Foto: NuageDeNuit | Chiara Vitellozzi

Integrācija ir divvirzienu process. Tas nozīmē, ka mainās arī sabiedrība, kas uzņem jaunpienācējus. Kā mēs izskatāmies to cilvēku acīs, kuri Latvijā dzīvo neilgu laiku?

Diskusijas par imigrantu integrāciju dažkārt liek aizdomāties, ka integrācija dažiem nozīmē vienvirziena procesu, tas ir, jāmainās ir jaunajam sabiedrības loceklim, nevis arī sabiedrībai, kuras sastāvs mainās cilvēku plūsmu (imigrācijas, emigrācijas, reemigrācijas) rezultātā.
Rakstā apkopotas intervijas ar trešo valstu pilsoņiem.

Kādi esam?

To, ka Latvijas iedzīvotāji, salīdzinot ar daudzu citu valstu iemītniekiem, ir rezervēti un ietur distanci, apliecina arī vairākums iebraucēju. Viņi pamana, ka mēs mēdzam atsvešināties, esam vairāk intraverti, ar mums grūtāk sadraudzēties un ielūgumus ciemoties pie mums mājās mēs arī nedalām katram pazīstamajam. Atturība izpaužas arī kā pretimnākšanas trūkums, nesmaidīšana un vairīšanās no tieša acu kontakta ar nepazīstamiem cilvēkiem. Īpaši tas ir novērojams gada tumšajos ziemas mēnešos. Tad, kad iestājas pavasaris, cilvēki ir mazāk atturīgi. Intervētais Horvātijas pilsonis domā, ka atturība varētu būt saistīta arī ar nelielo iedzīvotāju īpatsvaru un apdzīvotību Latvijā. Horvātijā privātmājas ir viena otrai tuvumā, nevis ieskautas apjomīgos dārzos vai mežā, kā tas Latvijā. Tas arī veicina vēsākas attiecības starp cilvēkiem, arī nepalīdzēšanu viens otram.

Savstarpējās distances sastāvdaļa esot arī komplimentu neizteikšana un formālā sasveicināšanās, kas dažiem radījusi arī amizantas situācijas. Piemēram, Sīrijas pilsonim ir grūti pieņemt, ka publiskajā telpā vīrieši un sievietes pieskaras, sabučojas, un dzimumu lomas sabiedrībā atšķiras. Taču otrā galējībā – Peru pilsonim grūti pieņemt, ka Latvijā sieviete ar vīrieti tikai sarokojas, nevis sabučojas. Kad viņš gribējis saskūpstīties ar sievas draudzenēm, pirmo reizi iepazīstoties, viņš sapratis, ka tas nav pieņemami. Arī Somālijā ar sievietēm nesarokojas, bet gan noskūpsta uz abiem vaigiem. Tā Latvijā nav plaši izplatīta tradīcija. Vēl neierastāka ir vīriešu sasveicināšanās – saskaroties ar pleciem. Kad šo sasveicināšanās tradīciju mūsu intervētais Somālijas pilsonis iemēģinājis Latvijā, visi bijuši izbrīnīti. Tāpat paziņas esot brīnījušies par stāstu, ka sarunājoties vīrieši Somālijā mēdz stāvēt ļoti tuvu viens otram un sadoties rokās. Latvijā tā tiktu uztverta kā zīme, ka pāris ir homoseksuāls.

Vairāki intervētie izrādīja izbrīnu par nepieciešamību saņemt ielūgumu ciemoties draugu mājās, jo viņu kultūrās pierasts, ka ciemiņi „uzkrīt kā sniegs uz galvas”. Tikmēr Sjerraleones pilsonis iemācījies ziedu skaita simboliku – viņš kādai sievietei gribējis pateikties par palīdzību ar 4 ziediem, bet laikā ir apstādināts. Savukārt kāds viņa paziņa pāra skaitļa ziedus dāvājis randiņā, un vēlreiz šo sievieti vairs neesot saticis.

Tajā pat laikā daži intervētie iebraucēji arī uzsvēra laipnību un atsaucību, ko vietējie parāda tad, kad pazīšanās ilgusi kādu laiku. Cilvēki cenšas pateikt kādu vārdu, sveicinot vai pasakoties iebraucēja valodā. Turklāt Ķīnas un Japānas pilsoņu acīs latvieši, salīdzinot ar saviem tautiešiem, nemaz nav tik atturīgi. Japānim nemaz neliksies jocīgi, ka cilvēki sasveicinās tikai verbāli, nevis sabučojoties, apkampjoties vai sarokojoties. Vairāki intervētie arī uzsvēra atturības pozitīvo blakus efektu – mierīgumu.

Par dainās ierakstīto latviešu čaklumu iebraucējiem bija atšķirīgi viedokļi. Horvātijas pilsonim šķita, ka darba ražīgumu ietekmē pārāk ilgā kafijošana, kamēr Japānas pilsonis brīnījās, ka šeit cilvēki darbu pabeidz noteiktā laikā, nevis tad, kad darbs pabeigts. Bet intervētais Serbijas pilsonis pamanījis ‘apsēstību’ ar punktualitāti, kas likusi arī viņam kļūt disciplinētākam.

Attieksme pret imigrantiem

Diemžēl gandrīz visi intervētie atzina, ka savā vai citu paziņu pieredzē ir gadījumi, kas apliecinājuši sabiedriskās domas aptauju datus – vairākumam Latvijas iedzīvotāju ir negatīva attieksme pret imigrantiem. Cilvēkiem nepatīkot iebraucēji, jo viņi ir „iekarotāji un sliktie”, un viņiem ir grūtības iekļauties Latvijas sabiedrībā. Daudzi Latvijā mēdza arī baidīties no tumšādainiem cilvēkiem, un domā, ka viņi ir zagļi vai teroristi. Tas izpaužoties nervozitātē, kad iebraucēji ieiet veikalā vai sabiedriskajā transportā – ir gadījumi, kad cilvēki saķer savas somas. Īpašu uzmanību un aizdomas atšķirīgā izskata dēļ piedzīvojuši arī Āzijas valstu pārstāvji, turklāt daļai sabiedrības negatīva attieksme ir arī pret krievu tautības vai krieviski runājošiem iebraucējiem.

Attieksme mainoties, ja iebraucējs prot kaut dažus vārdus latviešu valodā. Par latviešu valodas mācīšanos un praktizēšanu viņi arī saņem uzslavas. Vairāki intervētie gan uzsvēra – iespējas ar valsts atbalstu mācīties latviešu valodu atrast ir grūti, īpaši tiem ārzemniekiem, kuri nepārvalda krievu valodu.

Interesanti, ka intervētie atzīst – visātrāk viņus pozitīvi pieņēma kultūras kontekstā – korī vai kopā muzicējot ar paziņām. Tas saskan arī ar citu pētījumu secinājumiem – vairums sabiedrības mazāk negatīvi novērtē iebraucēju kultūras pienesumu, kamēr, piemēram, ekonomisko pienesumu vairums uztver kā draudu (uzskata, ka iebraucēji atņem vietējiem darbu). To, ka daudzi iebraucēji ir saskārušies ar negatīvu attieksmi dažādās dzīves situācijās, liecina arī intervētā Serbijas pilsoņa teiktais: „Būtu labi, ja ārzemnieki tiktu uztverti kā cilvēki”.

Šī publikācija ir veidota ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu projektā “Starpkultūru un dažādības vadības mācību sistēmas izveide publiskā sektora darbiniekiem“. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.