Foto: N. Mežiņš
Pētot pašvaldību pieņemtos administratīvos aktus atklājas tipiska kļūda –lēmumiem trūkst pamatojuma un atsauces uz tiesību normām. Kamēr valsts un pašvaldību darbiniekiem trūkst zināšanu, grūti uzskatīt, ka jaunais Administratīvā procesa likums ir tiešām stājies spēkā.
Mazas un skaistas pilsētas uzņēmējs lūdz pašvaldības atļauju izbūvēt vasaras kafejnīcu, bet būvvalde šo lūgumu noraida bez pamatojuma. Invalīds lūdz pašvaldībai vienreizējo sociālo pabalstu, bet sociālais departaments noraida šo lūgumu un nepamato. SIA “K” lūdz mainīt zonējumu zemes gabalam, pašvaldības vides departaments to piekrīt mainīt tikai daļai zemes gabala un nepamato šo lēmumu. Šie ir daži piemēri tipiskai kļūdai – situācijas analīzes un lēmuma pamatojuma trūkumam, kas sastopama administratīvajos aktos, un kuru novērst prasa ilgi gaidītais Administratīvā procesa likums. Likums ir stājies spēkā no 1.februāra, bet vai pašvaldības un valsts ir gatavas tā īstenošanai?
Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS sadarbībā ar Latvijas Universitātes studentiem ir uzsācis pētījumu par administratīvo aktu kvalitāti piecās Latvijas pašvaldībās. Pētījuma mērķis nav salīdzināt esošo praksi pašvaldībās vai to kritizēt, bet konstatēt tipiskākās kļūdas pieņemtajos lēmumos un neatbilstību normatīvo aktu prasībām. Pētījums tiks pabeigts 2004.gada aprīlī, bet jau patreiz iezīmējas galvenās problēmas pašvaldību pieņemtajos administratīvajos aktos. Tipiskākā kļūda – apmēram 70% no analizētiem administratīvajiem aktiem nesatur pamatojumu un atsauci uz attiecīgām tiesību normām, lielā daļā gadījumu trūkst arī faktu analīzes. Akts satur tikai informāciju par iesniedzēja lūgumu un tad seko lemjošā daļa – atļaut vai neatļaut, piešķirt tiesību vai liegt tiesību veikt konkrētās darbības. Iespējams, iemesls tam bieži ir ne tikai lēmuma pieņēmēja nevēlēšanās situāciju izanalizēt un pieņemt objektīvu un likumpamatotu lēmumu, bet arī konkrētās amatpersonas nezināšana par administratīvā akta būtību, sastāvdaļām un sekām priekš indivīda un pašas izdevējiestādes.
Saskaņā ar jauno Administratīvā procesa likumu turpmāk daudz lielāka nozīme būs pareizi pieņemtam, sagatavotam un pamatotam administratīvajam aktam, un nopietnas sekas – kļūdām. Neatrodot administratīvajā aktā tā pamatojumu vai atsauci uz piemērotajām tiesību normām, indivīdam pastāv šaubas, vai iestāde ir pieņēmusi objektīvu, izvērtētu un likumpamatotu lēmumu. Tieši pamatojums, atsauce uz tiesību normām, kā arī to izskaidrošana nodrošina uzticību ierēdņu un amatpersonu lēmumiem, ļauj indivīdam izprast lietas būtību un iespējamos lietas risināšanas ceļus[1].
Pārsūdzot administratīvo aktu, kurā nav pamatojuma vai atsauces uz tiesību normām, līdz šim tiesā nereti uzvarētājs izrādījās administratīvā akta izdevējs. Izmantojot sacīkstes principa iespējas, akta izdevējs varēja pamatojumu un atsauci uz tiesību normām sniegt tikai (!) tiesas procesa laikā, tādējādi kavējot indivīda iespējas attiecīgi sagatavoties un vispār novērtēt taisnības meklēšanas jēdzīgumu. Šāds iznākums vēl vairāk padziļināja plaisu attiecībās starp valsts iestādēm, pašvaldībām un indivīdu, ko apliecina “Sabiedrība par atklātību – Delna” un citu organizāciju pētījumi.
