Raksts

Imigranti – etniskās spriedzes avots vai integrācijas veicinātāji?


Datums:
10. janvāris, 2005


Autori

Sigita Zankovska - Odiņa


Foto: N.Mežiņš © AFI

Gudri plānojot valsts politiku, imigranti varētu kalpot kā savdabīgs integrāciju veicinošs faktors, jo viņu ierašanās radītu izaicinājumu Latvijas krievvalodīgajiem, kuriem motivācija mācīties latviešu valodu šobrīd ir visai vāja.

Eiropas Savienībā jau vairākus gadus ir aktuāla imigrācijas problēma un jautājums par Eiropas valstu iedzīvotāju attieksmi pret iebraucējiem. Par to liecina kaut vai pēdējie notikumi Nīderlandē, kur musulmaņu ekstrēmists nogalināja kinorežisoru Teo van Gogu, sadursmes Lielbritānijā starp Latvijas viesstrādniekiem un vietējo ekstrēmistu grupu, Latvijas celtnieku boikots Zviedrijā un joprojām aktuālais Vācijas turku jautājums. Lai arī lēni un nepietiekami, tomēr tas mudinājis Latvijas sabiedrību sākt interesēties par imigrācijas jautājumu un tā ietekmi uz sabiedrības attīstību. Pēdējo piecu gadu statistika ir nemainīga – Latvijā ik gadu iebraukuši aptuveni 2000 cilvēki, un pēc 1.maija iegūtie dati neliecina par būtiskām pārmaiņām. Savukārt arvien mazāka dzimstība var radīt situāciju, kad atsevišķās nozarēs valstī trūks darbaspēka. Tas secināts arī pagājušā gada decembrī publicētajā pētījumā “Imigrācijas ietekme uz etniskajām attiecībām Latvijā ES paplašināšanās kontekstā”.

Imigrācija pašreiz nav Latvijas politikas prioritāte. Tomēr tikai savlaicīgi izstrādājot valsts politiku, ir iespējas prognozēt imigrācijas attīstības tendences un novērst iespējamo etnisko spriedzi, ko var radīt sabiedrības spēja vai nespēja pieņemt ieceļotājus.

Latvijā nav pamata runāt, ka imigrantu ierašanās varētu izraisīt būtiskas izmaiņas sabiedrības etniskajā struktūrā, tādējādi veicinot etnisko spriedzi valstī. Lai gan iepriekšminētais pētījums liecina, ka gan latviešiem, gan cittautiešiem ir līdzīgas bažas un stereotipi jautājumā par imigrāciju, tomēr argumentācija šīm grupām varētu būt atšķirīga. 32% latviešu un 39% cittautiešu uzskata, ka imigrantu skaita palielināšanās Latvijā saasinās etniskās problēmas, radīs lielāku spriedzi attiecībās starp dažādu tautību pārstāvjiem. Manuprāt, latviešiem šīs bažas galvenokārt saistītas ar vēsturisko pieredzi. Savukārt lielai daļai cittautiešu, īpaši nepilsoņu (30%), ir bail no bezdarba un sociālās neapmierinātības. Jau tagad, nepārvaldot latviešu valodu pietiekami labi, ir grūti atrast kvalificētu darbu, līdz ar to cittautiešu bažas par darba vietu saglabāšanu ir visai pamatotas.

Gan latvieši (47%), gan cittautieši (40%) uzskata, ka, risinot imigrācijas jautājumus, Latvijas valstij jābūt stingrai nostājai, lai nepieļautu imigrantu ieplūdumu Latvijā. Tas saskan ar partiju solījumiem, kas tika izteikti pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Toreiz Tautas partija solīja nepieļaut nekontrolētu imigrāciju Latvijā. Savukārt TB/LNNK paziņoja, ka Latvija pēc okupantu radītajiem imigrantu plūdiem nevar uzņemties atbildību par jaunu imigrantu izmitināšanu un integrāciju. Atšķirīga nostāja bija uz mazākumtautību vēlētājiem orientētajai Tautas Saskaņas partijai, kas savā programmā norādīja, ka legālās imigrācijas iespēju ierobežošana noved pie nelegālās imigrācijas un noziedzības paplašināšanās. Tāpēc partija aicināja pilnveidot legālās imigrācijas mehānismus, lai padarītu to sabiedrības interesēm atbilstošu. Tā apgalvoja, ka Eiropas pārveidošana par “cietoksni” nav adekvāta atbilde uz globalizācijas izraisītām problēmām, un iestājās par atvērtu Eiropu, kur indivīda brīvība netiek apšaubīta.

