"Izglītības reformas" lietā Satversmes tiesā 2005. gada 12. aprīlī

Gan pieteicējs, gan atbildētājs parādīja, ka Izglītības likuma apstrīdētā norma nav epizode. Tā ir plaša procesa izpausme, tāpēc Izglītības likuma apstrīdētās normas izskatīšanai ir svarīgs tās konteksts.

Valsts eksāmeni ar 2007.gadu sākot būs kārtojami valsts valodā

Lūdzu ņemt vērā, ka Ministru kabineta 2000.gada 5.decembra noteikumos Nr.463 “Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu” 3.3.pants nosaka, ka “ar 2007.gadu valsts pārbaudes darbu saturs ir latviešu valodā”. Tas nozīmē, ka, ja skolēns jau 10.klasē zina, kurā priekšmetā būs jākārto izvēlētas augstskolas iestāšanās eksāmens, tad viņam jau 10.klasē ir jāstudē šis priekšmets latviešu valodā, lai nokārtotu centralizēto eksāmenu valsts valodā. Bet ja skola iekļāva šo priekšmetu tajās mācību stundās, kas pasniedz dzimtajā valodā, skolēnam ir mazāk iespēju sagatavoties eksāmenam.

Vēl vairāk – neviens tagad nezina, kādos priekšmetos no obligātiem Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) noteiks centralizētus eksāmenus 2007.gadā. Tātad direktori ir spiesti jau tagad pēc iespējas vairāk obligāto priekšmetu mācīt latviešu valodā, palielinot mācīšanās apjomu latviešu valodā vairāk par 60 procentiem. Un apstrīdētā norma to neaizliedz, jo prasa nodrošināt mācīšanos valsts valodā “ne mazāk kā trijās piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā”.

Reforma veicina neuzticību valstij

Apstrīdētā norma pati par sevi un tās ieviešanas prakse kaitē Latvijas valsts autoritātei to iedzīvotāju vidē, kuri uzskata krievu valodu par savu dzimto valodu vai lieto ģimenē līdz ar dzimto valodu.

Tas notiek tāpēc, ka šī norma un citas līdzīgas likuma normas tiek ieviestas piespiedu kārtā bez sabiedrības domu un attieksmes pētīšanas. Pāreja notiek absolūti nepamatoti straujos tempos. Nav nekādas iespējas izvēlēties mācības savā valodā. Izņēmums – privātās skolas. Taču tas nozīmē maksāt par izglītību divreiz. Tiesas pirmās sēdes laikā Šadurska k-gs pažēloja privāto augstskolu studentus, kuri ir spiesti pārmaksāt par mācībām, taču politiķi savos atzinumos un likuma apstrīdētā norma virza tos, kuri vēlas mācīties dzimtajā valodā skolā, tieši uz privātām iestādēm. Arī Kusiņa k-gs (atbildētāja puse) atzīmēja – privātām skolām valsts neliek šķēršļus mācīties dzimtajā valodā (vai tātad valsts finansējamās skolās apstrīdētā norma ir ieviesta kā šķērslis?).

Ritošās reformas pamatā no tās paša sākuma bija politiskais pasūtījums

Valsts dokumentā tas bija pirmoreiz noformulēts IZM programmā pārejai uz izglītību valsts valodā (dokumenta pilns nosaukums: “Programma pakāpeniskai pārejai uz vidējās izglītības iegūšanu valsts valodā un valsts valodā mācāmo priekšmetu īpatsvara palielināšanu pamatizglītības programmās līdz 2005. gadam”). 1998.gada 12.maijā, vēl pirms tika pieņemts Izglītības likums, Ministru Kabinets nolēma pieņemt programmu zināšanai. Īstenībā tas deva reformai zaļo gaismu.

Programmas koncepcijas pamatkonstatācija bija tā, ka padomju laikā Latvijā izveidojās etnodemogrāfiska situācija, kuru raksturo sabiedrības sašķeltība. Par šīs situācijas apliecinājumu un cēloni programma nosauca divu veidu skolu pastāvēšanu Latvijas izglītības sistēmā: skolas ar latviešu mācībvalodu un skolas ar krievu mācībvalodu. Par nepieciešamo priekšnosacījumu vienotas izglītības sistēmas izveidošanai programma nosauca krievu skolu pārveidošanu (ne ar vienu vārdu neminot latviešu skolas reformēšanas nepieciešamību).

