Foto: G. Dieziņš
Cilvēkam piemīt netikums – pamest pusratā iesāktus darbus un ķert, un grābt kaut ko jaunu. Kad veido administratīvās tiesas, tad, lūdzu, novediet visu līdz galam un tikai tad dariet kaut ko citu. Te ir mehānisms [pastāvošā tiesu sistēma], kas jau funkcionē. Bet nē, labāk kaut ko sajauksim, jo būšot tuvāk tautai. Nu nav tautai nekādas intereses to slepkavības lietu skatīt Balvos vai terorisma lietu Gulbenē.
Šī brīža likums Par tiesu varu ir uzlabots, papildināts un darboties spējīgs. Kāpēc vajadzīgs jauns likums? Portāls politika.lv uz diskusiju aicināja cilvēkus, kuri izstrādāja jauno Tiesu iekārtas likuma projektu un tos, kuriem ar to būs jāstrādā: Augstākās tiesas priekšsēdētāju Andri Guļānu, Tiesnešu biedrības prezidentu un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču, Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāju Sandru Strenci, bijušo tieslietu ministri Solvitu Āboltiņu, Tieslietu ministrijas valsts sekretāru Mārtiņu Bičevski, Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieku Gunāru Kūtri. Ja sākumā diskusija bija mierīga, tad vēlāk tā kļuva arvien asāka. Tas tikai apliecina, ka ne viss ir izrunāts, ka ne visos jautājumos panākta vienošanās.
Tiesa jāspriež neatkarīgā, objektīvā un kompetentā tiesā. Tāds ir vadmotīvs jaunajam Tiesu iekārtas likumprojektam, ko jau atbalstījusi valdība. Salīdzinot ar pašreiz spēkā esošo likumu Par tiesu varu, jaunais likums paredz vairākas būtiskas izmaiņas. Visvairāk strīdu starp tiesnešiem un likuma autoriem ir par diviem punktiem. Pirmais – par konsultatīvo un koordinējošo institūciju – Tieslietu padomi, kurā darbosies Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, Tieslietu ministrijas pārstāvis, Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs un citi. Tieslietu padomes uzdevums būs piedalīties valsts tiesu sistēmas politikas un stratēģijas attīstībā un tiesu sistēmas darba pilnveidošanā. Taču būtisks jautājums ir – vai šai institūcijai būs reāla ietekme vai arī tā oficiāli drīkstēs nodarboties tikai ar pļāpāšanu. Otrs strīdīgais moments ir par vadlīnijām pārejai uz tiesu sistēmu, kurā turpmāk lietas pirmajā instancē skatīs rajona tiesas, apelācijas instancē – apgabaltiesas un kasācijas instancē – Augstākā tiesa. Tas nozīmē, ka visas smagās un sabiedrībā plašu rezonansi guvušās lietas vispirms nonāks pie tiesnešiem, kuriem līdz šim šādu lietu skatīšanu valsts nebija uzticējusi. Vai tas nozīmē, ka šīs lietas turpmāk skatīs mazāk pieredzējuši, varbūt pat, mazāk kvalificēti tiesneši? Taču varbūt bažām nav pamata un arī rajonu tiesās strādājošos var uzskatīt par ļoti profesionāliem sava darba veicējiem.
Iveta Elksne: Tiesu iekārtas likumprojekta mērķis ir nodrošināt tiesas spriešanu neatkarīgā, objektīvā un kompetentā tiesā. Skaists virsraksts, taču tajā ir vairāki strīdus āboli. Kuros jautājumos ir lielākās problēmas?
