Foto: A. Jansons
Ar iepirkumiem Latvijas iestādēs strādā simtiem, ja ne tūkstošiem cilvēku, kas nu jau daudzmaz ielauzījušies jaunajā un sarežģītajā sistēmā, tāpēc jābūt patiešām spēcīgai argumentācijai, lai to atkal mainītu, kā iecerējusi valdība. KNAB skeptiski vērtē šo ieceri.
Pirms četriem gadiem ar lielu pacilātību tika vēstīts, ka stājies spēkā jauns, moderns, pēc Eiropas direktīvām rakstīts likums „Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām”. Tagad Finanšu ministrija atkal iepazīstina ar jaunā Publisko iepirkumu likuma projektu, kas tapis it kā tādēļ, lai ieviestu svaigāko Eiropas Savienības direktīvu prasības.
Lai gan direktīvā[1] ir rakstīts, ka tā neskar valstis, kurās iepirkumu procedūras ir jāsāk piemērot no mazākām summām nekā noteikts direktīvā, un Latvijā šīs robežvērtības ir daudz zemākas[2], tomēr jaunais likumprojekts tiek aktīvi virzīts apstiprināšanai. Ja pieņems jauno likumprojektu, tad pelēkajā zonā nogrims lielākā daļa no pašreiz veiktajām iegādēm, kas nesasniedz 10 000 latu slieksni.
Ar iepirkumiem Latvijas iestādēs strādā simtiem, ja ne tūkstošiem cilvēku, kas šobrīd jau ir daudz maz ielauzījušies jaunajā sistēmā, tādēļ jābūt patiešām spēcīgai argumentācijai, lai šo sarežģīto sistēmu vēlreiz radikāli reformētu. Kādi tad ir likumprojekta autoru argumenti? Galvenais no tiem – ir nepieciešams samazināt ar publisko iepirkumu saistītās administratīvās izmaksas, desmit reizes paaugstinot līgumcenas robežu, no kuras nepieciešams veikt cenu aptauju no esošajiem 1000 latiem uz 10 000 latu. Līdz ar to projekts paredz, ka cenu aptauju piemērotu, ja gatavotos pirkt preces vai saņemt pakalpojumus par 10 000 līdz 50 000 latu (būvdarbu gadījumā līdz 120 000). Apsolot beidzot nodrošināt atklātību cenu aptauju izsludināšanā un pastiprinot tehniskās prasības tās norisei, šī procedūra pārtaptu par tādu kā atvieglotu konkursu. Par nelikumībām cenu aptauju norisē beidzot varētu arī sūdzēties Iepirkumu uzraudzības birojā.
Konkursi – atklāti un slēgti, turpmāk attiektos tikai uz pakalpojumu un preču piegāžu līgumiem cenā virs 50 000 latu (būvdarbiem no 120 000). Tas ir pa kabatai tik mazam skaitam valsts vai pašvaldību iestāžu Latvijā, ka šādu iepirkumu uzskaitīšanai droši vien pietiks ar dažu roku pirkstiem. Par tiem avīzēs vēstīs lieli virsraksti, bet neviens – izņemot Valsts kontroli – vairs neinteresēsies par darījumiem, kas ir zem 10 000 latu sliekšņa. Patlaban 90% no visiem iepirkumiem ir tieši robežās līdz 10 000 latu.
Likumprojekta autori tā anotācijā uzsver, ka pozitīvi ir tas, ka izstrādātais projekts „precizē, kā pasūtītājs var veicināt apkārtējās vides aizsardzību un sekmēt tās attīstību, vienlaicīgi iegūstot izdevīgāko piedāvājumu. Tiek pastiprināts regulējums tādiem principiem kā vienādas attieksmes princips, diskriminācijas aizlieguma princips, savstarpējās atzīšanas princips, proporcionalitātes un atklātības princips. Lai atvieglotu un paātrinātu noteiktus iepirkuma procesus, likumprojekts atbalsta elektronisko līdzekļu ieviešanu, regulē elektroniskās izsoles un dinamiskās iepirkumu sistēmas piemērošanu, vienlaicīgi nodrošinot diskriminācijas aizlieguma un atklātības principu ievērošanu.”
Paredzot šādas būtiskas izmaiņas iepirkumu procesā, jaunais likumprojekts tajā pat laikā pilnīgi ignorē vairākas būtiskas problēmas, kas nav risinātas jau daudzu gadu garumā. Veicot simtiem pārbaužu par publiskajiem iepirkumiem, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki bieži vien ir konstatējuši ārkārtīgi lielu patvaļu, ar kuru pašreizējā likuma ietvaros ir tik pat kā neiespējami cīnīties.
