Šodien ar interesi lasīju ziņu, ka partijas Jaunie demokrāti pārstāvji ir iesnieguši prasību Satversmes tiesā par Lisabonas līguma atbilstību Satversmei, konkrēti, uzskatot, ka Lisabonas līgumu bija iespējams ratificēt tikai, nododot to tautas nobalsošanai. Par to, vai Lisabonas līguma ratifikācija Saeimā atbilst Satversmei vai nē, lai spriež juristi. Bet man kā ne-juristei un Lisabonas līguma lasītājai ir ko teikt par vairākiem Jauno demokrātu priekšsēdētāja Edgara Jansona izteikumiem.
1. (citēju Jansonu) Lisabonas līgums ierobežojot Latvijas tiesības brīvi lemt par izstāšanos no ES. Līgumā noteiktais izstāšanās mehānisms nenosaka skaidrus kritērijus — izstāties varētu pēc vienošanās panākšanas par izstāšanās noteikumiem starp ES un konkrēto dalībvalsti un pēc diviem gadiem no brīža, kad dalībvalsts paziņojusi par vēlēšanos izstāties no ES.
Te man ir vairāki iebildumi. Pirmkārt, acīmredzot Jaunie demokrāti vēlas aizmirst, ka Lisabonas līgums pirmo reizi ES vēsturē vispār apraksta izstāšanās iespēju – agrāk tas pamatlīgumos nav definēts, tāpēc daudzi, arī eiroskeptiķi, par šo līguma pantu ir gandarīti. Otrkārt, Jaunie demokrāti sabiezina krāsas, radot pieļāvumu, ka Latvija nevarēs brīvi izstāties no ES, respektīvi, nevarēs vienkārši paņemt uz aizcirst aiz sevis durvis vienā dienā, kad izdomās, ka palikt ES vairs nav intereses – bet, ka būs jāgaida vēl divi gadi! Patiesībā nebūs obligāti jāgaida divi gadi līdz izstāšanās mirklim, jo Lisabonas līguma 50.pants saka, ka visi ES pamatlīgumi uz izstāties gribošo valsti neattieksies pēc diviem gadiem kopš izstāšanās vēlmes paziņošanas ES padomē TIKAI gadījumā, ja neizdodas ātrāk vienoties par izstāšanās līgumu (ir arī atruna, ka izstāšanās var ievilkties, ja konkrētā valsts un ES padome pieņem attiecīgu lēmumu). Treškārt, Jaunie demokrāti sabiezina krāsas un demonstrē visai bērnišķīgu izpratni par ES, uzsverot to, ka ir nepieciešams vienoties par izstāšanās noteikumiem. Nesaprotu, vai Jaunie demokrāti vēlas pateikt, ka valsts, kas grib izstāties no ES, “jālaiž vaļā” bez noteikumiem? Protams, ka par izstāšanās noteikumiem būs jāvienojas, tāpat kā par pievienošanās noteikumiem, jo ir runa par konkrētās valsts saistībām pret ES un citām dalībvalstīm. Līdz šim vienīgais izstāšanās precedents ir Grenlandes izstāšanās 1985.gadā (Grenlande bija Eiropas Ekonomisko Kopienu sastāvā, jo līdz 1979.gadam tā bija Dānijas sastāvā, kas 1973.gadā pievienojās EEK), kad tika runāts par zvejošanas tiesībām Grenlandes ūdeņos – kādi noteikumi būs spēkā tad, kad Grenlandes teritorija vairs nebūtu ES “sastāvā”. Ja runa būtu, piemēram, par Latvijas izstāšanos no ES, tad risināmo jautājumu vidū varētu būt ne tikai zvejošanas tiesības Latvijas teritoriālo ūdeņos, bet arī, piemēram, kā turpināt nodrošināt brīvu personu kustību Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem, ja Latvija vairs nav Šengenas zonā, kas notiek ar Latvijas pilsoņiem, kas strādā ES institūcijās (tur strādā tikai ES dalībvalstu pilsoņi), kādi ir budžeta noteikumi, ja, piemēram, Latvija no ES dalības naudas izteiksmē ieguvusi vairāk nekā iemaksājusi ES budžetā, utt. Izstāšanās noteikumi nav mēģinājums noturēt konkrēto valsti ES, bet gan normāla nepieciešamība.
2. (citēju Jansonu) Līgumā ir saskatāmas arī demokrātijas vājināšanās tendences, piemēram, paredzēta jauna balsošanas kārtība, kas balstīta uz vairākuma, nevis consensus principa.
Arī šis pants ir ikdienas nepieciešamības vadīts – vienprātība 27 valstu vidū ir visai liels izaicinājums. Tomēr nevienu valsti ES ar varu netur, tur valstis ir iestājušās brīvprātīgi un, lai sadarbotos. Bet Jaunajiem demokrātiem acīmredzot šķiet, ka tas tā nav, līdz ar to viņi nepieņem iespēju, ka ES dalībvalstis ir ieinteresētas izvairīties no tādas situācijas, kad, pateicoties kvalificētajam balsu vairākumam, kāda valsts vai valstis tiks “uzmestas” jeb pārbalsotas. Patiesībā, tā kā ES valstis iestājas brīvprātīgi un tāpēc, ka vēlas sadarboties, tās arī nevēlas iznīcināt sadarbības garu, kas tiktu darīts, ja tiktu radīti tādi noteikumi, kuri regulāri pārbalso vienu vai vairākas valstis. Konsensusa meklēšanas centieni arī turpmāk pastāvēs. Bet, runājot par demokrātijas vājināšanās tendencēm, iesaku palasīt Lisabonas līguma pantus par Eiropas Parlamenta lomas palielināšanos, par normu, ka tiek sasaistītas EP vēlēšanas ar Eiropas Komisijas sastāva veidošanu, par pilsoņu iniciatīvu, par nacionālo parlamentu lomu subsidiaritātes principa pārbaudē, utt. Un tad parunāsim par to, vai te ir demokrātijas vājināšanās vai nē.