Mārtiņš Bičevskis, Tieslietu ministrijas valsts sekretārs: Galvenais šī likumprojekta mērķis ir nodrošināt sabiedrības acīs uzticamāku un kvalitatīvāku tiesu. Mums vajag jaunu elpu, spert soli uz priekšu, lai paši sev varētu nodefinēt darāmos darbus turpmākajiem desmit gadiem, lai sabiedrība varētu uzticēties tiesai un paļauties, ka tā būs pietiekami ātra, zinoša un taisnīga. Tāpēc šajā Tiesu iekārtas likumā pats galvenais ir uzlabot tiesu iekārtu, un tieši paaugstināt tiesnešu kvalitatīvās spējas, kas izpaužas daudz dziļākā un izvērstākā tiesnešu atlases sistēmā, padziļinātā un visu tiesnešu sistēmu iesaistošā tiesnešu pašattīrīšanas mehānisma izveidošanā. Ja šobrīd tiesnešu disciplinārā uzraudzība ir atsevišķu amatpersonu tiesības un pienākums, tad jaunais Tiesu iekārtas likums šo pienākumu izvērš līdz katram tiesnesim. Tiek ieviesta arī divpakāpju tiesnešu disciplinārās uzraudzības sistēma un Ētikas komisija.
Plānots arī izveidot krustu šķērsu izdebatēto Tieslietu padomi, kas būs koordinējoša institūcija attīstības jautājumu risināšanai. Tieslietu padomi mēs gribam izveidot par autoritatīvu instrumentu, kas spēj novērtēt sistēmas problēmas un dot priekšlikumus jaunām iniciatīvām, kā arī spēj novērtēt valdības un tiesu plānus atbilstoši attīstības vīzijai. Vēl viens būtisks moments, kas, manuprāt, ir visvairāk debatējams, ir pāreja uz tiesu trīs instancēm. Tas tiek darīts tāpēc, lai cilvēkiem būtu vienkāršāk, lai Augstākā tiesa veidotos kā tiesu sistēmas vadošais darbaudzinātājs, lai mēs tiešām ietu uz nepārprotamu un visiem saprotamu sistēmu. Tie ir lielie mērķi, ko vēlamies sasniegt.
Andris Guļāns, Augstākās tiesas priekšsēdētājs: Šī brīža likums Par tiesu varu ir uzlabots, papildināts un darboties spējīgs. Kāpēc ir vajadzīgs jauns likums. Tiesu vara visus šos gadus kritizēta, bijušas visādas problēmas, un tad vienmēr ir jautājums – kurš ir tiesu varas virzošais spēks, kurš atrisinās problēmas, kurš runās visas tiesu varas vārdā, kura ir tā institūcija? Tiesu iekārtas likumā bija doma, ka Tieslietu padome būs virzošais spēks, kas apkopos idejas, problēmas un mēģinās pārstāvēt tiesu varu kopumā.
Sākotnēji ideja par padomi bija drosmīga – bija mēģinājums Tieslietu padomi padarīt par spēcīgu, neatkarīgu instrumentu, ar labu kompetenci un pārstāvniecību. Man šķiet, ka no tāpat sabijāmies, jo tas būtu saistīts ar Satversmes grozījumiem, tāpēc mēģinājām atrast kompromisu, to padarot par konsultatīvu. Bet, jo vairāk es domāju, man šķiet, ka tas nebūs labs risinājums, jo diez vai tā varēs uzņemties virzošo spēku, kas ir vajadzīgs tieslietu sistēmas attīstībai. (Pirms dažiem gadiem tika plānots, ka Tieslietu padome kļūs par neatkarīgu Satversmē noteiktu institūciju, kas pārstāvētu un vadītu tiesu varu. Tieslietu padome pati izstrādātu savu budžetu, iesniegtu to tieslietu ministram un valdībai, kurām nebūtu tiesības veikt izmaiņas Tieslietu padomes budžetā bez saskaņošanas ar pašu padomi. Tiesības neatbalstīt izstrādāto padomes budžeta projektu būtu tikai Saeimai – I.E.)
Jūs nevarēsiet kļūt par virzošo spēku, jo padomei nebūs ietekmes?