Etnodemogrāfiskās situācijas stabilizācijas programmu saistīja ar tādu Latvijas iedzīvotāju skaita pieaugumu, “kuri sevi identificē kā latviešus”, citiem vārdiem, ar nelatviešu iedzīvotāju asimilāciju, tādējādi, uzdodot izglītības reformai politisku mērķi. Vārds “integrācija” tālāk programmā bija izmantots drīzāk kā aizsegs.

Par vissvarīgāko (!) savu uzdevumu ministrija uzskatīja latviešu valodā pasniedzamo priekšmetu skaita pakāpenisku palielināšanu skolās, kurās apmācības notiek citās valodās, un normatīvās bāzes nodrošināšanu pakāpeniskās pārejas no izglītības krievu valodā uz valsts valodu īstenošanai.

Šī IZM programma un Izglītības likums paredzēja pāreju uz latviešu mācībvalodu vidusskolās (10.-12.klasēs) un bilingvālās apmācības ieviešanu pamatskolās (1.-9. klasēs). No vairākiem desmitiem pasaulē esošajiem bilingvālās izglītības modeļiem bija izvēlēts “pārejas modelis”. Tātad bilingvālo apmācību izmanto, pirmām kārtām, kā pārejas līdzekli uz izglītību latviešu valodā vidusskolā.

Tādējādi, latviešu valodas pozīcijas nostiprināšana valstī kā reformas galvenais mērķis bija nepārprotami noformulēts. Vairākkārt presē un publiskajos atzinumos par tādas pastiprināšanas vitālu priekšnosacījumu bija nosaukta krievu valodas pašpietiekamības pārtraukšana, īpaši izglītības jomā.

Arī tiesas sēdes laikā ministre Druviete apstiprināja, kas ir reformas īsts mērķis. Viņa klāstīja: “Ja mēs atbalstām nostāju, ka latviešu valoda ir valsts valoda, tai jānodrošina reālas valsts valodas tiesības. To var izdarīt tikai tad, ja valsts valoda ir iedzīvotāju kopējā saziņas valoda.” (BNS ziņojums, 12.aprīlis 2005.g.) Tātad ministre un valsts viņas vārdā pielīdzina latviešu valodas pastiprināšanas problēmu sabiedrības integrācijas problēmai. Taču šīs problēmas īstenībā nav identiskas.

Problēmas būtība

Valsts politika ir vērsta uz krievu valodas kā mācību valodas lietošanas samazināšanu mazākumtautību skolās. (Manuprāt, pieteicēja prasības izskatīšanai nav īsti svarīgi, ar kādu valodu tiek aizstāta skolēnu dzimtā valoda mācību procesā. Tās aizstāšana ar angļu vai citu valodu būtu tikpat nevēlama.)

Pārejas uz izglītību latviešu valodā (vai Latvijas minoritāšu izglītošanu pamatā latviešu valodā) sekas vislabvēlīgākajos apstākļos būs skolēnu dzimtās valodas prasmes pasliktināšanās, pusaudžu radošās domāšanas procesa vājināšana, vairāk vai mazāk izteikta dzimtās valodas aizvietošana ar latviešu valodu, krievu valodas kā sabiedrības lielas daļas kultūras nesējas kvalitātes pasliktināšanās, nacionālās pašcieņas vajāšana.

Latviešu valodas izdzīvošanas un aizsargāšanas problēma citu valodu spiediena apstākļos noteikti pastāv, un tās atrisinājums ir jāmeklē. Taču ne uz citas valodas rēķina. Mūsu organizācija, iebilstot pret valsts politikas mazākumtautību izglītības jomā, ne vien iebilda, bet reizē mēģināja rast tādu atrisinājumu, kas veicinātu pie mazākumtautību piederošu skolēnu integrēšanu sabiedrībā, labvēlīgu attieksmi viņos pret latviešu valodu, patriotisko jūtu audzināšanu pret Latvijas valsti. Tādēļ bija izstrādāts alternatīvs mazākumtautību pamatizglītības bilingvālās apmācības programmu paraugs, kas piedāvā nodrošināt skolēnu latviešu valodas prasmi, saglabājot dzimtās valodas dominējošo lomu izglītības procesā.

