”.

Šo nodomu salīdzinājumu varētu turpināt vēl ilgi, lai beigu galā konstatētu teju deviņdesmitprocentīgu sakritību. Lielākās atšķirības ir saistītas ar ārpolitiku (lielāks vai mazāks eiroentuziasms; attieksme pret iestāšanos NATO; attiecības ar Krieviju) un starpetnisko politiku. Produktīvāk būtu meklēt atšķirības šo mērķu sasniegšanas metodēs, taču par tām dažādu iemeslu dēļ partijas runā nelabprāt. Lai spekulētu par konkrētiem soļiem, atliek virspusēji pieņēmumi par partiju ideoloģiju un līderu iepriekšējo darbību.

Uz šī fona nematerializētā “Repšes partija” šķiet gluži atpazīstama: viss (izņemot Latvijas Banku un banku sektoru) ir slikts, jo valstī valda korupcija, ko iespējams apkarot ne vien ar stingru roku, bet arī algu paaugstināšanu ierēdņiem un citiem valsts sektorā strādājošajiem. Ražošanu var veicināt ar nodokļu pazemināšanu, kam jāiet roku rokā ar stingru nodokļu iekasēšanu. Uzticieties manai iepriekšējai pieredzei; esmu nācis strādāt!

Tiesa, šīs impresijas ir balstītas uz potenciālā līdera fragmentārajiem publiskajiem izteikumiem – pagaidām nav ne partijas, ne tās programmas. Tomēr ne idejas būs svarīgas Repšes gadījumā. Valstī joprojām ir vērā ņemams plūstošo un neapmierināto vēlētāju skaits, kam jauna elka iegūšana ir dzīves nepieciešamība, lai pēc četriem gadiem atkal varētu vilties un vainot citus savās nelaimēs. Neskaudīsim!


Centrālās vēlēšanu komisijas serveris

Ko vēlētājiem solījušas jaunpartijas?

Vai eksistē regulārie jaunpartiju atbalstītāji - Latvijas faktu aptauja

Vēlētāju kritēriji 7. Saeimas vēlēšanu sarakstu izvēlē - SKDS aptauja

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!