A.Guļāns. Jā, reālas ietekmes nebūs. Protams, var būt tāda sistēma, ka šis virzošais spēks ir tieslietu ministrs, taču problēma ir tā, ka mūsu valstī bieži mainās tieslietu ministri un valdības. Ministrijai pakļauta vesela virkne iestāžu un organizāciju, par kurām ministri ir politiski atbildīgi, un es domāju, ka viņiem bieži vien šo sistēmu pārstāvēt ir ļoti grūti. Ja mēs atrisinātu jautājumu par virzošo spēku, mēs atrisinātu arī daudzas citas problēmas.
Tātad Tieslietu padome ir kā konsultējoša organizācija, nevis spēks, kas apveltīts ar tiesībām. Tātad, kas ir virzošais spēks?
Solvita Āboltiņa, bijusī Tieslietu ministre: Tieslietu padome citās valstīs nav nekāds virzošais spēks. Mēs atkal gribam kaut ko vairāk, nekā tradicionāli pieņemts, – visām institūcijām cīnīties par neatkarīgas organizācijas statusu, ar to saprotot tiesības iesniegt budžetu, ko neviens neapspriež. Idejas vai nu ir, vai nav, un ne jau politiķi tās veido, bet gan cilvēki, kuri strādā tajā sistēmā. Tagad mēs par Tieslietu padomi runājam kā par glābējzvanu, bet es to tā neredzu.
A.Guļāns: Tad, kurš ir glābējzvans?
S.Āboltiņa. Guļāns!
A.Guļāns. Tad jāmaina Augstākās tiesas priekšsēdētāja pilnvaras un jāsaka, ka viņam ir jādara tas un tas, un tad no viņa to var prasīt. Jau šobrīd no manis prasa dažādas lietas, par kurām es nevaru atbildēt, jo tā nav mana kompetence. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri ir ieinteresēti šajā jomā strādāt.
Kad tiesu sistēmā ir problēmas, liela daļa žurnālistu atbildību prasa nevis no tieslietu ministra, bet gan no Augstākās tiesas priekšsēdētāja, lai gan viņam nav tiesību dot pavēles tiesnešiem un risināt citas sāpīgas problēmas.
M.Bičevskis. Manuprāt, šodien mēs vairs nevaram runāt vienkāršotā terminoloģijā – neatkarīgā tiesu varu, jo ir viena valsts vara ar trim atzariem, un tiesu vara ir viens no šiem atzariem, kas nozīmē, ka mums šodien ir jārunā par spēju šim trešajam atzaram būt ar vienotu tālākas attīstības redzējumu.
Manuprāt, mēs varam precīzāk ierakstīt likumā jautājumu lokus, par ko autoritatīvajai Tieslietu padomei jāspēj dot atzinumi – par tiesu sistēmas attīstības jautājumiem (piemēram, likumprojektiem), finanšu perspektīvas jautājumiem, ko ar piedāvātajiem finanšu resursiem var sasniegt turpmākajos trīs, piecos, desmit gados.
Ja mēs šodien runājam, ka Tieslietu padomei jākļūst par lēmēju ar pilnvarām, uz ko Guļāna kungs netieši norādīja, tad mums jāgroza Satversme, jo šobrīd Satversme to neparedz. Bet lemšanā tā jau šobrīd ir pilnīgi neatkarīga un to nodrošina procesuālā likumdošana.
Es domāju, ka Tieslietu padomes iekšējais autoritatīvais potenciāls ir pietiekams. Jautājums ir – vai šie cilvēki spēj vienoties par turpmāko vīziju turpmākajiem trim un desmit gadiem.
Un jautājums ir vai – politiķi to ņems vērā? Jo tiesībsargājošās institūcijās strādājošie desmit gadus kliedz, ka pietrūkst līdzekļu.
A.Guļāns: Labi, pieņemsim, ka mēs vienosimies par ļoti daudziem jautājumiem, bet, kas tas būs, ko mēs iesniegsim – likums vai priekšlikums? Kas tas ir par viedokli?
Tātad Tieslietu padome ir vienojusies, ka tiesu sistēmai nepieciešami tik un tik līdzekļi, darbinieki, telpas, datori utt. Kur garantija, ka viņus ņems vērā? Un vēl – kāda būs šīs padomes atbildība?