Par dialogu starp valsti un pilsonisko sabiedrību mazākumtautību izglītības reformas īstenošanā

Es aicinu lietot vārda “dialogs” vietā vārdu “līdzdalība”, jo jebkāda saruna starp divām pusēm var būt nosaukta par dialogu, pat parasta ziņu apmaiņa. Taču atsaucoties uz dialogu, gan valsts savos atzinumos, gan ārzemju eksperti savās rekomendācijās un aicinājumos min tieši līdzdalību starp pusēm, pretimnākšanu.

Vai es varu apliecināt, ka mūsu attiecībās ar valsti bija līdzdalība? Drīzāk tās nebija. Līdzdalības momenti bija kā dzirksteles tumsā. Nesamērāmi vairāk bija dialogu demonstrācijas, iniciatīvu nekritiskas un formālas noraidīšanas, politiskās konjunktūras ietekmes.

Par spožāko dialoga piemēru atbildētājs un IZM pārstāvji minēja IZM Konsultatīvās Padomes mazākumtautību izglītības jautājumos darbību. LAŠOR cītīgi piedalījās Padomes sēdes un sekoja “spēles noteikumiem”, taču ilgu laiku, t.i., no Padomes dibināšanas brīža 2001.gada februārī līdz 2004.gada janvārim, Padomes lēmumi bija absolūti prognozējami. IZM nevarēja atļauties ļaut Padomei apstiprināt viedokli, kurš būtu pretrunā ar valsts izglītības politiku, un tādējādi “pašūpot” valsts autoritāti. Tādēļ IZM pārstāvji un skolu direktori (no IZM atkarīgas personas, jo viņu iecelšana amatos saskaņojama ministrijā) Padomes sastāvā bija vairākumā: no 22 Padomes locekļiem 8 bija valsts ierēdņi un 7 – skolu direktori.

Ne bez LAŠOR ietekmes Padomes struktūra bija izmainīta pērn. Taču tagad bez 7 valsts un pašvaldību ierēdņiem un 6 direktoriem Padomē, kurā kopā ir 27 locekļi, ietilpst nacionālo biedrību un sabiedrisko organizāciju vadītāji, kas izglītības procesos nepiedalījās un ir ieviesti Padomē politisko apsvērumu dēļ. Tikai 6 Padomes locekļi pārstāv neatkarīgas biedrības vai struktūras, kas nodarbojas tieši ar izglītības projektiem. Tātad valsts atkal sevi nodrošināja no nejaušībām.

Dialoga jeb līdzdalības mēģinājumu konkrēti piemēri

2001.gadā LAŠOR piedāvāja IZM Konsultatīvajai Padomei izskatīt Mazākumtautību pamatizglītības programmas paraugu, kā arī Mazākumtautību vispārējās vidējās izglītības programmas paraugu, kuru LAŠOR izstrādāja atbilstoši Ministru kabineta valsts pamatizglītības standarta pamatnostādnēm. Padome ierosināja, un IZM nolēma, kā skolai ir tiesības iesniegt piedāvātās programmas, ievērojot vispārējo licencēšanas kārtību. Vēl vairāk, mums bija dota iespēja apspriest izglītības programmas projektu IZM organizētājā pamatskolu direktoru konferencē. Taču gan pašā konferencē, gan reģionālajās direktoru sanāksmēs programma tika kompromitēta. IZM un izglītības pārvalžu ierēdņi apgalvoja, ka LAŠOR programmas neesot “gatavas” un tās nenodrošinot skolēnu latviešu valodas prasmi, kas praktiski nozīmēja “melnu zīmi” mūsu programmai.

Vairākkārt Padomes pastāvēšanas laikā LAŠOR piedāvāja izskatīt priekšlikumus par grozījumiem Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā. Tas notika tikai 2004.gadā. Tie bija noraidīti. Darba grupa grozījumu analīzei nebija izveidota. Tās vietā apspriešana notika formāli un pavirši tieši Padomes sēdē.

No 2000.-2002.gadam LAŠOR sarīkoja trīs vecāku konferences, kurās katrā piedalījās no 500 līdz 1300 cilvēku no visiem Latvijas rajoniem, kur ir krievu skolas. Konferences atbalstīja LAŠOR izstrādātus dokumentus. Taču Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisija, IZM tos ignorēja, bet Izglītības un zinātnes ministrs Greiškalns pārmeta mums problēmas politizēšanu un tieksmi pēc politiskās karjeras celšanas un uzsvēra, ka visi Latvijā pieņemot mazākumtautību izglītības pāreju uz latviešu valodu.

