Raksts

Ilgais ceļš uz Latgali


Datums:
06. maijs, 2010


Autori

Dace Akule


Svētku radīto garo nedēļas nogali es izmantoju, lai aizbrauktu uz Latgali palīdzēt tīrīt ģimenes īpašuma mežus, un vēlos padalīties ar maniem novērojumiem par manu ilgo ceļu uz turieni.

Pirmkārt, ja uz Latgali – konkrētajā gadījumā Krišjāņiem, Balvu rajonā – vēlas doties ar sabiedrisko transportu, tad viena diena paies turpceļā, un otra diena – atpakaļceļā. Svētdien izbraucu ar autobusu 10:50 līdz Balviem, kas tur ieripoja 15:05, bet autobuss uz Krišjāņiem no Balviem izbrauc 16:30, un galā ieripo īsi pirms sešiem. Agrāk no Rīgas izbraukt nav jēgas, jo otrs autobuss no Balviem uz Krišjāņiem brauc jau 6:35 no rīta, tā kā uz to paspēt bez nakšņošanas Balvos nav iespējams. Ņemiet vēl vērā, ka katru dienu šie divi autobusi rotē tikai tad, kad ir mācību gads – skolēnu brīvdienās autobusi kursē tikai pirmdienās, trešdienās un piektdienās. Tas jāpatur prātā, kad plānošu braucienu vasarā.

Otrkārt, pa ceļam uz Krišjāņiem satiekam skumjas autoostas Gulbenē un Balvos. Gulbenē autoosta atrodas pie milzīgas dzelzceļa stacijas ēkas, kurā – kā izdevās izpētīt agrākā braucienā – vienīgā dzīvība ir ēstuve, kas lielā mērā paturējusi visu, kas tur dzīvoja Padomju Latvijā. Mēbeles ir tās pašas, pakalpojums būtiski neatšķiras. Labierīcību nav. Tās atrodas atsevišķā mūra ēkā mazliet nostatus no stacijas milzeņa, un izpaušas kā divas (katram dzimumam sava) telpas ar dažiem caurumiem grīdā. Arī tur nekas nav mainījies kopš Padomju Latvijas.

Savukārt, Balvos viss notiek, vai pareizāk būtu teikt, notika. Pagājušajā vizītē autobuss no Rīgas iebrauca autoostā, kas faktiski bija veikals, jo autoostas koridorī (citādi šo telpu nenosaukt) ir ziņojumu dēlis, viena kase un aptuveni 10 krēsli gaidītājiem, kamēr pārējā ēkā valda pārtikas veikals, ķekavas vistas, LMT un citas nelielas bodītes. Ja mani atmiņa neviļ, tad bija pat eskalators uz otro stāvu. Taču tas viss bija aktuāli pagājušoreiz. 2010.gada maijā mūs satika tukšums – palielais pārtikas veikals Elvi un kafejnīca ir slēgti. Uzraksti gan vēl palikuši – arī Balvos iebraucot, mēs tiekam informēti par distanci līdz nu jau vairs neesošajam veikalam. Acīmredzot, vēl nav paspējuši novākt, vai arī negrasās – lai jau vietējie un iebraucēji pamana izmaiņas, un aizdomājas.

Tā kā mums Balvos nācās gaidīt vairāk kā stundu, un ceļā jau bijām pavadījuši četras stundas, mēs, protams, meklējām alternatīvu Elvi kafejnīcai. Pēdējā vizītē izpētījām vairākus variantus, tāpēc droši gājām pa iemīto stigu. Bet izrādījās, ka vienas kafejnīcas telpās nu iespējams iegādāt rūpniecības preces, savukārt, vietējo iecienītā ēstuve, kas vilina ar plakātu „nāc un ēd!” garajā nedēļas nogalē ir slēgta. Protams, vietējie aptuveni 8000 iedzīvotāji (pēc 2009.gada datiem) ēd mājās. Tā nu iznāca, ka mūsu vienīgais glābiņš bija spēļu zāle, kas patiesībā arī izrādījās ne-spēļu zāle. Tas ir Balvu vienīgais bārs-diskotēka! Spēļu zāle jau pirms kāda laika slēgta, bet nevarot nomainīt uzrakstus, teica bārmene. Nav jau svarīgi. Galvenais, ka šeit ir iespējams iedzert kafiju un notiesāt (par laimi) līdz paņemtās sviestmaizes – jo vienīgā pārtika bārā ir šokolādes batoni un čipši. Ieturējāmies bāra tumsā, kamēr laipnā bārmene samazināja mūzikas skaļumu.