S.Āboltiņa: Šis jautājums nav atbildēts, taču šīs padomes viedoklis ir svarīgs. Nozīmīgi tiesas varas jautājumi valstī netiek izlemti bez apspriešanas Tieslietu padomē, lai nav tā, ka ierēdņi un politiķi kaut ko izdomā, bet tiesu sistēmā strādājošiem nepajautā viedokli. Šī konsultācija un viedoklis ir svarīgs.
A.Guļāns: Ja paliek tā, ka Tieslietu padome ir tikai konsultējoša institūcija, tad mums, no vienas puses, būs izdevīgs stāvoklis. Mēs varēsim būt opozīcijā un teikt, ka mēs prasījām, bet ministrs līdzekļus neiedeva un valdība neapstiprināja. No otras puses, pozitīvais varētu būt tas, ka mūsu viedokli sadzirdēs sabiedrība, bet reāla ietekme situācijas uzlabošanai nebūs. Runājot par atbildību, tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ja mēs esam tikai konsultatīva padome, tad mums nav nekādas atbildības – mēs prasījām un mums neiedeva vai arī prasīja un iedeva, un mēs esam malači.
Šodien vēl viena ļoti liela problēma ir tāda, ka mums nav attīstības koncepcijas. Es nezinu, kurš ir vainīgs un, ja kāds met sprunguli tiesu sistēmā un saka, ka kaut kas nav kārtībā, tad vajag meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc tās trūkst. Uz kurieni mēs ejam, vai ir skaidrs virziens – ko mēs gribam sasniegt pēc gada, ko pēc trim? Kas to veidos – vai Tieslietu ministrija, kur ministrs mainās ik pēc pusotra gada vai tomēr Tieslietu padome. Un vēl – vai šo attīstības koncepciju nevajadzētu nostiprināt parlamentā, lai būtu arī politiskā atbildība?
M.Bičevskis. Es noteikti to atbalstu. Mēs varētu ierakstīt, ka Saeima apstiprina tiesu attīstības vadlīnijas desmit gadiem, un katra Saeima reizi ciklā tās pārskata, līdz ar to būtu arī pēctecība.
Vēl viens strīdīgs jautājums ir par tiesu instancēm – kur lietas nonāks un kurš tās izskatīs? Tātad ir plānots, ka turpmāk, neatkarīgi no lietas smaguma, tās visas skatīs rajonu tiesās. Piemēram, tā dēvēto Latvenergo trīs miljonu krimināllietu pirmajā instancē skatītu nevis apgabaltiesa, bet gan rajona tiesa. Vai tās būs gatavas šādam darbam?
Sandra Strence, Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāja: Es neredzu nekādu problēmu, bet ar vienu izņēmumu – ir atsevišķas ļoti specifiskas lietas, piemēram, patenti, kas tagad ir apgabaltiesas piekritībā. Tā ir ļoti sarežģīta un specifiska sfēra, un tas nozīmē, ka man reizi gadā nāksies ņemt cauri padziļināti šo vienu nozari, jo nav pieredzes šādu lietu izskatīšanā. Tad gan man gribētos, lai tās paliktu citiem. Citādi es neredzu nekādus šķēršļus.
