Raksts

Imigrantu integrācija: dzīvs stāsts


Datums:
08. marts, 2011


Autori

Dace Akule


Ikreiz, kad medijos runāju vai rakstu par imigrantu integrāciju, saņemu ļoti daudz negatīvus komentārus. Tiek automātiski pieņemts, ka es atbalstu masveida bezkontroles imigrāciju. Tiek pārmests, ka es neko nesaprotu par šīs valsts vēsturi. Un tā tālāk. Visus šos negatīvos komentārus kompensēja imigrants, kurš mani uzmeklēja pēc tam, kad bija mani dzirdējis runājam Latvijas Radio. Viņš gribēja ar mani satikties, lai pārrunātu pilsonības jautājumu, un atļāva man blogā rakstīt par viņu, nomainot vārdu un valsti, no kuras viņš nāk.

Dāvids Latvijā dzīvo jau astoņus gadus. Ir precējies ar Latvijas pilsoni, viņiem ir divi bērni. Viņš nāk no kādas Āfrikas valsts tāpēc Latvijas baltajā sabiedrībā viņš izceļas. Mēs runājām latviešu valodā, ko viņš pārzina ļoti labi. Dāvida stāstījums bija emocionāls, vietām man radās sajūta, ka viņam acīs sakāpa asaras. Kāpēc? Viņam sāp, ka viņam tik ilgi ir jāgaida, lai varētu pieteikties uz Latvijas pilsonību. Ja Latvijā tie ir 10 gadi, tad Polijā – 3! Dāvids vaicāja – kāpēc Latvija neļauj pilsonību uz atvieglotiem noteikumiem jeb ātrāk iegūt tiem, kas precējušies ar Latvijas pilsoņiem? Pilsonība ir arī viņa bērniem, bet pats viņš jūtoties kā ārzemnieks savā dzīvoklī. Kamēr viņam nav pilsonības, viņš jūtoties kā pus-latvietis. Uz manu jautājumu – ko viņam dos pilsonības iegūšana – viņš atbildēja, ka viņš varēs runāt ar citiem latviešiem „aci pret aci”. Tagad viņš nevarot pilnvērtīgi piedalīties diskusijās, jo latvieši viņam varot pateikt „kas Tev par daļu, Tu taču neesi latvietis!” Kad viņam būs pilsonība, tad viņš varēs izteikt to, ko viņš domā, jo tad arī viņš tiks pilnībā akceptēts šajā sabiedrībā „kā pilnvērtīgs cilvēks”. Tad arī viņš varēs piedalīties vēlēšanās. Tagad viņš vienmēr mudinot savu sievu neaizmirst izmantot savas politiskās līdzdalības tiesības. Tas viņam ir svarīgi, jo arī savā valstī viņš nevar vēlēt, jo tur vairs pastāvīgi nedzīvo.

Dāvids labi zina, ka dubultpilsonība Latvijā šobrīd (pirms gaidāmajiem grozījumiem Pilsonības likumā) nav pieļauta, bet viņu pārāk neuztrauc perspektīva, ka būtu jāatsakās no savas valsts pilsonības. Jā, viņam varētu būt vajadzība pieprasīt vīzu, lai apciemotu savu dzimteni, bet tas viņu mazāk satrauc. Tas viņam nav svarīgi tāpēc, ka viņš ar Latviju ir saistīts – (citēju) „esmu te uz mūžu”, „esmu te pienaglots”. Viņš domā par Latviju un Latvijas nākotni, jo viņa bērni ir latvieši. Viņš nesaprot, kāpēc valsts, kas piedzīvo apjomīgu emigrāciju un kuras demogrāfiskās tendences nav iepriecinošas, atgrūž cilvēku, kas grib būt par Latvijas pilsoni?!

Ko Jūs atbildētu uz šo jautājumu?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!