Iesildījušies bārā, atgriezāmies dienas gaismā un gaidījām autobusu uz Krišjāņiem. Autobuss nenāca 5 minūtes, 10 minūtes, 15 minūtes… Autoostā parādījās citi vietējie, kuriem pavaicājām, vai viņi arī gaida šo autobusu. Nē taču, Krišjāņu autobuss todien neejot, teica zinātāji. Izrādījās, ka garajā nedēļas nogalē nekursē tā sauktie rajona autobusi, un par to tiešām informēja arī dzeltenā lapa uz ziņojuma dēļa. Nelaime vien, ka mēs – vietējo acīs „rīdzinieces” – vadījāmies pēc informācijas 1188 izziņu dienestā, kura darbinieki, droši vien tāpat kā mēs, Balvu autoostas ziņojuma dēli nebija sapņos redzējuši vai arī nesaprata jēdzienu „rajona autobuss” – autobuss, kas kursē rajona ietvaros. Sekoja zvans radiniecei Krišjāņos, kas tobrīd tieši bija ceļā uz zirga iejūgšanu, lai brauktu mums pakaļ uz Krišjāņu pieturu. Paralēli mūs konsultēja vietējie iedzīvotāji, iesakot braukt ar Daugavpils autobusu līdz Bērzpilij, un tad meklēt transportu pēdējiem 17 kilometriem līdz mūsu gala punktam. Radiniece arī šo variantu atbalstīja, un teicās meklēt vietējo taksometristu, kas mums varētu aizbraukt pakaļ. Ja tas neizdosies, viņa pati braukšot ar zirgu mums pakaļ, un gan jau līdz nakts tumsai mēs galā aizrikšotu. Laimīgā kārtā, galvenokārt no zirga perspektīvas, 40 kilometru braucienu (20 uz vienu pusi līdz mājām) neveica zirga pajūgs, bet gan vietējais taksometrists. Protams, Krišjāņos, kur pēc 2005.gada datiem dzīvoja 500 iedzīvotāji, nav sava taksometra firma, bet ir Jānis, kas tā cilvēkiem izpalīdzot. Labi ka tā! Pa ceļam (grants, nevis asfalta) tikām izklaidēti ar stāstiem par to, ar ko šajā krastā ļaudis nodarbojas. Galvenokārt, ar tā ievešanu un pārdošanu, ko var lētāk nopirkt Krievijā. Degviela, alkohols, cigaretes, zāles, cukurs. Skola Krišjāņos vēl ir, lai arī tā ir Bērzpils vidusskolas filiāle, kurā devītās klases šogad neesot, tāpēc izlaidums Krišjāņos šovasar izpaliks. Par to, cik daudz iedzīvotāju dzīvo šodienas Krišjāņos, viņš nevarēja teikt. Bet skaidrs, ka 500 tie vairs neesot. To apliecina arī šur un tur redzētās tukšās mājas. Jaunie brauc uz Rīgu vai uz ārzemēm.

Nogriežoties no Krišjāņu ceļa, pēdējais kilometrs līdz radinieku mājām faktiski ir brauciens pa pļavu. Kad to mēroju bērnībā, acīmredzot, līdz tam neaizdomājos, bet nu allaž pārdomāju viensētas modeļa mīnusus. Līdz katrai mājai ceļu izbūvēt nevar. Kad tur ir atkusnis vai uzlīst vairāk lietus, izbraukt nav iespējams kā tikai ar zirga pajūgu. Protams, kad pēdējo reizi ziemā tiku vadāta kamanās, izbaudīju eksotiku. Tomēr regulāri ar tādiem izaicinājumiem es laikam nevarētu samierināties – tomēr esmu pieradusi pie pilsētas infrastruktūras. Pa ceļam šur un tur redzu izcirstus agrāk kuplos mežus. Jaunieši laukus pamet, bet mantotos mežus pārdod izciršanai.

Uz visa šī skumjā fona, mūsu talka izcēlās ar citu, pozitīvu enerģiju. Esam atguvuši ģimenes īpašumu, jau vairākus gadus tīrām aizlaistos laukus, dārzu, mežus. Izbūvēts ceļš. Ievilkta elektrība. Pamazām parādās kārtība, un es ceru, ka par spīti visiem skumjajiem novērojumiem, es nākotnē varēšu savas ģimenes Latgales mājās bieži ciemoties. Labāku autobusu vai dzelzceļa satiksmi laikam ir naivi cerēt sagaidīt, bet vismaz labāk izbraucamus ceļus gan gaidu. Jo tāds gaiss, tāds klusums, putnu balsis, mātes dabas skaistums pilsētās nav. Un dzimtas īpašums tomēr ir dzimtas īpašums.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!