Ivars Bičkovičs, Tiesnešu biedrības prezidents un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētājs: Esmu pret šādu reorganizāciju, jo līdz šai dienai es neesmu dzirdējis tam argumentāciju, ja nu vienīgi to, ka tautai būšot saprotamāka sistēma. Bet man vismaz nav nācies redzēt ne sūdzības, ne intervijas par to, ka Latvijā ir nesaprotama tiesu sistēma. Es zinu, ka šī ideja radās Ingrīdas Labuckas laikā un es patiesi gribu zināt, kurš bija tas gudrinieks, kam gribējās vienkārši kaut ko pamainīt – ja ne labāk, tad savādāk. Es, protams, neesmu valsts finanšu maciņa turētājs, bet vai bija jēga 15 gadus būvēt šo sistēmu, kura darbojas faktiski perfekti, un tagad to lauzt. Ir meklētas, celtas ēkas, veidotas darbavietas, cilvēki mainījuši dzīvesvietas un tagad – klau, uztaisām kaut kā savādāk. Tas ir absolūti nenopietni! Finanšu aprēķini nav bijuši nekādi. Runājot par cilvēku resursiem, tad kur ņemt tiesnešus rajona tiesām, kur likt liekos apgabaltiesu un Augstākās tiesas tiesnešus? To neviens pat nav mēģinājis uzrakstīt uz papīra. Es pilnīgi nepiekrītu Bičevska kunga sacītajam, ka pieaugs Augstākās tiesas nozīmība. Būs pilnīgi otrādi. Ja šobrīd Augstākā tiesa ir kā spēlējošais treneris, kura spējās ir veidot tiesu praksi un kura ir iekšā lietu lemšanā, tad, noņemot Augstāko tiesu no šīs aktīvās lietu kustības, es nesaredzu nekādu argumentāciju, ka vairosies Augstākās tiesas loma tiesu prakses vienotībā un kvalitātes celšanā.
S.Strence: Es arī neredzu pamatojumu piekritības maiņai.
I.Bičkovičs: Esmu dzirdējis, ka rajonu tiesnešiem ir jāļauj augt, tāpēc viņiem ir jāskata smagākas lietas. Bet arī tagad ir karjeras iespējas. Šobrīd tuvu 60 procentiem apgabaltiesas darbā ir brāķis un tā jau ir gadus desmit, bet rajonos brāķis ir ap 40 procentiem.
S.Strence: Pirmās instances tiesas nolēmumus var apstrīdēt ar jebkuru argumentāciju vai precīzāk sakot bez jebkādas argumentācijas. Un, manuprāt, pirmajai instancei ir nozīme tikai tad, ja puses ir nākušas godprātīgi izšķirt savu strīdu.
Gunārs Kūtris, Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks: Nav svarīgi, kurā tiesā sēž tiesnesis. Viņi visi var sēdēt rajona tiesās un, ja viņi ir profesionāli, tad pieņems normālus spriedumus. Tas, ka rajona tiesnesis aiziet uz apgabaltiesu nenozīmē, ka viņa kvalifikācija ir uzlabojusies Tātad ir jādomā par viņu kvalifikāciju, nevis par izvietojumu.
Kāpēc jālauž sistēma, kas ilgstoši darbojusies?
G.Kūtris: Šī brīža sistēma nav ilgi iesīkstējusi. To radīja 1992.gada likumā, praksē ieviesa divus trīs gadus vēlāk. Jāmaina tāpēc, ka vienkāršam cilvēkam ir ērtāk, ja viņam tiesa ir tuvāk. Tas nozīmē, ja es kā vienkāršs lauku iedzīvotājs domāju par to, uz kuru tiesu man jāiet, tad es skaidri zinu, ka man vistuvākā ir rajona vai pilsētas tiesa un viss. Viņam nav jādomā par procesuāliem likumiem, uz kuru tiesu viņam ir jādodas ar prasības pieteikumu.
I.Bičkovičs. Tādu viedokli neesmu ne redzējis, ne dzirdējis ne no viena iedzīvotāja. Ja mums valstī ir lieka nauda, tad labāk tuvāk ir pievirzīt administratīvo tiesu. Lai iedzīvotājam no Gulbenes par suņa izvešanas noteikumu pārkāpumu nav jābrauc tiesāties uz Rīgu! Tātad varbūt labāk ir sākt ar administratīvajām tiesām, nevis parastajām!
G.Kūtris. Pret šo izmaiņu iebilst tikai Augstākā tiesa, apgabaltiesas atbalstīja šādu lēmumu.
