Dzestrā rudens rītā brienot cauri (uzkrītoši) biezajam kritušo lapu paklājam uz Ziedoņdārza celiņiem es pieķēru sevi domājam par integrāciju.

Emma

Nudien dīvaini. Kurš gan septiņos no rīta domā par integrāciju? Turklāt vēl parkā… Ja nu izdodas padomāt kādu ar ikdienas jezgu nesaistītu domu, tad tā varētu būt, piemēram, par kādreizējā strādnieku rajona šarmu. Vai par rudens smaržu, kuru piedūmotajās ielās nevar pamanīt. Vai par to, ka smalko “Ziedoņdārza māju” cēlējiem pieklibo sociālā atbildība, jo pie nevainojamās sētas, kas ieskauj nevainojamo mauriņu, ir nolikta nožēlojama būda, pie kuras necilvēcīgi īsā ķēdē ir piesiets skumjš suns.

Bet par integrāciju? Piedodiet, nu kurš tad domā par tādām lietām! Un tomēr – tieši šis ikdienas leksikā reti sastopamais, politizētais vārds man ienāca prātā, vērojot Ziedoņdārza suņu ikrīta saostīšanās rituālu.

Septiņos no rīta suņu šeit ir daudz: amerikāņu buldogs vārdā Amanda, kura savu ģenētisko nešpetnumu liek lietā, kad ierauga kādu par sevi lielāku suni, bet bērnības draugus neaiztiek; sportiskais un allaž dzīvespriecīgais šokolādes krāsas labradors Rondo; spicausainā jauktenīte Krapaļ, nevaldāmais bīgls Anguss, rāmā un korpulentā zelta retrīvera kucīte Džūlija, mūsu pašu emocionālā kolliju meitene Emma. Un katram “līdzi” saimnieks — elegants uzņēmējs, jaunietis ar drediem un pīrsingiem, bijušais jūrnieks, pensionēta skolotāja un citi. Mums ir dažādas dzimtās valodas, taču tas netraucē komunicēt (“Aizvedu savējo uz jūru. Un tur вороны un чайки. Nu gan bija skriešana!”) Visticamāk, mums ir arī dažādi viedokļi par Kalvīša valdības politiku, skolu reformu, Eiropas Savienību, imigrāciju, geju tiesībām un Abreni. Neesam par to runājuši. Bet esmu pārliecināta, ka mēs nesauktu cits citu rupjos vārdos arī tad, ja noskaidrotos, ka mūsu viedokļi ir ļoti atšķirīgi.

Par to, vai oficiālā līmenī integrācija patiešām ir domāta nopietni, var diskutēt. Citreiz. Bet, pieņemot, ka aiz šī neveiklā vārda slēpjas patiesi nodomi, varētu ieteikt integrācijas teorētiķiem piecelties agrāk un apmeklēt Ziedoņdārzu. Šis sabiedrības mikrokosms ir pētīšanas vērts. Ja Ziedoņdārza suņi un viņu īpašnieki spēj dzīvot harmonijā, tad kādēļ gan to pašu nevarētu darīt arī citi?

Vienmēr, protams, būs kāds, kurš negrib nekur integrēties. Piemēram, melnā vilku kuce Breta nekad nepalaiž garām izdevību uzbrukt “kolēģiem”. Un viņas īpašniecei vienmēr ir kāds skarbs vārds sakāms suņu īpašniekiem. Bet tā ir viņu izvēle.