No 1.februāra nepamatotu nelabvēlīgu administratīvo aktu var pārsūdzēt Administratīvajā tiesā. Atšķirībā no līdzšinējās situācijas, tiesā tiks piemērots objektīvās izmeklēšanas princips – tiesnesis pats veiks lietas izmeklēšanu un noskaidros patiesību, izvērtējot pārsūdzētajā administratīvajā akta ietverto informāciju. Administratīvā akta izdevējs pats pēc savas iniciatīvas vairs nevarēs tiesas sēde papildus iesniegt pieņemtā lēmuma pamatojumu vai skaidrot lietderības apsvērumus. Līdz ar APL tiks iedzīvināts princips, ka iedzīvotājam ir tiesības paļauties uz administratīvajā aktā minēto pamatojumu un piemērotajām tiesību normām, kuras likumīgi ierobežo (vai piešķir) viņam tiesības[2].
Nepamatotu administratīvo aktu varēs ne vien pārsūdzēt, bet arī prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas personai nodarīti ar šādu administratīvo aktu. Ja tiesa atzīs prasību par pamatotu, zaudējumi būs jāatlīdzina no valsts, pašvaldības vai autonomā publisko tiesību subjekta budžeta. No minētā pētījuma izriet, ka visbiežāk nelabvēlīgos administratīvos aktus nepamato būvvaldes vai līdzīgas pašvaldību institūcijas vai amatpersonas, kuru kompetencē ir skatīt jautājumus, kas potenciāli saistīti ar lielu zaudējumu atlīdzību. Un tieši tāpēc šādas kļūdas valstij (līdz ar to nodokļu maksātājam) var maksāt lielas naudas summas. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu pastāv iespēja regresa kārtībā piedzīt no vainīgās amatpersonas nodarītos zaudējumus, bet tikai, ja amatpersona zaudējumus nodarījusi ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības.
Lai gan pētījumā konstatējam arī daudz citas nepilnības un neatbilstību likuma normām, tieši pamatojuma neesamība un neatsaukšanās uz tiesību normām, manuprāt, ir visbīstamākā un visnepieļaujamākā kļūda.
Kopumā jāsecina, ka pašvaldībām vēl ir ļoti daudz jādara savas darbības uzlabošanā. Un jāsāk tieši ar to pašvaldības darbinieku apmācību, kuri pieņem administratīvos aktus. Pieļauju, ka pašvaldību amatpersonas, kuras nereti ir kādas citas nozares speciālisti (ne juridisko jautājumu, bet, piem., būvniecības jautājumos), nezina visas nianses par juridiskajām prasībām administratīvā akta noformēšanā. Tomēr ikvienam administratīvā akta izdevējam ir jāsaprot argumentēta un likumpamatota administratīvā akta nozīme un jāzina tā galvenās sastāvdaļas.
Iespējams, ka vairākas pašvaldības vai to juridisko departamentu darbinieki ir apmeklējuši dažādo mācību iestāžu piedāvātos kursus par APL, tomēr jāsecina, ka tas ir nepietiekami. Valstij (šeit domāju Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju) ir jānodrošina visu pašvaldību amatpersonu apmācību, vai nu sagatavojot un izdodot speciālu rokasgrāmatu par APL, vai nodrošinot šim amatpersonām iespēju apmeklēt lekcijas (par samazinātu cenu vai vispār bez maksas).Un tikai tad, kad administratīvo aktu izdevēji būs ieguvuši nepieciešamās papildus zināšanas, varēs uzskatīt, ka pilnībā ir stājies spēkā Administratīvā procesa likums.
_________________
[1] Nepieciešamība pamatot administratīvos aktus formulēta arī Eiropas Padomes Rezolūcijā Nr. (77) 31 “Par privātpersonu aizsardzību valsts iestāžu lēmumu izdošanā”.
[2] Šis princips noteikts minētajā Eiropas Padomes Rezolūcijā Nr. (77) 31