Solvita Āboltiņa, būdama tieslietu ministre, ļoti asi kritizēja Rīgas apgabaltiesas tiesnešu darbu. Ja visas Rīgas lietas apelācijas kārtībā nonāks šajā tiesā, kas notiks?
S.Āboltiņa: Manuprāt, apgabaltiesā ir sācies ļoti labs process – ir sākusies tiesnešu pašattīrīšanās. Un es arvien uzskatu, ka lielākā daļa tiesnešu ir godīgi.
A.Guļāns: Es gribēju pateikt par Kūtra kunga argumentu, ka cilvēkiem lētāk ir iet uz rajona tiesu, nevis braukt kaut kur citur. Domāju, ka nekļūdīšos sakot, ka Rīgas apgabals no visām Latvijā izskatāmām lietām, izskata kādus 70 procentus. Tātad tas cilvēks, kurš dzīvo Rīgā, viņš neko neiegūs – viņam ir vienalga, vai iet uz Rīgas pagabaltiesu vai uz Centra rajona tiesu. Tātad nedomāju, ka Kūtra kunga arguments būtu stiprs.
Man patiesi šķiet svarīgs jautājums, kāpēc jālauž sistēma, kas jau darbojas? Ja mēs gribam celt tiesnešu kvalifikāciju un atbildību rajona tiesās, to mēs varam darīt, nemainot sistēmu. Man liekas, ka mēs to māju gribam būvēt no augšas – visu nojaukt un tad sākt no jauna.
Vai ir bijis finansiāls aprēķins, cik izmaksās jaunās sistēmas ieviešana?
S.Āboltiņa: Tas neko nemaksās.
I.Bičkovičs: Rajona tiesas jau tagad ir noslogotas, kur papildus rajonu tiesneši sēdēs?
S.Strence: Es tiešām no valsts puses jūtos apbižota. Mums iedeva maksātnespējas lietas bez papildus resursiem, un šeit atkal būs papildus darbs.
S.Āboltiņa: Es aizgāju uz vienu tiesu un tur bija uzraksts – pusdienas laiks! Kaut ko tādu es biju redzējusi tikai padomju laikos, un tajā tiesā nebija neviena cilvēka. Es negribu vairāk izdarīt secinājumus.
M.Bičevskis: Ja mēs runājam par lietderību, tad ļoti fundamentāla vērtība ir skaidrība, cilvēkiem ir saprotams, kur ir pirmā instances tiesa un kur viņš lietu pārsūdz.
Iedomāsimies, ka kādam cilvēkam ir nepatikšanas un viņš vēlas taisnību meklēt tiesā. Es gribētu, lai jūs abas, strīdīgās puses, noformulētu, kādi šim cilvēkam būs ieguvumi un zaudējumi no šīs tiesu instanču reformas viedokļa?
M.Bičevskis: Pirmais ieguvums, iedzīvotājs vienmēr zinās, uz kuru māju viņam jāiet. Otrais – tiesu prakse, kas veidojas attiecīgajā instancē ir viendabīga, bet atdalīta no nākamās, proti, man nekad nebūs šaubas, ka apelācijas instancē, kur pēc būtības tiek skatīta cilvēka lieta, turpat blakus kabinetā nesēdēs kasācijas instance, kas jūsu lietā pieņem gala lēmumu. Un vēl – starp tiesu instancēm tiek izlīdzinātas slodzes. Zaudējumi – pārmaiņas ne visiem patīk, un tās parasti nepatīk tiem, kurus tās skar. Viņiem ir ērtāk tā kā ir, nevis tā kā būs. Tāpēc ir politiķi, kuri virza reformas, un ir izpildītāji, kuri tām diemžēl pakļaujas.
S.Strence: Ja nekļūdos skaitļos, tad rajonu tiesas 50 procentus lietu izskata vidēji sešu mēnešu laikā. Prognozēju, ka pēc šīs reformas, to pašu skaitu izskatīs divu gadu laikā.