3. (citēju Jansonu) Līgums maina balsošanas kārtību, kas mazajām ES dalībvalstīm ir neizdevīgāk. Faktiski pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā par Latvijas likteni jebkurā jomā lemtu citas valstis, nevis Latvijas iedzīvotāji.
Lisabonas līgums ievieš tā saukto dubulto balsu vairākumu, kad lēmums ES padomē un ES ministru padomē tiek pieņemts ar 55% dalībvalstu un 65% iedzīvotāju atbalstu. Šajā sistēmā katrai valstij ir viena balss un savi iedzīvotāji, respektīvi, Vācijai ir lielāks svars tāpēc, ka tai ir 80 miljoni iedzīvotāju nevis 2 miljoni iedzīvotāju kā Latvijai. Toties visām valstīm – gan Vācijai, gan Latvijai – ir vienāds balsu skaits: tikai viena balss. Tas nozīmē, ka lielās valstis nevarēs pārbalsot mazās valstis – jo nepietiks nepieciešamo balsu skaits (ar Vācijas, Francijas, Itālijas, Polijas, Spānijas un Lielbritānijas balsīm nepietiks, lai savāktu 55% dalībvalstu balsu). Tāpat tas nozīmē, ka mazās valstis nevarēs pārbalsot lielās, jo tām nepietiek iedzīvotāju skaits (visas mazās valstis kopā ņemot, nesanāks 65% iedzīvotāju atbalsts). Lisabonas līguma dubultais balsu vairākums ir ilgi pārdomāta kalkulācija un, salīdzinot ar Nicas līgumu (kas ir spēkā šobrīd, kamēr nestājas spēkā Lisabonas līgums, kur dubulto balsu vairākumu plānots ieviest ar 2014.gadu), Latvijai Lisabonas līguma modelis ir daudz izdevīgāks, jo palielina Latvijas nozīmi. Ja Jaunie demokrāti būtu iepazinušies ar pētnieku kalkulācijām par valstu nozīmi, tad varbūt nāktu pie cita secinājuma. Taču, ja šis arguments balstās vienīgi faktā, ka vairs nepastāv vienprātības princips – respektīvi, ka katrai ES dalībvalstij vairs visos jautājumos nav veto tiesības – tad, kā jau teicu iepriekšējā punktā, valstis nav ieinteresētas radīt nesaskaņas savā starpā, un balsošanas modelis ir normāla nepieciešamība ES, kurā ir 27 valstis, nevis 6 kā ES pirmsākumos.
4. (citēju Jansonu) Dalībvalstīm vairs nebūtu tiesību vienlaikus uz vienu ES komisāru katrai (tiktu noteikts rotācijas princips).
Jā, bet Jaunie demokrāti acīmredzot labāk gribētu Komisiju ar 30 un vairāk komisāriem, no kuriem dažiem nav nopietnu kompetenču, bet nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta? Turklāt valstu intereses taču tiek pārstāvētas starpvaldību institūcijās – ES padomē un ES ministru padomē, bet Eiropas Komisijā drīkst strādāt tikai kopīgās ES interesēs, kuru aizstāvēšanai svarīga ir ekspertīze noteiktajā jautājumā un iesaistīto pušu (arī Latvijas interešu grupu) viedokļu noskaidrošana, lai varētu nākt klajā ar pēc iespējas izvērtētāku ES likumdošanas priekšlikumu.
5. (citēju Jansonu) ES būtu kopēja ārpolitika, drošības politika un enerģētikas politika.
Te Jaunie demokrāti varētu gribēt paskatīties sabiedriskās domas datus par, tai skaitā savu potenciālo vēlētāju prasībām par spēcīgāku ES, tai skaitā ārpolitikā, drošības politikā un enerģētikas politikā. Redzot, ka daudzi ES iedzīvotāji (arī Latvijā) vēlas redzēt spēcīgāku ES lomu šajos jautājumos, vai nesanāk cirst zaru, uz kura paši sēž?
Noslēgumā – interesanti, kāpēc Jaunie demokrāti par pamatu referenduma nepieciešamībai ņem Satversmes 101.pantu, nevis Satversmes 68.pantu, kas nosaka – “ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā.” Jaunie demokrāti varētu mēģināt pierādīt, ka Lisabonas līgums būtiski maina Latvijas dalības ES nosacījumus, un tāpēc ratifikācijai bija jānotiek caur referendumu, nevis Saeimā. Bet acīmredzot partijas pārstāvjiem trūkst argumentu, lai mēģinātu tā apgalvot – jo, vērtējot šos izteikumus, man nerodas pārliecība, ka pārstāvji ir lasījuši pašu Lisabonas līgumu…