Lielākā problēma ir tā, ka Latvijā nevienai institūcijai nav deleģēta vara sodīt par iepirkumu procedūru pārkāpumiem. Administratīvo pārkāpumu kodeksā (APK) ir paredzēta atbildība par atsevišķiem pārkāpumiem iepirkumu jomā, taču nav zināms, ka tie kādreiz būtu piemēroti, kaut arī konstatēto pārkāpumu ir gana daudz. KNAB jau vairākkārtīgi ir norādījis, ka tieši Iepirkumu uzraudzības birojam ir jāuzrauga iepirkuma procedūru atbilstība normatīvo aktu prasībām, un jāsastāda administratīvo pārkāpumu protokols, ja tas atklāj APK 166.21- 166.25 pantam atbilstošus pārkāpumus.
Turpretī Iepirkumu uzraudzības birojs pauž viedokli, ka APK ietvertie nosacījumi, ar kuriem noteikta iepirkuma komisijas locekļu administratīvā atbildība, nefunkcionē pirmkārt, tādēļ, ka par iepirkuma procedūras rezultātiem, atbild iestāde, kuras vārdā iepirkums tiek veikts, nevis indivīdi, kas pieņem lēmumus iepirkumu komisijā. Tikai tad, ja pieļautais likumpārkāpums ir radījis arī zaudējumus valstij un iestādei, tad regresa kārtībā varot no atbildīgajiem darbiniekiem piedzīt kompensāciju.
Tā vietā, lai strikti noteiktu iepirkuma procedūrā iesaistīto personu kompetenci un atbildību, tādējādi pārkāpumu gadījumā atvieglojot arī viņu saukšanu pie atbildības, jaunais likumprojekts situāciju padara vēl neskaidrāku nekā pašlaik. Proti, pašreizējā likumprojekta redakcija nesniedz skaidru un viennozīmīgu priekšstatu par to, kā iepirkumu procesā sadalās kompetence starp juridisku personu – pasūtītāju un fiziskām personām – iepirkuma komisiju. Pasūtītājs kopumā ir iestāde, kurā strādā konkrēti cilvēki, tajā skaitā vadītājs, un viņa padotībā tiek izveidota iepirkumu komisija, kuras sastāvā viņš pats var būt, bet var arī nebūt. Ja iepirkumu komisija, piemēram, triju cilvēku sastāvā, pieņem pretlikumīgu lēmumu, saskaņā ar kuru iestādes vadītājs noslēdz līgumu par iepirkumu, tad rezultāts ir kolektīvi koleģiāla bezatbildība – visi ir parakstījušies, it kā visi ir zinājuši par likuma pārkāpumu, bet pie atbildības tā īsti nevar saukt ne vadītāju, ne komisiju.
Abas puses plāta rokas neziņā – iepirkumu komisija saka – ak, mēs tikai sagatavojām lēmumu, līgumu galu galā noslēdza priekšniecība. Iestādes vadītājs rāda pretī – likums nosaka, ka iepirkumu komisijas pieņemtais lēmums ir man saistošs.
Protams, ja pārkāpums ir radījis būtisku kaitējumu, piemēram, vairākus desmitus tūkstošus latu, tad no krimināla soda neizbēgt, bet par salīdzinoši maznozīmīgākiem likuma neievērošanas gadījumiem ne administratīva, ne disciplināra atbildība nevienam nedraud.
Jaunā likumprojekta autori cita starpā pieļauj zaudējumu piedzīšanu no iestādes un tad regresa kārtā arī no darbinieka, ja kādi pārkāpumi tiktu konstatēti, tomēr ir apšaubāmi, vai kādam būs degsme tiesāties par salīdzinoši nelielām summām.
Vārdu skaistuma konkurss – tā var nosaukt laika tērēšanu, radot jaunas un jaunas likuma prasības tik sarežģītu procedūru pilnā jomā kā iepirkums un tik likumību ignorējošai tautai kā latviešiem, ja par to pārkāpšanu nav nekādu sankciju. Jā, šie jaunie vārdi ir vēl precīzāki, normas vēl loģiskākas, bet, lai kuģis peldētu kā noteikts, ir nepieciešams to stūrēt. Diemžēl arī jaunais likumprojekts skaidri nenorāda, kuras amatpersonas un par ko ir atbildīgas.
_________________________
[1] Komisijas regula (EK) Nr. 1874/2004, ar ko groza Eiropas Parlamenta un padomes Direktīvu 2004/17/EK un 2004/18/EK attiecībā uz piemērojamām robežvērtībām līgumu piešķiršanas jomā.
[2] Eiropas Komisija prasa obligāti organizēt konkursus tikai tādā gadījumā, ja ir paredzēta dažādu veidu pakalpojumu un preču iegāde par summu, kas pārsniedz 154 000 eiro, kamēr Latvijā likums ir daudz striktāks un konkursus šobrīd ir jārīko, ja vēlas iepirkt preces un pakalpojumus sākot no 10 000 latiem.