M.Bičevskis: Kāds pamatojums šādam apgalvojumam? Ja ir problēma cilvēkresursu apjomā vai darba organizācijā, tad to arī risina. Jūsu gadījumā apgalvojums, ka uzkraus papildus lietas bez cilvēkresursiem, nav pareizs.
S.Strence: Ja vispār ir veikts kāds resursu aprēķins, tad es to apšaubu. Tiesneši strādā arī brīvdienās mājās, nu nav visi tiesneši draņķi un maitas jau no dzimšanas. Lielākā daļa tiesnešu strādā uz spēka izsīkuma robežas, un brīvu resursu nav. Ja jau šobrīd ir zināms aprēķins, tad varbūt ir labāk tos atdot apgabaltiesai.
A.Guļāns: Mainot sistēmu, es neredzu, ka cilvēks kaut ko iegūs. Drīzāk saskatu problēmu vienotas tiesu prakses veidošanā. Piemēram, maksātnespējas lietās, kas ir specifiskas, būs tā – cik tiesu, tik tiesu prakšu. Tās būs atšķirīgas. Un vēl, ir lietas, kurās vajadzīga specializācija, ja šīs lietas mēs izmētāsim par republiku, tā būs problēma.
I.Bičkovičs: Ja es būtu tante no Balviem, es vispirms prasītu, kad Balvos būs administratīvā tiesa? Un tad man atbildētu – vēl nav, jo nav naudiņas. Cilvēkam piemīt netikums – pamest pusratā iesāktus darbus un ķert, un grābt kaut ko jaunu. Kad veido administratīvās tiesas, tad, lūdzu, novediet visu līdz galam un tikai tad dariet kaut ko citu. Te ir mehānisms, kas jau funkcionē, neaiztieciet to! Bet nē, labāk kaut ko sajauksim, jo būšot tuvāk tautai. Nu nav tautai nekādas intereses to slepkavības lietu skatīt Balvos vai terorisma lietu Gulbenē.
No Gunāra Kūtra izskanēja, ka Augstākās tiesas palātas pārstāvji uztraucas. Goda vārds, Dieva vārds, mani vairāk uztrauc tas, ka neveidosies vienota tiesu prakse, jo tā vienkārši nevarēs izveidoties. Kurš savilks kopā praksi no pieciem apgabaliem vienā centrā?
Un vēl, salīdzinot jauno likumprojektu ar pašreizējo likumu, kas ir kā solīds viesību ancuks, kas sākas ar vārdiem – tiesu vara ir Latvijā -, tad tagad man tiek piedāvāts darba uzvalciņš, kur viss ir strikti: to nedrīkst, to nedrīkst, par to tu dabūsi par nagiem, par to tevi izmetīs. Tādas man ir izjūtas.
Ko iegūs cilvēks? Acīmredzot santīmus biļetei, varbūt līdz Rēzeknei ir lētāk. Par Rīgu jau runāja – ja cilvēkam ir jāpārsēžas no tramvaja uz autobusu, tad ir jānokompostrē divi taloni, tad varbūt būs tikai viens talons, un tas arī būs viss ieguvums. Bet, cik cilvēku vispār saskaras ar tiesām?
Šobrīd ir redzams, ka par Tiesu iekārtas likumprojektu ir ļoti daudz strīdu. Kāds ir risinājums?
G.Kūtris: Likums jāvirza uz priekšu, jo tajā daudz jauna, un to apstrīdēt man nav nekāda pamata.
S.Strence: Es esmu par vecā likuma radikālu grozīšanu, uzlabošanu, ieviešot jaunos instrumentus. Jaunajā likumprojektā es neatradu tiesu sistēmas definīciju, tiesu varas definīciju, un tas ir fundaments. Un man ir ļoti trekns jautājums, kā tiesu iekārta var pastāvēt bez tiesu darbiniekiem, kuri likumprojektā vispār nav pieminēti?
I.Bičkovičs: Es uzņemšos atbildību un teikšu, Latvijas tiesneši šī likuma trūkumu neizjūt. Es uzskatu, kas tas darbs nav pabeigts kvalitatīvi.