Foto: bertuz
Lai nodrošinātu Sabiedrības integrācijas programmas ieviešanu, valdība izveido vairākas valsts institūcijas, kuru galvenais uzdevums ir integrācijas politikas īstenošana un koordinēšana, kā arī integrācijai paredzēto valsts un starptautisko finanšu līdzekļu piesaiste. Tomēr līdz ar ekonomisko krīzi un valsts pārvaldes strukturālajām reformām sabiedrības integrācija vairs nav politiskās dienaskārtības centrā. Arī valsts atvēlēto līdzekļu apjoms sabiedrības integrācijai ir pavisam niecīgs.
2000. gada 14. novembrī valdība pieņem lēmumu par Integrācijas departamenta izveidi Tieslietu ministrijas paspārnē. Departamentā strādā trīs cilvēki un tā galvenais uzdevums ir Valsts programmas „Sabiedrības integrācija Latvijā” uzraudzība.
2001. gada 5. jūlijā Saeima pieņēma Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) likumu,[ 1 ] kas stājās spēkā 1. septembrī. Fondu radīja, lai īstenotu Sabiedrības integrācijas programmas mērķus, veicinātu sabiedrības etnisko un sociālo integrāciju, nodrošinot tam finansiālo atbalstu. Fonds administrē Phare grantu programmu, kā arī ES struktūrfondu grantu programmas.
Pirms 8. Saeimas vēlēšanām integrācijas institucionālā nodrošinājuma jautājums ieņem nozīmīgu vietu politisko partiju priekšvēlēšanu programmās. Vairākas politiskās partijas aicina izveidot integrācijas ministriju. 2002. gada nogalē izveido Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu (ĪUMSILS), kas pārņem Naturalizācijas pārvaldes Mazākumtautību lietas daļu un Tieslietu ministrijas Integrācijas departamentu. 2002. gada 27. decembrī apstiprina ĪUMSILS nolikumu,[ 2 ] kas paredz, ka ĪUMSILS ir sabiedrības integrācijas nozares vadošā valsts pārvaldes iestāde, kuras kompetencē ir izstrādāt un īstenot valsts politiku šādās jomās: sabiedrības integrācija, mazākumtautību tiesības, pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšana un lībiešu kultūras un tradīciju saglabāšana, kā arī rasu diskriminācijas izskaušana. Par pirmo integrācijas ministru kļūst toreizējais Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra vadītājs Nils Muižnieks (amatā no 2002. gada 7. novembra līdz 2004. gada 29. janvārim. Viņš sāk strādāt kā bezpartejisks ministrs, bet vēlāk iestājas Latvijas Pirmajā partijā). 2008. gada nogalē labo ĪUMSILS nolikumu, paplašinot tā darbības jomas. Nu sekretariāta pārziņā ir arī pilsoniskās sabiedrības attīstības un rasu un iecietības veicināšana, mazākumtautību tiesības, lībiešu kultūras un tradīciju saglabāšana, atbalsts latviešu diasporai. Kopumā ĪUMSILS vadījuši četri ministri. Bez jau minētā N.Muižnieka arī Ainārs Latkovskis (2004. gada 2. decembris – 2006. gada 7. aprīlis, toreiz – Jaunais laiks), Kārina Pētersone (2006. gada 8. aprīlis – 2006. gada 7. novembris, toreiz – LPP/LC) un Oskars Kastēns (2006. gada 7. novembris – 2009. gada 1. janvāris, toreiz – LPP/LC).
Ņemot vērā plašo sabiedrības integrācijas jautājuma traktējumu, dažādos sekretariāta pastāvēšanas laikos tā darbības prioritātes būtiski atšķiras. Bieži vien to nosaka konkrētā ministra intereses un politiskā situācija valstī. Sākotnēji ĪUMSILS darbības centrā ir nevalstisko organizāciju (NVO), tajā skaitā, mazākumtautību NVO, atbalsts, pretdiskriminācijas jautājumi un iecietības veicināšana. Vēlākajos gados sekretariāts lielāku uzmanību velta politiski mazāk jūtīgiem jautājumiem, piemēram, saišu stiprināšanai ar latviešu diasporu ārzemēs.[ 3 ] Taču bieži tiek kritizēts par nevēlēšanos aizstāvēt visas mazākumgrupas, īpaši – seksuālās minoritātes.
Sākoties ekonomiskajai krīzei valstī, aizvien biežāk tiek diskutēts par integrācijas sekretariāta pastāvēšanas lietderību. Par spīti vairāku mazākumtautību organizāciju iebildumiem,[ 4 ] 2008. gada rudenī valdība pieņem lēmumu ĪUMSILS likvidēt.
2009. gada 1. janvārī ĪUMSILS funkcijas, tiesības un saistības integrācijas jomā pārņem Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija.[ 5 ] Savukārt jau aprīlī valdība apstiprina rīkojumu par tā dēvētās Bērnu ministrijas reorganizāciju un integrācijas funkcijas no 2009. gada 1. jūlija nodod Tieslietu ministrijai.[ 6 ]
Sākot no 2011.gada 1. janvāra integrācijas funkcijas ir nodotas Kultūras ministrijai (KM), kas ir atbildīgā institūcija par sabiedrības integrācijas valsts politikas īstenošanas organizēšanu un koordinēšanu.[ 7 ] KM kompetence sabiedrības integrācijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības jomā ir: izstrādāt valsts politiku sabiedrības integrācijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības jomā; nodrošināt sabiedrības integrācijas politikas koordinētu ieviešanu; veicināt labvēlīgas vides veidošanos pilsoniskās sabiedrības attīstībai; nodrošināt Latvijas mazākumtautību, tajā skaitā romu, tiesību ievērošanu, veicinot rasu un etniskās diskriminācijas izskaušanu; sekmēt lībiešu (līvu) etniskās identitātes, tradīciju, kultūras un valodas saglabāšanu; koordinēt sabiedriskā labuma komisijas darbībai nepieciešamo locekļu atlases procesu.[ 8 ] Sākot no 2011. gada 1. aprīļa, KM pārraudzībā nodoti arī imigrantu integrācijas jautājumi.[ 9 ]
Daudzo reorganizāciju rezultātā ir atlaista liela daļa darbinieku, kas līdz šim strādājuši ar integrācijas jautājumiem. Ir būtiski samazināts funkciju īstenošanai nepieciešamais finansējums, arī valsts budžeta nauda integrācijas projektu īstenošanai, līdz ar to nopietni ietekmējot sabiedrības integrācijas politikas īstenošanu.
2011. gada rudenī, pēc 11. Saeimas vēlēšanām, partijas uzsāk sarunas par integrācijas funkciju kārtējo pārdali. Plānots, ka nacionālās identitātes politiku turpinās pārraudzīt un īstenot KM, bet sabiedrības integrācija uz latviešu valodas pamata tiks nodota Izglītības un zinātnes ministrijai. Nav skaidrības, kura ministrija turpmāk būs atbildīga par pretdiskriminācijas un imigrantu integrācijas jautājumu.