Foto: Filin Ilia
Apzinoties izglītības sistēmas nozīmi valodas situācijas uzlabošanā un sabiedrības integrācijas veicināšanā, 1991. gada jūnijā Augstākā padome pieņem Izglītības likumu. Tas garantē tiesības iegūt izglītību valsts valodā un nosaka, ka valsts valodas apguve ir obligāta visās mācību iestādēs. Līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijā sāk veidoties arī nacionālo minoritāšu skolu sistēma. Pakāpeniski tiek ieviesta bilingvālā izglītība.
1991. gada 19. jūnijā Augstākā padome pieņem Izglītības likumu,[ 1 ] kurā nosaka, ka Latvijas iedzīvotājiem ir vienlīdzīgas tiesības izglītības iegūšanā neatkarīgi no viņu sociālā un mantiskā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, piederības pie reliģiskajām vai sabiedriski politiskajām organizācijām, nodarbošanās un dzīvesvietas; izglītības sistēma ir vienota, nepārtraukta un daudzveidīga, tādējādi tā nodrošina iespēju iegūt iespējami augstāku izglītību; izglītībai un audzināšanai ir humāns un tikumisks raksturs. Likuma 5. pants nosaka, ka Latvijā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā. Saskaņā ar Valodu likumu tiesības uz izglītību dzimtajā valodā un attiecīgas garantijas ir arī valstī dzīvojošajiem citu tautību iedzīvotājiem. Valsts rada apstākļus šo tiesību realizēšanai. Tāpat likums nosaka, ka valsts valodas apguve ir obligāta visās Latvijas jurisdikcijā esošajās mācību iestādēs neatkarīgi no šo iestāžu mācībvalodas un resorpakļautības. Valsts finansētajās augstākajās mācību iestādēs, sākot ar otro mācību gadu, mācību pamatvaloda ir latviešu valoda.
Tomēr Latvijā joprojām turpina pastāvēt vēl no Padomju Savienības mantotā segregētā skolu sistēma, kad līdzās skolām ar latviešu mācību valodu pastāv skolas ar krievu mācību valodu. Līdz ar to lielākais mazākumtautību izglītības izaicinājums ir valsts valodas apguves nodrošināšana, saglabājot mazākumtautību valodu, kultūru un identitāti.
Līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijā sāk veidoties nacionālo minoritāšu skolu sistēma. Tā 1991./1992. mācību gadā Latvijā darbojās viena igauņu skola, viena ebreju skola, trīs poļu skolas un viena ukraiņu skola. Turpmākajos gados atvērta arī lietuviešu un baltkrievu skola un vēl trīs poļu skolas. 2010./2011. mācību gadā Latvijā darbojās piecas poļu skolas, viena baltkrievu un viena ukraiņu skola, kā arī vienā igauņu, vienā lietuviešu un divās ebreju skolās nacionālās minoritātes valodā tiek mācīti atsevišķi priekšmeti.
Tāpat 1991. gadā Latvijā sāka darboties vairākas nacionālo minoritāšu svētdienas skolas, kuru izveide un darbība sevišķi nozīmīga skaitliski mazajām nacionālajām minoritātēm. Svētdienas skolas pēc nacionālo kultūras biedrību iniciatīvas izveidotas armēņiem, azerbaidžāņiem, gruzīniem, grieķiem, ebrejiem, uzbekiem, baltkrieviem u.c. mazākumtautībām. Precīzs svētdienas skolu skaits nav zināms, jo neviena valsts institūcija nav atbildīga par šādas informācijas apkopošanu un to darbības uzraudzību.[ 2 ]
1995. gada 10. augustā, pieņemot Izglītības likuma grozījumus, Latvijas skolās sākas bilingvālās izglītības programmu ieviešana. Likuma grozījumi nosaka, ka Mazākumtautību vispārizglītojošās skolās, kurās mācībvaloda nav latviešu valoda, 1.-9. klasē vismaz divos, bet 10.-12. klasē vismaz trijos humanitārajos vai eksaktajos mācību priekšmetos mācībām pamatā jānotiek valsts valodā.[ 3 ]
Sākot ar 1996. gadu, visu priekšmetu skolotājiem izvirzīta prasība pārvaldīt latviešu valodu atbilstoši visaugstākajai kategorijai.