Lai demonstrētu pieprasījumu pēc izglītības krievu valodā esamību Latvijā, LAŠOR sarīkoja 2003.gada maijā masu manifestāciju “Par brīvu mācību valodu izvēli!” Rīgas centrā. Pasākums bija lojāls Latvijas valstij, bet nopelnīja apvainojumus un draudus no valsts valdības augstākām personām.

Pēc manifestācijas LAŠOR un citu sabiedrisko organizāciju piekritēji piecu mēnešu laikā savāca ap 107 000 parakstu zem aicinājuma “Par brīvu mācību valodu izvēli!”, kuru kopā ar LAŠOR priekšlikumiem mazākumtautību izglītības reformēšanā iesniedza ministram Šadurskim. Ministrs apsolīja uzmanīgi izskatīt mūsu priekšlikumus un uzsākt dialogu par mazākumtautību izglītības problēmām. Taču atkal satikām dialoga imitāciju, bet pēc tam, kad nacionālboļševiki aizdedzināja IZM ēkas durvis, arī apvainojumus. Savā paziņojumā ministrs sacīja: “Dažādas sabiedriskās organizācijas, tādas kā LAŠOR <…> jau ilgu laiku kūda mazākumtautību pārstāvjus uz destruktīvu rīcību, veicinot etniskas nesaskaņas. <…> Esmu nemitīgi aicinājis uz konstruktīvu dialogu par reformas ieviešanas gaitu, tā vietā saņemot kārtējo izņirgāšanos par jebkāda veida sarunām.”

Tuvojoties vidējās izglītības reformas sākumam 2004.g.1.septembrī un pieaugot sabiedriskam spriedumam ap šo datumu, izveidojās arī labvēlīga augsne līdzdalībai starp valsti un pilsonisko sabiedrību. LAŠOR izmantoja šo iespēju, vēlreiz piedāvāja savus priekšlikumus un toreiz saņēma IZM atzinumu. Bija izveidota IZM darba grupa izglītības programmu pilnveidošanai uz LAŠOR programmu pamata. Kā arī IZM darba grupa, kura izskatīja ekspertu sagatavotu likumprojektu par mazākumtautību skolām. Likumprojekta pamatā bija izmantoti LAŠOR priekšlikumi. Bažām un karstiem laikiem aizejot, un ar jaunu valdību pie varas pazudis arī valsts pieprasījums pēc dialoga. Likumprojekta (par mazākumtautību skolām) darba grupas locekļi, kuri pārstāvēja IZM, grupas darbību pārtrauca. LAŠOR programmu darba grupa kopš 2004.gada 14.septembra ne vienu reizi nav sanākusi.

Par izglītības kvalitāti skolās, kur īsteno mazākumtautību izglītības programmas

Šodien būtu vēl par agru spriest par apstrīdētās normas ar 2004.gada 1.septembri ieviešanas ietekmi uz iegūto zināšanas kvalitāti. Taču ir dati, kuri ļauj secināt par izglītības kvalitāti iepriekšējā un daudz garākā periodā.

No IZM Izglītības un eksaminācijas centra saņemtie dati pierāda, ka skolēnu atzīmes centralizētajos eksāmenos ir zemākas krievu vidusskolās, nekā latviešu vidusskolās, tieši tajos priekšmetos, kurus mācīja valsts valodā, tādējādi pildot ar 1995.gadu Izglītības likuma prasības. Mācīšanai skolās latviešu valodā tika galvenokārt izvēlēti šādi mācību priekšmeti: kultūras vēsture, biznesa ekonomiskie pamati un ģeogrāfija.

Un lūk, 2003.gadā labas atzīmes ģeogrāfijas eksāmenos krievu skolās saņēma 29% skolēnu, latviešu skolās – 46%. 2004.gadā atbilstoši – 45% un 64%. Biznesa ekonomiskie pamati: 2003.gadā krievu skolās labi nokārtoja eksāmenu 50% skolēnu, latviešu skolās – 65 %, 2004.gadā – 48% un 59%. Kultūras vēsturē: 2003.gadā – 36% un 53%, 2004.gadā – 47% un 67%.*

Citos priekšmetos, kurus reti mācīja latviešu valodā, labu atzīmju skaits krievu un latviešu skolās maz atšķīrās.

___________________________

* Konkrētie dati iekļauti šajā viedoklī, taču tiesas sēdē autors tos nav nosaucis laika trūkuma dēļ.