Raksts

Iespēja noticēt, ka spējam mainīt sevi un sabiedrību


Datums:
29. maijs, 2011


Autori

Dace Akule


Pirms četriem gadiem es biju viena no tiem, kas izkliedza savu balsi, protestējot pret Valda Zatlera ievēlēšanu prezidenta amatā. Protestēju par procedūru un politiķu spļāvienu sabiedrības acīs, izvēloties nevis spēcīgāko, bet - tajā laikā pēc viņu domām - viņiem ērtāko kandidātu. Protestēju pret argumentu vājumu, pret acīmredzamu nekaunību, pret augstprātīgo lozungu " mēs darām tā, kā mēs gribam, un jūs tur - tauta - varat kliegt vai nekliegt, tam nav nekādas nozīmes".

Kopš tā laika es esmu viena no tiem, kas ir vērtējusi Valda Zatlera darbu pēc būtības, nefokusējoties tikai uz kliedzoši traģisko veidu, kādā viņš tika ievēlēts. Daži to var saukt par neprincipiālu pieeju. Es to saucu par iespējas došanu cilvēkam, kas neskaitāmos gadījumos pēdējo četru gadu laikā ir to attaisnojis – ne tikai parādot to, ka viņš pats jūtas ļoti neērti par savu ievēlēšanas veidu, bet arī to, ka viņš tiešām rūpējas par Latvijas valsts un iedzīvotāju labklājību.

Vakardien, uzreiz pēc prezidenta runas, es devos uz prezidenta pili, lai pateiktu paldies. Par to, ka varu lepoties ar prezidenta lēmumu! Biju viena no tiem, kas urravāja, sagaidot viņu pēc uzstāšanās televīzijā. Biju viena no tiem, kas kopā ar viņu nodziedāja himnu, prezidentam pametot pili.

Sajūtas ir unikālas – prieks, lepnums, apjukums, neticība, kā arī vēlme iebakstīt acī tiem, kas nepieļāva iespēju, ka prezidents pieņems šo radikālo lēmumu. Īpaši tiem, kas Latvijas politikas procesos tik dziļi integrējušies, ka spēj tos vērtēt tikai no leņķa “kā Zatlera lēmums ietekmēs viņa iespējas tikt atkārtoti ievēlētam”. Vai tiešām tas ir galvenais jautājums?! Kā būtu ar analīzi par Saeimas ceturtdienas lēmuma nozīmi citu līdzīgu lēmumu virknē, un to nozīmi nevis savtīgu personisku iemeslu kontekstā, bet gan šīs valsts un sabiedrības interešu kontekstā? Tas ir tieši tas analīzes leņķis, ko savā runā vakar izvērsa prezidents, ar ko viņš lieliski demonstrēja, ka ir citāds.

Rakstot šo blogu, fonā klausos Latvijas radio un klausītāju komentārus. Un nespēju daļu no runātājiem nepārtraukt, nenorājot par viņu neticību, par viņu pasīvismu, par spēka došanu tiem, kuriem tieši šāda – saviem spēkiem neticoša un pasīva – sabiedrība ir izdevīga. Tieši oligarhiem taču ir izdevīgi, ka daļa sabiedrības uzskaita visus jaunās situācijas negatīvos aspektus, iegrimst bažās un neticībā, uzskatot šo nevis par unikālu iespēju, bet gan par teātri, kurā vēlētājiem ir tikai masu skata loma. Tieši oligarhiem ir izdevīgi, ka daļa sabiedrības vispār nejūtas tiesīga pieprasīt no politiķiem godīgu rīcību, jo paši nemaksā nodokļus vai vismaz kādreiz devuši kukuļus. Tieši oligarhiem ir izdevīgi, ka daļa sabiedrības prezidenta lēmumu vērtē kā pārspīlētu, jo viņu atmiņa ir vāja. Tieši oligarhiem ir izdevīgi, ka vēlētājiem ir kauns par savu izvēli un savu bezspēcību.

Šis arī ir lielākais izaicinājums tagad – panākt, lai vēlētājs (,ja tiešām Saeima tiks atlaista (kas ir ļoti ticams)) četru mēnešu laikā rūpīgi izvērtē kandidātus šajā īpašajā situācijā, noticot saviem spēkiem mainīties un noticot saviem spēkiem mainīt šo sabiedrību! Nu vērtējuma mērauklai ir jābūt nevis tam, ar kādām pasaku pilīm politiķi piedzied vēlētāju ausis, bet gan viņu vērtībām un darbiem, kas tos apliecina. Te mazliet palīdzēs arī tas, ka šīs ārkārtas vēlēšanas būs pēdējās, kuru priekšvēlēšanu kampaņu partijām nāksies finansēt pašām no saviem resursiem (valsts finansējums partijām būs no 2012.gada). Tā kā partiju kases ir visai iztukšotas (pēdējo vēlēšanu tēriņi, iespējami sodi par tēriņu grieztu pārkāpšanu), tas dos lielisku iespēju kandidātiem sacensties nevis par to, kam bagātāki atbalstītāji un dārgākas reklāmas, bet gan – kādas patiešām ir kandidātu vērtības, idejas un darbi. Tas nozīmē, ka mums ir unikāla iespēja piedzīvot vēlēšanas, kurās sabiedrisko attiecību un reklāmas speciālistu spinam būs niecīga loma. Mums ir arī unikāla iespēja izaicināt un izgaismot populistiskās idejas, aiz kurām, gluži iespējams, daudzi kandidāti gribēs izmisīgi slēpties sapucēto reklāmu trūkuma situācijā. Mums ir iespēja pateikt – karalis ir kails, pavisam kails!

Mums ir iespēja pasūtīt mūziku, pieprasot citādu priekšvēlēšanu kampaņu un citādus politiķus, ja mēs paši noticam tam, ka esam spējīgi mainīties! Šajā kontekstā labā ziņa ir pēdējās vēlēšanās izmantotās vēlētāju tiesības vilkt plusus un mīnusus konkrētiem kandidātiem partiju sarakstos – mums jau ir pieredze, ka spējam būt izvēlīgi un noteikt to, kas tiek un kas netiek ievēlēts! Tagad jāpanāk, ka arvien vairāk Latvijas pilsoņu sapurinās, notic sev un prasa vairāk gan no sevis, gan politiķiem.

Jā, Zatlers ir pateicis, ka ir pieņēmis pateicības no pacientiem. Jā, varbūt daudzi Latvijas iedzīvotāji šobrīd nevar lepoties, ka maksā nodokļus par visiem saviem ienākumiem. Jā, varbūt daļa Latvijas iedzīvotāju šobrīd brauc, izmanotjot kontrabandas degvielu vai smēķē kontrabandas cigaretes. Jā, šo uzkskaitījumu mēs varam turpināt bezgalīgi. Bet mums ir arī bezgalīgi pierādījumi tam, ka cilvēki spēj mainīties un mainās. Es esmu mainījusies no cilvēka, kas pirms četriem gadiem gandrīz pazaudēja balsi, kliedzot pret Zatleru, uz cilvēku, kas viņa vakardienas lēmumam patiesi aplaudē. Īpaši aplaudēju arī šiem prezidenta vārdiem: “Es gribu teikt, ka reiz jāpieliek ir tas punkts, ka mēs domājam vienu, runājām citu, darām vēl kaut ko citu. Un neviens no tā nekautrējas. It kā tas būtu pašsaprotami, ka tā rīkoties ir gods. Mums ir jāpieliek punkts šādai attieksmei pret mūsu cilvēkiem un pret mūsu tautu, un pret mūsu valsti.”

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!