Gudri plānojot valsts politiku, imigranti varētu kalpot kā savdabīgs integrāciju veicinošs faktors. Imigrantu ierašanās radītu izaicinājumu Latvijas krievvalodīgajiem. Nav noslēpums, ka daļai mazākumtautību pārstāvju motivācija mācīties latviešu valodu ir visai vāja un viņi iemanījušies ikdienā iztikt bez tās. Tas pats sakāms par vēlmi iesaistīties kultūras norisēs un sabiedriski politiskajā dzīvē. Arī jauno pilsoņu valodas zināšanas ir nepietiekamas, un pieredze darbā ar pilsonības pretendentiem rāda, ka galvenais naturalizācijas iemesls ir nevis piederības sajūta valstij, kā liecina vairāki Naturalizācijas pārvaldes veiktie pētījumi[1], bet gan brīvākas pārvietošanās un darba iespējas ES valstīs. Savukārt imigranti, kuru mērķis būs nevis iegriezties Latvijā caurbraucot, bet gan atrast darbu, apzināsies nepieciešamību apgūt valodu, iepazīt kultūru un kaut minimāli izprast valsts politiku. Labs piemērs tam ir nesen pilsonību ieguvušais palestīniešu bēglis Haisams Abu Adua. Viņš atzinis, ka noteikti izmantos visas tiesības, ko dod jaunais pilsoņa statuss, un pirmais viņa darbs būs līdzdalība pašvaldību vēlēšanās šā gada martā. Šāda imigrantu pieeja varētu veicināt izmaiņas Latvijā dzīvojošo mazākumtautību attieksmē pret valodu un sabiedriski politiskajiem notikumiem valstī. Latviešu valodas prasme neizbēgami kļūtu par vienu no noteicošajiem kritērijiem darba attiecību veidošanā, un tas savukārt veicinās aizvien nopietnāku valodas apguvi. Tomēr nevar noliegt, ka daļā nelatviešu var rasties vēlme atriebties ieceļotājiem par viņu pozīciju apdraudēšanu.

Zināmas problēmas varētu sagādāt iebraucēji, kuri Latvijā ieradīsies no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas. Visi šie cilvēki runā krieviski, līdz ar to, arī nezinot latviešu valodu, viņiem nebūs grūtības sazināties ar apkārtējiem. Lai rosinātu viņus mācīties latviešu valodu un iepazīt vietējo kultūru, valsts un pašvaldību institūcijām jau tagad aktīvi jāsadarbojas ar mazākumtautību organizācijām, deleģējot tām funkcijas, kuru mērķis būtu integrēt ieceļotājus sabiedrībā. Ikviens cilvēks, ierodoties svešā valstī, meklē sev līdzīgos, t.i., savas tautības cilvēkus, jo cer, ka savējie palīdzēs atrast darbu un iekļauties apkārtējā vidē. Latvijā šādu palīdzību ar valsts atbalstu varētu sniegt vispirms krievu, baltkrievu un ukraiņu kopienas. Tiesa, šo kopienu organizācijas ir sašķeltas no politiski radikālām līdz mērenām, piemēram, “Krievu sabiedrība Latvijā” un “Pilsoniskā iniciatīva XXI”. Arī finanšu resursu pieejamība vienas kopienas dažādām institūcijām ir atšķirīga. Piemēram, baltkrievu biedrība “Prameņ” atbalstu saņem ne tikai no Latvijas, bet arī Baltkrievijas. Turpretī baltkrievu biedrības “Svitanak” resursi ir ierobežoti. Tāpēc, izvēloties organizāciju, kas palīdzēs valsts institūcijām risināt imigrācijas jautājumus, jau tagad ir jāapzina, cik katrai kopienai ir pārstāvniecības, kāds ir to biedru skaits un ietekme attiecīgajā kopienā, kā arī pieejamie finanšu resursi. Tāpat svarīgi apmācīt pašvaldību pārstāvjus darbam ar ieceļotājiem un veidot atbalsta punktus lielākajās Latvijas pilsētās. To uzdevums – koordinēt informācijas apmaiņu starp dažāda veida organizācijām – valsts, pašvaldību, starptautiskajām un nevalstiskajām.

__________________

[1] Pētījums “Reģionālo aspektu nozīme pilsonības jautājumu risināšanā”; Rīga 2003


Imigrācijas ietekme uz etniskajām attiecībām Latvijā ES paplašināšanās kontekstā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!