Raksts

Gribētu dzīvot tādā zaļā valstī


Datums:
05. jūnijs, 2008


Autori

Dace Akule


Lidmašīna tuvojās Kopenhāgenai un samazināja lidojuma augstumu, kad ieraudzīju vēja ģeneratoru parku pašā jūras vidū, uzreiz pēc tilta un tuneļa, kas savieno Dāniju ar Zviedriju. Tas bija tik skaists skats - baltās vējdzirnavas griezās sinhroni uz Baltijas jūras tīri zili zaļā fona! Uzreiz sāku domāt par skandināvu valstu zaļumu, un atcerējos tikko Dienā lasīto rakstu, ka Dānija – līdere zaļās enerģijas patēriņā Eiropā - līdz 2075.gadam plāno vispār atteikties no fosilās enerģijas, tas ir naftas, oglēm un gāzes. Uzreiz atcerējos arī Zviedriju, kur daudzi dzīvo tik zaļi, ka ik uz soļa ir redzamas mega lielās atšķirības starp viņu domāšanu un tai pakļauto ikdienu, un citās Eiropas valstīs notiekošo, īpaši mūsu reģionā. Un jā, arī mani ikdienas it kā zaļie soļi uz Skandināvijas valstu fonu izskatās ja ne uzreiz pavisam nezaļi – jo es cenšos un domāju, ka rīkojos zaļāk par mainstrīmu – bet puszaļi gan.

Uzreiz arī atcerējos citu tajā pat Dienā lidmašīnā lasīto rakstu par atkritumu savākšanas tirgu. Raksts par atkritumu tvertnēm un, visticamākais, fiktīviem konkursiem par labu viena uzņēmuma interesēm, bet tajā nebija neviena vārda par prasību atkritumu savācējiem nodrošināt iespēju atkritumus šķirot. Tas, protams, varētu tikai nozīmēt, ka zīmju skaita ierobežojuma dēļ Dienai šoreiz nesanāca man pateikt, vai varu cerēt uz iespēju ērti atkritumus šķirot, vienalga kādās atkritumu tvertnēs. Bet varbūt tas liecina arī par avīzes auditoriju, vai to, kādu to redz avīze. Acīmredzot, tā nav pārāk zaļa auditorija, jo, lai gan raksti par zaļumu (piemēram, plastmasas maisiņu lietošanas ierobežošanu) pēdējā laikā parādās biežāk, citas Dienas aktivitātes neliecina, ka avīze ir zaļa. Par to liecina kaut vai Dienas portāla reklāmas kampaņa, kuras laikā vārdi “Diena.lv” pa Rīgas ielām tika vizināti uz mašīnas jumtiem, katram burtam un pat punktam piešķirot savu “taksometru” (kopā 8 mašīnas), palielinot piesārņojumu un mašīnu skaitu sastrēguma stundās. Un atkal – Skandināvijas valstīs šādas kreatīvas reklāmas droši vien zaļi domājoši uzņēmumi pat neapsver, kur nu vēl iedomājas īstenot. Bet atkritumus var šķirot ne tikai visi tie, kas zaļi izauguši, bet arī visi tie, kas paši līdz tam aizdomātos vēlāk, ja vien valsts ar attiecīgu politiku nebūtu palīdzējusi prasties būt dabai draudzīgākiem jau tagad.

Man ir viens konkrēts iedvesmas avots par zaļu dzīvi. Tā ir ģimene Zviedrijā, pie kuras dzīvoju, tur studējot 1996.gadā. Viņu mājās viss iespējamais ir no dabiskiem materiāliem, vairākumu mēbeļu un mājas apdari taisījis pats saimnieks, tādējādi arī nevis patērējot citu ražoto, bet ieguldot darbā savu enerģiju. Uz mājas jumta ir saules baterijas, kas dod apkuri un silto ūdeni. Sienas ir izolētas ar ekoloģiskiem materiāliem, jo energoefektivitāte ir vērtība. Atkritumi tiek šķiroti. Tiek rūpīgi domāts par ūdens patēriņa ierobežošanu, piemēram, netecinot ūdeni bez pielietojuma visas 5 minūtes, mazgājot zobus, vai saīsinot laiku, kas pavadīts dušā. Visa iespējamā sadzīves ķīmija ir ekoloģiska, pat, ja baltās drēbes ar laiku paliek ne gluži sniegbalti baltas. Bet piemājas dārziņā tiek audzēti tie dārzeņi, augļi, ogas un garšvielas, kuras var audzēt Zviedrijā un kuru audzēšana neprasa pārāk lielu piepūli. Savukārt, eksotiskos dārzeņus un augļus, kā arī tos, kuru audzēšana prasa pārāk lielu piepūli, kā, piemēram, kartupeļus, viņi pērk ar norādi “ekoloģisks produkts” – tas nekas, ka tāds banāns ir daudz dārgāks. Lūk, tā ir dzīve – dzīvot tādā ekoloģiskā mājā un vidē pie ezera, dzerot ūdeni no krāna, sēžot dīvānā, kas apvilkts ar linu, sildot kājas aitādas paklājā, mierā ar sevi un māti dabu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!